Aleksandrijas sargs

36,N odaĻa VAŠINGTONA

Stefānija no visa dzirdētā jutās kā apdullusi. Viņa cieši ieskatījās Brentam Grīnam acīs. Paskaidrojiet.

Mēs pieļāvām piekļuvi failiem. Mūsu vidū ir nodevējs, un mums viņš vai viņa jāatmasko.

Kas ir mēs?

Tieslietu departaments. Tā ir īpaši slepena izmeklēša­na. Par to zinu tikai es un vēl divi cilvēki. Mani tuvākie viet­nieki, kuriem es uzticētu savu dzīvību.

Meļiem par jūsu uzticēšanu nospļauties.

Piekrītu. Taču informācijas noplūde nav Tieslietu depar­tamentā. Tā ir augstāk. Ārpus departamenta. Mēs izmetām ēsmu, un kāds uz tās uzķērās.

Stefānija nespēja noticēt savām ausīm. Un tā, it kā starp citu, jūs riskējāt ar Gerija Malones dzīvību.

To neviens nevarēja paredzēt. Mums nebija ne jausmas, ka par Džordžu Hadādu interesējas vēl kāds, izņemot izra­ēliešus un saūdus. Informācijas noplūde, ko mēs cenšamies likvidēt, ved tieši pie tiem, nekur citur.

Cik jums zināms. Stefānija uzreiz atcerējās Zelta aun­ādas ordeni.

-Ja man būtu kaut mazākā nojausma, ka Malones ģime­ne var tikt apdraudēta, es nebūtu ļāvis izmantot šo taktiku.

Stefānija gribētu tam noticēt.

Mēs tiešām domājām, ka Hadāda atrašanās vieta ir sa­līdzinoši nekaitīga informācija. Mums nešķita pārāk riskanti ļaut izraēliešiem uzzināt, ka Hadāds ir dzīvs, jo vairāk tā­pēc, ka failā nav nekādu ziņu par to, kur viņš slēpjas.

Tikai vistiešākā norāde uz Kotonu.

Mēs pieņēmām, ka Malone neapjuks un zinās, ko darit.

Viņš ir atvaļināts, Brent! Stefānija dusmās iesaucās. Viņš vairs nestrādā pie mums. Bijušos aģentus nedrīkst pa­kļaut briesmām, sevišķi tad, ja viņi paši to nezina.

Mēs apsvērām risku un nolēmām, ka informācijas no­plūdes atklāšanas dēļ ir vērts to uzņemties. Zēna nolaupīša­na visu mainīja. Priecājos, ka Kotonam izdevās viņu atgūt.

Cik laipni no jūsu puses. Varēsiet priecāties, ja viņš jums nesalauzīs degunu.

Tas Baltais nams ir īsts kauna traips, nomurmināja Grīns. Korumpētu liekuļu banda.

Stefānija vēl nekad nebija dzirdējusi viņu tā runājam.

Viņi tikai skandina par saviem kristīgajiem principiem, par savu Amerikas patriotismu, bet paši dolāra dēļ pārdos visu. Lēmumi tiek pieņemti cits pēc cita, visi Amerikas karo­ga aizsegā, bet visiem tikai viens mērķis pildīt lielo kor­porāciju kabatas pateicībā par atbalstu partijas kampaņai. Man no tā vēmiens nāk! Es piedalos sanāksmēs, kur par po­litiku spriež no tāda viedokļa, lai tā labāk izskatītos televī­zijā, nevis lai darītu labu tautai. Es klusēju. Nesaku neko. Esmu komandas spēlētājs. Taču tas nenozīmē, ka ļaušu pazu­dināt šo valsti. Es devu zvērestu, un atšķirībā no daudziem šīs administrācijas darboņiem tas man kaut ko nozīmē.

Kāpēc tad neatmaskot tos skaidri un gaiši?

