Divas Diānas

XIV Diāna de Puatjē

Konetabls de Monmoransī vēl joprojām atradās pie Diānas de Puatjē.

— Galu galā, viņa taču ir jūsu meita, velns lai parauj, — valdonīgi un augstprātīgi viņš sacīja Diānai de Puatjē, — jums ir tās pašas tiesības un tāda pati vara pār viņu kā karalim. Pieprasiet šīs laulības.

— Bet, mans draugs, — Diāna pakļāvīgi atbildēja, — neaizmirstiet, ka līdz šim es esmu viņai veltījusi pārāk maz uzmanības. Kā tad es varu izrādīt savu varu pār viņu? Es neesmu viņu glāstījusi, kā es varu to sist? Mums abām ir diezgan vēsas attiecības, un, neraugoties uz viņas pūlēm tuvināties, mēs turpinām ārkārtīgi reti satikties.

Turklāt viņa ir pratusi radīt uz karali lielu iespaidu, un es patiešām nezinu, kura no mums abām pašlaik ir ietekmīgāka.

Tāpēc, mans draugs, ir ļoti grūti izpildīt jūsu prasības, ļoti grūti, lai neteiktu — neiespējami. Atmeties ar roku šīm precībām un aizvietojiet tās ar vēl spožāku partiju. Jūsu dēlam mēs no karaļa palūgsim mazo Margaritu.

— Mans dēls taču vairs nespēlējas ar lellēm, — konetabls iespur­dzās. — Un kā gan manas dzimtas uzplaukumu varētu veicināt meitēns, kas tikko iemācījies runāt?

Tieši otrādi, hercogienei de Kastro, kā jūs nupat pareizi atzīmējāt, ir liels iespaids uz karali, un tāpēc vēlos, lai viņa kļūtu par manu vedeklu.

Dīvaina lieta, sasper jods, cik daudz ir šķēršļu šīm laulībām! Pretēji de Kastro kundzes gribai, par spīti tam sapostajam kapteinītim, pretēji paša karaļa rīkojumam, es vēlos, lai šīs kāzas notiktu! Es to gribu!

— Labi, mans draugs, — Diāna piekrītoši pamāja, — es apsolu iz­darīt iespējamo un neiespējamo, lai jūsu vēlēšanās tiktu izpildīta.

Konetabls kaut ko neapmierināti norūca.

Dīvaini, taču Diānu de Puatjē kaut kas neizskaidrojams vilka pie šī vecā, mūžīgi neapmierinātā tirāna. Jo Ans de Monmoransī nebija ne gudrs, ne spožs. Viņš pelnīti tika dēvēts par sīkstuli. Jau tikai drausmīgie nāvessodi, ar kuriem viņš apspieda Bordo* iedzīvotāju sacelšanos, viņu darīja plaši pazīstamu, un tā bija slikta slava.

Pat ar visu savu drošsirdību viņš neveiksmīgi cīnījās tajās kaujās, ku­rās tam nācās piedalīties. Pie Ravennas, kur tika izcīnīta uzvara, viņš vēl nebija komandieris un ne ar ko neatšķīrās no visiem pārējiem. Pie Biko- kas, vadīdams šveiciešu pulku, viņš ļāva iznīcināt gandrīz visus savus ka­ravīrus, bet Pāvijā viņu saņēma gūstā. Ar to arī viņa karavadoņa gaitas bija galā.

Ja Indriķis II, protams, Diānas de Puatjē ietekmē, neizrādītu viņam tik lielu labvēlību, de Monmoransī būtu palicis ēnā gan Karaļa padomē, gan karaspēkā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, Diāna uzticīgi rūpējās par viņu un visos jautājumos viņam pakļāvās.

Šajā brīdī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm, parādījās pāži un ziņoja, ka vikonts d'Eksmess ļoti vēlas, lai tam izrāda laipnību un pieņem kādā ļoti svarīgā jautājumā.

