Divas Diānas

XXXI Grāfs de Montgomerijs

Gabriels, uz ceļiem stāvot, pacēla galvu un velnišķīgā mierā paskatījās visapkārt. Taču šis miers de Sazeraka kungam šķita briesmīgāks par klie­dzieniem un vaimanām.

Tad, it kā atjēdzies, Gabriels pielika roku simrgalvim pie sirds. Viņš gaidīja labu brīdi, tad, nekrītot panikā, teica:

— Nav! Nav!.. Sirds vairs nedarbojas, kaut gan ķermenis vēl nav sa­stindzis.

— Cik varens augums! — komandants nočukstēja. — Viņš vēl ilgi varētu dzīvot…

Gabriels noliecās pār mirušo, aizspieda tam plakstus un goddevīgi noskūpstīja tos.

De Sazeraks centās atraut Gabrielu no drūmajām domām:

— Kungs, ja šis cilvēks jums ir dārgs…

— Dārgs? Tas taču ir mans tēvs!

— Ja jūs vēlaties atdot tam pēdējo godu, man ir atļauts izdot jums viņa ķermeni.

— Ak tā? — Gabriels nosmīnēja joprojām velnišķīgā mierā. — Tātad taisnība uzvar, un solījums ir izpildīts, jā, to nevar apstrīdēt. Spriediet pats, komandanta kungs, man zvērēja pie Dieva, ka es varēšu dabūt laukā no šejienes savu tēvu… un te nu viņš ir! Tiesa, tādas norunas nebija, ka es to gribu dabūt dzīvu… — Gabriels iesmējās drūmus draudīgus smiek­lus.

— Saņemieties, — de Sazeraka kungs sacīja. — Atvadieties no tā, kas jums ir dārgs.

— Es taču to daru, jūs pats redzat!

— Jā, taču vajadzētu ātrāk atstāt šo telpu. Šeit gaiss ir indīgs un apdraud dzīvību.

— Te jau ir pierādījums, — Gabriels norādīja un nekustīgo ķer­meni.

— Iesim, iesim, — komandants paņēma Gabrielu zem rokas.

— Labi, es sekošu jums, — Gabriels sacīja un vēl piebilda:

— Taču apžēlojieties, dāvājiet man dažas minūtes!

De Sazeraka kungs klusējot pamāja, pats pieejot pie durvīm, kur gaiss bija mazliet labāks.

Gabriels nometās uz ceļiem pie mirušā tēva un palika mēms un ne­kustīgs.

Ko viņš tam sacīja? Vai meklēja noslēpuma atrisinājumu šajās sa­kniebtajās lūpās? Vai zvērēja atriebties? Vai viņš domāja par pagātni,vai par nākotni? Vai par cilvēkiem, vai Dievu? Par taisno tiesu vai žēlsirdī­bu?

Tā pagāja piecas minūtes.

Elpot kļuva arvien grūtāk. Tad komandants teica Gabrielam:

— Nu man būs jums jālūdz. Mums ir jāatgriežas augšā.

— Esmu gatavs, — Gabriels atteica, — es esmu gatavs…

Viņš paņēma tēva auksto roku savējā un noskūpstīja to. Tad viņš pielika lūpas pie tēva pieres. Viņš neraudāja. Asaru nebija.

— Uz redzēšanos, — viņš tēvam sacīja, — uz redzēšanos!

Viņš piecēlās un smagi sekoja de Sazeraka kungam…

Ieejot kabientā, kas bija rīta saules pieliets, komandants atkal paska­tījās uz savu jauno viesi un bija pārsteigts — viņa brūnajos matos bija parādījušās sirmas šķipsnas.

Brīdi paklusējis, de Sazeraka kungs laipni teica:

— Vai es jums kaut kā varu palīdzēt? Es būšu laimīgs izdarīt jebko, ko pieļauj mans amats.

— Jūs man solījāt, ka es drīkstu atdot pēdējo godu mirušajam. Šo­vakar es atsūtīšu ļaudis, un tie ieliks mirušo zārkā un apglabās viņu dzim­tas kapenēs.

