Divas Diānas

XII Neapķērīgais sūtnis

Tagad domās pārcelsimies sešdesmit ljē prom no Parīzes un būsim Kalē 1557. gada novembra beigās.

Nebija pagājušas ne divdesmit piecas dienas kopš vikonta d'Eksme­sa aizbraukšanas, kad viņa sūtnis parādījās pie angļu cietokšņa vārtiem. Viņš pieprasīja, lai viņu ved pie gubernatora, lorda Ventvorsa; viņš gri­bēja atdot izpirkumu par bijušo gūstekni. Viņš bija neveikls un ļoti neap­tēsts — lai kā tam skaidroja ceļu, viņš divdesmit reizes pagāja īstajiem vārtiem garām un savas muļķības dēļ atdūrās pret visām aizmaskētajām durvīm. Tā bija tīrā sodība, nabags bija apskrējis vai visus ārējos nocie­tinājumus pie cietokšņa galvenās ieejas.

Beigu beigās viņš tomēr atrada īsto ceļu. Tajos tālajos laikos vārdiem „Es nesu gubernatoram desmit tūkstošus ekiju" bija maģisks spēks. Viņu pieklājības pēc pārmeklēja, pieteica lordam Ventvorsam, un, lūk, tik ievē­rojamas summas īpašnieks jau bija bez grūtībām iekļuvis Kalē.

Gabriela sūtnis vēl ilgi klīda pa Kalē pilsētu, pirms atrada guber­natora pili. Iztērējis stundu ceļam, kur nebija ko iet vairāk par desmit minūtēm, viņš iegāja pilī un tūlīt tika pieņemts.

Tajā dienā Ventvorsu bija pārņēmusi dziļa melanholija. Kad sūtnis ziņoja par savas ierašanās mērķi un uzreiz uzlika uz galda zelta maisu, anglis vaicāja:

— Vai vikonts d'Eksmess man neko nelika pateikt?

Pjērs (tāds bija viņa vārds) paskatījās uz lordu ar muļķīgā izbrīnā ieplestām acīm, kas nedarīja godu viņa iedzimtajai apķērībai.

— Kungs, man nebija cita uzdevuma, tikai atdot jums naudu. Saim­nieks man vairs neko neteica, es pat nesaprotu…

— Nu, labi, labi! — lords Ventvorss viņu pārtrauca. — Vikonts d'Eksmess kļuvis prātīgāks, par to es viņu varu apsveikt. Franču galma atmosfēra tam laupījusi atmiņu.

Un viņš klusi piebilda:

— Aizmiršanās — tā ir puse no laimes!

— Bet jūs, milord, no savas puses man neko neliksiet pateikt manam saimniekam? — sūtnis vienaldzīgi vēroja angļa melanholiskās nopūtas.

— Ja jau viņš neko neteica, arī man tam nav ko teikt, — lords Vent­vorss vēsi sacīja. — Tomēr pasakiet, ka līdz pirmajam janvārim esmu viņa rīcībā kā muižnieks un kā Kalē gubernators. Viņš sapratīs.

— Līdz pirmajam janvārim? — Pjērs pārjautāja. — Tā arī teikt?

— Jā, tieši tā. Lūk, jums paraksts par naudas saņemšanu, kā arī atalgojums par tālā ceļa veikšanu. Ņemiet, ņemiet!

Pjērs vilcinājās, taču tomēr paņēma naudas maku, ko tam sniedza lords Ventvorss.

— Pateicos, milord, — viņš sacīja. — Bet vai es drīkstu jums kaut ko lūgt?

— Ko tieši?

— Vikonts d'Eksmess vēl ir parādā vienam pilsētas iedzīvotājam… Kā tad viņu sauca? Ak jā, Pjērs Pekuā, pie kura viņš esot dzīvojis.

— Nu un?

— Man ir jāiet pie šī Pjēra Pekuā un jāatdod viņam tik, cik tam pienākas.

— Man nav iebildumu, — gubernators sacīja. — Jums parādīs, kur viņš dzīvo. Jūs no ceļa droši vien esat noguris, taču es, diemžēl, nevaru jums Jaut šeit palikt vairākas dienas, jo pēc mūsu noteikumiem pilsētā ir aizliegta ārzemnieku uzturēšanās, jo īpaši franču. Veiksmīgu ceļu!

— Palieciet sveiks, milord, pateicos jums.

Atstājis gubernatora pili, sūtnis atkal sāka maldīties pa pilsētu, meklējot Martruā ielu, kur, ja lasītājs atceras, dzīvoja Pjērs Pekuā, ieroču meistars.

Beidzot atradis vajadzīgo namu, sūtnis iegāja un ieraudzīja pašu saim­nieku. Ieroču meistars, drūms kā lietusmākonis, noturēja viņu par pa­sūtītāju un izturējās pret to pilnīgi vienaldzīgi. Taču tad, kad svešinieks pateica, ka to ir sūtījis vikonts d'Eksmess, Pekuā kunga vaigs tūdaļ no­skaidrojās.

— No vikonta d'Eksmesa! — tas iesaucās.

Pagriezies pret mācekli, kurš jau bija saspicējis ausis, Pjērs Pekuā sacīja:

— Kantēn, skrien pēc Žana un saki, ka ir atbraucis cilvēks no vi­konta d'Eksmesa.

Neapmierinātais māceklis steidzās izpildīt norādījumu.

— Runājiet, draudziņ! — Pjērs Pekuā mudināja. — Ak, mēs zinā­jām, ka vikonta kungs mūs neaizmirsīs! Sakiet ātrāk! Ko viņš jums lika pateikt?

— Sirsnīgus sveicienus un lielu pateicību, lika nodot šo maku un pa­sacīt vārdus: „Atcerieties piekto datumu."