— Tas mīlētājs! — konetabls iesaucās. — Kas viņam no jums va­jadzīgs, Diāna? Vai tikai viņš nav nācis lūgt jūsu meitas roku?

— Man pieņemt viņu? — Diāna padevīgi vaicāja.

— Protams, šī vizīte mums var būt noderīga. Bet lai viņš mazliet pagaida, kamēr mēs vienosimies.

Pāžs aizgāja.

1548. gadā Bordo uzliesmoja tautas sacelšanās sakarā ar jauno no­dokļu ieviešanu.

— Ja pie jums atnācis vikonts d'Eksmess, — konetabls teica, — tas nozīmē, ka radušās kādas neparedzētas grūtības. Stāvoklis viņam droši vien šķiet izmisīgs, citādi viņš nekad nebūtu pie jums nācis.

Klausieties uzmanīgi, ja jūs precīzi izpildīsiet manus norādījumus, var gadīties, ka jums pie karaļa nemaz nebūs jāgriežas.

Diāna, lai ko jums vikonts lūgtu, sakiet viņam „nē". Ja viņš lūgs parādīt ceļu, sūtiet viņu pretējā virzienā, ja gribēs no jums dzirdēt apgal­vojumu, noliedziet visu. Izturieties pret viņu augstprātīgi, nevērīgi, vārdu sakot — slikti… Jūs mani sapratāt, Diāna? Izpildīsiet to, ko es jums sa­cīju?

— Viss būs izdarīts tā kā jūs teicāt, konetabl.

— Ceru, ka tad mūsu kavalieris tiks izsists no sliedēm. Nabadziņš! Metas tieši rīklē… — viņš gribēja sacīt „vilcenei", bet apdomājās un tei­ca, — vilkiem. Es jums viņu atstāju un gaidu no jums ziņojumu, kā nori­tēja saruna ar skaisto pretendentu. Līdz vakaram!

Viņš noskūpstīja Diānu uz pieres un aizgāja. Citās durvīs parādījās vikonts d'Eksmess pāža pavadībā.

Gabriels Diānai godbijīgi paklanījās, bet viņa uz to atbildēja ar ne­vērīgu mājienu. Taču Gabriels, sagatavojies uz nevienlīdzīgu kauju starp dedzīgu kaislību un ledainu godkārību, sāka visai mierīgi:

— Hercogien, es saprotu mana lūguma nekaunīgumu un veltīgumu, ar kādu es uzdrīkstos pie jums griezties. Bet reizēm dzīvē gadās tik sva­rīgi un neikdienišķi apstākļi, ka to iespaidā tiek pārkāpti parastie no­teikumi un atmestas parastā pieklājības normas. Un lūk, es tagad stāvu sava likteņa krustcelēs, kundze. Es uzticu jums savu dzīvību, un ja jūs pret mani izturēsieties nežēlīgi, es aiziešu bojā.

De Valantinuā kundze bija sastingusi mēmā nekustībā un no Gabriela nenolaida izbrīnītu un neapmierinātu skatu.

— Jūs, hercogien, zināt, bet iespējams, ka nemaz nezināt, — Gab­riels turpināja, cenšoties nepakļauties šīs tīšās klusēšanas iespaidam, kas viņam laupīja pašpaļāvību, — ka es mīlu de Kastro kundzi, mīlu ar dziļu, kaismīgu un nepārvaramu mīlestību.

Viegls Diānas de Puatjē smīns it kā sacīja: „Bet kas man par da­ļu?"

— Es par šo mīlestību, kas piepilda visu manu sirdi, sāku runāt tā­pēc, lai man būtu iemesls pasacīt, ka es to pielūdzu un dievinu kā debesu dāvanu. Sirds, ko šāda mīlestība ir piemeklējusi, kļūst tīrāka, cēlāka, tu­vāka Dievam…

Diāna de Puatjē mainīja pozu un, acis pievērusi, atlaidās pret krēsla atzveltni.

