Divas Diānas

XVII Horoskops

— Slimnieks izdzīvos, Aloīzes kundze. Briesmas bija lielas, atlabša- na notiks lēni. Viņš ir ļoti novājināts, bet viņš izdzīvos, nešaubieties par to…

Ārsts, kurš to sacīja, bija liela auguma vīrietis ar platu pieri un dziļām caururbjošām acīm. Ļaudis viņu sauca par metru Notrdamu. Savus zi­nātniskos darbus viņš parakstīja ar vārdu «Nostradamuss". Pēc skata tam bija gadu piecdesmit, ne vairāk.

— Ak, Dievs! Bet paraugieties taču uz viņu! — Aloīze teica. — No septītā jūnija vakara viņš jau tā guļ, bet šodien mums ir otrais jūlijs, un visu laiku viņš nav teicis ne vārda, pat nepazina mani… Viņš ir kā mi­ronis… Es paņemu viņu aiz rokas, bet viņš to pat nemana…

— Jo labāk, Aloīzes kundze. Lai viņš pēc iespējas ilgāk paliek tādā stāvoklī. Ja viņš tā varēs nogulēt vēl mēnesi, viņš būs patiešām glābts.

— Glābts! — Aloīze teica, paceļot pret debesīm acis, it kā patei­coties Dievam par to.

— Par glābtu viņu var uzskatīt jau tagad, ja tikai nebūs atkārtošanās. Varat to pateikt jaukajai kalponītei, kas divreiz dienā nāk apjautāties par

viņa veselību. Jo te ir iejaukta kādas augstdzimušas dāmas kaislība, vai * ne? Un Šīs kaislības ir tik brīnišķīgas, bet var būt arī liktenīgas.

— O, jā, šajā gadījumā tas ir kaut kas liktenīgs, jums pilnīga taisnība, metr Notrdam, — Aloīze nopūtās.

— Dod Dievs, viņam izārstēties arī no kaislības… Starp citu, es atbil­du tikai par slimību.

Nostradamuss atlieca ļenganās, nedzīvās rokas pirkstus, kuru turēja savā plaukstā, un domīgi sāka pētīt plaukstu. Viņš pat pastiepa ādu starp rādāmo un vidējo pirkstu. Šķita, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties.

— Dīvaini, — viņš pusbalsī murmināja, — jau kuro reizi es redzu šo roku un katru reizi man šķiet, ka kādreiz jau esmu to pētījis. Ar ko gan toreiz tā man iespiedās atmiņā? Sirds līnīja ir labvēlīga, vidējā šau­bīga, bet dzīves līnija ir brīnišķīga. Starp citu, nekā ārkārtīga. Acīmredzot šī jaunā cilvēka galvenā rakstura iezīme ir stipra un nesalaužama griba, nepielūdzama kā ar drošu roku izšauta bulta. Taču tas nav tas, kas mani pārsteidza savā laikā. Manas atmiņas ir ļoti neskaidras un senas, bet jūsu saimniekam, Aloīzes kundze, taču nav vairāk par divdesmit pieciem ga­diem. Vai ne?

— Viņam ir divdesmit četri, mans kungs.

— Tad viņš ir dzimis 1533. gadā. Viņa dzimšanas diena jums ir zi­nāma?

— Tas ir 6. marts.

— Jus varbūt zināt, kad viņš ieradās pasaulē — no rīta vai vaka­rā?

— Kā es to varu nezināt! Es taču pieņēmu mazulīti. Kad monsenjors Gabriels piedzima, pulkstenis nosita pusseptiņus no rīta.

Nostradamuss to pierakstīja.

— Es paskatīšos, kāds tobrīd bija zvaigžņu stāvoklis, — viņš sacīja. — Bet ja vikonts d'Eksmess būtu divdesmit gadus vecāks, es varētu zvērēt, ka esmu jau reiz turējis viņa roku savā. Nu, bet tas nav būtiski… Te es esmu tikai ārsts, bet ne burvis, kā mani tautā pa laikam mēdz saukt. Es atkārtoju, Aloīzes kundze, ārsts var būt drošs par to, ka slimnieks iz­dzīvos.

