Aleksandrijas sargs

70, nodaĻa mērilenda 7:30

Stefānija sēdēja pie stūres prezidenta Danielsa atvēlētajā Suburban. Viņš bija arī izsniedzis divus slepenā dienesta re­volverus un rezerves aptveres. Viņa vēl īsti nesaprata, kur viņas ir iesaistījušās, taču prezidents acīmredzot vēlējās, lai dāmas būtu labi sagatavojušās.

Vai saproti, ka šis auto noteikti tiek elektroniski izse­kots? ieminējās Kasiopeja.

Jācer, ka tā ir.

Un vai saproti arī, ka viss šis pasākums ir bezjēdzīgs? Mums nav ne jausmas, kam var uzticēties, ieskaitot ari Sa­vienoto Valstu prezidentu.

Protams. Mēs esam bandinieki uz šaha galdiņa. Taču bandinieks var nosist karali, ja ir īstajā pozīcijā.

Stefānij, mēs esam ēsma.

Viņa piekrita, tomēr neko neteica.

Viņas iebrauca mazā pilsētiņā apmēram trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Vašingtonas, vienā no neskaitāmajiem guļamrajoniem, kas apņēma galvaspilsētu. Sekojot saņemtajām norādēm, viņa pazina restorānu, kura stiklotā fasāde gozē­jās kuplu koku lapotnes paēnā.

"Krustmāte B".

Viena no Lerija Deilija iecienītajām vietām.

Viņa apturēja auto, un abas sievietes iegāja restorānā, kur viņas sagaidīja cepta šķiņķa un kartupeļu asā smarža.

Apmeklētāji bija kāri apstājuši garaiņu ieskauto ēdienu iz­sniegšanas leti. Viņas pagāja garām kasei un pamanīja Deiliju vienu sēžam pie galdiņa.

Paņemiet kaut ko ēdamu, viņš ieteica. Es cienāju. Viņam priekšā bija šķīvis, piekrauts ar ceptām olām, auzu putru un cūkgaļas kotleti.

Kā viņas bija norunājušas, Kasiopeja apsēdās pie cita gal­diņa, no kurienes varēja pārskatīt visu telpu. Stefānija apsē­dās pie Deilija. Nē, paldies. Viņa pamanīja virs letes pla­kātu ar divām milzīgām rozā cūkām un uzrakstu ATGŪSTI SAVUS TAUKUS PIE KRUSTMĀTES 13. Viņa norādīja uz to. Vai tāpēc jūs nākat šeit ēst? Lai atgūtu taukus?

Man te patīk. Atgādina mātes gatavotos ēdienus. Zinu, ka jums būs grūti noticēt, bet es esmu dzīvs cilvēks.

Kāpēc nevadāt Magelāna nodaļu? jūs taču tagad esat galvenais.

Ar to nodarbojas citi. Mums ir kāds svarīgāks uzde­vums.

Piemēram, glābt savu pakaļu.

Deilijs sagrieza cūkgaļas kotleti. Tās gan ir gardas, leēdiet kaut ko, Stefānij. jums arī derētu mazliet atgūt taukus.

Cik jauki, ka pamanījāt manu slaido figūru. Kur ir jūsu draudzene?

Nav ne jausmas. Viņa laikam gulēja ar mani tikai tādēļ, lai kaut ko uzzinātu. Taču tas viņai neizdevās. Un arī mans mērķis bija tāds pats. Atkal, lai ko jūs Stefānij, domātu, es neesmu pilnīgs idiots.

Pēc Danielsa ieteikuma viņa pirms divām stundām bija piezvanījusi Deilijam un ierosinājusi tikties. Viņš dedzīgi pie­krita. Stefānija nesaprata tikai vienu ja jau Danielss vēlē­jās, lai viņa runā ar Deiliju, kāpēc tad pārtrauca tikšanos mu­zejā? Taču šo neskaidro jautājumu atlika tikai pievienot citiem tādiem pašiem. Mēs nepabeidzām sarunu.

Stefānij, laiks realitātes pārbaudei. Materiāli, kas ir pie jums? Varat tos paturēt. Varat izmantot. Man vienalga. Ja es kritīšu, prezidents man sekos. Patiesību sakot, es pat gribēju, lai jūs tos atrastu.

Stefānijai bija grūti tam noticēt.

Es zinu visu par jūsu izmeklēšanu. Tā ielene, ko pie­spēlējāt man? Es neesmu tik vājš. Vai domājat, ka šī bija pir­mā reize, kad sieviete mēģina kaut ko no manis uzzināt? Es zināju, ka jūs okšķerējat, tāpēc atviegloju jums iespēju atrast meklēto. Un tomēr jūs tik ilgi kavējāties.

Laba pasaciņa, Lerij. Taču es neesmu no muļķu mājām.

Viņš ķērās pie ceptajām olām un auzu putras. Es zinu,

ka jūs neticēsiet nevienam manam vārdam. Taču vienreiz mē­ģiniet aizmirst, cik ļoti mani ienīstat, un ieklausieties.

Tāpēc arī viņa bija atnākusi.

Es tā mazliet paspiegoju. Briest visādi sūdi. Dīvainas lietas. Es nepiederu pie prezidentam tuvākajām aprindām, tomēr esmu pietiekami tuvu, lai kaut ko saostu. Kad atklā­ju, ka jūs ievācat par mani ziņas, nospriedu, ka pienāks bri­dis, kad gribēsiet piespiest mani pie sienas, un tad mēs va­rēsim vienoties.

Kāpēc vienkārši nepalūdzāt manu palīdzību?

