Divas Diānas

XXXII Klīstošais bruninieks

Aloīze jau sen bija pieradusi pie vientulības un gaidīšanas. Nu viņai atkal nācās pavadīt garas stundas, pie loga gaidot jaunā kunga atgrie­šanos.

Kad kāds svešs nabags pieklauvēja pie vārtiem, Aloīze pati steidzās tos atvērt. Beidzot kāda ziņa!

Bet tā ziņa bija briesmīga!

Pirmās izlasītās rindas apmigloja viņai acis, un lai slēptu savu uztrau­kumu, viņa ieskrēja savā istabā un tur, asarās mirkstot, izlasīja vēstuli līdz galam.

Aloīzei bija stiprs raksturs. Viņa saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja pie vārtiem.

— Labi. Līdz vakaram. Es gaidīšu jūs un jūsu biedrus.

Tikko pienāca vakars, viņa mājiniekus aizsūtīja gulēt.

— Šovakar kungs mājās nenakšņos, — viņa sacīja, bet palikusi viena nodomāja „Būs gan mājās kungs, taču ne jaunais, bet vecais! Kuru tad vēl var glabāt ģimenes kapenēs, ja ne nelaimīgā grāfa de Montgomerija pīšļus? Ak, mans krietnais pavēlniek, vai tiešām jūs savu solījumu pa­ņemsiet kapā līdzi? Noslēpums! Visur tikai vieni vienīgi noslēpumi, tikai kaislības!.."

Skumjās pārdomās Aloīze beidza ar sirsnīgām lūgšanām. Bija jau ap­mēram vienpadsmit. Ielas bija tukšas, kad pie vārtiem kāds klusi pieklauvēja.

Aloīze sarāvās un nobālēja, bet, sakopojusi spēkus, viņa atvēra ne­sējiem. Ar dziļu paklanīšanos viņa sagaidīja veco kungu, kas atgriezās mājās pēc tik ilgas prombūtnes. Pēc tam viņa sacīja vīriem:

— Nāciet līdzi. Es jums parādīšu ceļu.

Apgaismojot ceļu ar lukturi, viņa veda tos uz kapenēm. Aizejot līdz tām, nesēji ielika zārku vaļējās kapenēs, aizvēra to ar melna marmora

plāksni, noņēma cepures, nometās ceļos un uz ātru roku nolūdza Dievu par nezināmā nelaiķa dvēseli.

Pēc tam audžumāte klusēdama pavadija tos un iedeva tiem naudu, ko Gabriels bija solījis. Kā ēnas tie pazuda tumsā. Netika izteikts neviens vārds.

Bet Aloīze atgriezās pie kapličas un asarās, un lūgšanās pavadīja visu atlikušo nakti.

No rīta, kad pie viņas ienāca Andrē, viņa bāla, bet mierīga, sacīja tam:

— Mans bērns, vikonta kungu vairs nav ko gaidīt. Parūpējieties, lai viņa pavēle tiktu izpildīta.

— Viss ir skaidrs, — pāžs bēdīgi sacīja. — Šodien pat es atgriezīšos pie de Kastro kundzes.

— Mūsu promesošā kunga vārdā es pateicos jums, Andrē, par jūsu krietnumu, — Aloīze teica.

Viņš aizbrauca un pēc ilgas meklēšanas satika de Kastro kundzi Ara- jēnā.

Diāna de Kastro tikko bija iebraukusi šajā pilsētās savas svītas pa­vadībā, kuru tai atvēlēja hercogs de Gīzs, un vēlējās mazliet atpūsties no ceļa Tirē kunga, novada gubernatora, namā.

Ieraudzījusi pāžu, Diāna pārvērtās sejā, bet savaldījās un ar žestu ieaicināja viņu blakus istabā.

— Nu kā? — viņa vaicāja, kad tie bija palikuši divi vien. — Ko jūs man, Andrē, atnesāt?

— Tikai šo te, — pāžs viņai pasniedza vīstokli.

— Ak, tas nav gredzens! — Diāna iesaucās.

Tad atguvusies viņa sāka iztaujāt Andrē ar tāda cilvēka zinātkāri, kurš grib līdz galam izbaudīt savas nelaimes rūgtumu.

— Vai d'Eksmesa kungs jums neiedeva vēstuli, domātu man?