„Kurp viņš velk ar savu sprediķi?" — viņa domāja.

— Tā jūs redzat, ka mīlestība man ir svētums, — Gabriels turpinā­ja. — Vēl vairāk, manās acīs tā ir visspēcīga. Pat ja būtu dzīvs de Kastro kundzes laulātais vīrs, es mīlētu Diānu un pat nemēģinātu apspiest savā sirdī šīs neuzvaramās jūtas…

Tikai iedomāta mīlestība ir apvaldāma, īsta nepakļaujas nekādām pa­vēlēm un glābiņa no tās nav. Tāpēc arī jūs, kundze, neesat pasargāta no īstas kaislības ielaušanās jūsu dvēselē…

Hercogiene de Valantinuā joprojām klusēja. Tikai izsmējīgs izbrīns spīguļoja tai acīs.

Gabriels runāja ar vēl lielāku degsmi, it kā gribēdams atmaidzināt akmenscieto sirdi.

— Karalis bija sajūsmināts par jusu neparasto skaistumu, jus esat viņa mīlestības aizkustināta, bet vai jūsu sirds tam atbildēja ar tādām pašām jūtām? Diemžēl ne…

Bet reiz jūs ieraudzīja skaists un varonīgs augstmanis. Viņš jūs ie­mīlēja un viņa kaislība atrada atbalsi jūsu sirdī, kura neprata atsaukties karaļa mīlestībai. Patiešām, vai tad tituli iekaro sirdis? Kas jums var trau­cēt vienā jaukā dienā un ar tīru sirdsapziņu izvēlēties padoto nevis viņa pavēlnieku?

Nezinu, kā citi, bet es tik ļoti saprotu patiesu jūtu cēlumu, ka nekādi nespēju vainot Diānu de Puatjē par to, ka viņa mīlēja grāfu de Mont- gomeriju, lai arī viņu mīlēja pats Indriķis II.

Diāna paliecās uz priekšu un plati iepleta savas lielās un skaidrās zaļās acis.

— Jums varbūt ir kādi lietiskie pierādījumi par šo mīlestību? — viņa bažīgi jautāja.

— Man ir tikai mana pārliecība, tiesa, tā nav lietiska, taču ir stin­gra, — Gabriels atsaucās.

— Ak! — viņa sacīja, un tās seja ieguva iepriekšējo augstprātīgo iz­teiksmi. — Tādā gadījumā man nav grūti jums pateikt taisnību. Jā, es mīlēju grāfu de Montgomeriju. Kas būs tālāk?

— Tālāk? — Gabrielam tas bija mokoši sāpīgi, tomēr viņš turpinā­ja: — Jūs mīlējāt Žaku de Montgomeriju, hercogien, un es uzdrošinos izteikt varbūtību, ka jums viņa piemiņa ir dārga joprojām. Jo, ja reiz viņš ir pazudis no zemes virsas, tad tas ir jūsu dēļ.

Un tāpēc viņa piemiņas vārdā es jūs lūdzu, hercogien, atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu, kurš var jums likties ārkārtīgi pārdrošs. Bet es atkārtoju, mana dzīve ir atkarīga no jūsu atbildes, un ja jūs man neat­teiksieties atbildēt, es būšu jūsu ar miesu un dvēseli…

— Diezgan, kungs, — hercogiene teica. — Uzdodiet taču šo jūsu dīvaino jautājumu.

— Atļaujiet man to uzdodot, nokrist jūsu priekšā ceļos, — Gabriels teica, patiešām nolaidās uz viena ceļa un ar drebošu sirdi klusi vaicā­ja: — Hercogien, vai jūs mīlējāt grāfu de Montgomeriju 1538. gadā?

— Iespējams, — Diāna de Puatjē atteica. — Tālāk.

— 1539. gada janvārī grāfs pazuda, bet tā paša gada maijā piedzima nākošā hercogiene de Kastro.

