Divas Diānas

I Atkal rodas pārpratumi

Šoreiz Arno de Tilu neaizveda vairs uz cietumu Rjē, kur viņš bija bijis, bet ievietoja tribunāla iekšējā cietumā, paziņojot, ka pēc viņa du­bultnieka nopratināšanas, iespējams, ka tiesneši gribēs vēlreiz viņam ko jautāt.

Pārdomājis radušos situāciju, nekrietnais viltnieks varēja priecāties par to izdevīgo iespaidu, kādu uz tiesnešiem atstāja viņa nekaunīgā un izdomas bagātā uzstāšanās. Labsirdīgais un lēnīgais Martēns nespēja tik pārliecinoši izskatīties ar visu viņa taisnību.

Lai nu kā, bet laiks ir iegūts! Tomēr, visu labi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nekā cita gan viņam nav. Patiesība, ko viņš centās tik enerģiski apstrīdēt, tomēr līda laukā pa visām šķirbām. Konetabls Mon- moransī, uz kuru viņš nemitīgi atsaucās, nez vai riskēs palīdzēt savam ziņu pienesējam. Te bija par ko padomāt.

Tāpēc sākumā uznākušo sajūsmu nomainīja nemiers. Tagad Arno de Tils skaidri redzēja, ka viņa stāvoklis ne tuvu nav tik spožs, un,kad viņam atnāca pakaļ, lai aizvestu atpakaļ uz cietumu, viņš atkal satraucās. Tātad tiesneši nav uzskatījuši par vajadzīgu viņu vēlreiz uzklausīt pēc Martēna uzstāšanās. Vēl viens iemesls nemieram!

Tomēr Arno de Tils nezaudēja modrību. Viņš ar savu ārkārtīgo vē­rīgumu tildaļ pamanīja, ka nav atnācis iepriekšējais cietuma uzraugs, bet gan cits.

Kas izsaucis šīs pārmaiņas? Vai grib pastiprināt apsardzi? Vai pie­spiest viņu izpļāpāties? Arno de Tils nolēma piesargāties un visu ceļu neizteica ne vārda.

— Tālāk — atkal pārsteigums! Viņu aizveda uz pilnīgi citu cietumu, uz pilnīgi citu kameru!

Pēc visa, kas tur atradās, varēja spriest, ka vēl pavisam nesen šeit uzturējies cits ieslodzītais. Te bija svaigas maizes gabali, pustukša ūdens krūze, salmu maišelis un, visbeidzot, pavērta lāde ar vīriešu drēbēm.

Arno de Tilam piemita apskaužama savaldība. Viņš nekādi neizrādīja savu pārsteigumu. Taču, palicis viens, viņš piesteidzās pie lādes un sāka rakņāties tajā.

Tur bija tikai ap^ „rba gabali. Bet šis apģērbs viņam šķita jau kaut kur redzēts. Lādē bija divi brūni kamzoļi un divi pāri dzeltenu adītu bikšu.

— O, la lā! Tādi brīnumi! — Arno de Tils nopriecājās.

Pa to laiku kamerā ienāca nepazīstamais cietuma uzraugs.

— Hei, Martēna kungs! — viņš uzsita uz pleca arestantam.

— Kaut kas atgadījies, vai? — Arno de Tils vaicāja laipnajam sar­gam.

— Jūsu lietas iet uz labo pusi. Vai zināt, kas dabūjis atļauju tikties ar jums?

— Neko nezinu, — Arno noburkšķēja. — Kā lai es to būtu zinājis? Kurš tad tas ir?

— Jūsu sieviņa Bertrāna de Rola. Viņa, redz, beidzot sapratusi, kur taisnība, bet kur meli. Jūsu vietā gan es viņu nepieņemtu.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka viņa jūs visu laiku noliedza! Bet tagad viņai nekas cits neatliek, jo rīt tiesneši liks viņai publiski jūs atzīt. Ja jūs man piekrītat, es tūlīt viņu sūtīšu mājās!