— Piedodiet, Notrdama kungs, — Aloīze skumji sacīja, — jūs teicāt, ka varat galvot par izārstēšanos no slimības, bet ne no kaislības.

— No kaislības! Bet man gan šķiet, — Nostradamuss pasmaidīja, — ka tā nav tik bezcerīga kaislība, spriežot pēc jauniņās kalponītes bie­žajiem jautājumiem par viņa veselību.

— Tieši otrādi! — Aloīze iesaucās.

— Pietiek, pietiek, Aloīzes kundze! Kas ir bāgāts, jauns, drosmīgs un mīļš no vaiga kā vikonts, tam nenāksies ilgi mocīties neatbildētas mī­lestības dēļ. Dāmām reizēm patīk vilkt garumā, tas ir viss.

— Bet iedomājieties, ka lieta ir pavisam citāda. Sakiet, ja tad, kad slimnieks atgriezīsies dzīvē, pirmā un vienīgā doma tam būs — mana mīļotā ir zaudēta uz neatgriešanos, kas tad notiks?

— O, cerēsim, ka jūsu pieņēmums, Aloīzes kundze, ir maldīgs. Tas būtu šausmīgi. Cik es varu spriest pēc ārējām pazīmēm, jūsu saimnieks, Aloīzes kundze, nav vieglprātīgs cilvēks.

Viņa stiprā un stingrā griba šajā gadījumā tikai palielinātu briesmas. Sasitusies pret sapņu piepildījuma neiespējamību, varētu iet bojā šī cil­vēka sirds.

— Ak, Dievs! Mans puisēns būs pagalam!

— Viņam draud vismaz atkārtots smadzeņu iekaisums, — Nostra­damuss turpināja. — Bet vienmēr taču cilvēkam var dot cerības kripa­tiņu. Kaut attāls, kaut neskaidrs cerības stars viņam būtu glābiņš.

— Tad jau viņu var glābt, — Aloīze drūmi teica. — Es lauzīšu zvē­restu, bet izglābšu viņu. Pateicos jums, Notrdama kungs.

Pagāja nedēļa un Gabriels bija jau ceļā uz izveseļošanos, lai gan gluži vesels nebija. Viņa skatiens, vēl izklaidīgs un bezjēdzīgs, tomēr varēja atšķirt sejas un priekšmetus. Tad slimnieks iemācījās piecelties sēdus bez citu palīdzības, dzert zāles, ko tam izrakstījis Nostradamuss.

Vēl pēc nedēļas Gabriels sāka runāt. Viņa valoda bija nesakarīga, bet tomēr saprotama un attiecās galvenokārt uz senākiem notikumiem. Tāpēc Aloīze baidījās, lai viņš ārsta klātbūtnē neatklāj savu noslēpumu.

Viņas bažas nebija bez pamata, jo reiz Gabriels murgos bija ieklie­dzies:

— Viņi domā, ka es esmu vikonts d'Eksmess… Nē, nē, sargieties! Es esmu grāfs de Montgomerijs…

— Grāfs de Montgomerijs? — Nostradamuss atkārtoja, kādu atmiņu satraukts.

— Klusu! — Aloīze nočukstēja, pielikusi pirkstu pie lūpām.

Bet Gabriels neko vairs neteica. Nostradamuss aizgāja un ne otrā, ne turpmākajās dienās vairs to nepieminēja.

Arī Aloīze klusēja, negribēdama pievērst ārsta uzmanību šim negai­dītajam atklājumam.

Gabrielam kļuva labāk. Viņš jau sāka pazīt Aloīzi un Martēnu, jau­tāja, ja kas bija vajadzīgs, runāja maigā un skumjā balsī, kas ļāva domāt, ka saprāts ir atgriezies.