Pagaidām neesmu atklājis klajus likuma pārkāpumus. Pretīgi, amorāli, alkatīgi? Jā, tā viņi rīkojas, bet nepārkāp­jot likumu. Varat man ticēt ja kāds, ari pats prezidents, pār­kāptu robežu, es būtu rīkojies. Taču tik tālu neviens nav gājis.

Ja neskaita informācijas noplūdi.

Un tieši tāpēc esmu tik ļoti ieinteresēts. Lai sagrautu dambi, vispirms tajā jāizsit plaisa.

Stefāniju tik viegli nevarēja piemuļķot. Brent, skatieties patiesībai acīs. Jums patīk atrasties savā ģenerālprokurorā amatā, bet, ja jūs neveiksmīgi mēģinātu atmaskot kādu aug­stu personu, jūs ilgi lajā nepaliktu.

Grīns pievērsa viņai raižpilnu skatienu. Man labāk pa­tīk, ja jūs esat dzīva.

Viņa atmeta tam ar roku. Vai atradāt informācijas no­plūdi?

Domāju, ka mēs…

Virtuvē iesteidzās Kasiopeja. Mums ir viesi. Tikko pie­brauca divi vīri. Uzvalkos, ar austiņām ausīs. Slepenais die­nests.

Mana apsardze, apstiprināja Grīns. lkvakara pārbau­de.

Mums jāpazūd, paziņoja Kasiopeja.

Nē, iebilda Grīns. Atbrīvojiet mani, un es tikšu ar viņiem galā.

Kasiopeja devās uz sētas durvju pusi.

Stefānija pieņēma lēmumu, tāpat kā līdz šim bija darījusi simtiem tūkstošiem reižu. Un, lai gan šajā dienā visi lēmu­mi bija izrādījušies drausmīgi neveiksmīgi, viņa atcerējās tēva vārdus: "Nav svarīgi, pareizi vai nepareizi. Galvenais ir rī­koties!"

Pagaidi.

Stefānija piegāja pie letes, pārmeklēja dažas atvilktnes un atrada nazi. Atbrīvosim viņu. Tuvodamās Grinam, viņa noteica:

Cerams, ka es zinu, ko daru.

Seibrs spraucās caur Oksfordšīras mežiem uz vielu, kur bija atstājis auto. Anglijas laukos pamazām ausa rīts, pļavas klāja miglas vāli, gaiss bija vēss un mitrs. Viņš bija apmieri­nāts ar pirmo tikšanos ar Kotonu Maloni. Pietiekami, lai uz­kurinātu amerikāņa ziņkāri un arī mazliet pabiedētu. Paša nolīgto uzbrucēju nogalināšana Seibram šķita lielisks iepazī­šanās paņēmiens. Viņš būtu mierīgi novācis visus tris, ja Ma­lone pats nebūtu vienam trāpījis.

Pēc Seibra aiziešanas Malone noteikti pārmeklēja nošau­tos, bet viņš bija noteicis, lai tie neņem līdzi nekādus doku­mentus. Viņš bija norīkojis šos vīrus uzbrukt Malonem un viņu sagūstīt. Taču, kad Malone vienu no tiem nošāva, spē­le mainījās. Seibru tas nepārsteidza. Malone jau Kopenhāge­nā bija pierādījis, ka prot sevi aizstāvēt.

Seibrs pateicās liktenim par Hadāda dzīvoklī atrasto dik­tofonu. Noklausītā saruna un no datora uzzinātā informāci­ja ļāva viņam pietiekami sagatavoties, lai iegūtu Malones uz­ticību. Tagad atlika tikai atgriezties viesnīcā un gaidīt.

Malone atnāks.

Izgājis caur mežu, viņš ieraudzīja savu auto. Tam līdzās bija novietots vēl viens, un viņa aģente nervozi soļoja šurpu turpu.

Tu, riebekli! viņa uzkliedza. Tu viņus nogalināji!

Un kas tev nepatīk?

Es viņus nolīgu. Kā tev šķiet, vai es turpmāk varēšu at­rast palīgus, ja visi zinās, ka mēs novācam savējos?

