Aleksandrijas sargs

12, NODAĻA OKSFORDŠĪRA, ANGLIJA 10:30

Džordžs Hadāds iegāja Beinbridža namā. Pēdējos Iris gadus, kopš bija nospriedis, ka atbilde uz viņa dilemmu slēpjas šajās sienās, viņš šeit iegriezās bieži.

Nams bija īsts marmora grīdu, Mortleikas gobelēnu un košu rotājumu meistardarbs. Greznās kāpnes ar smalkiem ziedu griezumiem rotātiem paneļiem bija saglabājušās no Čārlza II laikiem. Griestu gleznojumi no septiņpadsmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Visas mēbeles un gleznas bija no astoņpadsmita un deviņpadsmitā gadsimta. Itin viss bija patiesas angļu lauku namu stila vēstures liecības.

Taču te bija arī kas vairāk.

Mīkla.

Tāpat kā baltais marmora piemineklis, ap kuru bija sapul­cējušies preses pārstāvji, klausīdamies tā saucamajos eksper­tos. Tāpat kā pats Tomass Beinbridžs mazpazīstamais an­gļu grāfs, kas pavadījis šeit astoņpadsmitā gadsimta nogali.

Hadāds zināja šis dzimtas vēsturi.

Beinbridžs bija dzimis privilēģiju un cerību spārnotā ģi­menē. Viņa tēvs bija dienējis kā Oksfordšīras skvairs. Lai gan viņa augsto stāvokli sabiedrībā noteica paaudzēs mantota pārticība un ģimenes tradīcijas, Tomass Beinbridžs izvairī­jās no tradicionālā karadienesta un pievērsās zinībām gal­venokārt vēsturei, valodām un arheoloģijai. Kad nomira viņa tēvs, Tomass mantoja grāfa titulu un gadu desmitiem ceļoja pa pasauli. Viņš bija viens no pirmajiem rietumniekiem, kas tuvāk iepazina Ēģipti, Svēto zemi un Arābiju, publicējot ce­ļojumu aprakstu sērijas žurnālos.

Viņš pašmācībā apguva senebreju valodu, kurā sākotnēji bija sarakstīta Vecā derība. Tas bija liels sasniegums, ņemot vērā, ka šis dialekts bija ļoti specifisks un izzudis no ikdie­nas lietošanas ap sesto gadsimtu pirms Kristus. 1767. gadā tika izdota viņa grāmata, kurā viņš apstrīdēja visus zināmos Vecās derības tulkojumus, piesaucot daudzas sava laika strī­dīgās idejas. Mūža nogali viņš pavadīja, aizstāvēdams savas teorijas, nomira vientuļš un sarūgtināts, zaudējis visas dzim­tas bagātības.

Hadāds labi pārzināja šo grāmatu, jo bija rūpīgi izpētījis ik lappusi. Viņš gluži labi varēja saprast Beinbridža likstas. Viņš pats arī bija uzdrošinājies apšaubīt vispārpieņemtās zinātnes patiesības, izraisot smagas sekas.

Viņam patika iegriezties šajā namā, tikai žēl, ka lielākā daļa oriģinālo mēbeļu un piederumu sen jau bija nonākuši kreditoru rokās, tāpat ari Beinbridža iespaidīgā bibliotēka. Tikai pēdējo piecdesmit gadu laikā tika atrastas dažas mēbe­les. Vairākums grāmatu joprojām ceļoja no kolekcionāriem pie tirgotājiem, līdz nonāca izgāztuvē, kas, šķiet, bija neiz­bēgams liktenis daudzām pagātnes liecībām. Tomēr Hadādam bija izdevies uzmeklēt dažus sējumus, rakņājoties Londonas neskaitāmajos reto grāmatu veikaliņos.

Un internetā.

Kāda apbrīnojama bagātību krātuve! Kā šis ātrais infor­mācijas tīkls būtu viņiem noderējis pirms sešdesmit gadiem Paies tīnā!

Pēdējā laikā viņš bieži atcerējās 1948. gadu.

Toreiz viņš nēsāja šauteni un šāva ebrejus nakba laikā. Viņu vienmēr pārsteidza mūsdienu ļaužu augstprātība, ņemot vē­rā viņu priekšteču nestos upurus. Astoņsimt tūkstoši arābu tika aizdzīti trimdā. Jau deviņpadsmit gadu vecumā viņš cī­nījās Palestīnas pretošanās kustībā, bija viens no kauju va­doņiem, taču tas viss izrādījās veltīgi. Cionisti uzvarēja. Arā­bi tika sakauti. Palestīnieši kļuva par izraidītajiem.

Bet atmiņa palika.

"Hadāds bija centies aizmirst. Viņš tiešām vēlējās aizmirst. Taču slepkavošana nepalika bez sekām, un viņam tā bija no­žēla visa mūža garumā. Viņš kļuva par zinātnieku, atteicās no vardarbības un pārgāja kristietībā, taču sāpes tas nema­zināja. Acu priekšā joprojām bija mirušo sejas. Sevišķi viena. Tā piederēja vīram, kurš sauca sevi par Sargu.

Jūs cīnāties nevajadzīgā karā ar pretinieku, kas ir ticis maldi­nāts.

šie vārdi kā ar karstu dzelzi tika iededzināti viņa atmiņā tajā 1948. gada aprīļa dienā, un to ietekme mainīja viņa dzī­vi uz visiem laikiem.

Mēs esam zinību glabātāji. No bibliotēkas.

Šie vārdi pārvērta Hadāda dzīvi.

Viņš turpināja apstaigāt namu, vērojot krūšutēlus un glez­nas, kokgriezumus, dīvainos zeltījumus un mīklainos uzrak­stus. Soļodams pretī ienākušu cilvēku grupai, viņš iegriezās viesistabā, kur valdīja koledžas bibliotēkas senlaicīgais cie­nīgums apvienojumā ar sievišķīgu eleganci un asprātību. Viņš nopētīja plauktus, kuros savulaik glabājās daudzu gadsimtu zinātnieku darbi. Un gleznas, kurās iemūžināti cilvēki, kas mainījuši vēstures gaitu.

Tomass Beinbridžs bija aicinātais tāpat kā Hadāda tēvs. Taču Sargs bija ieradies Palestīnā divas nedēļas par vēlu, lai nodotu aicinājumu, un Hadāda šautenes lode bija izdzēsusi vēstneša dzīvību.

To atceroties, viņš sāpīgi sarāvās.

Jaunības nesavaldība.

Bija pagājuši sešdesmit gadi, un tagad viņš raudzījās pa­saulē daudz pacietīgākām acīm. Ja vien viņš būtu spējis tik pacietīgi uzlūkot Sargu toreiz, 1948. gada aprīlī, viņš varbūt ātrāk būtu atradis meklēto.

Bet varbūt arī ne.

Aicinājums laikam jānopelna. Bet kā?

Viņš nopētīja visus telpas stūrus. Atbilde bija šeit.