Reiz kādā rītā, kad viņš pirmoreiz piecēlās no gultas, viņš Aloīzei vaicāja:

— Audžumāt, kā ir ar karu?

— Kādu karu, monsenjor?

— Ar Spāniju un ar Angliju.

— Ak, no turienes nāk sliktas ziņas. Runā, ka spāņi, saņēmuši angļu pastiprinājumus, iebrukuši Pikardijā. Cīņas notiek visas robežas garumā.

— Jo labāk, — Gabriels piezīmēja.

Aloīze nodomāja, ka viņš vēl murgo. Bet otrā dienā viņš tai skaidri un gaiši noprasīja:

— Es vakar tev nepavaicāju, vai no Itālijas ir atgriezies hercogs de Gīzs?

— Viņš ir ceļā, monsenjor, — Aloīze nobrīnīdamās atbildēja.

— Labi. Kas šodien par dienu, audžumāt?

— Otrdiena, ceturtais augusts, monsenjor, — Aloīze atkal brīnījās.

— Septītajā būs tieši divi mēneši kopš es te guļu, — Gabriels tur­pināja.

— Tātad jūs to atceraties! — Aloīze bija uztraukusies.

— Jā, atceros, atceros. Es neko neesmu aizmirsis, — viņš skumji noteica, — bet mani gan laikam ir aizmirsuši. Neviens nav nācis par mani apvaicāties?

— Ko jūs! — Aloīze teica, balsij nodrebot, un vērīgi sekoja viņa sejas izteiksmei. — Žasenta divreiz dienā nāca apvaicāties par jūsu paš­sajūtu. Bet nu jau divas nedējas, tas ir, kopš jums kļuva ievērojami la­bāk, — viņa nav rādījusies.

— Nav rādījusies! Vai tu nezini, kāpēc?

— Zinu. Žasenta man pēdējā reizē paskaidroja, ka viņas kundze ir saņēmusi no karaļa atļauju līdz kara beigām dzīvot klosteri.

— Lūk, kā? — Gabriels maigi un skumji pasmaidīja. — Mīļā Diā­na!

— Monsenjor, — Aloīze iesaucās, — jūs šo vārdu izrunājat bez ģī­boņa, pat nenodrebēdams! Notrdams ir kļūdījies! Jūs esat glābts! Jūs dzīvosiet un man nebūs jālauž zvērests!

Nabaga audžumāte bija no laimes kā bez prāta. Bet Gabriels, par laimi, viņas pēdējos vārdus nesaprata. Viņš tikai ar rūgtu smīnu sacīja:

— Jā, es esmu glābts un tomēr, mana Aloīze, es nedzīvošu.

— Kā tad tā, monsenjor? — Aloīze nodrebēja.

— Ķermenis izturēja triecienu varonīgi, — Gabriels turpināja, — bet dvēsele, Aloīze, dvēsele… Tu domā, tā nav nāvīgi ievainota? Es, protams, atlabšu pēc ilgās slimības… Bet uz robežas, par laimi, risinās kaujas. Es esmu gvardes kapteinis, un mana vieta ir tur, kur karo. Tiklīdz es spēšu uzkāpt zirgā, es jāšu turp, kur ir mana vieta. Un jau pirmajā kaujā es izdarīšu tā, ka cīnīties man vairs nenāksies.

— Jūs stāsieties pretī lodēm? Ak, Dievs! Bet kāpēc, monsenjor, kā­pēc?

— Kāpēc? Tāpēc, ka de Puatjē kundze man neko nepateica, tāpēc, ka Diāna varbūt ir mana māsa, bet es viņu mīlu! Un vēl tāpēc, ka karalis varbūt ir pavēlējis manu tēvu nogalināt, bet apsūdzēt karali bez pierā­dījumiem es nevaru.