Ko niekus! Jūs taču nespējat atrasties ar mani vienā tel­pā. Vai tad būsiet ar mieru palīdzēt? Es iedomājos ja ielūrēsiet pa logu un redzēsiet, kas notiek, tad arī daudz lab­prātīgāk ieklausīsieties. Kā tagad.

Vai jūs vēl kukuļojat Kongresu?

Jā. Es un vēl kāds tūkstotis citu lobiju. Pie velna, tas jau ir gandrīz vai olimpiskais sporta veids.

Stefānija uzmeta skatienu Kasiopejai, bet nekādi trauk­smes signāli netika doti. Daudzus galdiņus bija aizņēmušas ģimenes un paveci pāri.

Aizmirstiet to visu. Tā ir mazākā no mūsu galvassāpēm.

Es nezināju, ka mums ir galvassāpes.

Notiek vēl daudz kas. Viņš kāri iedzēra dažus mal­kus apelsīnu sulas. Velns, viņi liek klāt cukuru. Bet garšī­ga gan.

Ja jūs tik daudz ēdat, kā varat palikt tik tievs?

Stress. Labākā diēta pasaulē. Viņš nolika glāzi uz gal­da. lr sākta sazvērestība, Stefānij.

Ar kādu mērķi?

Mainīt prezidentu.

Tas bija kaut kas jauns.

To var izskaidrot tikai tā. Viņš atstūma šķīvi. Vice­prezidents atrodas Eiropā, ekonomikas samita. Bet man zi­ņoja, ka viņš vēlu pagājušajā naktī atstāja viesnīcu un devās satikties ar cilvēku, vārdā Alfrēds Hermans. It kā pieklājī­bas vizītē. Taču viceprezidents nav tas cilvēks, kas kaut ko darītu tikai pieklājības pēc. Viņš visu dara ar noteiktu mēr­ķi. Viņš jau iepriekš ir ticies ar šo Hermanu. Es pārbaudīju.

Un atklājāt, ka Hermans vada organizāciju ar nosauku­mu Zelta aunādas ordenis.

Deilija sejā parādījās izbrīns. Es zināju, ka jūs palīdzē­siet. Tātad jūs jau to zinājāt.

Es tikai gribu zināt, kāpēc tas ir tik svarīgi.

Šis grupējums nodarbojas ar politisku ietekmēšanu un jau ir aptvēris visu pasauli. Hermans un viceprezidents ir draugi jau kādu laiku. Esmu dzirdējis baumas par viņu un ordeni, taču viceprezidents nav no runīgajiem. Es zinu, ka viņš grib kļūt par prezidentu, gatavojas kandidēt vēlēšanās, taču, manuprāt, viņš meklē īsāku ceļu.

Par to Danielss nebija teicis ne vārda.

Vai jums vēl ir tās atmiņas kartes, ko paņēmāt no ma­nas mājas?

Viņa pamāja ar galvu.

Vienā no tām ir digitāli telefonsarunu ieraksti. Tikai daži, bet sasodīti interesanti. Tās ir viceprezidenta biroja vadītāja sarunas īsts sūdabrālis, ne pielikt, ne atņemt. Viņš nopludināja Aleksandrijas saikni taisnā ceļā Alfrēdam Hermanam.

Un kā jūs to uzzinājāt?

Es tur biju.

Stefānijas sejā nepakustējās ne vaibsts.

Biju klāt, tieši līdzās viņam. Tāpēc ierakstīju visu saru­nu. Mēs pirms pieciem mēnešiem Ņujorkā satikāmies ar Hermanu. Atdevām viņam visu. Tad arī es iesaistīju Diksoni.

Arī tas bija kas jauns.

Jā. Es devos pie viņas un pastāstīju, kas notiek ar saik­ni. Pateicu arī par tikšanos ar Hermanu.

Tas nebija diez ko saprātīgi.

Tobrīd šķita, ka tā vajag. Izraēlieši bija vienīgie sabied­rotie, ko es varēju sadabūt. Taču viņi nodomāja, ka Hermans to visu iecerējis, lai radītu viņiem sarežģījumus. Un tāpēc da­būju sev uz kakla Diksoni kā auklīti. Viņš iedzēra vēl sulu. Bet tas nemaz nebija tik slikti.

Es tūlīt apvemšos.

Deilijs papurināja galvu. Pēc tam, kādu mēnesi vēlāk, mēs ar viceprezidenta biroja vadītāju bijām divatā. Lai kāds sūdabrālis būdams, viņš tomēr ir arī lielībnieks. Tieši tas arī pazudina šādus tipus. Mēs iedzērām pa glāzei, un viņš sāka pļāpāt. Tad man jau bija radušās aizdomas, tāpēc kabatā nē­sāju diktofonu. Tovakar izdevās ierakstīt interesantas lieti­ņas. t

Kasiopeja piecēlās no galdiņa un piegāja pie stikla sienas. Ārā, ēnainajā stāvlaukumā, mašīnas piebrauca un aizbrauca.

Viņš runāja par divdesmit piekto labojumu. Kā viņš to pētījis, iedziļinājies visos sīkumos. Jautāja, ko es par to zinu, bet tas nebija daudz. Es izlikos vienaldzīgs un piedzēries, lai gan nebiju ne tāds, ne tāds.

Stefānija zināja, kas teikts Konstitūcijas divdesmit piek­tajā labojumā.

Ja prezidents tiek atlaists no amata, kā arī viņa nāves vai atkāpšanās gadījumā par prezidentu kļūst viceprezidents.