Divas Diānas

XI Drosminieki mēdz būt dažādi

Aloīze sēdēja pie loga un ar bažām gaidīja Gabriela atgriešanos. Bei­dzot viņu ieraudzījusi, viņa pacēla pret debesīm saraudātās acis. Taču šoreiz tās bija prieka asaras.

— Paldies Dievam! — viņa iesaucās, steidzoties pie durvīm. — Te nu jūs esat! No Luvras? Karali satikāt?

— Satiku, — Gabriels teica.

— Un kā?

— Tas pats, audžumāt, nāksies gaidīt vēl.

— Vēl jāpagaida! — Aloīze sasita rokas. — Svētā jaunava! Atkal jāgaida!

— Grūti gaidit ir tikai bezdarbībā, — Gabriels sacīja. — Bet man, paldies Dievam, būs ko darīt, un tam, kas redz mērķi, nekad nav gar­laicīgi.

Viņš iegāja zālē un nometa apmetni uz krēsla. Martēnu, kas dziļās pārdomās sēdēja telpas stūrī, viņš pat nepamanīja.

— Ei, Martēn! — Aloīze uzsauca. — Kāpēc tu viņa augstībai ne­palīdzi?

— Ak, piedodiet, piedodiet! — Martēns pielēca kājās.

— Nekas, Martēn, — Gabriels sacīja. — Tu, Aloīze, pārāk netramdi mūsu nabaga Martēnu. Drīz man atkal būs vajadzīga viņa drosme un uzticība. Man ar viņu jārunā par ļoti svarīgām lietām.

Vikonta griba Aloīzei bija likums. Viņa smaidīdama paskatījās uz ie­ročnesēju un, lai netraucētu viņu sarunu, izgāja no zāles.

— Nu, Martēn, — Gabriels teica, kad viņi bija palikuši vieni, — par ko tik dziļi aizdomājies?

— Nebeidzu lauzīt galvu par to notikumu un cilvēku, kurš no rīta bija pie mums atnācis.

— Nu, tiki skaidrībā? — Gabriels pasmaidīja.

— Ne pārāk, jūsu gaišība. Ja man jāatzīstas, es neko lāgā nevaru saprast…

— Bet man, Martēn, kā jau es tev sacīju, vienu brīdi šķita, ka viss ir skaidrs.

— Kas tieši, monsenjor? Ļoti gribas uzzināt!

— Vēl pāragri par to runāt, — Gabriels atbildēja. — Pagaidām aiz­mirsti uz kādu laiku gan par sevi, gan par ēnu, kas aptumšo tavu dzīvi. Vēlāk mēs ar to tiksim skaidrībā, to es tev apsolu. Parunāsim par kaut ko citu. Pašlaik tu man esi ļoti vajadzīgs, Martēn.

— Jo labāk, jūsu gaišība!

— Tad mēs sapratīsim viens otru, — Gabriels turpināja. — Man ir nepieciešama visa tava dzīve, visa tava drošsirdība. Vai tu esi gatavs man uzticēties un visu, kas tev ir, veltīt manam pasākumam?

— Un kā vēl! — Martēns iesaucās. — Tāds ir mans pienākums.

— Malacis, Martēn! Tomēr apdomā labi. Tā ir grūta un bīstama lieta, uz kuru es tevi aicinu.

— Ļoti labi! Taisni kā man radīta! — Martēns bezrūpīgi atsaucās.

— Mums būs simtreiz jāriskē ar dzīvību, Martēn.

— Jo lielākas likmes, jo interesantāka spēle!

— Taču šī spēle būs skarba, jo, ja mēs to uzsāksim, būs jāiet līdz galam.

— Vai nu par visu banku, vai arī nav nemaz ko sākt! — ieročnesējs lepni noteica.

— Lieliski, — Gabriels sacīja. — Mums nāksies cīnīties ar stihiju, priecāties par vētru, smieties par grūtībām.

