Divas Diānas

VIII Veiksmīgais karuselis

Svētku sacensībām vieta bija ierīkota Svētā Antuāna ielā no Turnelas pils līdz karaļa zirgu staļļiem un veidoja garu taisnstūri.

Vienā taisnstūra galā bija tribīnes karalienei un galminiekiem, otrā galā savu kārtu gaidīja sacīkšu dalībnieki. Malās viļņojās pūlis.

Kad ap trijiem pēcpusdienā pēc laulību ceremonijas un svētku pus­dienām karaliene un galms ieņēma savas vietas, no visām pusēm atska­nēja gaviles.

Taču šo sajūsmas saucienu dēļ svētki sākās ar nelaimes gadījumu. Gvardes kapteiņa d'Avalona kunga zirgs sabijās, uzcēlās pakaļkājās un metās arēnā, bet jātnieks nenoturējās seglos un atsitās ar galvu pret bar­jeru. Viņu tūlīt aiznesa un nodeva ārstiem gandrīz bezcerīgā stāvoklī.

Karalis kļuva ļoti drūms, taču sacīkšu prieks drīz nomāca drūmās domas.

— Ak, nabaga d'Avalona kungs, — karalis nopūtās. — Tik uzticams cilvēks. Parūpējieties par viņu. — Un piebilda: — Bet sacīkstes ar riņ­ķiem tomēr var sākt.

Tolaik šī spēle bija mazliet grūtāka un sarežģītāka par to, ko mēs pazīstam šodien.

Divas trešdaļas distances attālumā no starta līnijas bija ierakts stabs ar šķērskoku galā. Uz tā karājās riņķis. Vajadzēja galopā nojāt pirmo trešdaļu, pilnos auļos otro un, drāžoties garām stabam, ar šķēpa galu nocelt riņķi no šķērskoka.

Taču svarīgi bija tas, lai šķēps neskartos pie pleca.

Šķēps bija jātur horizontāli augstu virs galvas paceltā rokā. Arēnas pēdējo trešdaļu varēja veikt rikšiem. Balva bija briljanta gredzens — ka­ralienes dāvana.

Indriķa II baltais zirgs bija apsegts ar samtu, kas izšūts ar zelta ro­tājumiem. Indriķis bija veiklākais un iznesīgākais jātnieks, kādu tik var iedomāties. Viņš vadīja zirgu un turēja šķēpu pārliecinoši un apbrīnojami graciozi. Ļoti reti viņš netrāpīja šķēpu riņķī.

Taču viņa sāncensis bija Vjevila kungs. Vienu brīdi pat šķita, ka uz­varēs viņš — viņam bija par diviem riņķiem vairāk nekā karalim un vēl palikuši trīs mēģinājumi. Tomēr viņš bija pieredzējis galminieks un kļū­dījās visas trīs reizes pēc kārtas. Ak, tavu neveiksmi! Sacensībās uzvarēja karalis!

Saņemot gredzenu, viņš uz mirkli apstājās, un viņa acis ar nožēlu pakavējās pie Diānas de Puatjē. Taču tā bija karalienes dāvana, un nācās to pasniegt jaunajai sievai Marijai Stjuartei.

— Kā ir, — viņš vaicāja cīņu starplaikā, — vai būs cerības izglābt d'Avalona kungu?

- - Valdniek, — viņam atbildēja, — viņš vēl elpo, tomēr stāvoklis ir bezcerīgs.

— Nabaga vīrs, — karalis nogrozīja galvu. — Pārejam pie gladiatoru cīņām.

Pēc šīm skaistajām cīņām, kas beidzās ar aplausu vētru, sāka gata­voties citam sacensību veidam.

Karalienes tribīņu tuvumā zemē ieraka vairākus stabus. Jātniekiem tie bija jāapjāj, nevienu pašu neizlaižot. Balva bija lieliski darināta rokas­sprādze.

No astoņiem sacīkšu veidiem trijos uzvarēja karalis, citos trijos veik­lākais bija ģenerālpulkvedis de Bonivē. Devītā, pēdējā sacensība bija izšķirošā. De Bonivē kungs bija ne mazāk pieredzējis par Vjevila kungu. Tomēr lai kā viņš dzina savu zirgu, viņš finišēja tikai trešais, un balva tika karalim.

Indriķis II apsēdās blakus Diānai de Puatjē un visu acu priekšā uz­mauca tai rokā tikko vinnēto rokassprādzi.

Karaliene niknumā nobāla.

Viņai aiz muguras stāvošais maršals Gaspārs de Tavāns pieliecās Kat­rīnai Mediči pie auss.

— Jūsu augstība, — viņš pusbalsī sacīja — sekojiet, kur es iešu un ko tagad darīšu.

— Ko tu domā darīt, mans labais Gaspār? — karaliene jautāja.

— Nogriezt de Valantinuā kundzei degunu, — de Tavāns nopietni un aukstasinīgi sacīja.