Un ja es nevaru ne atriebt tēvu, ne apprecēt māsu, ko tad lai es pasaulē daru? Lūk, tāpēc es vēlos pamest šo bēdu ieleju!

— Nē, jūs to nepametīsiet, — Aloīze vēsi sacīja, drūma un bēdīga. — Nepametīsiet tieši tāpēc, ka jums vēl ir daudz ko darīt, un tie ir smagi darbi… Bet es ar jums par to runāšu tikai tad, kad jūs kļūsiet pilnīgi vesels un Nostradamuss apliecinās, ka jūs varēsiet mani uzklausīt.

Tāds brīdis pienāca nākošajā ceturtdienā. Gabriels jau gribēja doties ceļā, un Nostradamuss bija solījis vēl pēdējo reizi apciemot savu pa­cientu.

Kad istabā neviena nebija, Aloīze Gabrielam vaicāja:

— Monsenjor, jūs vēl neesat atteicies no sava izmisīgā lēmuma. Tas vēl joprojām ir spēkā?

— Ir gan, — Gabriels pamāja.

— Jūs, tātad, meklēsiet nāvi?

— Meklēšu.

— Jūs gribat mirt tāpēc, ka jums nav nekādas iespējas uzzināt, vai de Kastro kundze nav jūsu māsa?

— Jā.

— Jūs neesat aizmirsis, ko es jums teicu par ceļu, kas var vest pie briesmīga noslēpuma atklāšanas?

— Protams, nē. Tu teici, ka šo noslēpumu zin tikai divi — Diāna de Puatjē un mans tēvs, grāfs Montgomerijs. Es jautāju, lūdzos de Va­lantinuā kundzei, es viņai draudēju, bet no viņas aizgāju vēl vairāk izmisis nekā atnācu…

— Bet jūs teicāt, monsenjor, ja jums būtu jānolaižas tēva kapā, lai šo noslēpumu uzzinātu, jūs turp dotos bez bailēm…

— Bet es taču pat nezinu, kur ir viņa kaps!

— Es arī nezinu, bet jāmeklē.

— Bet ja es to atradīšu? — Gabriels iesaucās. — Vai tad Dievs manā labā darīs brīnumus? Mirušie klusē, Aloīze.

— Mirušie, taču ne dzīvie.

— Ak Dievs, kā to lai saprot? — Gabriels nobālēja.

— Jāsaprot tā, ka jūs neesat grāfs Montgomerijs, kā jūs sevi murgos mēdzat dēvēt, bet tikai vikonts Montgomerijs, jo jūsu tēvs, grāfs, varbūt vēl ir dzīvs.

— Tu zini, ka viņš ir dzīvs?

— To es skaidri nezinu, taču tā es domāju un uz to ceru… Jo viņš taču bija spēcīgs, vīrišķīgs cilvēks un tāpat kā jūs, godam cīnījās pret nelaimēm un ciešanām.

Bet ja viņš ir dzīvs, viņš gan neatteiksies jums atklāt noslēpumu, no kura atkarīga visa jūsu dzīve, kā to izdarīja de Valantinuā kundze.

— Bet kur lai es to meklēju? Kam lai vaicāju? Dieva dēļ, saki man to, Aloīze!

— Tas ir briesmīgs stāsts… Un pēc jūsu tēva pavēles es savam vīram zvērēju nekad jums to nestāstīt. Jo tikko jūs to uzzināsiet, jūs pa galvu pa kaklu metīsieties tieši briesmās iekšā!

Jūs pieteiksiet karu ienaidniekiem, kas ir simtreiz stiprāki par jums. Tomēr visbriesmīgākās briesmas ir labākas par drošu nāvi. Jūs nolēmāt iet nāvē, un es zinu, ka jūs neatkāpsieties no sava lēmuma. Es nospriedu, ka man tomēr ir jāpamudina jūs uz šo neiedomājami bīstamo cīņu… Tad vismaz jūs varbūt paliksiet dzīvs… Tātad, es jums, monsenjor, visu izstās­tīšu, bet Dievs man piedos to, ka esmu lauzusi zvērestu.

