Aleksandrijas sargs

73, nodaĻa mērilenda

Stefānija un Kasiopeja izskrēja no restorāna. Lerijam Dei­lijam vairs nevarēja līdzēt. Viņa auto bija pārvērties melnā, vēl degošā lūžņu kaudzē. Sprādziens bija iznīcinājis tikai šo vienu mašīnu, gandrīz nemaz neskarot blakus stāvošās.

Uzbrukums noteiktam mērķim.

Pazūdam, mudināja Kasiopeja.

Stefānija piekrita.

Viņas pieskrēja pie Suburbart un ielēca iekšā, Stefānija pie stūres. Ielikusi atslēgu aizdedzē, viņa tomēr vilcinājās un no­prasīja: Kā tev šķiet?

Ja vien prezidents nav ielicis šajā vāģī spridzekli, mums nekas nedraud. Kamēr bijām iekšā, neviens pie tā nepienāca.

Stefānija pagrieza atslēgu. Motors iedarbojās. Braucot projām, viņas redzēja, kā policijas auto nogriežas ap stūri un iebrauc stāvlaukumā.

Ko viņš tev pastāstīja? jautāja Kasiopeja.

Stefānija īsuniā atstāstīja sarunu. Es nodomāju, ka viņš gvelž muļķības. Par sazvērestībām, lai nogalinātu Danielsu. Bet tagad…

Pa pretējo joslu garām aizjoņoja ātrās palīdzības auto.

Tiem nav kur steigties, viņa noteica. Viņš aizgāja bojā, pat nepaguvis attapties.

Tik dramatiski, ieminējās Kasiopeja. Ir arī daudz klu­sāki veidi, kā viņu novākt.

Ja vien tīši nevēlas piesaistīt tam uzmanību. Nacionālās drošības padomnieka vietnieks uzspridzināts savā automa­šīnā… Tā būs liela sensācija.

Stefānija brauca mierīgi, daudz lēnāk par atjauto ātrumu, virzīdamās ārā no pilsētas, uz šoseju. Pie krustojuma viņa apstājās un pagriezās uz dienvidiem.

Uz kurieni tagad? jautāja Kasiopeja.

Jāatrod Grīns.

Pēc piecām jūdzēm atpakaļskata spogulī parādījās kāds auto, kas strauji tuvojās. Stefānija domāja, ka tas tūlīt viņu panāks un aizjoņos tālāk pa gandrīz tukšo divjoslu brauktu­vi. Taču pelēkais Ford turējās cieši aiz Suburban. Viņa pama­nīja priekšējā sēdeklī divus cilvēkus.

Mums ir aste.

Viņas brauca ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā pa līku­mainu ceļu mežainā lauku apvidū. Tīrumu un mežu vidū vī­dēja tikai retas lauku mājas.

Ford pasažieru puses logā parādījās pistole. Nopaukšķēja šāviens, un lode atsitās pret apvidus auto aizmugures vēj­stiklu, taču tas nesaplīsa.

Lai Dievs svētī slepeno dienestu, noteica Stefānija. Necauršaujams stikls.

Bet riepas gan ne.

Kasiopejai bija taisnība. Stefānija piedeva gāzi, bet arī se­kotāji neatpalika. Viņa strauji parāva stūri pa kreisi un iegrie­zās pretējā joslā, samazinot ātrumu, lai vajātāji pabrauktu garām. Tie, garām braukdami, raidīja vairākus šāvienus Suburban sānos, bet lodes atlēca no mašīnas.

Mums ir arī bruņu pārklājums virsbūvei, secināja Ka­siopeja.

Vislabāk derētu tanks. Vai ir kāda doma, kas tie varētu būt?

Tas, kurš šāva, toreiz dzinās mums pakaļ alejā. Man šķiet, mūs atraduši saūdi.

Laikam sekoja Deilijam, un pēkšņi parādījāmies mēs.

Kā mums paveicās!

Stefānija atkal pagrieza Suburban dienvidu virziena joslā un tagad brauca aiz Foni. Kasiopeja atvēra logu un ar diviem šāvieniem sašķaidīja tā aizmugures vējstiklu. Ford vadītājs mēģināja veikt līdzīgu manevru, iebraucot pretējā joslā, taču bija spiests atgriezties savējā, lai izvairītos no sadursmes ar pretī braucošu kravas furgonu. Izmantojot šo bridi, Kasio­peja raidīja vēl vienu lodi vajātāju aizmugures logā.

