Divas Diānas

XV Katrīna Mediči

Tomēr Gabriels bija stiprs un vīrišķīgs cilvēks, ar stingru un apņē­mīgu raksturu.

Pirmajā brīdī apstulbis un sašutis, viņš apspieda sevī izmisumu un lika, lai viņu pieteic karalienei.

Jo līdz viņai taču varēja nonākt kādas baumas par šo traģisko viņas vīra sāncensību ar grāfu de Montgomeriju. Kas to lai zina, vai viņai pašai tur arī nebija kāda loma? Tolaik viņai bija divdesmit gadu. Jauna sieviete, skaista un pamesta, viņa noteikti vērīgi sekoja visiem savas sāncenses gājieniem un kļūdām.

Gabriels cerēja, ka viņas atmiņas varēs viņam apgaismot to tumšo ceļu, pa kuru viņš vēl joprojām maldījās.

Katrīna pieņēma vikontu d'Eksmesu ar to uzsvērto laipnību, ko iz­rādīja Gabrielam katru reizi, kad bija tāda izdevība.

— Tas esat jūs, lieliskais uzvarētāj? — viņa pasmaidīja. — Kādam laimes gadījumam man jāpateicas par jūsu jauko vizīti? Jūs reti pie mums parādāties, vikont d'Eksmes, un, šķiet, pirmo reizi esat lūdzis man au­dienci. Tomēr jūs vienmēr man esat gaidīts viesis, neaizmirstiet to.

— Jūsu majestāte, — Gabriels atbildēja, — es nezinu, kā lai jums pateicos, un ziniet, ka mana padevība…

— Liksim mierā jūsu padevību, — karaliene viņu pārtrauca, — un pāriesim pie jūsu vizītes iemesla. Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?

— Jā, jūsu majestāte, es domāju, ka varat.

— Jo labāk, d'Eksmesa kungs, — Katrīna uzmundrinoši pasmaidī­ja. — Ja manā varā ir tas, ko jūs man gribat lūgt, es jau iepriekš jums apsolu izpildīt jūsu lūgumu. Tas varbūt ir mazliet pārsteidzīgs solījums, bet jūs taču to neizmantosiet ļaunprātīgi.

— Pasarg Dievs, karalien, kaut kas tāds man nenāk prātā!

— Tātad, es jūs klausos, — karaliene nopūtās.

— Es uzdrošinājos ierasties pie jūsu majestātes tikai tādēļ, lai noskaid­rotu vienu apstākli, kas man nozīmē visu. Vai jūs man piedosiet, ja es skaršu atmiņas, kas jūsu majestātei nav visai patīkamas? Es runāju par notikumiem, kas attiecas uz 1539. gadu.

— Ak, tolaik es biju ļoti, ļoti jauna, — karaliene sacīja.

— Bet jūs jau bijāt neapšaubāma skaistule, kas ir mīlestības cienī­ga, — Gabriels piebilda.

— Reizēm man nākas to dzirdēt, — karaliene atteica, patīkami sa­traukta no šīs sarunas virziena.

— Un tomēr, — Gabriels turpināja, — cita sieviete jau bija uzdro­šinājusies pakampt tiesības, ko jums bija devis Dievs, jūsu izcelsme un skaistums. Tā sieviete neapmierinājās ar to, ka jūsu laulātais draugs no­vērš no jums savu mīlestību. Viņa to piekrāpa, iemīlēdama grāfu de Montgomeriju. Varbūt savā taisnīgajā nicināšanā jūs neesat par to sagla­bājusi nekādas atmiņas?

— Nē, es to visu labi atceros, — karaliene atbildēja, — gan to ga­dījumu, gan tās sievietes intrigas, par kuru jūs runājāt. Jā, viņa iemīlējās grāfā de Montgomerijā. Bet, pamanījusi, ka viņas sakars ir nācis gaismā, nobijusies paziņoja, ka ir izlikusies, lai pārbaudītu troņmantnieka mī­lestību, bet kad Montgomerijs pazuda, var gadīties, ka viņa to izkārtoja, viņa to neapraudāja, bet nākamajā dienā parādījās ballē priecīga un ko­ķeta.

Jā, es nekad neaizmirsīšu pirmās intrigas, ar kurām šī sieviete centās saārdīt jaunās karalienes varu. Viņas dēl es dabūju raudāt nakti un dienu. Bet tad man sirdī pamodās lepnums. Ar savu krietno izturēšanos es pie­spiedu visus cienīt manī sava vira sievu, bērnu māti un karalieni. Es karalim un Francijai dāvāju septiņus bērnus. Tagad man pret vīru ir rāma mīlestība, kā pret draugu un manu bērnu tēvu.

Es esmu pietiekami ilgi dzīvojusi sabiedrības labā. Vai es nevaru arī padzīvot sev? Ja es manītu kāda jaunekļa dedzīgu kaislību pret mani, vai tad būtu kāds noziegums tai atbildēt, Gabriel?