— Nu ko, pasmiesimies, — Martēns teica. — Taisnību sakot, pēc tām karātavām dzīve man šķiet tīrie svētki, un es apsolu nežēloties, ja Dievs man atkal atņems to dzīves gabaliņu, ko iedevis no lieka.

— Tad, Martēn, viss ir pateikts! Tu nāksi man līdzi un dalīsies ar mani manā liktenī?

— Līdz kapa malai, jūsu gaišība, kaut vai tāpēc, lai tur varētu sātanu pakaitināt.

— Uz to tu gan neceri, — Gabriels iebilda. — Tu vari pazudināt savu dvēseli šajā saulē, būdams kopā ar mani, taču viņsaulē gan ne.

— Man arī nekas cits nav vajadzīgs, — Martēns priecīgs piekrita. — Vai jums vēl kaut kas vajadzīgs, izņemot manu dzīvību?

— Ir gan, Martēn, — Gabriels plati pasmaidīja par Martēna pār­galvīgo vieglumu, — vēl viens pakalpojums būs vajadzīgs.

— Kāds, jūsu gaišība?

— Savāc man, turklāt iespējami ātrāk, duci tādu pašu puišu kā tu. Stiprus, veiklus, drosmīgus, kas nebaidītos ne no kā. Vai varēsi?

— Paskatīsimies! Vai jūs viņiem labi samaksāsiet?

— Tajā grūtajā un svētajā lietā, kas man jānoved līdz galam, par materiālo pusi nenāksies žēloties nevienam.

— Tādā gadījumā, monsenjor, divu stundu laikā es jums savākšu ve­selu svītu pirmklasīgu brašuļu. Francijā un, jo īpaši, Parīzē tādu nekad nav trūcis. Kas būs viņu vadītājs?

— Es pats, — vikonts atbildēja. — Taču ne kā gvardes kapteinis, bet kā privātpersona.

— Ja tā, monsenjor, man ir padomā pieci vai seši cīņubiedri, kurus jūs pazīstat jau no Itālijas karagājiena laikiem. Kopš tā laika, kad jūs viņus atlaidāt mājās, puiši ir nīkuši bez kārtīga darba un labprāt atsauk­sies pēc pirmā aicinājuma. Tos es arī savervēšu. Šovakar pat es jums atvedīšu visu jūsu komandu.

— Brīnišķīgi, — Gabriels sacīja. — Taču man ir viens noteikums — viņiem jābūt gataviem nekavējoties atstāt Parīzi un sekot man bez pie­zīmēm un jautājumiem.

— Pretī slavai un bagātībai tie jau ies kaut ar aizvērtām acīm.

— Es rēķinos ar viņiem, Martēn. Kas attiecas uz tevi…

— Par mani vispār nav ko runāt, — Martēns viņu pārtrauca.

— Nē, ir gan. Ja mēs paliksim sveiki un veseli pēc visa tā, kas mūs gaida, es solu tavā labā izdarīt ne mazāk, kā tu esi darījis manā labā. Es tev palīdzēšu tikt galā ar taviem ienaidniekiem, esi mierīgs. Bet ta­gad — še, mana roka!

— Ak, jūsu gaišība! — Martēns aizkustināts teica, noskūpstot Gab­rielam roku.

— Ej, Martēn, un ķeries pie darba. Man nepieciešams palikt vienam.

— Jūs paliksiet mājās? — Martēns vaicāja.

— Jā, līdz septiņiem. Man astoņos jābūt Luvrā.

— Tad es pacentīšos līdz septiņiem jūs iepazīstināt ar dažiem mūsu jaunās trupas aktieriem.

Viņš paklanījās un izgāja, jūtoties kā septītajās debesīs no domas, ka viņam uzticēts nopietns uzdevums.

Gabriels, palicis viens, ieslēdzās savā istabā un sāka studēt Žana Pe­kuā iedoto plānu. Viņš staigāja pa istabu, reizēm piesēdās pie galda, izdarot kādas atzīmes. Viņš gribēja, lai neviens hercoga de Gīza iebil­dums nepaliktu bez viņa atbildes.

Martēns ieradās ap sešiem vakarā.