Ford pasažieris nomērķēja pa izsisto logu, taču Kasiopeja izšāva pirmā.

-Šie nav vienīgie, paziņoja Stefānija. Vēl viens auto. Aizmugurē.

Otrs vajātāju auto turējās cieši aiz Suburban aizmugures bampera. Tajā arī bija divi vīrieši. Stefānija turpināja braukt apstājoties viņas nonāktu četru bruņotu uzbrucēju varā.

Kasiopeja paskatījās atpakaļ, lai novērtētu stāvokli, un iz­lēma. Sašaušu priekšā braucošajam riepas. Pēc tam tiksim galā ar sekotājiem.

Ārpusē atskanēja paukšķis, tam sekoja blīkšķis.

Stefānija pēkšņi sajuta, kā Suburban pakaļgals sagrīļojas pa labi, un uzreiz saprata, kas noticis. Bija sašauta riepa. Nospiedusi bremžu pedāli, viņa savaldīja automobili.

Vēl viens paukšķis, un auto pakaļgals sašķiebās pa kreisi.

Viņa zināja, ka ar parastām lodēm nevar sašaut riepas tā, lai tās pārsprāgtu. Taču gaiss strauji izplūda, un jau pēc da­žām minūtēm riepas būs tukšas. Viņa ļāva automobilim slidēt pa peļķēm cerībā iegūt vēl vismaz kādu jūdzi.

Kasiopeja pasniedza viņai pistoli un nomainīja aptveri savam ierocim. Sākumā viņas varēs patverties Suburban no­cietinātajā salonā, bet pēc tam sāksies apšaude. Agrā rīta stunda un nomaļais apvidus ļaus uzbrucējiem justies pārāk droši.

Automobiļa pakaļgals noslīga uz ceļa un ar skaļu būkšķi pavēstīja, ka brauciens beidzies.

Stefānija nobremzēja un satvēra ieroci.

Priekšā braucošais autos apstājās pie ceļa nomales.

Aizmugurē braucošais sekoja tā piemēram.

No abām mašīnām izlēca bruņoti vīri.

Malone beidza tiesāt granātābolu, kas bija viens no viņa iecienītākajiem augļiem, un izdzēra vēl vienu tasi rūgtās tē­jas. Viņi jau kādas četrdesmit piecas minūtes bija vieni, taču viņš nespēja atvairīt sajūtu, ka viņus kāds novēro. Viņš rū­pīgi nopētīja telpu, pūlēdamies noteikt, vai tajā nav paslēp­tas videokameras. Visi galdi bija tukši, tāpat arī bufete pie sienas. Viņš iztēlojās klusu, apvaldītu dakšiņu šķindoņu pret šķīvjiem un sarunas dažādās valodās, kas droši vien pava­dīja šejienes iemītnieku maltītes. Telpas tālākajā galā bija aiz­vērtas durvis, kuras laikam veda uz virtuvi. Ēdamzālē bija vēsi laikam biezo mūra sienu dēļ.

Atvērās ārdurvis un ienāca Salmcepuris.

Malone bija ievērojis, ka šis jaunais vīrietis izturas līdzīgi sulainim, it kā katrā brīdī būtu spējīgs pievērsties tikai vie­nai domai.

Hadāda kungs, vai esat gatavs ieiet bibliotēkā?

Malone pamāja ar galvu. Vēders pilns, un esmu atpū­ties.

Tad varam iet.

Makolums pielēca no krēsla. Malone jau bija gaidījis, ka viņš kaut ko izdomās. Vai mēs drīkstētu vispirms aiziet uz labierīcībām?

Salmcepuris pamāja ar galvu. Es varu jūs aizvest. Bet pēc tam jums būs jāatgriežas šeit. Hadāda kungs ir aicinā­tais.

Makolums atmeta ar roku. Lai tā būtu. Tikai aizvediet mani uz labierīcībām.

Salmcepuris jautāja: Hadāda kungs, vai jums arī jāap­meklē labierīcības?

Malone papurināja galvu. Jūs esat Sargs?