— Nē, kundze.

— Varbūt viņš kaut ko lika pateikt mutiski?

— Diemžēl, — pāžs sacīja, galvu noliecis, — d'Eksmesa kungs pa­teica tikai to, ka jūsu solījumi vairs jums nav saistoši, pat tas, kuram par ķīlu kalpoja šī aube. Vairāk viņš neko nepiebilda.

— Kādos apstākļos viņš jūs atsūtīja pie manis? Vai jūs tam manu vēstuli iedevāt? Ko viņš sacīja, kad to izlasīja? Runājiet, Andrē! Jūs esat godīgs un uzticams! No jūsu sacītā būs atkarīga mana mūža laime. Pat neskaidrs mājiens var mani uzvest uz pareizā ceļa.

— Kundze, — Andrē sacīja, — es jums labprāt izstāstītu visu ko zinu, bet es patiešām gandrīz neko nezinu.

— Runājiet, runājiet, Andrē!

Un Andrē stāstīja. Viņš tai izstāstīja par pavēlēm, ko Gabriels deva viņam un Aloīzei gadījumam, ja viņš pats neatgriežas. Par šaubām un uztraukumu, kas bija pārņēmuši Gabrielu. Viņš arī izstāstīja par to, kā izlasījis Diānas vēstuli, Gabriels kaut ko gribēja sacīt, taču pārdomāja un aprobežojās ar dažām frāzēm. Vārdu sakot, Andrē-patiešām pateica visu, ko zināja. Bet tā kā viņš diezgan vāji orientējās lietas būtībā, viņa stāsts tikai vēl vairāk uztrauca Diānu.

Ar skumjām viņa skatījās uz mūķenes aubi it kā gribēdama no tās sagaidīt atbildi. Galvā tai šaudījās nemierīga doma: „Ir divas iespējas — vai nu Gabriels ir uzzinājis, ka viņš tiešām ir mans brālis, vai arī zaudējis cerības jebkad to uzzināt. Bet kāpēc viņš neatpestī mani no mocošajiem minējumiem?"

Diāna bija nesaprašanā. Kā lai viņa rīkojas? Vai lai uz visu atlikušo dzīvi paslēpjas kāda klostera mūros? Vai varbūt atgriezties galmā, sa­meklēt Gabrielu, uzzināt visu patiesību un palikt karaļa tuvumā, lai pasar­gātu to no iespējamām briesmām?

Karalis? Vai viņš ir tās tēvs? Bet ja nu viņa grib karali pasargāt no pelnītas atriebības? Cik briesmīgas pretrunas!

Taču Diāna bija sieviete, sieviete ar maigu un mīlošu dvēseli. Viņa sev sacīja — lai kas arī notiktu, tas, kurš atriebjas, reizēm dabū to no­žēlot, bet tas, kas piedod, nekad to nav nožēlojis!

Viņa nolēma atgriezties Parīzē, palikt pie karaļa un jebkuriem lī­dzekļiem uzzināt kaut ko par Gabriela nodomiem. Kas zin, varbūt arī Gabrielam būs vajadzīgs viņas atbalsts! Ja viņai izdosies samierināt tos abus, viņas sirdsapziņa būs tīra un viņa varēs savu dzīvi veltīt Dievam.

Izlēmusi Diāna atmeta visas šaubas, devās ceļā un pēc trim dienām parādījās Luvrā, kur to ar atplestām rokām sagaidīja aizkustinātais ka­ralis.

Taču tēva jūtu izpausmes Diāna uzņēma ļoti rezervēti. Arī karalis, kurš labi zināja par Diānas jūtām pret Gabrielu, izjuta zināmu neveiklību.

Meitas klātbūtne tam negribot atgādināja to, ko nemaz negribējās at­cerēties. Varbūt tāpēc viņš pat nepieminēja laulības ar Monmoransī dēlu. Šajā ziņā Diāna varēja būt pavisam mierīga.

Starp citu, rūpju viņai netrūka arī tāpat. Ne Montgomeriju namā, ne Luvrā, ne citur viņai neko jēdzīgu par Gabrielu nepateica.

Jauneklis bija izgaisis.

