Divas Diānas

XXX Politika citā gaumē

Pēc šīs briesmīgās ceremonijas Fransuā II veselības stāvoklis, kurš jau tāpat nebija nekāds spožais, ievērojami pasliktinājās.

Kādus septiņus mēnešus vēlāk, 1560. gada novembra beigās, kad sa­karā ar Ģenerālo štatu sasaukšanu galms atradās Orleānā, septiņpad- smitgadīgais karalis saslima.

Naktī uz 4. decembri pie karaļa gultas norisinājās sirdi plosoša drā­ma, kuras rezultāts bija atkarīgs no Indriķa II dēļa slimības gaitas.

Dažus soļus no aizmigušā vājinieka un Marijas Stjuartes, kas neat­kāpās no viņa gultas, viens pretī otram sēdēja divi cilvēki — vīrietis un sieviete.

Tie bija Lotringas Kārlis un Katrīna Mediči.

Katrīna, kas tikai uz laiku bija nogājusi malā, negaidīti pamodās no sava snauda. Tam par iemeslu bija Ambuāzas nemieri.

Arvien pieaugošais tautas naids pret Ģīziem stūma viņu bangojošajā politikas jūrā. Šo septiņu mēnešu laikā viņa jau bija paspējusi noslēgt slepenu savienību ar princi Kondē un Antuānu Burbonu un pat, tikpat slepeni, salīgusi mieru ar veco konetablu Monmoransī. Viena ienaida dēļ viņa aizmirsa iepriekšējo.

Taču arī Gīzi nesnauda. Viņi sasauca Orleānā Ģenerālos štatus un ar to sev nodrošināja uzticamu vairākumu. Uz Ģenerālo štatu sanāksmi viņi uzaicināja Navarras karali un princi Kondē.

Katrīna Mediči tos steidzās brīdināt par draudošajām briesmām. Ta­ču, kad Lotringas kardināls karaļa vārdā viņiem apsolīja neaizskaramību, abi tomēr Orleānā ieradās.

Jau viņu ierašanās pirmajā dienā Navarras karalis Antuāns Burbons tika pakļauts mājas arestam, bet princis Kondē iemests cietumā. Pēc tam īpaši nozīmēta komisija izskatīja Kondē lietu un Gīzu iespaidā piesprieda viņam nāvessodu.

Lai spriedumu izpildītu, bija nepieciešams vēl tikai kanclera d'Opitāla paraksts.

Un šajā vēlajā vakara stundā, 4. decembrī, vajadzēja izšķirties, kurš gūs pārsvaru — vai Gīzu partija ar Fransuā un Kārli vadībā, vai arī Burboni, kurus slepeni vadīja Katrīna Mediči.

Gan vienu, gan otru liktenis bija kronētā jaunekļa vārgajās rokās. Ja Fransuā II izvilks vēl pāris dienas, princim Kondē izpildīs nāves sprie­dumu, Navarras karali nodurs kādā kautiņā, Katrīnu Mediči izsūtīs uz Florenci, un ar Ģenerālo štatu palīdzību Gīzi kļūs par neierobežotiem valdītājiem, bet varbūt pat par kronētiem pavēlniekiem.

Ja jaunais karalis mirs agrāk, nekā viņa abi dārgie tēvoči būs paspē­juši atbrīvoties no saviem ienaidniekiem, tad cīņa atsāksies, taču apstākļi vairs nebūs tik labvēlīgi viņiem.

Tādā veidā šajā aukstajā decembra naktī Katrīna Mediči un Lotrin­gas Kārlis ļoti uztraucās. Starp citu, viņus uztrauca ne tik daudz jaunā karaļa nāve vai dzīvība, bet gan pašu uzvara vai sakāve.

Tikai Marija Stjuarte, pašaizliedzīgi kopdama savu mīļo laulāto drau­gu, nelauzīja galvu par to, kas viņu sagaida nākotnē.

Tomēr nevajag domāt, ka Katrīnas un kardināla savstarpējais naids kaut kādā veidā atspoguļojās viņu vārdos vai uzvedībā. Tieši otrādi, nekad vēl tie nebija bijuši viens pret otru tik uzmanīgi un labvēlīgi kā pašreiz.

Tieši tajā brīdī, kad Fransuā aizmiga, viņi kā labi draugi pusbalsī dalījās domās par turpmāko.

Abi pieturējās pie itāļu politikas, kuras paraugu mums jau bija izde­vība redzēt.

Katrīna, kā parasti, slēpa savas patiesās domas, bet Lotringas Kārlis, kā parasti, radīja iespaidu, ka neko par tām nenojauš.

Tā viņi pļāpāja, izskatīdamies pēc kāršu blēžiem, kuri spēlē pēc savas izpratnes godīgi, pie tam ar iezīmētām kārtīm.

— Jā, — kardināls nopūtās, — jā, šis neaptēstais kanclers d'Opitāls spītējas, nevēloties parakstīt princim nāves spriedumu. Jums gan bija pil­nīga taisnība, kad jūs pirms pusgada iebildāt pret viņa iecelšanu kar­dināla Olivjē vietā.

— Vai tad tā ir? Un nav nekādas iespējas uzveikt viņa pretošanos? — Katrīna vaicāja, kura pati iedvesa d'Opitālam domu nesteigties ar sprie­duma parakstīšanu.

— Es viņam draudēju, glaimoju, visādi centos viņu pierunāt, — Lot­ringas Kārlis sacīja, — tomēr viņš bija nelokāms.

— Kāpēc viņu necentās pārliecināt hercogs?

— Neviens tur neko nevar padarīt! Pie tam brālis paziņoja, ka ne­taisās tur iejaukties.

— Tas ir lielākais šķērslis, — Katrīna teica, ar pūlēm slēpdama prie­ku.