Uzraugs spēra soli uz durvju pusi, bet Arno de Tils viņu atturēja:

— Nē, nedzeniet viņu prom! Es gribu viņu redzēt. Ja jau tiesneši atļāvuši, lai viņa nāk.

— Hm. Jūs paliekat allaž uzticīgs sev. Mūžam labsirdīgs un visu pie­dodat. Bet… tā jau gan ir jūsu darīšana.

Uzraugs aizgāja, neizpratnē raustot plecus.

Pēc brīža viņš atgriezās kopā ar Bertrānu.

— Jūsu rīcībā ir ceturtdaļstunda. Pa šo laiku jums ir jāpaspēj vai nu sarāties vai salabt, — cietuma uzraugs nosmīnēja un atkal aizgāja.

No kauna nezinādama, kur likties, zemu noliekusi galvu, Bertrāna de Rola tuvojās Arno. Tas sēdēja un klusēja, dodot iespēju viņai uzsākt sarunu.

— Ak, Martēn, vai tu man kādreiz varēsi piedot? — viņa klusi un žēli novaidējās.

— Par ko tu man lūdz piedošanu? — Arno labsirdīgi vaicāja, cen­šoties iejusties Martēna ādā.

— Es tik rupji kļūdījos! — Bertrāna sāka raudāt. — Tā ir mana vaina, es tevi nepazinu! Jāatzīst, ģs tikai tagad sapratu, kas par lietu, kad viss apriņķis un grāfs de Montgomerijs, un taisnā tiesa — visi atzinuši, ka mans īstais vīrs esi tu, bet tas otrs, tas ir viltvārdis.

— Bet vai tad viss jau galīgi noskaidrots? — Arno uztraucās.

— Mīļais Dievs, nu protams! Tiesnešu kungi un tavs kungs grāfs de Montgomerijs pirms stundas paziņoja, ka tu esi Martēns, mans labais un mīļais vīrs!

— Un tā ir taisnība?! — Arno nobālis pārjautāja.

— Vēl vairāk, — viņa turpināja, — viņi man ieteica atvainoties tev vēl pirms sprieduma nolasīšanas, tad es izlūdzos satikšanos…

Viņa uz brīdi aprāvās. Arno klusēja. Tad viņa ierunājās atkal:

— Protams, es esmu ļoti vainīga tavā priekšā, taču tici man — tas notika pavisam nejauši. Zvēru, es nepamanīju Arno de Tila viltu. Vai gan es varēju iedomāties, ka Dievs joka pēc radījis tik augumā, sejā un gaitā līdzīgus cilvēkus? Zini, tam nelietim bija tavs gredzens un doku­menti. Ne draugi, ne radi neko nenojauta, es ari uzķēros. Bet tagad tu zini, mīļais draugs, es vienmēr esmu mīlējusi tikai tevi. Un zinot to, pie­dod man manu vienīgo kļūdu…

Bertrāna atkal apklusa, gaidot, ko sacīs Martēns, bet tas spītīgi klu­sēja. Tāpēc viņa ierunājās atkal:

— Atceries, tu nebiji ģērbies savās parastajās drēbēs, bet ietinies nez kāpēc tumšā apmetnī. Kā es to varēju zināt, ka apmetnī — tas ir mans vīrs? Tāpēc es neteicu, ka tieši tu esi īstais… Lūdzu, Martēn, nenosodi mani par to!.. Tiesneši šodien paziņoja, ka es esmu kļūdījusies… Tu taču nedusmojies? Es arī vairs neesmu tā, kas biju senāk. Es vairs neesmu ne dusmīga, ne valdonīga. Tu jau diezgan dabūji no manis ciest, tā ir, bet tas nolādētais Arno de Tils mani ir nolicis īstā vietā. Tagad es tev būšu laipna un paklausīga sieva. Bet ari tu esi tāds, kāds biji agrāk! Ja tu man piedosi, tu to būsi pierādījis. Tad es pazīšu tavu labo sirdi, tāpat kā jau esmu pazinusi tavu miesu!