— Nu, un?

— Lūk, te, hercogien, — Gabriels gandrīz nedzirdami turpināja, — tieši te ir noslēpums, kas mani tā nomoka. Es jūs lūdzu, atklājiet to man. Jo no tā ir atkarīgs mans liktenis un, ticiet man, noslēpums paliks manā sirdī, ja jūs atļausieties man to atklāt. Es zvēru pie šī krucifiksa — man varēs atņemt dzīvību, bet ne jūsu noslēpumu. Pie tam jus varat jebkurā brīdī no tā atteikties, jo jums ticēs vairāk nekā man… Hercogien! Kas ir Diānas de Kastro tēvs? Vai patiešām grāfs de Montgomerijs?

— Ha, ha! — Diāna nicinoši iesmējās. — Patiešām drosmīgs jau­tājums! Un jūs pareizi darījāt, sākdams ar tik plašu ievadu. Bet, mīļais, nomierinieties, es uz jums neesmu dusmīga. Jūs patiešām esat mani ie­interesējis ar savu mīklu, un tā joprojām mani interesē. Jo kas tad jums par daļu, d'Eksmesa kungs, vai Angulemas hercogiene ir grāfa vai karaļa meita?

Karalis skaitās viņas tēvs, ar to lai jūsu godkāre ir apmierināta, ja jūs esat godkārīgs. Kāpēc šī bezmērķīgā rakņāšanās pagātnē? Vai jums tam ir kāds iemesls?

— Jā, hercogien, man ir iemesls, bet es lūdzu jūs nevaicāt man par to, — Gabriels teica.

— Ak tā! — Diāna iesaucās. — Manus noslēpumus jūs gribat zināt, bet atklāt savus — ne. Labs darījums, neko teikt.

Gabriels piegāja pie ozolkoka paneļa aiz Diānas krēsla un noņēma no sienas ziloņkaula krucifiksu.

— Vai jūs varat zvērēt pie mūžīgās dzīvošanas, hercogien, ka klu­sēsiet par to, ko es jums tūlīt pateikšu, un nekad manu paziņojumu neiz­mantosiet ļaunprātīgi?

— Ir nu gan zvērests? — Diāna nobrīnījās.

— Jā, es zinu, ka jūs esat īsta katoliete, un ja jūs zvērēsiet pie krusta, es jums noticēšu.

— Bet ja es atteikšos zvērēt?

— Tad es klusēšu.

— Ziniet, jaunekli, jūs mani esat pārsteidzoši ieintriģējis. Noslēpums, kurā jūs tik traģiskā veidā esat sevi ietinis, manī rada sievišķīgu ziņkārību un, jāatzīst, aizrauj mani.

Bet es jūs brīdinu, ja es zvērēšu, tad tikai tādēļ, lai jūs labāk saprastu. Zvērēšu tīras ziņkāres dēļ, tas man jāatzīst!

— Arī es vados tikai no vēlēšanās uzzināt noslēpumu, bet mana ziņ­kārība līdzīga tai, kādu izjūt notiesātais, gaidīdams savu nāves spriedumu. Kā redzat, ļoti rūgta ziņkārība. Vai jūs esat gatava zvērēt?

— Sakiet, es atkārtošu tos jūsu zvēresta vārdus.

Un Diāna patiešām runāja līdzi Gabrielam:

„Pie miesas augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvošanas es zvēru nekam visā pasaulē neatklāt noslēpumu, kurš man tiks uzticēts, nekad neizman­tot to ļaunos nolūkos un visos gadījumos rīkoties tā, it kā es to nekad neesmu zinājusi un nezinu."

— Nu, hercogien, — Gabriels sacīja, — pateicos jums par pirmo labvēlības pierādījumu. Tagad jums visu paskaidros divi vārdi — es esmu Gabriels de Montgomerijs un Žaks de Montgomerijs ir mans tēvs.

