Aleksandrijas sargs

75. NODAĻA mērilenda

Stefānija izlēca no helikoptera, kas bija atvedis viņu un Kasiopeju uz Kempdeividu. Danielss viņas sagaidīja nolaišanās laukumā. Stefānija apņēmīgi soļoja pie viņa, kamēr helikopters pacēlās rīta debesīs un pazuda virs koku galotnēm.

Lai gan jūs esat Savienoto Valstu prezidents, viņa asi paziņoja, jūs tomēr esat īsts maitasgabals. Aizsūtījāt mūs uz turieni, zinot, ka mums uzbruks.

Danielss neticīgi raudzījās viņā. Kā es to varēju zināt?

Un helikopters ar snaiperi nejauši gadījās tuvumā? no­prasīja Kasiopeja.

Prezidents pamāja ar roku. Aiziesim pastaigāties.

Viņi sāka soļot pa platu celiņu. Divdesmit jardu attālumā viņiem sekoja trīs slepenā dienesta aģenti.

Pastāstiet, kas notika, teica Danielss.

Stefānija nomierinājās, atcerējās visu no rīta notikušo un nobeigumā piebilda:

Viņš domāja, ka kāds gatavojas jūs nogalināt. Cik sa­vādi runāt par Deiliju pagātnes formā.

Viņam taisnība.

Viņas apstājās.

Man pietiek, paziņoja Stefānija. Es vairs pie jums ne­strādāju, bet jūs liekat man rīkoties pilnīgā tumsā. Kā lai es, jūsuprāt, tieku ar to galā?

-Jūs droši vien gribētu atgriezties savā amatā, vai ne?

Stefānija uzreiz neatbildēja, bet klusēšana, lai kā viņa to nevēlējās atzīt, liecināja, ka tā tiešām ir. Viņa bija izveidojusi Magelāna nodaļu un vadījusi to visā tās darbības laikā. Paš­laik notiekošais sākumā neattiecās uz viņu, bet tagad viņu izmantoja cilvēki, par kuriem viņa nemaz nejūsmoja. Tāpēc viņa atbildēja prezidentam vaļsirdīgi:

-Ja man tāpēc jābučo jums pakaļa, tad ne. Viņa uz brīdi apklusa. Vai ja Kasiopeja atkal jāpakļauj briesmām.

Danielss neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Nāciet man līdzi.

Viņi klusēdami soļoja caur mežu uz vēl vienu namiņu. Iegājis iekšā, prezidents paņēma portatīvu CD atskaņotāju.

Paklausieties šo.

Brent, es nevaru izskaidrot visu, bet varu tikai teikt, ka vakar vakarā noklausījos jūsu viceprezidenta sarunu ar Alfrēdu Hermanu. Ordenis vai, precīzāk, Hermans gata­vojas nogalināt jūsu prezidentu.

Vai dzirdējāt kaut ko konkrētāku? jautāja Grīns.

Danielss nākamnedēļ dodas neizziņotā vizītē uz Afganistānu. Hermans ir nolīdzis bin Ladena ļaudis un piegādājis raķetes lidmašīnas notriekšanai.

Tā ir nopietna apsūdzība, Henrik.

Ar kādām es nemēdzu svaidīties. Es to dzirdēju pats savām ausīm, un Kotona Malones dēls ari. Vai varat brī­dināt prezidentu? Lai viņš atceļ šo braucienu. Tā tiks atrisināta steidzamākā problēma.

Protams. Kas tur īsti notiek, Henrik?

Vairāk, nekā es varu izstāstīt. Es vēl piezvanīšu.

Tas tika ierakstīts pirms piecām stundām, paskaidro­ja Danielss. Mans uzticamais ģenerālprokurors nav devis nekādu ziņu. Vismaz mēģināt taču vajadzēja. It kā mani būtu tik grūti sazvanīt.

Stefānijai nelika mieru kāds jautājums. Kas nogalināja Deiliju?

Lerijs, lai Dievs mielo viņa dvēseli, pats parakstīja sev nāves spriedumu. Viņš acīmredzot pārāk okšķerēja. Zināja, ka kaut kas notiek, un nolēma cīnīties viens pats. Tā bija viņa kļūda. Ļaudis, pie kuriem ir tās atmiņas kartes? Viņi arī no­galināja Leriju.

Stefānija saskatījās ar Kasiopeju. Beidzot viņa noteica:

Grīns.

Laikam būsim atraduši uzvarētāju konkursā "Kurš ir nodevējs?".

Tad apcietiniet viņu, teica Stefānija.

Danielss papurināja galvu. Mums vajag ko vairāk. Kon­stitūcijas trešās nodaļas trešajā punktā ir skaidri teikts: "No­devība pret Savienotajām Valstīm ir palīdzības un atbalsta sniegšana ienaidniekam." Cilvēki, kuri grib mani nogalināt, ir mūsu ienaidnieki. Taču apsūdzēt nodevībā var tikai uz divu liecinieku liecības pamata par šādu atklātu rīcību. Mums vajag kaut ko vairāk.

Tad varbūt jūs varat aizlidot uz Afganistānu, un, kad jūsu lidmašīna būs notriekta, tā arī būs atklātā rīcība. Mēs ar Kasiopeju būsim tās divas liecinieces.

Nikni gan, Stefānij. Nu labi. Jūs bijāt ēsma. Bet es liku jūs piesegt.

Cik laipni no jūsu puses.

Nevar izdzenāt putnus no krūma bez laba suņa. Bet šau­šana pirms tam ir tikai ložu tērēšana.

Stefānija saprata. Viņa pati arī daudzkārt bija devusi šā­dus rīkojumus.

Kas mums jādara?