— Jā, katrā ziņā piedos, mana labā Aloīze… Tēvs! Mans tēvs ir dzīvs… Runā drīzāk!

Taču tajā brīdī atskanēja piesardzīgs klauvējiens pie durvīm un ienāca Nostradamuss.

— Ak, d'Eksmesa kungs, cik mundru un dzīvespriecīgu es jūs re­dzu! — viņš vērsās pie Gabriela. — Tāds jūs pirms mēneša gan nebijāt. Jūs laikam esat gatavs doties ceļā?

— Ceļā? Jā, jums taisnība, — Gabriels atbildēja, mirdzošām acīm skatīdamies uz Aloīzi.

— Tad jau ārstam te vairs nav ko darīt, kā redzu, — Notrdams pasmaidīja.

— Tikai vēl jāsaņem mana pateicība… es nespēju runāt par samaksu, jo par dzīvības glābšanu samaksāt nevar…

Gabriels, paspiedis ārstam roku, pasniedza tam zelta monētu maisiņu.

— Pateicos, vikont, — Nostradamuss sacīja, — taču atļaujiet arī man pasniegt jums kādu dāvanu, kuru es uzskatu par pietiekami vērtīgu.

— Kas tā par dāvanu, metr?

— Jūs zināt, monsenjor, ka es studēju ne tikai ļaužu slimības. Man gribējās redzēt tālāk un dziļāk, gribējās ietiekties viņu likteņos. Uzde­vums, pilns šaubu un neskaidrību!

Neesmu neko atklājis, taču manuprāt, kādi gaismas uzplaiksnījumi tomēr ir bijuši. Pēc manas pārliecības, Dievs divas reizes sniedz cilvēka mūža vispārīgu plānu — debesu spīdekļos un katra paša roku līnijās. Šīs līnijas ir samudžināta un aizšifrēta grāmata, ko cilvēks visur nēsā sev līdz], nespējot to izlasīt, pat pa zilbēm nē, ja iepriekš nav veicis neskai­tāmus pētījumus.

Daudz dienu un daudz nakšu es esmu veltījis šo divu zinātņu — hiromantijas un astroloģijas*, pētījumiem.

Es centos ieskatīties nākotnē, un var gadīties, ka dažs labs mans pa­reģojums pārsteigs ļaudis, kuri dzīvos pēc tūkstoš gadiem. Tomēr es apzi­nos, ka patiesība manos pareģojumos pazib tikai pa laikam…

Es uzskatu, vikont, pat esmu pārliecināts, ka man mēdz gadīties īstas gaišredzības brīži.

Vienā no tādiem, tik ļoti retajiem brīžiem pirms divdesmit pieciem gadiem, es ieraudzīju zvaigznēs un plaukstā ierakstītu viena karaļa Fran­suā galminieka likteni. Šis neparastais, dīvainais un bargais mūža lē­mums mani satrieca. Varat iedomāties manu pārsteigumu, kad jūsu plaukstā un jūsu planētu stāvoklī es saskatīju horoskopu, kas ir ļoti līdzīgs tam, kas mani izbrīnīja toreiz.

Tomēr pagājušos divdesmitpiecos gados daudz kas pabalējis manā atmiņā. Beidzot, pirms mēneša jūs murgos nosaucāt kādu vārdu. Es sa­dzirdēju tikai to, bet tas man atsauca veselu gūzmu atmiņu. Tas bija grāfa de Montgomerijā vārds.

— Grāfs de Montgomerijs? — Gabriels bailēs iesaucās.

— Es atkārtoju, es dzirdēju tikai šo vārdu, par pārējo man nav ne­kādas daļas. Jo tā sauca to cilvēku, kura liktenis man reiz bija redzams kā spožas gaismas apspīdēts. Es steidzos mājā, izrakņāju savus vecos pa­pīrus un atradu grāfa de Montgomerijā horoskopu.