Gāja dienas, nedēļas, mēneši. Velti Diāna gan tieši, gan aplinkus iz­vaicāja par Gabrielu — neviens neko konkrētu nevarēja pasacīt. Daži apgalvoja, ka ir to redzējuši, taču nav uzdrošinājušies viņu uzrunāt, viņš izskatījās tik drūms, ka atbaidījis visus. Vēl vairāk, šīs nejaušās tikšanas nez kāpēc bija notikušas dažādās vietās — vieni Gabrielu bija manījuši Fontenblo, citi Senžermenā, vēl citi — Vensēnas mežā, daži pat bija to redzējuši Parīzē…

No kurienes varēja rasties tik pretrunīgas ziņas?

Un tomēr — daļa taisnības tur bija.

Gabriels centās atbrīvoties no bēdīgajām atmiņām un no vēl drū­mākajām domām, viņš nespēja nosēdēt uz vietas. Neciešamas darbošanās alkas to mētāja pa visurieni. Kājām vai jāšus, bāls un sadrūmis viņš klīda kā Dieva nepieņemts pa pilsētām, ciemiem un laukiem, tikai vakarā kaut kur piestājot un lūdzot naktsmājas.

Reiz, kad karadarbība ziemeļos jau bija noklususi, viņš iegriezās pie viena paziņas — pie daktera Ambruāza Parē, kurš nesen bija atgriezies no Parīzes. Ambruāzs Parē ļoti priecājās un saņēma Gabrielu kā varoni un kā sirsnīgu draugu.

Gabriels kā trimdinieks, kurš atgriezies dzimtenē, sāka ķirurgu iz­jautāt par jaunumiem, kas visiem citiem sen vairs nebija jaunumi.

Tā viņš uzzināja, ka Martēns ir izveseļojies un pašlaik acīmredzot atrodas ceļā uz Parīzi, ka hercogs de Gīzs ar savu armiju ierīkojuši no­metni Tionvilas tuvumā, ka maršals de Terms devies uz Denkerku, bet angļiem vairs nav palikusi ne pēda franču zemes, kā jau to solīja Lotrin­gas Fransuā.

Gabriels uzmanīgi klausījās, taču šīs ziņas viņu pārāk neuztrauca.

— Es jums pateicos, dakter, — viņš sacīja Ambruāzam Parē. — Man bija patīkami dzirdēt, ka Kalē ieņemšana ir bijusi noderīga. Taču ne tikai tāpēc es pie jums ierados. Jāatzīst, man neliek mieru mūsu saruna pa­gājušajā gadā mazajā namiņā Svētā Jēkaba ielā. Man gribētos ar jums parunāt par reliģiskiem jautājumiem, kurus jūs esat apguvis pilnībā…

Jūs droši vien jau esat pārgājis Reformācijas pusē?

— Jā, vikont, — Ambruāzs Parē nešauboties atbildēja. — Kalvins labvēlīgi atbildēja uz manu vēstuli un izgaisināja manas pēdējās šaubas. Pašlaik es esmu viens no dedzīgākajiem Reformācijas piekritējiem.

— Vai tādā gadījumā jūs negribētu savā kustībā iesaistīt vēl vienu brīvprātīgo? Es runāju par sevi. Vai jūs varētu nostiprināt manu svārstīgo ticību, tāpat kā jūs stiprināt ievainotas miesas?

— Mans pienākums ir ne tikai atvieglot fiziskas ciešanas, bet arī dvē­seles mokas. Esmu gatavs jums pakalpot, d'Eksmesa kungs.

Viņu saruna ilga vairāk nekā divas stundas. Tās laika Ambruāzs Parē bija daiļrunīgs un trauksmains, bet Gabriels — mierīgs, skumjš un uz­manīgs.

Tad Gabriels piecēlās un, pasniedzis roku ķirurgam, teica:

— Pateicos, mūsu saruna man ļoti palīdzēja. Laiki, diemžēl, ir tādi, ka es nevaru atklāti pieslieties jūsu kustībai. Man vēl ir jāpagaida… Bet, pateicoties jums, es sapratu, ka jūs ejat pa pareizo ceļu. Varat uzskatīt, ka es vismaz sirdī, ja ne darbos, esmu jūsējais. Palieciet sveiks, dakter Ambruāz… Gan mēs vēl tiksimies.

Gabriels klusējot atvadījās no ķirurga un aizgāja. Vēl pēc mēneša, 1558. gada maija sākumā viņš pirmo reizi kopš savas mīklainās pazušanas parādījās Svētā Pāvila dārzu ielas savrupmājā.