Jā, esmu.

Viņš nopētīja vīrieša jauneklīgo seju. Viņa āda bija nepa­rasti gluda, augstie vaigu kauli un ovālās acis radīja austrum­niecisku iespaidu. Kā jūs tiekat galā ar visu saimniecību tikai daži cilvēki? Mēs ienākot redzējām tikai vienu.

Pavisam vienkārši.

Bet kā ar iebrucējiem? jautāja Makolums.

Hadāda kungs ir izglītots cilvēks. Mums nav no kā baidities.

Malone neko neiebilda. Vediet viņu uz labierīcībām. Mēs pagaidīsim.

Sargs pievērsās Pemai.

Nē, paldies, viņa atbildēja.

Mēs tūlīt atgriezīsimies.

Stefānija saņēma drosmi cīņai. Kāds bija nogalinājis Leriju Deiliju un tagad vajāja viņu. Viņa bija dusmīga, ka viņas dēļ arī Kasiopeja tagad pakļauta briesmām, taču tā bija drau­dzenes brīva izvēle. Un viņa Kasiopejas acīs neredzēja ne bailes, ne nožēlu, bet tikai apņēmību.

Četri vajātāji tuvojās Suburban.

Tu ņem abus priekšējos, izrīkoja Kasiopeja. Es pievērsīšos aizmugurējiem.

Stefānija pamāja ar galvu.

Viņas abas gatavojās atvērt durvis un šaut. Tas šķita cerīgāk nekā sēdēt dīkā un ļaut vajātājiem uzbrukt pirmajiem. Varbūt pārsteiguma moments dos viņām kādu priekšrocību. Viņa slēpsies aiz durvīm un loga kā aiz vairoga, cik vien ilgi varēs.

Atskanēja arvien pieaugoša dunoņa, un auto sāka drebēt.

Stefānija ieraudzīja, ka abi priekšējie uzbrucēji pašķiras, pāršalc vēja brāzma un virs galvas parādās helikopters.

Tad piebrauca kāds auto un, bremzēm kaucot, apstājās.

Sāka rībēt šāvieni.

Abu priekšējo uzbrucēju ķermeņi sagriezās kā vilciņi. Viņa ieskatījās atpakaļskata spoguli. Aizmugures sekotāju auto mēģināja braukt projām. Viens no tā vīriem nošauts gu­lēja zemē.

Auto apgriezās pretējā virzienā.

Helikopters karājās gaisā piecdesmit pēdu augstumā.

Atvērās sānu durvis un parādījās vīrs ar šauteni. Helikop­ters panāca bēgošo auto, un Stefānija redzēja, bet nedzirdē­ja šāvienus. Auto strauji pagriezās pa kreisi un ietriecās kokā.

Abi priekšējie uzbrucēji asins peļķē gulēja uz asfalta.

Viņa atvēra Suburban durvis.

Jums viss kārtībā? noprasīja vīrieša balss.

Viņa pagriezās un ieraudzīja muzejā satikto slepenā die­nesta aģentu stāvam pie mašīnas, kas bija apstājusies aizmugurē.

Ja. Viss labi.

Suburban salonā iezvanījās mobilais tālrunis. Viņa to pa­ķēra un atbildēja.

Es nodomāju, ka jums varbūt vajadzīga palīdzība, teica Danielss.

Seibrs sekoja Sargam ārā pa durvīm un cauri klusu ēku labirintam. Saules apspīdētie jumti meta garas ēnas pāri ne­līdzenajai ielai. Rēgu pilsētiņa, viņš nodomāja. Izmirusi, to­mēr dzīva.

Viņu aizveda uz citu ēku, kurā atradās tualete ar metāla grīdu. Ūdens uzliešanai kalpoja pie griestiem piekārts skār­da trauks. Viņš nosprieda, ka pienācis īstais laiks, tāpēc iz­ņēma klosterī paņemto ieroci, atkāpās no tualetes un iegrū­da stobru jauneklim sejā.

Uz bibliotēku!

Jūs neesat aicinātais.

Viņš runāja skaidru valodu. Un ko teiksi par to? Es tev iešauju galvā un pats to atrodu.

Jauneklis šķita drīzāk apmulsis nekā nobijies.

Sekojiet man.