Katrīnas skatiens papildināja viņas teikto. Bet Gabriela domas klīda tālumā. Viņš jau vairs nedzirdēja karalieni, bet domāja savas domas. Šo sapņainību karaliene iztulkoja pa savam. Taču drīz vien Gabriels pār­trauca klusumu.

— Atļaujiet jums lūgt vēl vienu paskaidrojumu, kas man ir ļoti no­zīmīgs. Jūs taču esat tik laipna pret mani! Nākot pie jums es jutu, ka aiziešu apmierināts. Esiet labvēlīga līdz galam.

Ja jau jūs tik labi zināt šo bēdīgo lietu ar grāfu de Montgomeriju, vai jūs gadījumā nezināt, kas ir hercogienes de Kastro tēvs? Viņa pie­dzima dažus mēnešus pēc grāfa pazušanas. Ļaunas mēles vēsta, ka Diā­nas tēvs ir Montgomerijs.

Dažus mirkļus Katrīna Mediči klusējot skatījās uz Gabrielu, it kā gribēdama saprast šajos vārdos apslēpto jēgu. Beidzot, nolēmusi, ka viņa ir mīklu atminējusi, viņa pasmaidīja:

— Man nav paslīdējis garām tas, ka jūs esat ievērojis de Kastro kun­dzi un veltāt viņai pastiprinātu uzmanību. Nu es nojaušu par jūsu vēl­mēm. Bet pirms jūs gribat spert nākošo soli, jūs acīmredzot vēlaties pār­liecināties par to, ka jūsu iemīļotā patiešām ir karaļa meita.

Jūs negribat, apprecēdams Indriķa II likumīgo meitu, izrādīties pēkš­ņi par grāfa de Montgomerijā ārlaulības meitas vīru. Jūs esat godkārīgs, vikont d'Eksmes! Netaisnojieties, šī īpašība palielina manu cieņu pret jums.

— Bet, jūsu majestāte, — Gabriels samulsumā murmināja, — varbūt patiešām…

— Teicami! Redzu, ka esmu jūsu mīklu atminējusi, mans bruņiniek, — karaliene teica. Es jums došu draudzīgu padomu jūsu paša labā — at­sakieties no de Kastro kundzes. Lieciet to lelli mierā. Es tiešām nezinu, vai viņa ir grāfa vai karaļa meita, bet pat ja viņa ir karaļa atvase, ne jau šāda sieva, ne tāds atbalsts jums ir vajadzīgs.

Angulemas hercogiene ir maiga un vājas dabas, jutekliskuma un grā­cijas iemiesojums, bet tai trūkst enerģijas un spēka. Viņai ir izdevies iekarot karaļa labvēlību, to es nenoliedzu, taču izmantot viņa to nepratīs.

Jums, Gabriel, jūsu lielo ieceru īstenošanai vajadzīga drosmīga un ietekmīga draudzene, kas jums varētu palīdzēt ar savu mīlestību tikt uz augšu, jums būtu atbalsts un pati uz jums balstītos. Tādu sirdi, vikont d'Eksmes, pats to nezinādams, jūs esat atradis!

Viņš neizpratnē skatījās uz karalieni, viņa aizrautīgi turpināja:

— Pateicoties savam stāvoklim, mēs, karalienes, esam atbrīvotas no parastajām pieklājības normām un varam pašas nekaunoties doties pretī savam sirds aicinājumam. Paklausieties manī, Gabriel! Jūs esat skaists, drosmīgs, dedzīgs un lepns! No pirmā acumirkļa es izjutu pret jums man līdz šim svešas jūtas. Un vai es esmu kļūdījusies? Jūsu vārdi, skatieni, pat jūsu šodienas lūgums, kurā, varbūt, ir jāsaskata kāds veikls manevrs, vārdu sakot, viss mani vedina domāt, ka es esmu satikusi cildenu vīrieti.

— Valdniec… — Gabriels šausmās noteica.

— Jā, redzu, ka jūs esat satraukts un apmulsis, — Katrīna maigi uzsmaidīja Gabrielam. — Bet es ceru, ka jūs nenosodāt mani par manu piespiedu atklātību?

Es atkārtoju, karalienes stāvoklis ir attaisnojums man kā sievietei. Jūs esat kautrīgs, bet godkārīgs, d'Eksmesa kungs. Tāpēc es uzskatīju par pareizu sākt runāt pirmā. Nu, atjēdzieties taču! Vai tiešām es esmu tik briesmīga?

— O, jā, — nočukstēja bālais un apmulsinātais Gabriels.

Taču karaliene, sadzirdējusi šo izsaucienu, saprata to pēc sava prāta.

— Diezgan, — viņa mākslotā aizdomīgumā sacīja, — es taču jums neesmu tik daudz sajaukusi prātus, lai jūs aizmirstu savu labumu… Tomēr ziniet, Gabriel, es gribu paaugstināt jūsu stāvokli galmā.