— Es saprotu, kungs, — de Sazeraks atbildēja. — Tas man ir at­ļauts, taču tikai ar vienu noteikumu.

— Ar kādu? — Gabriels vēsi pavaicāja.

— Ja jūs man apsoliet nedarīt to visiem redzot.

— Labi, es jums apsolu to, komandanta kungs. Ļaudis atnāks naktī un bez lieka trokšņa aiznesīs zārku uz Svētā Pāvila dārzu ielu, uz grāfa de…

— Atvainojiet, — komendants viņu pārtrauca, — es nezinu šī cie­tumnieka vārdu, negribu zināt un man tas nemaz nav jāzin. Mans amats un zvērests liedz man runāt ar jums par to. Esiet tik laipns, nerunājiet ar mani par to.

Gabriels pacēla galvu un lepni sacīja:

— Man nav ko slēpt. Slapstās tie, kas ir vainīgi.

— Bet jūs piederat pie nelaimīgajiem, — komendants teica. — Vai tomēr tā nebūs labāk?

— Katrā ziņā to, ko jūs noklusējāt, esmu uzminējis un varu pats jums to pastāstīt. Piemēram, es zinu, ka tas cilvēks ieradās pie mana tēva vakar vakarā, lai piespiestu viņu ierunāties! Es zinu, kādas tieši vil­tības tika pielietotas, lai viņš pārtrauktu savu klusēšanu.

— Kā? Jūs to zināt?

— Protams. Tā ietekmīgā personām vecajam vīram teica: „Jūsu dēls ir dzīvs!" vai „Jūsu dēls kļuvis slavens!", vai arī „Jūsu dēls nāk jūs atbrī­vot!" Nelietis!

Komandantam izlauzās pārsteiguma sauciens.

— Jā gan, izdzirdējis pieminam savu dēlu, nabaga tēvs, kurš klu­sēdams ienīda savu nāvīgāko ienaidnieku, nespēja apslāpēt prieka sau­cienu! Vai tā tas bija, cienītais kungs?

Komandants, ne vārda nesacījis, nolieca galvu.

— Bija, bija, jūs to nevarat noliegt! Nav nozīmes liegties; bet kas attiecas uz šīs personas vārdu… lai gan jūs centāties to slēpt… Varbūt gribat, lai es to nosaucu?

— Ko jūs?! Ko jūs?! — de Sazeraka kungs satraukti iesaucās. — Lai gan mēs šeit esam vieni paši. bet, kungs, piesargieties! Vai jums nemaz nav bail?

— Man ne no kā nav bail! Tas bija konetabls, hercogs de Mon­moransī! Bendi nevar neredzēt…

— Apžēlojieties! — komandants viņu pārtrauca, bailīgi skatīdamies uz visām pusēm.

— Kas attiecas uz jūsu cietumnieka un manu vārdu, tas lai jums paliek nezināms, — Gabriels mierīgi turpināja. — Taču man nekas ne­traucē to atklāt. Jūs bijāt ļoti laipns pret mani šajā man tik grūtajā brīdī. Ja jūs kādreiz manu vārdu izdzirdēsiet, ziniet, es esmu jums ļoti pateicīgs.

De Sazeraka kungs atbildēja:

— Arī es būšu laimīgs uzzinot, ka citreiz liktenis būs bijis labvēlīgāks pret jums.

— O, tas man vairs nav tik svarīgi. Es jums gribu pateikt, ka kopš tā brīža, kad nomira mans tēvs, es esmu grāfs de Montgomerijs.

Šatlē komandants sastinga, neizteicis ne vārda.

Gabriels turpināja:

— Visu labu, cienītais kungs. Pieņemiet manu pateicību. Lai Dievs jūs sargā!

Gabriels paklanījās un drošā solī izgāja no Šatlē.

Svaigais rīta gaiss un saules gaisma apžilbināja viņu. Viņš apstājās un pat sagrīļojās. Taču, kad garāmgājēji uz viņu sāka atskatīties, viņš saņēmās un gāja no šīs nolādētās vietas prom.