Tur bija daudz pārmaiņu. Pirms divām nedēļām bija atgriezies Mar­tēns, bet Zans Pekuā ar Babeti tur jau dzīvoja trešo mēnesi. Taču liktenis nevēlējās vēl vairāk pārbaudīt Žana uzticību, dažas dienas līdz Gabriela pārnākšanai Babetei piedzima miris bērniņš.

Nabaga māte bija ļoti nomākta, bet galu galā vīra maigā gādība un Aloīzes mierinājumi mazināja viņas bēdas.

Tā reiz viņi vakarā sēdēja istabā un draudzīgi pļāpāja, kad atvērās durvis un telpā lēni un mierīgi ienāca nama saimmnieks, vikonts d'Eksmess.

Visi ar priecīgiem saucieniem pielēca kājās un steidzās pie Gabriela. Kad pirmā sajūsma bija pārgājusi, Aloīze sāka izjautāt to, ko viņa skaļi sauca par „kungu", bet sirds dziļumos dēvēja par „manu bērnu". Kur viņš tik ilgi bija bijis? Ko nolēmis darīt tagad? Vai paliks pie tiem, kam viņš ir tik dārgs? Taču Gabriels domīgs paraudzījās uz viņu, skumji uz­smaidīja un pielika pirkstu pie lūpām — tas nozīmēja, ka ne jau par pagātni, ne nākotni viņš neko nevēlas teikt.

Lai izbēgtu no uzstājīgajiem jautājumiem, viņš pats sāka izvaicāt Ba­beti un Žanu Pekuā — vai tiem kaut kas nav vajadzīgs, vai ir kādas ziņas par Pjēru, kurš palika Kalē…

Viņš juta līdzi Babetei viņas bēdās un centās to mierināt, cik ir iespē­jams mierināt māti, kas zaudējusi savu bērnu.

Gandrīz veselu dienu Gabriels pavadīja mājinieku un draugu vidū. Lai arī viņš centās būt laipns un atsaucīgs, bija skaidri redzams, ka viņu pārņēmusi dziļa melanholija.

Martēns nenolaida acis no sava saimnieka. Gabriels parunājās arī ar viņu, bet, par nožēlu, ne ar ko neatgādināja par kādreiz doto solījumu atrast noziedznieku, kurš kādreiz izlicies par viņa ieročnesēju. Martēns tik ļoti bijīgi izturējās pret Gabrielu, ka pirmais neuzdrīkstējās vaicāt vi­kontam par to.

Vakarā, kad jau grasījās doties projām, Gabriels pats piegāja pie Martēna:

— Martēn, es nebūtu neesmu aizmirsis par tevi. Es visu laiku meklē­ju, taujāju un, manuprāt, atradu ceļu uz to patiesību, kas tevi uztrauc.

— O, jūsu gaišība! — samulsušais ieročnesējs priecīgi nomurmināja.

— Jā, Martēn, — Gabriels turpināja, — es esmu savācis vajadzīgās ziņas un jūtu, ka esmu uz īstā ceļa. Taču man ir vajadzīga tava palīdzība, draugs. Nākošnedēļ tu brauc uz savu dzimteni un pa ceļam apstājies Lionā.

Pēc mēneša es tevi tur satikšu, un mēs vienosimies par turpmāko rīcību.

— Labi, es tā darīšu, jūsu gaišība, — Martēns atbildēja. — Vai tad līdz tam. laikam mēs nesatiksimies?

— Nē, jo tagad man jāpaliek vienam pašam, — Gabriels nepiekāpīgā tonī iebilda. — Es jūs pametīšu atkal, un nevajag mani atrunāt, tas tikai sāpinās mani. Palieciet sveiki, mani draugi! Atceries, Martēn, pēc mēneša satiekamies Lionā.

— Es jūs tur gaidīšu, jūsu gaišība.

Gabriels sirsnīgi atvadījās no Žana Pekuā un viņa sievas, apmīļoja Aloizi, un it kā nemaz nebūtu manījis savas audžumātes bēdas, pazuda tumšajā nakti…

Un atkal nemierpilni ceļojumi, atkal — klaidoņa dzīve, šķiet, tā vi­ņam bija likteņa nolemta…