Viņš jau devās prom, kad Katrīnai, mazliet nobiedētai un sajūsmi­nātai, izdevās viņu apturēt:

— Gaspār, jūs taču sevi pazudināsiet. Vai par to jūs padomājāt.

— Padomāju, bet es izglābšu karali un Franciju.

— Paldies tev, Gaspār, — Katrīna pateicās, — jūs esat tik pat lie­lisks draugs cik karavīrs. Tomēr es jums pavēlu palikt tepat. Pacietību!

Pacietību! Tieši šī devīze vadīja Katrīnu Mediči mūsu aprakstītajā laikā. Viņa, kam vēlāk bija neierobežota vara, šķiet, nemaz nesteidzās iziet no karaļa ēnas. Viņa nogaidīja. Tajā laikā viņa bija sava skaistuma zenītā, izvairījās no sabiedrības un, laikam, tieši pateicoties tam, par viņu nebija nekādu tenku ļaužu mutēs, kamēr bija dzīvs viņas vīrs.

Lai nu kā, todien, tāpat kā parasti, Katrīna it kā nemaz nemanīja uzmanību, ko karalis pievērš Diānai de Puatjē. Nomierinājusi maršala vētraino sašutumu, viņa sāka ar galma dāmām apspriest tikko beigušās sacensības un slavēja karali par viņa veiklību…

Turnīri bija paredzēti tikai nākamajās dienās, taču bija vēl agrs un dažs labs no galminiekiem lūdza karalim atļauju lauzt šķēpus daiļo dāmu dēļ.

— Lai ar būtu, mani kungi, — karalis piekrita, — labprāt jums to atļauju. Lai gan ar to mēs traucēsim Lotringas kardinālam, kam, jādomā, tik liela pasta sūtījuma vēl nekad nav bijis — veselas divas vēstules, viena pēc otras! Nekas, gan mēs vēlāk uzzināsim, kas tajās rakstīts, pagaidām varat sākt sacensības…

Būs arī balva, — Indriķis piebilda, noņemot no kakla zelta ķēdi. — Parādiet savu māku, kungi, un atcerieties, ja jūsu cīņas mani aizraus, iespējams, ka es pats piedalīšos un pacentīšos atgūt šo ķēdi, jo esmu parādā hercogienei de Kastro. Atcerieties, pulksten sešos cīņas tiks pār­trauktas un uzvarētājs iegūs balvu. Sāciet taču, mūsu rīcībā vēl ir vesela stunda. Taču esiet piesardzīgi. Starp citu, kā klājas d'Avalona kungam?

— Diemžēl, jūsu majestāte, viņš tikko nomira.

— Lai Dievs sargā viņa dvēseli! — Indriķis atsaucās. — Viņš bija visdrosmīgākais no manas gvardes kapteiņiem. Kas man viņu aizvietos? Dāmas gaida, kungi, arēna ir brīva. Paskatīsimies, kas dabūs ķēdi no karalienes rokām?

Pirmais uzvarētājs bija grāfs de Pomerī, bet tam nācās atdot uzva­rētāja godu de Biri kungam, viņu nomainīja maršals d'Amvils. Maršals bija stiprs un veikls. Viņš noturējās cīņas laukā pret pieciem pretiniekiem pēc kārtas un karalis neizturēja.

— Man gribas zināt, d'Amvila kungs, vai jūs pie tās vietas esat pie­audzis, vai? — karalis teica maršalam.

Viņš paņēma šķēpu un ar pirmo paņēmienu izsita d'Amvila kungu no segliem, pēc tam vēl arī d'Osena kungu, bet tad gan neatradās vairs neviena, kas gribētu ar karali mēroties spēkiem.

— Kungi, ko tas nozīmē? — Indriķis vaicāja. — Neviens negrib ar mani sacensties? Vai tik jūs mani nežēlojat? — viņš sadrūma. — Nedod Dievs man par to pārliecināties! Te nav cita karaļa, kā tikai tas, kas uzvarēs, nav citu priekšrocību, kā tikai paša kaislība. Nāciet drošāk, kun­gi, uzvariet mani!

Tomēr karaļa piedāvājumu neviens neuzdrošinājās pieņemt — uzvarēt karali šķita tik pat bīstami, kā zaudēt viņam.

Tas viss karali kaitināja. Varbūt viņš sāka nojaust, ka arī iepriekšējās cīņās viņa pretinieki necīnījās no visa spēka. Šī doma mazināja viņa uz­varas nozīmi paša acīs, un karalis kļuva bēdīgs.

Galu galā arēnā izjāja bruņinieks, kas bija pieņēmis karaļa izaici­nājumu. Indriķis, pat neieskatījies pretiniekam sejā, ieskrējās un metās uz priekšu. Abi šķēpi salūza, taču karalis, kam atlūza izkrita no rokas, sašūpojās un bija spiests pieķērties pie zirga segliem. Pretinieks pat ne­pakustējās.