— Ir gan viens paņēmiens, ar kuru var apiet visus pasaules kanc­lerus.

— Ir? Kāds tas varētu būt?

— Jāiedod spriedums parakstīt karalim!

— Karalim? Vai tad karalim uz to ir tiesības?

— Jā, un sliktākajā gadījumā mēs to izmantosim.

— Bet ko teiks kanclers? — Katrīna sāka uztraukties.

— Parūks, kā parasti, padraudēs, ka atdos zīmogu… — Lotringas Kārlis mierīgi atteica.

— Bet ja nu viņš tiešām to atdod?

— Jo labāk! Pie viena mēs būsim tikuši vaļā no sevišķi nepatīkamas uzraudzības!

Paklusējusi, Katrīna vaicāja:

— Kā jūs domājat, kad ir jāparaksta spriedums?

— Šonakt, mana kundze.

— Bet kad tas tiks izpildīts?

— Rīt.

Karaliene sāk drebēt.

— Šonakt, rīt! Pat nedomājiet! Karalis ir slims, vārgs, pusnemaņā. Viņš pat nebūs spējīgs saprast, ko jūs no viņa gribat…

— Lai parakstītos, saprašana nav vajadzīga.

— Bet viņš jau pat spalvu nevar noturēt rokā!

— Viņa roku var kāds vadīt, — Lotringas Kārlis turpināja, ar baudu noskatīdamies šausmās, kādas bija pārņēmušas viņa laipno sarunu bied­reni.

— Klausiet manam padomam, kardināl, — Katrīna daudznozīmīgi teica. — Mana nabaga dēla gals ir daudz tuvāk nekā jūs iedomājaties… Vai jūs zināt, ko man sacīja galvenais ārsts? Tas būs brīnums, ja viņš nodzīvos līdz rītvakaram!

— Tad mums ir vēl lielāks iemesls pasteigties, — kardināls vēsi pie­zīmēja.

— Labi, bet ja Fransuā II rīt jau būs miris, tronī kāps Kārlis IX un viņa reģents acīmredzot būs Navarras karalis. Cik šausmīga būs viņa at­riebība jums par viņa brāļa bojāejas pasteidzināšanu! Varbūt jūs pat da­būsiet just, ko nozīmē tiesa un tās spriedums?

— O, kas neriskē, tas nekad nevar uzvarēt! — kardināls bija sapīcis un tāpēc viņa replika bija sevišķi emocionāla. — Turklāt, nevar nemaz zināt, vai Navarras karalis patiešām būs reģents? Un arī galvenais ārsts var kļūdīties? Karalis taču vēl ir dzīvs!

— Klusāk, tēvoci! — Marija sāka māt ar rokām. — Jās pamodināsiet karali… Skatieties, jūs jau viņu pamodinājāt…

— Marij… kur tu esi? — atskanēja Fransuā vārgā balss.

— Es esmu te, blakus, mīļais.

— Cik smagi… Galva deg kā ugunīs… Bet ausī visu laiku it kā kāds skrubinātu ar dunci. Ak, ar mani ir cauri…

— Nerunājiet tā! — Marija sāka raudāt.

— Nabaga mīļā Marija! Kur ir ārsts?

— Blakus istabā. Te ir jūsu māmiņa un kardināls. Vai gribat uz tiem paskatīties?

— Nē, nē, tikai uz tevi, Marij… Pagriezies mazliet… Jā, tā… Lai es vēl reizi tevi redzu…

— Saņemieties, — Marija sacīja, — Dievs ir žēlīgs…

— Smagi… Es neko neredzu… vāji dzirdu… Marij, kur ir tava ro­ka?..

— Te… — Marija pieplaka ar galvu pie vīra pleca.

— Mana dvēsele pieder Dievam, bet mana sirds — tev, Marij! Uz visiem laikiem! Mirt septiņpadsmit gadu vecumā!

— Nē, nē! Jūs nemirsiet! Ak, Dievs, par ko tāds sods?

— Neraudi, Marij… Mēs satiksimies tur… Šajā pasaulē man nekā nav žēl, tikai tevi… Man šķiet, ka bez manis tev būs grūti… tu būsi vientuļa… Mana nabadzīte…

Bezspēkā karalis atkrita spilvenos un apklusa.

— Nē, valdniek, jūs nemirsiet! — Marija iesaucās. — Ir vēl pēdējā iespēja, es ticu, ka tā var palīdzēt…

— Kas tas ir? — Katrīna vaicāja.

— Jā, — Marija sacīja, — karali vēl var glābt, un viņš tiks izglābts. Pasaulē ir kāds slavens vīrs, tas pats, kurš Kalē izglāba mana tēvoča dzīvību…

— Ambruāzs Parē? — kardināls vaicāja.

— Jā, viņš! Var jau teikt, ka viņš ir pārliecināts ķeceris un pat ja viņš piekritīs, viņam vienalga nevarēs uzticēties…

— Tā ir balta patiesība, — Katrīna Mediči teica.

— Bet ja es viņam uzticos! Es! — Marija iesaucās. — Patiess ģēnijs nespēj būt nodevējs! Tas, kurš ir liels, tas arī ir cildens. Es aizsūtīju pēc viņa uzticamu draugu, kurš šodien pat solīja viņu atvest šurp.

— Kas tad ir šis draugs? — Katrīna jautāja.

— Tas ir grāfs Gabriels de Montgomerijs.

Katrīna pat nepaspēja atvērt muti, lai izteiktu- savu sašutumu, kad Marijas Stjuartes istabmeita ienāca un paziņoja savai kundzei:

— Grāfs Gabriels de Montgomerijs ir ieradies un gaida rīkojumus!

— O, lai viņš ienāk! — Marija iesaucās.