Līdz šim es esmu turējusies ēnā, otrā plānā, bet drīz es būšu pirmā dāma. Diāna de Puatjē sava vecuma dēļ ilgi vairs nevarēs saglabāt savu skaistumu un ietekmi. Kopš tās dienas, kad šīs sievietes valdzinājums pārstās darboties, sāksies manas valdīšanas laiks!

Karalis sapratīs kādreiz, ka viņam nav cita pieredzējušāka, meistarīga un attapīgāka padomdevēja par mani. Bet tad, Gabriel, uz ko var mērķēt cilvēks, kas savu dzīvi savienojis ar manu tajā laikā, kad mana zvaigž­ņu stunda vēl nav pienākusi? Cilvēks, kurš iemīlējis manī nevis karalieni, bet sievieti? Vai gan valdniece neapbalvos cilvēku, kurš savu mūžu ir veltījis Katrīnai? Vai viņš nekļūs par viņas palīgu, viņas labo roku, par īsteno karali blakus spoku karalim? Nu, Gabriel, vai jūs gribat būs šis cilvēks? — viņa droši pastiepa tam savu roku.

Gabriels, nometies uz ceļa, noskūpstīja šo balto un skaisto roku… Taču viņš bija pārāk godīgs un krietns, lai samierinātos ar viltībām un meliem, ko prasa tēlota mīlestība. Viņš bija pārāk atklāts un tiešs, lai šaubītos par savu izvēli starp meliem un grūtībām. Atmetis galvu, viņš sacīja:

— Jūsu majestāte, pieticīgs galminieks, nokritis jums pie kājām lūdz, lai jūs uz viņu raugāties kā uz padevīgāko kalpu, bet…

— Ne jau šīs padevības plūdus no jums gaida, mans cēlais kava­lieri, — Katrīna smaidot viņu pārtrauca.

— Un tomēr, jūsu majestāte, — Gabriels turpināja, — sarunā ar jums es lietoju vēl maigākus vārdus, jo — esiet žēlīga — es mīlu citu sievieti. Es iemīlēju viņu pirms ieraudzīju jūs. Tā ir Diāna de Kastro. Tāpēc manā sirdī vairs nav vietas otrai, pat ja tā ir karaliene.

Nobālēdama un sakniebusi lūpas, karaliene neko neteica.

Gabriels, galvu nodūris, bezbailīgi gaidīja sašutuma vētru, kam bija jāveļas pār viņa galvu. Naida vilnis nelika ilgi uz sevi gaidīt.

— Vai zināt, d'Eksmesa kungs, — Katrīna Mediči apvaldīti iesāka pēc mokoši smaga klusuma brīža, — vai jūs zināt, ka es jūs uzskatu par ļoti drosmīgu, lai neteiktu — nekaunīgu jaunekli! Kas jums ko teica par mīlestību? Kur jūs rāvāt, ka kāds grib pretendēt uz jūsu bailīgo personu? Jūs, mans kungs, esat smagi apvainojis sievieti un karalieni!

— Ak, jūsu majestāte, — Gabriels iebilda, — ticiet, mana bezgalīgā cieņa pret jums…

— Pietiks! — Katrīna viņu pārtrauca. — Es atkārtoju, jūs mani ap­vainojāt. Kāpēc jūs esat te? Kas jūs šurp atvedis? Kāda man daļa par jūsu mīlestību, par de Kastro kundzi un visu pārējo? Jūs no manis gri­bējāt iegūt kādas ziņas? Muļķīgs iegansts!

Jūs grasījāties Francijas karalieni pārvērst par zemiskas atmaskošanas ieroci, kas nepieciešams jūs kaislei? Tas ir absurds, es jums saku! Un atkārtoju vēlreiz — jūs mani apvainojāt.

— Nē, — Gabriels atbildēja, taisni izslējies, — satikt godīgu cilvēku, kurš ar vieglāku sirdu jums dara sāpes nekā piekrāpj jūs — tas nav apvainojums.

— Apklustiet! — Katrīna iesaucās. — Es jums pavēlu klusēt! Jūsu laime, ka es netaisos stāstīt par jūsu maldīšanos karalim. Tomēr nekad vairs nerādieties man acīs un kopš šī brīža uzskatiet Katrīnu Mediči par savu ienaidnieku. Jā. Es vēl tikšu jums klāt, varat būt par to pārliecināts, d'Eksmesa kungs. Bet tagad — ārā no šejienes!

Gabriels vēsi paklanījās karalienei un aizgāja, ne vārda vairs nepa­teicis.

„Nu re, vēl viena ienaidniece, — viņš nodomāja, palicis viens. — Karaļa favorīte un karaļa sieva! Bet vēl arī varbūt karalis. Jāiet pie Diā­nas, ir laiks. Dod Dievs nepārnākt no viņas ar tik smagu sirdi, ar kādu es nācu no šīm divām velna mātītēm!"