Divas Diānas

XVIII Spiegs

Linjērs, ienācis kabinetā, uzmeta aukstu un neuzticības pilnu skatienu Demošaresam, pēc tam paklanījās de Bragelona kungam un sastinga, gai­dīdams jautājumus.

— Priecājos jūs redzēt, Linjēra kungs, de Bragelona kungs teica. — Lielā inkvizitora klātbūtnē jūs varat runāt bez bailēm.

— O, protams! — Linjērs iesaucās. — Ja es būtu zinājis, ka stāvu cienījamā Demošaresa kunga priekšā, es nebūtu vilcinājies ne mirkli.

Spiega smalkais kompliments patika de Mušī kungam. Viņš atzinīgi pamāja ar galvu un teica:

— Lieliski!

— Stāstiet, Linjēra kungs! Un drīzāk! — policijas priekšnieks pa­vēlēja.

— Vai tad jūs vēl nezināt, kas notika protestantu priekšpēdējā sa­nāksmē Laferžē? — Linjērs piesardzīgi pavaicāja.

— Es gan šo to dzirdēju, taču nezinu sīkumus, — Demošaress atbil­dēja.

— Tad, ja atļausiet, es pāris vārdos izklāstīšu to, ko man izdevās uzzināt par pēdējo dienu svarīgākajiem notikumiem.

De Bragelona kungs piekrītoši pamāja. Šī mazā neparedzētā kavē­šanās mazliel traucēja viņa nepacietībai, bet tajā pašā laikā ļāva paspīdēt Lielā inkvizītora priekšā ar sava aģenta retajām īpašībām un izcilo daiļ­runību.

Linjērs, saprotot, ka tiek savdabīgi eksaminēts, centās būt uzdevuma augstumos un patiešām runāja lieliski. Viņš sacīja:

— Pirmā sapulce, kas notika Laferžē, nebija īpaši svarīga. Pa lielākai daļai runāja tīros niekus. Kad es piedāvāju gāzt viņa majestāti un ieviest konstitūciju pēc Šveices kantonu parauga, man atbildēja ar apvainojošām lamām.

Vienīgais, līdz kam nonāca — nolēma griezties pie karaļa ar lūgumu pārtraukt protestantu vajāšanu, atcelt no amatiem Gīzus, par ministriem iecelt prinčus un nekavējoties sasaukt Ģenerālos štatus! Parasta petīci­ja — niecīgs rezultāts!

Tad sāka izvēlēties vadītājus! Kamēr runa bija par otršķirīgiem priekšniekiem atsevišķos novados, viss gāja gludi. Grūtības radās tikai tad, kad vajadzēja izvēlēties visas sazvērestības vadītāju.

Koliņī kungs un princis Kondē bija likuši pateikt, ka atsakās no šī bīstamā goda, ko tiem piedāvāja. Pēc viņu domām, labāk šajā postenī iederētos kāds mazāk pazīstams hugenots. Tad, redziet, visam pasāku­mam būtu vieglāk piešķirt tautas kustības raksturu! Labs iemesls muļ­ķiem! Bet tiem ar to pietika, un pēc ilgas pretošanās beidzot apstiprināja Larenodī.

— Larenodī! — Demošaress iesaucās. — Viņš patiešām ir viens no ievērojamākajiem šo mežoņu barvežiem! Es viņu pazīstu, viņš ir stiprs un uzņēmīgs cilvēks.

— Tieši viņš arī būs Katilīna*!

— Nu, nu, jūs mazliet pārspīlējat! — de Bragelons nosmējās.

— Redzēsiet, kā es pārspīlēju, — spiegs atteica. — Pāriesim pie ot­ras sanāksmes, kas notika Nantē piektajā februārī.

— Ahā! — Demošaress ar Bragelonu vienlaicīgi iesaucās un ar alka­tīgu interesi pievirzījās Linjēram tuvāk.

— Šoreiz ar runām vien neaprobežojās, — Linjērs ar svarīgu sejas izteiksmi paziņoja. — Klausieties! Bet varbūt sīkumus izlaidīsim un uzreiz pāriesim pie slēdziena?

Nekrietnais vīrelis gribēja ilgāk paturēt šo divu augsto kungu uzma­nību un tīšām vilcinājās.

— Faktus, faktus! — nepacietīgi iesaucās policijas priekšnieks.

— Lūk! Pēc vairākām mazvērtīgām runām vārdu lūdza Larenodī un teica sekojošo:

Katilīna — Senās Romas sabiedriskais darbinieks, kas 63. g.p.m.ē. organizēja sazvērestību ar mērķi sagrābt varu. Gāja bojā cīņā pret konsula armiju 62. g.p.m.ē.

