Aleksandrijas sargs

34. NODAĻA BEINBRIDŽA NAMS, ANGLIJA 5:20

Malone apbrīnoja marmora lapeni dārzā. Viņi bija ar vil­cienu atbraukuši divpadsmit jūdzes uz ziemeļiem no Lon­donas, pēc tam no tuvējās pilsētas stacijas ar taksometru līdz Beinbridža namam. Malone bija izlasījis visas somā atrastās Hadāda piezīmes un pāršķirstījis arī romānu, cenzdamies sa­prast notiekošo un atsaukt atmiņā visu, ko viņi ar Hadādu pārrunājuši šo gadu laikā. Tomēr viņš bija nonācis pie seci­nājuma, ka vissvarīgākos noslēpumus senais draugs paņē­mis sev līdzi kapā.

Virs galvas pletās samtainas debesis. Naksnīgais gaiss bija vēss. Rūpīgi kopis mauriņš pletās uz visām pusēm kā alvas krāsas jūra ar krūmiem kā ēnu saliņām. Netālajā strūklakā čaloja ūdens. Malone bija nospriedis, ka pirms saullēkta būtu vislabākais laiks, lai kaut ko mēģinātu izpētīt, un pie viesnī­cas dežuranta bija iegādājies lukturīti.

Nama teritorija nebija iežogota, arī signalizācija nekur ne­bija manāma. Pašā namā gan ir citādi, nodomāja Malone. No Hadāda piezīmēm viņš bija uzzinājis, ka tajā ierīkots neliels muzejs, viens no daudzajiem, kas pieder britu karaļnamam. Vairākos pirmā stāva logos bez aizkariem dega gaisma un bija redzami kustīgi cilvēku stāvi laikam apkopēji.

Viņš atkal pievērsa uzmanību lapenei.

Vējš iešalcās koku lapās, tad pieņēmās spēkā un sāka dze­nāt mākoņus. Mēnessgaisma pazuda, taču Malones acis jau bija apradušas ar rēgaino puskrēslu.

Varbūt beidzot pateiksi, kas tas ir? noprasīja Pema. Brauciena laikā viņa bija neparasti klusa.

Malone pavērsa lukturīša gaismas staru pret marmorā iekalto attēlu. Tā ir glezna ar nosaukumu "Arkādijas gani II". Tomass Beinbridžs pielika lielas pūles, lai liktu to iekalt marmorā. Viņš pastāstīja, kas Hadāda piezīmēs bija teikts par šo attēlu, tad pievērsa staru burtiem zem tā.

D O.V.O.S.V.A.V.V. M

Un ko viņš teica par tiem? jautāja Pema.

Ne vārda. Tikai to, ka tas ir vēstījums un namā ir vēl citi.

Protams, un tas ari izskaidro, kāpēc esam ieradušies pie­cos no rīta.

Viņš saklausīja aizkaitinājumu Pemas balsī. Man nepa­tīk drūzma.

Pema ciešāk ieskatījās uzrakstā. Diez kāpēc D un M ir tā atdalīti?

Malonem nebija ne jausmas. Taču kaut ko citu viņš saprata gan. Pastorālajā ainavā "Arkādijas gani II" bija attēlota sie­viete, kura vēro trīs ganus, kas sapulcējušies ap kapakmeni un rāda uz tajā iegravētajiem burtiem. ET 1N ARCADIA EGO. Viņš zināja arī tulkojumu.

Arī Arkādijā es esmu.

Mīklaina frāze bez īpašas jēgas. Taču viņš jau iepriekš bija redzējis šos vārdus. Francijā. Sešpadsmitā gadsimta manu­skriptā, kurā aprakstīts noslēpumains darbs, ko Tempļa or­deņa bruņinieki paveikuši pēdējos mēnešos pirms to mas­veida apcietināšanas 1307. gada oktobrī.

Et in arcadia ego.

Anagramma, kas nozīmē 1 tego arcana dei.

Es slēpju Dieva noslēpumus.

Viņš pastāstīja Pemai par šiem vārdiem.

Tu taču to nedomā nopietni! viņa atbildēja.