— Jūsu gaišība, — svarīgi un noslēpumaini viņš sacīja, — vai jūs būtu tik laipns un pieņemtu sešus vai septiņus vīrus, kas cer godam kal­pot karalim un Francijai jūsu virsvadībā?

— Nu ja! Jau seši vai septiņi? — Gabriels nobrīnījās.

— Seši vai septiņi, kurus jūs nepazīstat. Bet kopā ar mūsu vecajiem Mecas biedriem kopā būs vesels ducis.

— Sasodīts, tu gan laiku neesi tērējis velti! Nu, ved iekšā savus ļau­dis!

— Pa vienam? — Martēns jautāja. — Jūs labāk varēsiet tos iepazīt pa vienam.

— Lai tā būtu, — Gabriels piekrita.

— Vēl pēdējo vārdu — man jūs jābrīdina, ka es pazīstu visus šos cilvēkus — citu personīgi, bet par citu man ir precīzas ziņas. Viņiem ir dažādi raksturi, bet tos visus vieno darbībā pārbaudīta drošsirdība. Par to es es varu likt galvu ķīlā. Taču arī jums ir jābūt iecietīgam pret citām viņu vājībām un trūkumiem.

Pēc šī būtiskā aizrādījuma Martēns izgāja un pēc brīža atgriezās kopā ar iedegušu, kustīgu cilvēku ar dzīvespriecīgu un prātīgu seju.

— Ambrozio, — Martēns iepazīstināja.

— Ambrozio nav franču vārds. Tātad jūs neesat francūzis?

— Kas to lai zin, — Ambrozio atbildēja. — Es esmu atradenis. Iz­auga Pirenejos. Viena kāja Francijā, otra — Spānijā. Starp citu, es ar savu likteni esmu apmierināts, un man nav nekādu pretenziju ne pret Dievu, ne manu māmulīti.

— Par kādiem līdzekļiem jūs dzīvojat? — Gabriels vaicāja.

— Tas ir ļoti vienkārši. Man vienādi dārgas ir abas manas dzimtenes, un es savu spēju robežās cenšos dzēst robežu starp tām, iepazīstinot vienu ar otras bagātībām… un otrādi…

— Citiem vārdiem, — Martēns skaidroja, — Ambrozio nodarbojas ar kontrabandu.

— Taču pašlaik, — Ambrozio turpināja, — mani vajā varas iestādes abās Pireneju kalnu nogāzēs, tāpēc es uzskatīju par labāku pārvākties uz Parīzi, kur drosmīgs cilvēks…

— Kur Ambrozio varēs visu savu veiklību un apķērību likt lietā, — Martēns papildināja.

— Ambrozio kontrabandists ir pieņemts! — Gabriels sacīja. — Nā­košais?

Apmierinātais Ambrozio aizgāja, dodot vietu kādam dīvainam tipam ar askēta seju.

Martēns to nosauca par Laktanciju.

— Laktancijs, — viņš sacīja, — dienēja pie admirāļa de Koliņī, kurš var par to dot labvēlīgas atsauksmes. Taču Laktancijs ir pārliecināts ka­tolis un nevēlas paklausīt komandierim, kurš ir saindēts ar protestan­tismu.

Klusēdams Laktancijs ar galvas mājienu apstiprināja Martēna teikto, un tas turpināja:

— Šis godprātīgais cīnītājs pieliks visas pūles, lai apmierinātu vikonta d'Eksmesa prasības, taču viņš lūdz, lai ļauj tam glābt viņa dvēseli. Kara­vīra gaitās viņam nākas karot pret savas ticības brāļiem un, ja nepie­ciešams, arī nogalināta tos. Tāpēc Laktancijs uzskata, ka tik smagi grēki ir jāizpērk Dieva priekšā. Viņš savus gavēņus un lūgšanas samēro ar ie­vainoto un nogalināto skaitu, kurus tam nācies pirms laika aizvadīt uz viņpasauli.

— Laktancijs, Dievlūdzējs, ir pieņemts, — Gabriels teica un pasmaidīja.