«Pagājušajā gadā, kad Skotijas karaliene pavēlēja nodot tiesai ga­rīdzniekus Stērlingā, visi draudzes locekļi devās tiem līdzi uz šo pilsētu. Neraugoties uz to, ka viņi bija pilnīgi neapbruņoti, viņu draudīgais gājiens nobiedēja valdnieci, un viņa tiesu atcēla. Es piedāvāju to pašu darīt Fran­cijā! Lai visi ticīgie dodas uz Bluā, kur atrodas karalis, un nodod viņam petīciju ar lūgumu atcelt vajāšanas pavēli un atļaut ticības brīvību…"

— Mūžīgi viens un tas pats! — Demošaress bija vīlies. — Goddevīgi, padevīgi — man jau nelabi metas! Petīcija, iebildumi… Tās ir tās šausmi­nošās ziņas, ko jūs mums solījāt, Linjēra kungs?

— Pagaidiet, pagaidiet, — Linjērs atteica. — Jūs paši saprotat, ka šie Larenodī nevainīgie ieteikumi mani satrieca ne mazāk, bet varbūt pat vēl vairāk nekā jūs. „Ko var panākt ar tik niecīgām idejām?" — es viņam vaicāju. Pārējie ķeceri runāja tādā pašā stilā. Tad Larenodī nonāca ekstā­zē, atklāja savas kārtis un izskaidroja hugenotiem, cik viltīgs plāns slēpjas zem šķietami miermīlīgajiem ierosinājumiem.

— Paskatīsimies, kas tas ir par plānu, — Demošaress teica tāda cil­vēka tonī, kurš pieradis ne par ko nebrīnīties.

— Uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai šo plānu izjauktu! — Linjērs tei­ca. — Nožēlojamu neapbruņotu lūdzēju pūlis novērsīs karaļa uzmanību, bet pa to laiku pieci simti jātnieku un tūkstotis kājinieku — visi ievēro­jami ķeceri — trīsdesmit labāko komandieru vadībā no visām pusēm ie­ņems Bluā ceļus, iedrāzīsies pilsētā, nolaupīs karali, karaļa māti un her­cogu de Gīzu, nodos tos tiesai, bet vara pāries prinču rokās, lai tie varētu piedāvāt Ģenerālajiem štatiem noteikt piemērotu pārvaldes formu… Te nu jums būs sazvērestība, kungi! Ko jūs par to teiksiet?

Viņš triumfēdams apstājās.

Lielais inkvizitors un policijas priekšnieks satraukti saskatījās.

Beidzot Demošaress iesaucās:

— Tas ir vareni! Viss, ko tie nabaga ķeceri ir izdomājuši darīt, vēr­sīsies pret viņiem pašiem. Viņi iekritīs bedrē, ko izrakuši citam. Varu saderēt, kardināls būs sajūsmā! Daudz gan viņš dotu, lai ar vienu cirtienu pieveiktu visus savus ienaidniekus uzreiz.

— Lai Dievs dod viņam viņa sapņa piepildījumu! — de Bragelona kungs vēlēja.

Linjērs viņa acīs pamazām kļuva par godājamu cilvēku, vērtīgu un vienkārši neaizvietojamu. De Bragelons viņam teica:

— Jūs, marķīza kungs (jo šis nelietis patiešām bija marķīzs), esat dzimtenei un mūsu valdniekam izdarījis ārkārtīgi lielu pakalpojumu. Jūs tiksiet pienācīgi atalgots, varat neuztraukties!

— O, jā, — Demošaress apstiprināja, — jūs esat pelnījis lielo sveci un manu visdziļāko cieņu. Arī jūs, de Bragelona kungs, pieņemiet manus apsveikumu — jūs protat izvēlēties darbam cilvēkus! Ak, de Linjēra kungs, jūs patiešām varat paļauties uz manu vislielāko labvēlību!

— Cik patīkami saņemt tik lielu balvu par tik mazu pakalpojumu! — Linjērs kautrīgi palocījās.

— Jūs taču zināt, ka nepateicība mums nav raksturīga, — policijas priekšnieks teica. — Bet jūs vēl nepateicāt visu. Kur notiks pulcēšanās? Un kad tas būs?

— Pulcēšanās nolikta uz piecpadsmito martu Bluā.

— Piecpadsmito martu! Atlicis mazāk par divdesmit dienām! Bet kardināls tieši ir Bluā! Mūsu rīcībā ir divas dienas, lai brīdinātu un sa­ņemtu no viņa nepieciešamos norādījumus. Cik liela atbildība!

— Bet kāds triumfs! — Demošaress piebilda.

— Bet vai jums, dārgais Linjēra kungs, nav zināmi vadoņu vārdi? — policijas priekšnieks vaicāja.

— Viss ir pierakstīts, — Linjērs teica.

— Jūs esat unikāls cilvēks! — Demošaress bija sajūsmā. — Tādi ļau­dis samierina mani ar visu cilvēci!

Linjērs atrāva kamzoļa oderes stūri, sadabūja tur mazu papīrīti, atlocīja to un skaidri sāka lasīt:

„Vietu nosaukumi un vadītāji:

Kastelno de Šaloss — Gaskona

Dimenils — Perigora

Kokvils — Pikardija

Deferjērs-Maliņī — Ildefransa un Šampaņa

Šatovjē — Provansa…"

Un tā tālāk. Jūs izlasīsiet šo sarakstu brīvākā brīdī, — Linjērs sacīja, sniegdams policijas priekšniekam nodevības cenrādi.