Tomēr ir kāda dīvaina lieta, monsenjor, kas manu trīsdesmit gadus ilgo pētījumu gaitā vēl nav ne reizes gadījusies — acīmredzot starp jums un grāfu de Montgomeriju pastāv kāda dvēseliska saistība, jo Dievs, kas

Hiromantija — nākotnes noteikšana pēc plaukstu līnijām. Astro­loģija — nākotnes hoteikšana pēc zvaigžņu un planētu stāvokļa cilvēka piedzimšanas brīdī.

nekad diviem cilvēkiem nepiešķir pilnīgi vienādu dzīves gaitu, neapšau­bāmi ir jums nolēmis vienādu likteni.

Es neesmu kļūdījies — zvaigžņu stāvoklis un rokas līnijas jums abiem ir identiskas. Es negribu sacīt, ka sīkumos tās nemaz neatšķiras, bet gal­venie notikumi, kas nosaka visu dzīvi, ir vienādi.

Reiz man gadījās dzirdēt, ka viens no maniem pareģojumiem grāfam de Montgomerijam ir piepildījies. Es jau viņu biju pazaudējis no re­dzesloka, bet tad uzzināju, ka viņš ir ievainojis galvā karali Fransuā ar degošu pagali. Vai piepildījies viņa liktenis arī citādā ziņā, par to es neko nezinu. Varu tikai pateikt, ka nelaimes un nāve, kas draudēja vi­ņam, apdraud arī jūs.

— Vai tiešām? — Gabriels iesaucās.

Nostradamuss pasniedza Gabrielam pergamenta tīstokli:

— Lūk, te ir horoskops, ko es reiz sastādīju grāfam de Montgo­merijam. Es jums to būtu rakstījis tieši tiem pašiem vārdiem.

— Dodiet man to! — Gabriels steidzās. — Tā patiešām ir neno­vērtējama dāvana, jūs nespējat iedomāties, cik tā man ir dārga.

— Vēl vienu vārdu, d'Eksmesa kungs, — Nostrdamuss turpināja, — pēdējo brīdinājumu — no Indriķa II horoskopa redzams, ka viņš savu dzīvi beigs divkaujā vai turnīrā.

— Kāds ar to man ir sakars? — Gabriels vaicāja.

— Izlasījis pergamentu, monsenjor, jūs sapratīsiet mani. Tagad man atliek tikai atvadīties un novēlēt jums, lai jums nolemtā katastrofa notiktu vismaz neatkarīgi no jūsu gribas.

Atvadījies no Gabriela, kurš tam vēlreiz paspieda roku un pavadīja līdz durvīm, Nostradamuss aizgāja.

Atgriezies pie Aloīzes, Gabriels tūdaļ atritināja pergamentu tīstokli un, pārliecinājies, ka neviens nevar viņu iztraucēt vai noklausīties, nolasīja Aloīzei pareģojumu:

Pa jokam vai nopietni ar šķēpu viņš ievainos galvu karalim,

Un asinis sārtākās strauiņē aizplūdīs no galvas karalim! Bet viņa liktenis tiesības viņam dod sodīt karali —

Ar laimi to apveltīs un kapā novedīs mīla pret karali.

— Lieliski! — Gabriels mirdzošām acīm sajūsmināts iesaucās. — Ta­gad, dārgā Aloīze, tu man vari izstāstīt, kā karali Indriķis II dzīvu apraka manu tēvu, grāfu de Montgomeriju.

— Karalis Indriķis II? — Aloīze bija pārsteigta. — Kur jūs to ņēmāt, monsenjor?

— Nojaušu. Tu vari neslēpdamās man izstāstīt par šo noziegumu… Dievs jau man ir pavēstījis, ka tas tiks atriebts!