Sēnas krastā atradis vientuļu vietiņu, viņš izņēma savu piezīmju grā­matiņu un uzrakstīja audžumātei sekojošu vēstuli:

„Mana labā Aloīze!

Nu tas ir izlemts — negaidi mani, šodien es mājās neatgriezīšos. Man kādu laiku ir jāpaliek vienam, jāpaklaiņo, jāpadomā, jānogaida.

Taču neuztraucies, es pie tevis katrā ziņā atgriezīšos. Šovakar izkārto tā, lai visi aizietu gulēt agrāk. Taču tu neguli. Vakarā, kad ielas kļūs tukšas, pie taviem vārtiem pieklauvēs četri vīri ar dārgu nastu. Tu tiem atver vārtus un pavadi tos uz mūsu dzimtas kapenēm. Tu parādi viņiem, kur lai atnesto apglabā. Paseko, lai viss būtu kā pieklājas. Tad, kad viss būs galā, iedod katram četrus zelta ekijus, izlaid viņus pa vārtiem un pati atgriezies, lai noliektu galvu un lūgtu Dievu par savu mūžībā aiz­gājušo kungu.

Arī es lūgšu Dievu, taču ne šeit. Tā vajag. Jo es jūtu, ka šī aina mani novestu pie briesmīgas un neprātīgas rīcības. Man ir jāpaliek vie­nam.

Uz redzēšanos, mana dārgā Aloīze. Pasaki Andrē, lai viņš atceras par de Kastro kundzi, bet tu neaizmirsti par maniem draugiem no Ka­lē.

Uz tikšanos, lai Dievs tevi sargā!

Gabriels de M."

Uzrakstījis šo vēstuli, Gabriels sarunāja četrus vīrus, katram iedeva pa četriem zelta ekijiem un tikpat daudz apsolīja pēc uzdevuma veikša­nas. Tiem bija jāaiznes vēstule uz norādīto vietu, bet vakarā, pēc desmi­tiem, jāierodas Šatlē, no komandanta, de Sazeraka kunga jāsaņem zārks ar mironi un jāaiznes uz Svētā Pāvila dārzu ielu, uz to pašu māju, kur bija adresēta vēstule.

Nabadzīgie vīri karsti pateicās Gabrielam un solīja precīzi izpildīt visus norādījumus. Uzklausījis viņus, Gabriels skumji pasmaidīja: „Četrus cilvēkus tas ir aplaimojis!"

Viņš bija nolēmis pamest Parīzi.

Viņa ceļš veda garām Luvrai.

Ietinies apmetnī, sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš uz mirkli apstājās karaļa pils priekšā.

— Nu mēs gan norēķināsimies! — viņš gandrīz nedzirdami noteica un atsāka savu ceļu, atcerēdamies horoskopu, ko maģistrs Notrdams reiz bija sastādījis grāfam de Montgomerijam un kas sakrita ar viņa dēla ro­kas līnijām:

Pa jokam vai nopietni

ar šķēpu viņš ievainos galvu karalim,

Un asiņu straumīte

sārtā aizplūdīs no galvas karalim!

Bet viņa liktenis

tiesības viņam dod tiesāt karali —

Ar laimi to apveltīs

un kapā novedīs mīla pret karali!

Jā, šis neparastais pareģojums, kas bija rakstīts viņa tēvam, piepil­dījies.

Patiešām, grāfs de Montgomerijs jaunībā rotaļādamies bija ievaino­jis Fransuā I, tad — brieduma gados viņš bija Indriķa II sāncensis mīles­tībā un, visbeidzot, vakar to nogalināja pēc tās sievietes pavēles, kas mīlē­ja karali.

Gabrielu, savukārt, mīlēja karaliene Katrīna Mediči. Vai liktenis arī viņu novedīs līdz beidzamajam pareģojumam? Vai viņam radīsies iespēja ievainot karali?

Ja atmaksa tomēr reiz notiks, Gabrielam būs pilnīgi vienalga, kad karaļa mīlestība viņu nogalinās — mazliet ātrāk vai mazliet vēlāk!