— Un tas ir viss? — Pjērs Pekuā neuzticīgi vaicāja.

— Viss, saimniek.

— Mēs dzīvojam trijatā — es, mans radinieks Zans un mana māsa Babete, — ieroču meistars nelikās mierā. — Jums bija uzdevums atrast mani. Labi. Bet vai tad jums pilnīgi nekas nav sakāms ne Babetei, ne Zanam?

Šajā brīdī ienāca Zans Pekuā.

— Man bija jāsatiek tikai jūs, Pekuā kungs. Vairāk man nekā nav ko teikt.

— Ak tā? Redzi, brāl, — Pjērs teica, vēršoties pie Žana, — redzi, vikonts d'Eksmess mums pateicas, sūta mums naudu un liek mums pa­teikt „Atcerieties!" Un vairāk nekā…

— Pagaidi, Pjēr! — Zans Pekuā viņu pārtrauca, it kā kaut ko sapra­tis. — Sakiet, draudziņ, ja jūs patiešām kalpojat vikontam d'Eksmesam, jums jāpazīst tāds Martēns no viņa ļaudīm.

— Martēns? Nu jā, protams. Martēns… tas taču ir viņa ieročnesējs.

— Vai viņš visu laiku ir kopā ar vikontu?

— Visu laiku gan.

— Vai viņš zināja, ka jūs dodaties uz Kalē?

— Protams, ka zināja… Kad es braucu projām, viņš mani pat pa­vadīja…

— Viņš nevienam neko nelika pasacīt?

— Nē taču, es jau jums teiktu.

— Bet varbūt Martēns lika kaut ko pateikt slepeni? Ja tas tā ir, tad tagad vairs nav ko slēpties. Mēs jau visu zinām… Jūs droši varat runāt mūsu klātbūtnē. Vēl vairāk, mēs esam gatavi iet projām, bet persona, kuru Martēns bija neapšaubāmi domājis, paliks un pati ar jums parunās.

— Zvēru, man nav ne jausmas, uz kuru pusi jūs velkat.

— Diezgan, Zan! — Pjērs Pekuā sašutumā iesaucās. — Es ne­saprotu, Zan, kas tev par prieku aiztikt brūci, kas nemaz vēl nav ap- dzijusi…

Zans klusēdams nolieca galvu.

— Vai jūs pārskaitīsiet naudu? — sūtnis vaicāja.

— Nē, — Zans atteica. — Paņem sev šo, draudziņ, es iešu izrīkošu, lai tevi pabaro.

— Paldies par naudu, — sūtnis nosarka. — Bet ēst man nemaz ne­gribas, es jau esmu uzkodis. Man nekavējoties ir jādodas prom, jo jūsu gubernators man aizliedza uzkavēties pilsētā.

— Mēs tevi, draudziņ, neturam, — Zans Pekuā sacīja. — Pasaki Martēnam… Vai labāk nesaki neko. Pasaki tikai vikonta kungam, ka mēs viņam pateicamies un atceramies visu, kas attiecas uz piekto datumu.

— Paklausies, saki savam kungam, — Pjērs Pekuā panāca uz priekšu, — ka mēs esam gatavi pacietīgi gaidīt veselu mēnesi. Taču, ja šis gads beigsies, bet mēs no viņa nebūsim saņēmuši nekādas ziņas, tas nozīmēs, ka viņa sirds neko neatceras… Jo īstam muižniekam jāatceras ne tikai aizlienēta nauda, bet arī uzticēti noslēpumi. Tas ir viss, draudziņ.

— Lai Dievs jūs sargā, — sacīja vikonta d'Eksmesa sūtnis. — Visus jūsu jautājumus un novēlējumus es vārds vārdā pateikšu savam kungam.

Zans Pekuā pavadīja sūtni līdz vārtiem, Pjērs palika mājās.

Neapķērīgais sūtnis atkal maldījās pa Kalē pilsētas ielu labirintu, ka­mēr nonāca pie galvenajiem vārtiem un uzrādīja caurlaidi. Viņu atkal pārmeklēja un tikai tad izlaida klajā laukā.

Viņš nekavējoties devās cejā un apstājās tikai nogājis veselu ljē.

Nu varēja arī atpūsties. Viņš apsēdās ceļa malā un sāka prātot. Ap­mierināts smaids rotājās tam sejā.

„Es nezinu, ar ko tas ir izskaidrojams, — viņš domāja, — ka šajā pilsētā visi ir tik drūmi un bēdīgi. Ventvorss kaut ko nav varējis sadalīt ar d'Eksmesu, bet brāļiem Pekuā ir nenokārtoti rēķini ar Martēnu. Bet kas man par daļu? Personīgi es esmu dabūjis visu, ko gribēju. Tiesa, man nav ne papīra gabaliņa, taču es līdz sīkumam atceros pilsētas plāno­jumu."

Viņa acu priekšā nostājās cits pēc cita visi vaļņi, sargposteņi un ielas, ko viņš it kā nejauši bija redzējis.

„Ļoti labi! Viss ir skaidrs, hercogs de Gīzs būs apmierināts. Bet pēc sešām nedēļām, ja Dievs un apstākļi būs žēlīgi, mēs būsim Kalē saim­nieki."

Lai mūsu lasītāji nemocītos minējumos, viņiem* mēs pateiksim, ka šis vīrs bija Pjetro Strocijs — viens no sava laika slavenākajiem un talan­tīgākajiem kara inženieriem.

Mazliet atpūties, Pjetro Strocijs atkal sāka soļot pa ceļu, lai ātrāk nokļūtu Parīzē. Visas viņa domas bija pie Kalē pilsētas un tikai nedaudz skāra tos, kas tajā dzīvoja.