Malone paraustīja plecus. Es tikai saku, ko zinu.

Bija jāizpēta māja. No droša attāluma dārzā, starp milzī­gu ciedru rindām, viņš aplūkoja pirmo stāvu. Gaismas lo­gos iedegās un nodzisa, kad apkopēji pārvietojās no vienas telpas uz citu. Sētas puses terases durvis bija atvērtas un at­balstītas ar krēslu. Viņš vēroja, kā iznāk vīrietis, nezdams divus atkritumu maisus, nosviež tos kaudzē un atkal ieiet mājā.

Malone ieskatijās pulkstenī. 5:40.

Viņi drīz beigs, viņš teica. Kad viņi būs projām, mums būs pāris stundu laika, pirms ieradīsies muzeja dar­binieki. Tas tiek atvērts tikai desmitos. Tas bija rakstīts uz plāksnes pie galvenajiem vārtiem.

Lieki pat teikt, cik tas ir muļķīgi.

Tu vienmēr kāroji uzzināt, ko īsti es daru savā darbā, bet es nedrīkstēju neko teikt. Stingri slepeni un tā tālāk. Pie­nācis laiks pašai pārliecināties.

Man bija labāk, kad es to nezināju.

Neticu gan. Atceros, kā tu dusmojies.

Bet vismaz nebiju ievainota.

Viņš pasmaidīja. Iesvētīšanas cena. Tad norādīja uz priekšu. Pēc jums.

Seibrs vēroja, kā Kolons Malone un viņa bijusi sieva kā divi ēnu tēli slēpjas starp kokiem aiz Beinbridža nama. Ma­lone bija braucis taisnā ceļā uz Oksfordšīru. Tas labi. Viss bija atkarīgs no Malones ziņkārības. Arī aģente bija izpildī­jusi uzdevumu. Viņa bija nolīgusi prasītos trīs vīrus un at­vedusi Seibram ieroci.

Viņš ar baudu dziļi ieelpoja spirgto nakts gaisu, tad iz­ņēma no jakas kabatas Sig Sauer.

Laiks tikties ar Kotonu Maloni.

Malone tuvojās atvērtajām sētas puses durvīm, turēda­mies malā un slēpdamies ēnā, tad piesardzīgi ielūkojās iekšā.

Skatienam pavērās smalks salons. Spoža gaisma no vel­vētajiem griestiem apspīdēja zeltītās mēbeles un paneļiem klātās sienas, ko atdzīvināja gobelēni un gleznas. Cilvēki ne­bija redzami, bet tālāk aiz durvju arkām dūca grīdu spodri­nāšanas mašīna un spēlēja radio.

Viņš pamāja Pemai, un abi iegāja iekšā.

Malonem nebija ne jausmas par nama ģeogrāfiju, bet uz­raksts vēstīja, ka šī ir Apolona zāle. Viņš atcerējās Hadāda rakstīto. Beinbridža nama viesistabā vēl viens Beinbridža augst­prātības piemērs. Ļoti daiļrunīgs nosaukums. "Sv. Hieronīma at­klāsme". Apbrīnojami un atbilstoši, jo diži meklējumi bieži sākas ar atklāsmi.

Tātad bija jāatrod viēsistaba.

Viņš veda Pemu uz vienām no durvīm, kuras veda uz ves­tibilu, kas bija majestātisks kā katedrāle, ar lepnām dažāda augstuma arkām. Cik strauja stila un arhitektūras maiņa! Ap­gaismojums šeit bija vājāks, mēbeles sliga pelēkās ēnās. Kādā arkā viņš pamanīja krūšutēlu.

Viņš uzmanīgi spēra soļus, lai gumijas zoles uz marmora grīdas nečīkstētu, un ieraudzīja Tomasa Beinbridža skulp­turālu portretu. Pusmūža vīra seju vagoja rievas un grum­bas, zobi stingri sakosti, ērgļa deguns, acu skatiens vērīgs un salts. Spriežot pēc Hadāda piezīmēm, Beinbridžs bijis la­bi izglītots zinātnē un literatūrā, kā arī kolekcionārs iegā­dājies mākslas darbus, grāmatas un skulptūras, katru pirku­mu rūpīgi apsverot. Viņš bijis arī piedzīvojumu meklētājs, ceļojis uz Arābiju un Vidējiem Austrumiem, kas tālaika rie­tumniekiem šķita tik sveši kā citas planētas.