Viņa šķita samierinājusies ar nenovēršamo.

Jāsatiekas ar Brentu Grīnu.

Malone ieraudzīja dīvainu skatu. Durvis no baznīcas veda tieši klints sienā. Priekšā bija taisnstūrveida telpa, apmēram piecdesmit pēdas gara un plata. Sudraba svečturos degošu elektrisko sveču blāvi apgaismotās granīta sienas bija glu­das kā spoguļi, grīdu rotāja skaista mozaīka, griestus sar­kanas un brūnas apmales un arabeskas. Telpas pretējā malā slējās sešas rindas pelēki melnu marmora pīlāru, ap kuriem bija apsietas bāli dzeltenas lentes. Starp pīlāriem bija septi­ņas durvis kā tumšas mutes. Virs katrām durvīm bija ro­miešu burts VSOVODA. Virs burtiem bija vēl viens Bībeles cilāts. No Jāņa atklāsmes grāmatas. Latīņu valodā.

Viņš iztulkoja.

"Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva nu Jūdas cilts, Dāvida sak­ne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus."

Viņš dzirdēja soļus atbalsojamies aiz kādām durvīm, taču nebija iespējams noteikt, aiz kurām.

Makolums ir tur iekšā, secināja Pema. Bet kur?

Malone iegāja pa vienām durvīm. Aiz tām klintī iesnie­dzās tunelis, ko apgaismoja ik pēc divdesmit pēdām izvie­totas nelielas elektriskas svecītes. Viņš ielūkojās blakus dur­vīs, aiz kurām ari bija eja klintī, tikai citā virzienā.

Interesanti gan. Vēl viens pārbaudījums. Septiņi dažā­di ceļi, pa kuriem iet. Viņš nometa no pleciem mugurso­mu. Kur palikuši lie laiki, kad pielika ar lasītāja karti?

Varbūt turpat, kur izkāpšana no lidmašīnas, kad tā ir nolaidusies.

Viņš pasmaidīja. Bet tu tiešām labi nolēci.

Neatgādini.

Viņš raudzījās uz septiņām durvīm.

Tu zināji, ka Makolums rīkosies, vai ne? Tāpēc arī ļāvi viņam iet kopā ar lo Sargu.

Viņš nav nācis uz šejieni meklēt zinātniskus atklājumus. Un nav arī bagātību meklētājs. Šis tips ir profesionālis.

Tāpat kā tas jurists, ar kuru es satikos, nebija tikai jurists.

Izraēlieši tevi izmantoja. Nebedā tik ļoti. Viņi izman­toja arī mani.

Tu domā, ka tas viss bija sarīkots?

Viņš papurināja galvu. Lielāka mēroga manipulācija. Mēs pārāk viegli atguvām Geriju. Varbūt jau bija paredzēts, ka es nogalināšu tos nolaupītājus? Pēc tam, kad devos pie Džordža, viņi vienkārši sekoja. Protams, tu biji kopā ar ma­ni, un tev sekoja izraēlieši. Tāpēc viņi gādāja, lai es tevi ņem­tu līdzi, biedējot mani lidostā un viesnīcā. Viss saskan. Izra­ēlieši nogalina Džordžu, un viņiem pasakums ir galā. Gerija nolaupītājs apvienojas ar mums, lai atrastu šo bibliotēku. Tas nozīmē, ka nolaupītāju plāni ir pavisam citādi nekā izraēlie­šiem.

Tu domā, ka Makolums nolaupīja Geriju?

Viņš vai vismaz kāds, kura labā viņš strādā.

Un ko mēs darīsim?

Malone izvilka no somas rezerves aptveres un ielika for­mastērpa kabatā. Sekosim viņam.

Pa kurām durvīm?

Uz šo jautājumu tu jau atbildēji Lisabonā, kad teici, ka Tomass Beinbridžs atstājis norādes. Es lidmašīnā izlasīju viņa romānu. Tur nav nekā pat attāli līdzīga mūsu pieredzētajam. Viņa pazudusī bibliotēka atrodas Ēģiptes dienvidos. Nav ne­kāda varoņa pārbaudījuma. Nekā. Bet tā lapene dārzā tas ir pavisam kas cits. Es visu laiku domāju par Makoluma ie­dotā pārbaudījuma pēdējo daļu. Nebūtu jēgas, nokļūstot šeit, tā vienkārši iesoļot iekšā.

Ja vien nepieliek kādam pie pieres ieroci.

Tas tiesa. Tomēr kaut kas nav kārtībā. Viņš norādīja uz durvīm. Ar šādu nodrošinājumu iebrucēju var viegli maldināt. Un kur visi pazuduši? Viss klosteris kā izmiris.

Viņš vēlreiz pārlasīja burtus virs durvīm.

VSOVODA

Un tad viņš saprata.

Tu visu laiku man neliki mieru, prašņādama, kāds la­bums no eidētiskās atmiņas.

Nē. Es tikai gribēju zināt, kāpēc tu neatceries manu dzimšanas dienu vai mūsu kāzu jubileju.

Viņš pasmaidīja. Šoreiz laba atmiņa lieti noder. Pārbau­dījuma pēdējā daļa. Pievers uzmanību burtiem. Lapene Beinbridža namā. Romiešu burti.

Viņš skaidri iztēlojās tos acu priekšā.

D O. V. O. S. V. A. V. V. M

Atceries, tu jautāji, kāpēc D un M atdalīti no pārējiem astoņiem. Viņš norādīja uz durvīm. Tagad mēs zinām. Ar vienu var iekļūt iekšā. Ar otru laikam izkļūt ārā. Par vidējo daļu man nav īstas skaidrības, bet to mēs uzzināsim.