— Tad pazini gan, ko? — Arno de Tils vaicāja.

— Protams! Man tikai ir žēl, ka tam bija nepieciešams vesels tiesas process.

— Tu pazini mani? Es tātad neesmu tas nekrietnais dienaszaglis, kurš vēl pagājušonedēļ nekaunīgi izlikās par tavu viru. Es esmu tavs īstais, likumīgais Martēns, kuru tu neesi redzējusi tik ilgus gadus? Paskaties man acīs. Es taču esmu tavs īstenais laulātais draugs; vai ne?

— Nu, protams, mans dārgais Martēn!

Bertrāna sāka raudāt un metās pie viņa. Viņa taču bija pārliecināta, ka runā ar savu īsto vīru.

Arno de Tils sākumā šaubījās par to, ka viņa runā no sirds. Bet tad pārliecinājās, ka te nekādu slazdu nevar būt.

„Nu pagaidi, tu man vēl par to samaksāsi!" viņš nodomāja. Nogaidījis īsto brīdi, viņš it kā ļāvās maiguma uzplūdam.

— Esmu pārāk vājš, pārāk mazdūšīgs, lai aizstāvētu sevi, — viņš no­čukstēja un, notrausis no acīm tur neesošās asaras, noskūpstīja savu sievu uz pieres.

— Kāda laime! — Bertrāna iesaucās. — Viņš mani atkal mīl!..

Šajā brīdī atvērās durvis un ienāca cietuma uzraugs.

— Mīlas pāris! — viņš norūca, skatīdamies uz apcietināto un viņa sievu. — Tā jau es domāju! Tu gan esi slapja vista, Martēn, vairāk ne­kas!

— Nav ko runāt! — it kā kautrēdamies nomurmināja Arno, izstiepis lūpas platā smaidā.

— Labi, — tā ir tava darīšana! — uzraugs nosmējās. — Mana daļa ir instrukciju pildīšana. Laiks beidzies,un tev, skaistulīt, jāiet.

— Kā, jau jāšķiras?

— Nekas, nekas. Rīt dabūsiet atskatīties viens uz otru.

— Tātad jau rīt es būšu brīvs! — Arno nopriecājās. — Tad mēs ar tevi sāksim jaunu dzīvi.

— Rīt varēsiet maigoties, — cietuma uzraugs nikni viņu pārtrauca, — bet tagad, Bertrāna, lasies!

Viņa pēdējo reizi noskūpstīja Arno, pamāja tam ar roku un izgāja. Uzraugs viņai sekoja. Arno tam uzsauca:

— Vai es drīkstu lūgt sveci… vai varbūt lampu?

— Kāpēc ne? Drīkstat… Jūs jau netur tik stingri kā Arno de Tilu. Un jūsu saimnieks, grāfs de Montgomerijs, ir tik ievērojams augstmanis! Lai izpaliktu viņam, izpatīk arī jums! Tūlīt atnesīšu sveci.

Patiešām, pēc piecām minūtēm Arno kamerā jau dega svece. Palicis viens, Arno de Tils steigšus novilka savas drēbes un uzvilka to pašu brū­no kamzoli un dzeltenās adītās bikses, kuras atrada Martēna lādē. Tad viņš sadedzināja savas vecās drēbes un izjauca uguns vietu.

Padarījis to, viņš nopūta sveci un, atviegloti uzelpojis, izstiepās uz salmu maisa.

„Kas tad te notiek? — viņš pats sev vaicāja. —. Izskatās, ka es esmu zaudējis prāvu. Bet tie tik būs joki, ja es pašā drūmākajā brīdī atradīšu iespēju izšmaukt kā uzvarētājs. Pagaidīsim!"