— Bet tas taču ir iepriekš apdomāts pilsoņu karš! — de Bragelons bija sašutis.

Linjērs piebilda:

— Un ņemiet vērā, ka tajā laikā, kad viņu bandas ies uz Bluā, citi barveži katrā provincē centīsies apspiest jebkuru uzstāšanos par labu Gī- ziem.

Demošaress ļaunā priekā berzēja rokas:

— Tas ir vareni! Mēs tos visus noķersim vienā tīklā… Kāpēc jums, de Bragelona kungs, ir tik apjucis izskats?

— Spriediet pats, laika mums nav daudz, — policijas priekšnieks sā­ka uztraukties. — Nē, mans dārgais Linjēr, man nemaz negribas jums kaut ko pārmest, taču jūs varējāt mani ātrāk brīdināt!

— Kā es to varēju? Larenodī man sadeva veselu kaudzi uzdevumu, kas bija jāizdara pa ceļam no Nantes līdz Parīzei. Ja es tos nebūtu izpil­dījis, es būtu izsaucis aizdomas.

— Viss ir pareizi! — de Bragelons piekrita. — Vispār nav ko runāt par to, kas bijis, parunāsim labāk par to, kas vēl jādara. Vai par princi Kondē jums nekas nav sakāms? Vai viņš vairs neuzturas Nantē?

— Bija. Bet pirms lēmuma pieņemšanas viņš gribēja satikt Šodjē un angļu sūtni. It kā tāpēc viņš atbrauca uz Parīzi kopā ar Larenodī.

— Viņš brauc uz Parīzi? Un Larenodī arī?

— Protams. Viņi droši vien ir jau klāt…

— Un kur tie apmetušies?

— To gan es nezinu. Es vaicāju, kur varēšu viņu satikt, ja būs vaja­dzība, bet saņēmu pavisam nekonkrētu atbildi.

— Žēl, nav ko teikt! — Bragelons bija noskumis.

Šajā brīdī ar noslēpumainu izteiksmi sejā kabinetā atkal ienāca Ar­pions.

— Kas tur vēl ir, Arpion? — de Bragelons sadusmojās. — Jūs taču zināt, sasodīts, ka mums ir svarīgas darīšanas!

— Es neuzdrošinātos ienākt, ja nebūtu bijusi otra, ne mazāk svarīga lieta!

— Runājiet, tikai ātrāk! Te visi ir savējie.

— Kāds cilvēks, vārdā Pjērs Dezavenāls… — Arpions sāka.

Bet visi trīs — de Bragelons, Demošaress un Linjērs, vienā balsī iesaucās:

— Pjērs Dezavenāls?!

— Tas pats advokāts no Marmuzē ielas, pie kura mēdz apmesties iebraucēji protestanti, — Demošaress piebilda.

— Un kura māju es jau sen novēroju! — de Bragelons iestarpinā­ja. — Taču šis advokātelis ir piesardzīgs un vienmēr ir pratis izlocīties. Ko viņš grib, Arpion?

— Viņš grib nekavējoties jūs satikt. Viņš izskatās nobijies.

— Hm! Ko tas var zināt? — nevērīgi izmeta godkārīgais Linjērs. — Viņš taču ir godīgs cilvēks!

— Jāpārliecinās, jāpārliecinās, — Lielais inkvizitors novilka.

— Arpion, — de Bragelons pavēlēja, — ielaidiet šo cilvēku.

— Tūlīt, jūsu augstība, — Arpions atsaucās.

— Lūdzu atvainojiet, dārgais marķīz, — de Bragelons sacīja Linjē- ram, — Dezavenāls jūs pazīst un nav nekādas vajadzības, lai viņš zinātu par mūsu attiecībām. Izdariet man pakalpojumu, ieejiet uz laiciņu Ar- piona istabā. Kad mēs būsim beiguši, es jūs pasaukšu. Bet jūs, Lielā inkvizitora kungs, es lūgšu palikt. Jūsu klātbūtne būs vērtīga.

— Labi, es palikšu, — Demošaress apmierināts pamāja ar galvu.

— Starp citu, ņemiet vērā, — Linjērs sacīja, — no tā Dezavenāla jums liela labuma nebūs. Aunapiere! Godīga, iebaidīta dvēselīte! Viņš nav neko vērts.

— Paskatīsimies… Bet jūs ejiet, ejiet, dārgais Linjēr!

Tikko Linjērs bija aiz durvīm, istabā ienāca bāls, drebošs cilvēks.

Tas bija advokāts Pjērs Dezavenāls, kuru mēs jau redzējām tajā pašā slepenajā sanāksmē Mobēra laukuma namā. Mēs atceramies, cik lieli pa­nākumi bija viņa varonīgi piesardzīgajai runai.