Laktancijs tāpat, ne vārda nesacījis, aizgāja.

Pēc tam Martēns ieveda jaunu cilvēku — vidēja auguma ar mazām rokām un enerģisku, apgarotu seju.

Viņa tērps bija no apkakles līdz zābakiem ne tikai tīrs un kārtīgs, bet pat mazliet koķets.

Viņš graciozi paklanījās Gabrielam un sastinga goddevīgā pozā. Viņu sauca Ivonne.

— Lūk, jūsu gaišība, visievērojamākais no visiem, — Martēns sacī­ja. — Divcīņā viņš ir neapturams kā lauva, kas norāvies no ķēdes. Cērt līdz pilnīgam spēku izsīkumam. īpaši spēcīgs viņš ir uzbrukumos. Tieši viņš ir tas, kas pirmais uzkāpj ienaidnieka cietokšņa tornī un uzvelk tur Francijas karogu.

— Tātad, īsts varonis? — Gabriels vaicāja.

— Daru, ko varu, — Ivonne kautrīgi atbildēja. — Martēns protams pārspīlē manu necilo pūļu rezultātus.

— Nemaz ne, es saku to, kas ir, — Martēns iebilda. — Lai to pie­rādītu, es līdz ar jūsu nopelniem minēšu arī jūsu trūkumus. Ivonne, jūsu gaišība, ir liels varonis kaujas laukā, taču ikdienā viņš ir kautrīgs un bai­līgs kā jauna meitene. Viņam, piemēram, ir bail no tumsas, no pelēm, no zirnekļiem un pie katras skrambas viņš gandrīz zaudē samaņu. Viņa spēks un vētrainā drošsirdība parādās tikai tad, kad viņu ir apreibinājusi pulvera smaka.

— Būs labi, mēs viņu nevedīsim uz balli, bet uz cīņu. Ivonne ar visu viņa smalkumu ir pieņemts! — Gabriels sacīja.

Ivonne paklanījās, kā to prasa etiķete, un aizgāja, ar roku glaudot savas mazās melnās ūsiņas.

Viņu nomainīja divi baltgalvaini milži, stalti un nesatricināmi mierīgi. Vienam bija apmēram gadi četrdesmit, otram — ne vairāk par divdesmit pieciem.

— Heinrihs Šarfenšteins un Francis Šarfenšteins, viņa brāļadēls.

— Kas tie tādi? — Gabriels brīnījās. — Puiši, no kurienes jūs tādi esat?

— Mēs tikai bišķiņ francēziš, — vecākais no viņiem sacīja.

— Kā tad tā?

— Mēs francēziš gūt nesaprot, — ierunājās jaunākais milzis.

— Tie ir vācu bruņinieki, — Martēns paskaidroja, — algotņi. Viņi pārdodas tam, kas vairāk maksā, un labi zin, cik viņu varonība vērta. Viņi jau ir karojuši pie spāņiem un angļiem. Taču spāņi maksā maz, bet angļi kaulējas. Pērciet tos, jūsu gaišība, jūs redzēsiet, viņi būs labi ka­rotāji. Viņi nerunā pretī un, būdami punktīgi savu pienākumu pildīšanā, vienā mierā lien tieši pašā peklē. Jo varonība tiem ir tikai prece.

— Es pieņemu viņus, — Gabriels teica, — un lai viņi nešaubītos, maksāju tiem mēnesi uz priekšu. Kas vēl būs?

Abi teitoņu Goliāti militāri atdeva godu un stingrā solī devās uz dur­vīm.

— Nākošais ir Piltruss, — Martēns teica. — Lūk!

Vīrs lielceļa laupītāja paskatā un saplēstās drēbēs ienāca telpā un apmulsis neuzticīgi skatījās uz Gabrielu, it kā tas būtu tiesnesis.

— Nekautrējieties, Piltrus, — Martēns draudzīgi vērsās pie viņa. — Neskatoties uz jūsu briesmīgo izskatu, jums nav ko sarkt.