Koton, Pema čukstēja.

Viņš pagriezās. Pema bija pielavījusies pie galda, uz kura stāvēja bukleti. Ēkas plāns.

Malone pienāca un paņēma no kaudzes vienu bukletu. Viņš ātri atrada plānā telpu ar nosaukumu VIESISTABA. Paraudzījās apkārt. Uz to pusi.

Grīdas spodrināšanas mašīnas un radio trokšņošanas sa­censības turpinājās augšstāvā.

Viņi izgāja no krēslainā vestibila un līkumoja pa plašiem gaiteņiem, līdz iegāja apgaismotā zālē.

Oho, noelsās Pema.

Arī Malone bija pārsteigts. Plašā telpa atgādināja romie­šu imperatora pils vestibilu. Atkal krasa atšķirība no pārē­jām mājas daļām.

Šeit ir kā Epcot*, viņš secināja. Katra telpa kā cits laikmets un valsts.

Siltā lustras gaisma apspīdēja baltas marmora kāpnes, ku­rām vidū stiepās tumši sarkans paklājs. Kāpnes veda uz slai­du jonisku kolonnu kolonādi. Rožainās marmora kolonnas savienoja grezni izlocītas melna metāla margas. Abos stāvos nišās kā muzeja galerijā lepojās krūšutēli un statujas. Malo­ne paraudzījās augšup. Šādi griesti iederētos pat Sv. Pāvila katedrālē.

Viņš pašūpoja galvu.

Raugoties no ārpuses, nekas neliecināja par šādu grez­nību.

Uz viesistabu jāiet augšā pa tām kāpnēm, teica Malone.

Man ir tāda sajūta, ka tūlīt satiksim karalieni, atzinās Pema.

Viņi devās augšup pa grezno paklāju, kas rotāja kāpnes bez margām. To augšgalā paneļiem rotātas divviru durvis veda uz tumšu istabu. Malone nospieda slēdzi, un spoži iedegās no ilkņiem izgatavota lustra, apgaismojot ērtu un mā­jīgu, mēbelēm piebāztu salonu, kura sienas rotāja samta drapērijas zirņu zupas krāsā.

Varēja sagaidīt arī ko greznāku, viņš secināja. Pēc tās krāšņās ieejas.

Viņš aizvēra durvis.

Ko mēs meklējam? jautāja Pema.

Malone nopētīja gleznas pie sienām, galvenokārt sešpa­dsmitā un septiņpadsmitā gadsimta portretus. Nevienu no šīm sejām viņš nepazina. Zem portretiem pie sienām slējās kļavas koka grāmatu skapji. Būdams pieredzējis grāmatu pazinējs, viņš uzreiz saprata, ka šie sējumi ir gaužām neno­zīmīgi, bez vēsturiskas vai literāras vērtības, izvietoti šeit tikai kā dekorācija. Uz grāmatu skapjiem dižojās bronzas krūšutēli. Atkal nevienas pazīstamas sejas.

Sv. Hieronīma atklāsme, viņš atbildēja. Varbūt tas ir kāds no šiem portretiem.

Pema apgāja apkārt istabai, nopētot katru gleznu. Malo­ne tās saskaitīja. Četrpadsmit. Galvenokārt sievietes grez­nos tērpos vai vīrieši parūkās un kuplos apmetņos, kādi bija modē pirms trīssimt gadiem. Pie akmens pavarda U burta veidā bija novietoti divi dīvāni un četri krēsli. Viņš iedomā­jās, ka Tomass Beinbridžs droši vien šeit pavadīja daudz laika.

Nevienam no tiem, paziņoja Pema, nav nekādas sais­tības ar Sv. Hieronīmu.

Malone samulsa. Džordžs rakstīja, ka tas ir šeit.

Varbūt kādreiz bija. Bet vairs nav.