Šajā brīdī pulkstenis nosita seši. Indriķis bija uzvarēts.

Viņš veikli un priecīgi nolēca no zirga, pasvieda pavadu zirgu puisim un paņēma uzvarētāju zem rokas, vēlēdamies pats to pievest pie kara­lienes. Sev par lielu pārsteigumu, viņš ieraudzīja gluži nepazīstamu seju. Tomēr viņa priekšā stāvēja dižciltīga izskata bruņinieks.

Karaliene, likdama ķēdi jauneklim ap kaklu un pieliekusies pie tā, ari nevilšus pievērsa viņam uzmanību un pasmaidīja tam. Viņš, zemu pa­klanījies, piecēlās, piegāja pie galminieku tribīnēm un, apstājies herco­gienes de Kastro priekšā, pasniedza tai ķēdi, uzvarētāja balvu.

Fanfaras skanēja tik apdullinoši, ka neviens nesadzirdēja vienā laikā izlauzušos saucienus:

— Gabriel!

— Diāna!

Nobālusi pārsteigumā un priekā, Diāna paņēma ķēdi ar trīcošām ro­kām. Visi nosprieda, ka svešinieks ir dzirdējis kā Indriķis solīja šo ķēdi hercogienei de Kastro un negribēja atstāt bez dāvanas tik skaistu dāmu. Viņa rīcību novērtēja kā ārkārtīgi galantu, kas liecināja par to, ka jau­neklis ir labi audzināts augstmanis. Pats karalis to uztvēra tieši tā.

— Aizkustinoša smalkjūtība, — viņš teica. — Lai arī saka, ka es visus savus augstmaņus zinu pēc vārda, tomēr man ir jāatzīst, ka es ne­spēju atcerēties, kur un kad esmu ar jums ticies. Un gribētu zināt, kā sauc cīnītāju, kas mani tikko uzvarējis.

— Valdniek, — Gabriels sacīja, — man ir tas gods pirmo reizi stā­ties jūsu majestātes priekšā. Līdz šim es visu laiku esmu pavadījis armijā un nupat ierados no Itālijas. Mans vārds ir vikonts d'Eksmess.

— Vikonts d'Eksmess! — karalis sacīja. — Ļoti labi, sava uzvarētāja vārdu es atcerēšos.

— Valdniek, — Gabriels teica, — jūs nav iespējams uzvarēt, un jūsu neuzvaramības pierādījumus es esmu atvedis sev līdz.

Viņš pamāja ar roku, un Martēns kopā ar diviem karavīriem ienesa arēnā itāļu karogus un nolika tos karalim pie kājām.

— Jūsu majestāte, — Gabriels turpināja, — šos karogus jūsu ka­raspēks izcīnīja Itālijā un tos jums sūta hercogs de Gīzs. Lotringas kar­dināls mani centās pārliecināt, ka jūs uz mani nedusmosieties, ja es šīs trofejas jums pasniegšu tik negaidīti galma un visas franču tautas priekšā. Man arī ir tas gods jūsu majestātei nodot vēstules no hercoga de Gīza.

— Pateicos, vikont d'Eksmes, — karalis teica. — Lūk, kādu pastu šķiroja kardināls! Jums nu gan ir spējas ar triumfu ierasties galmā! Ko es lasu! Četrus no šiem karogiem esat ieguvis jūs personīgi. Mūsu ra­dinieks de Gīzs uzskata jūs par vienu no saviem drosmīgākajiem cīnī­tājiem. D'Eksmesa kungs, prasiet man visu, ko vēlaties. Dieva vārds, es tūlīt izpildīšu jebkuru jūsu vēlēšanos!

— Jūsu majestāte, jūs esat pārāk laipns. Es pilnībā paļaujos uz jūsu augstsirdību.

— Jūs bijāt armijas kapteinis pie hercoga de Gīza, vikont. Vai jūs nevēlētos kļūt par kapteini mūsu gvardē? Es nezināju, ko lai nozīmē d'Avalona kunga vietā, kurš šodien mira, tik nelaimīgi krītot no zirga. Tagad es redzu, ka esmu atradis viņam cienīgu maiņu.

— Jūsu majestāte…

— Jūs esat ar mieru? Tātad izlemts. Rīt jūs varat sākt pildīt savus pienākumus. Tagad mēs atgriežamies Luvrā. Jūs man pastāstīsiet tuvāk par Itālijas karagājienu.

Gabriels paklanījās.

Indriķis deva zīmi braukt. Pūlis pašķīrās ar saucieniem: „Lai dzīvo karalis!" Diāna brīnumainā kārtā mazu brīdi atkal atradās blakus Gab- rielam.

— Rīt pie karalienes, — viņa nočukstēja un pazuda kopā ar savu kavalieri zem rokas.