— Jūsu tēvs! — Diāna pārsteigumā iesaucās.

— Tāpēc, — Gabriels turpināja, — ja Diāna de Kastro ir grāfa mei­ta, es mīlu savu māsu.

— Nu es sapratu… — Diāna de Puatjē novilka, mazliet atguvusies no nupat dzirdētā.

„Lūk, kas var glābt konetablu," — viņa nodomāja.

— Bet nu, kundze, — Gabriels nobālis stingri sacīja, — esiet tik laipna un zvēriet pie šī krucifiksa, ka hercogiene de Kastro ir Indriķa II meita! Jūs klusējat? Kāpēc jūs klusējat, hercogien?

— Tāpēc, ka apzvērēt es to nevaru.

— Ak, Dievs! Diāna tā tad ir mana tēva meita? — Gabriels pār­jautāja.

— To es nesaku. Un nekad neteikšu! — de Valantinuā kundze ie­saucās. - Diāna de Kastro, protams, ir kara|a meita.

— Vai tiešām? Ak, hercogien, cik jūs esat laipna. Bet piedodiet, var­būt šie vārdi ir sacīti savtīgos nolūkos? Zvēriet, zvēriet taču. Lūdzu jūsu meitas dēļ, dariet to!.

— Nezvērēšu! — hercogiene atcirta. — Kāpēc man jāzvēr?

— Bet pirms brīža taču jūs zvērējāt ziņkārības dēļ, bet tagad, kad lieta skar divu cilvēku dzīvības, kad jūs varat tos paglābt no bojāejas,

jūs sakāt: „Kāpēc man jāzvēr?" *

— Jūs dzirdējāt, ko es teicu, kungs? Es nezvērēšu! — Diāna atteica auksti un apņēmīgi.

— Bet ja es tomēr apprecēšu de Kastro kundzi, un ja viņa patiešām ir mana māsa, jūs domājat, ka debesu sods nenāks pār jūsu galvu?

— Pār manu ne, — Diāna teica, — jo es neko neapzvērēju.

— Tas ir briesmīgi, tas ir briesmīgi! — Gabriels iesaucās. — Neaiz­mirstiet, ka es varu visiem stāstīt par jūsu sakaru ar grāfu de Mont­gomeriju, par to, kā jūs krāpāt karali…

— Jums nav pierādījumu, — Diāna de Puatjē indīgi nosmējās. — Jums vienkārši nenoticēs. Ievērojiet, ka es varu šo lietu karalim pasniegt tā, it kā jūs būtu man atzinies pārdrošā mīlestībā, draudot apmelot mani, ja es jums nepakļaušos. Tad jūs nekas vairs neglābs, Montgomerijā kungs. Bet, atvainojiet, — viņa piebilda pieceldamās, — esmu spiesta no jums atvadīties. Man bija ļoti interesanti ar jums, patiesi, un jūsu stāsts ir viens no neparastākajiem, kādu man nācies dzirdēt.

Viņa pašķindināja zvaniņu.

— O, cik tas ir zemiski! — Gabriels iesaucās, dūres vīstīdams. — Ak, kāpēc jūs esat sieviete? Un kāpēc es esmu augstmanis? Bet sar­gieties, hercogien! Jums šī ņirgāšanās par manu sirdi un manu mūžu nepaies nesodīti… Jūs man vēl to pieminēsiet, jo es jums atkārtoju, jūs rīkojaties zemiski.

— Jūs tā domājat? — Diāna sacīja, pavadot šos vārdus ar savu raks­turīgo sauso, ņirdzīgo smiekliņu.

Šajā brīdī pāžs, parādījies pēc izsaukuma, pacēla portjeru. Viņa iro­niski pamāja Gabrielam un izgāja no istabas.

„Konetablam sāk veikties," — viņa nodomāja.

Gabriels arī izgāja, dusmās un aizvainojumā neko neredzēdams acu priekšā.