Tad viņš sacīja Gabrielam:

— Monsenjor, Piltruss ir tā saucamais klejotājs. Viņš klīst pa ceļiem, kas ir pilni ar svešzemju laupītājiem, un aplaupa tos. Kas attiecas uz frančiem, viņš ne tikai tos liek mierā, bet pat palīdz tiem. Tātad, Piltrusu var saukt par savdabīgu iekarotāju. Tomēr viņš ir sajutis vēlēšanos mainīt savu dzīvesveidu. Tāpēc viņš tik labprāt pieņēma piedāvājumu cīnīties zem vikonta d'Eksmesa karoga.

— Labi, — Gabriels teica. — Es viņu pieņemu uz tavu, Martēn, atbildību ar noteikumu, ka viņš saviem varoņdarbiem izvēlēsies nevis liel­ceļus, bet nocietinātas pilsētas.

— Pateicies kungam, jocīgais, — Martēns viņu piebikstīja.

— Paldies, jūsu augstība, — Piltruss steigšus sacīja. — Apsolu jums nekad necīnīties pret diviem vai trijiem, bet tikai pret desmit gabaliem uzreiz.

— Lai tev labi veicas, — Gabriels nosmīnēja.

Pēc Piltrusa sekoja kāds drūms, bāls un par kaut ko ļoti norūpējies cilvēks.

Viņa sejas izteiksmi vēl drūmāku padarīja daudzās rētas un šuves.

Martēns iepazīstināja Gabrielu ar pēdējo, septīto cīnītāju, kam bija iesauka Malmprs.

— Vikonta kungs, — Martēns teica, — jūs nabaga Malmoram ne­drīkstat atteikt. Viņam ir izteiktas alkas pēc kara. Viņš sapņo par kaujām, taču ne reizi to saldumu nav nobaudījis. Viņš ir tik drosmīgs, tā raujas cīņā, ka pirmajā solī jau gūst ievainojumu, un visu atlikušo cīņas laiku pavada lazaretē. Viņš ir viss vienās rētās, taču viņš ir stiprs, bet Dievs žēlīgs, tāpēc viņš ceļas atkal un atkal gaida piemērotu brīdi. Monsenjor, jūs pats redzat, nedrīkst laupīt šim karotājam cīņas prieku, tas var jums būt izdevīgi.

— Labi, Malmors ar visu viņa cīņassparu ir pieņemts, — Gabriels teica.

Maimora bālajai sejai pārskrēja apmierināts smaids, un viņš aizgāja, lai pievienotos saviem jaunajiem biedriem.

— Ceru, tagad ir viss? — Gabriels vaicāja ieročnesējam.

— Jā, monsenjor.

— Jāsaka, tev ir tīri laba gaume, — Gabriels sacīja. — Paldies tev par izvēli.

— Jā, — Martēns kautrīgi atbildēja, — tieši tādus zēnus vajag ie­saistīt.

— Es tāpat domāju, — Gabriels piekrita. — Spēcīga kompānija.

— Ja mēs vēl pieskaitām Landriju, Obrio, Šenelu, Kotamīnu un Bā­lu — mūsu veterānus, jūsu gaišību par komandieri un vēl četrus vai pie­cus cilvēkus no jūsu paziņu loka — mums būs tāda vienība, ka ar to varēs palepoties ne tikai draugu, bet, sevišķi, ienaidnieku priekšā.

— Pareizi, — Gabriels teica. — Tagad sāc rūpēties par vienības eki­pējumu. Mani dienas darbi vēl nav galā.

— Kur jūs šovakar iesiet? — Martēns vaicāja.

— Uz Luvru, pie hercoga de Giza. Viņš mani gaidīs astoņos, — Gabriels sacīja un cēlās no krēsla. — Tu pat nezini, kā man šī uzvara ir vajadzīga! Un es to izcīnīšu!

Iedams pie durvīm, viņš pats sev sacīja:

„Jā, es tevi izglābšu, tēvs! Es tevi izglābšu, Diāna!"