Kurš vēl to zinās, neskaitot tevi un mani?

Maita tāds! Es no ārpuses visu redzēju. Tu nošāvi vi­ņus no aizmugures. Viņi pat neko nenojauta. Tā tu jau biji iecerējis.

Seibrs piegāja pie auto. Attapīga, kā vienmēr.

Ej dirst, Dominik! Viņi bija mani draugi.

Tas jau kļuva interesantāk. Vai tu gulēji ar kādu no vi­ņiem?

Kas tev par daļu!

Viņš paraustīja plecus. Tas tiesa.

Man pietiek. Uz mani vairs neceri. Atrodi kādu citu. Viņa devās pie sava auto.

Es gan šaubos, uzsauca Seibrs.

Aģente apsviedās apkārt, gaidot pārmetumus. Viņi jau iepriekš bija strīdējušies. Taču šoreiz viņš iešāva sievietei sejā.

Nekas un neviens nestāsies viņam ceļā. Pārāk daudz bija likts uz spēles. Viņš gatavojās piekrāpt vienu no varenāka­jiem ekonomikas karteļiem pasaulē. Neveiksmei būtu pārāk smagas sekas. Tāpēc kļūdas nebija pieļaujamas. Nedrīkstēja atstāt nekādas pēdas, kas vestu pie viņa.

Viņš atvēra mašīnas durvis un iekāpa.

Vēl tikai jātiek galā ar Kotonu Maloni.

Stefānija stāvēja virtuvē līdzās Kasiopejai un klausījās, kā Brents Grīns atver parādes durvis un runā ar abiem slepe­nā dienesta aģentiem. Ja nojauta būs viņu pievīlusi, tad vi­ņas abas tūlīt apcietinās.

Tas ir muļķīgi, čukstēja Kasiopeja.

Mana muļķība, turklāt es nelūdzu ne tevi, ne Henriku iejaukties.

Tu esi spītīga maita.

Lai nu kurš to teiktu! Varēji nenākt man līdzi. Vai tikai pati arī neesi spītīga?

Viņa ieklausījās, kā Grīns bezrūpīgi tērzē par silto nakti un stāsta, kā nejauši izlējis ūdens glāzi uz halāta. Viņa atbrīvoja Grīnu no krēsla un uzjautrināta vēroja, kā viņš loba līmlenti no rokām un kājām. Naksnīgo komēdijseriālu autori dārgi maksātu, lai redzētu, kā viņš sāpēs saraujas ikreiz, kad lente noplēš roku un kāju apmatojumu. Tad Jaunanglijas vecpuisis veikli pieglauda mitros matus un izsteidzās no virtuves.

Viņa atkal atcerējās patiesā pārliecībā izteiktos Grīna vār­dus.

Šim draugam īpaši rūp jūsu drošība.

Viņš nuis nodos, un tad būs ziepes, čukstēja Kasiopeja.

Nenodos.

Kāpēc tu esi tik pārliecināta?

Divdesmit gadu ilgas kļūdīšanās pieredze.

Beidzot Grīns atsveicinājās no aģentiem. Stefānija pavē­ra virpuļdurvis un skatījās, kā viņš pa ārdurvju lodziņu vē­ro tos aizejam. Pagriezies atpakaļ, viņš noprasīja:

Esāt apmierināta?

Stefānija caur ēdamistabu tuvojās viņam. Kasiopeja se­koja.

Tā, Brent. Ko tālāk?

Tagad mēs kopīgiem spēkiem glābsim jūsu ādu un vien­laikus arī likvidēsim noplūdi.

Starp citu, jūs tā arī nepateicāt, kas ir vainīgais.

Nepateicu. Jo es to nezinu.

Es domāju, jūs teicāt, ka atklājāt šo personu?

Gribēju teikt, ka varbūt esam atklājuši problēmu.

Es gaidu.

Jums nepatiks tas, ko teikšu.

Pārliecinieties.

Pašlaik galvenā ziņu pienesēja izraēliešiem ir Pema Ma­lone.