Divas Diānas

XXV Beigu sākums

Neraugoties ne uz ko, Gabriels nolēma pārnakšņot Nuazī pilī — lai hugenoti zin, ka viņš ir kopā ar tiem. Bez tam palika iespēja rīt no rīta parunāt ar kādu citu vadoni, kurš nav tik akls savā spītībā kā Kastelno!

Ja atgrieztos Larenodī!

Kastelno viņam deva rīcības brīvību un tagad nepievērsa viņam ne mazāko vērību. Vakarā Gabriels vairākkārt sastapās ar viņu pils zālēs un gaiteņos, bet nesacīja ne vārda.

Mokošā nakts vilkās bezgalīgi. Satrauktais Gabriels nespēja aizmigt visu nakti.

Pienāca rīts. Pie pils sāka nākt nelielas protestantu vienības. Ap vien­padsmitiem pienāca pēdējā vienība. Nu Kastelno bija ievērojams kara­pulks.

Taču Gabriels nebija pazīstams ne ar vienu no vienību vadītājiem.

Larenodī deva ziņu, ka kopā ar saviem ļaudīm ies uz Ambuāzu caur Šatoreno mežiem.

Viss bija gatavs uzbrukumam. Kapteiņi, kam bija jābūt avangardā, jau kāpa lejā uz laukumu pils priekšā, lai nostādītu savas vienības ierindā. Kastelno bija apmierināts.

— Nu kā? — viņš vaicāja Gabrielam, piedevis tam vakardienas pār­pratumus. — Redzat, grāf, jums nebija taisnība, viss rit vislabākajā veidā!

— Pagaidīsim vēl mazliet! — Gabriels pašūpoja galvu.

— Kas jums vēl ir vajadzīgs, neticīgais cilvēk! — Kastelno pasmai­dīja. — Visi ir ieradušies paredzētajā laikā un atveduši līdz vairāk cil­vēku, nekā solīja. Kad viņi gāja cauri savām provincēm, viņus neviens netraucēja, un arī paši viņi nevienam neradīja aizdomas. Vai tad tas nav sasniegums?

Bet barona teikto pārtrauca tauru skaņas, ieroču šķinda un ne­saprotama kņada, kas atskanēja no pagalma. Taču barons bija tik ļoti pārliecināts par gaidāmo panākumu, ka pat nesāka uztraukties.

— Varu saderēt, ka pie mums ieradušies jauni draugi, — viņš sacīja Gabrielam.

— Vai jūs droši zināt, ka draugi? — nobālušais Gabriels pārvaicā­ja.

— Kas tad tie vēl varētu būt? — Kastelno teica. — Iesim, grāf, uz galeriju un no turienes pavērosim laukumu. Kas tas par troksni?

Viņš vilka Gabrielu sev līdzi, bet piegājis pie loga, apspiesti ieklie­dzās. Izrādījās, ka netrokšņoja vis protestanti, bet nez no kurienes uz- radušies karaliskie strēlnieki. Un tos komandēja neviens cits kā pats Sa­vojas Jēkabs, hercogs Nemūrs!

Pa meža takām karaliskā kavalērija slepus bija pienākusi pie laukuma Nuazī pils priekšā, kur dumpinieku avangards stājās ierindā, un bez se­višķām grūtībām atņēma tiem ieročus.

Kad Kastelno paskatījās uz leju, viņa kareivji jau sniedza uzvarētājiem savus zobenus.

Viņš nespēja ticēt savām acīm. Tāds pagrieziens viņam bija ļoti ne­gaidīts. Viņš nespēja noticēt tam, kas notiek. Hercoga Nemūra negai­dītais gājiens sevišķi nepārsteidza Gabrielu, tomēr satrieca viņu tik pat ļoti cik Kastelno.

Tā viņi tur stāvēja, bāli, apmulsuši, skatījās viens uz otru, līdz kamēr pie Kastelno pieskrēja kāds jauns virsnieks.

— Nu, kas tur ir? — barons ar mokām izrunāja vārdus.

— Barona kungs, viņi ieņēma paceļamo tiltu. Mēs gan paspējām aiz­taisīt vārtus, taču tie nav sevišķi droši, pēc ceturtdaļstundas pretinieki jau būs pils pagalmā. Ko lai mēs darām — pretoties… vai sākt sarunas?.. Mēs gaidām jūsu pavēli.

— Es tūlīt nākšu, — Kastelno teica.

Viņš iegāja blakus zālē un paņēma zobenu.

— Ko jūs tagad darīsiet? — Gabriels vaicāja.

— Nezinu, nezinu… — Kastelno bija apmulsis. — Nomirt nekad nav par vēlu!

— Tā ir! — Gabriels nopūtās. — Bet kāpēc jūs man vakar neticē­jāt?

— Jā, jums bija taisnība. Jūs paredzējāt to, kas notiks. Bet varbūt zinājāt?

— Varbūt arī tā… — Gabriels teica. — Tieši tas man neliek miera. Saprotiet, Kastelno, dzīvē mēdz būt nebijušas un šausmīgas situācijas. Es taču nevarēju pa īstam visu atklāt, mani saistīja bruņinieku godavārds…

— Tad jums gan bija jāklusē. Es jūsu vietā rīkotos tāpat. Es, ne­prātis, jūs nespēju saprast, neaptvēru, ka tāds karavīrs kā jūs bez vaja­dzības necenstos atrunāt mūs no cīņas… Bet savu vainu es izpirkšu, ejot nāvē!

— Es darīšu to pašu! — pilnīgā mierā sacīja Gabriels.

— Jūs? Kāpēc jūs? — Kastelno brīnījās.

— Tāpēc, ka man dzīve kļuvusi pretīga. Man kļuvusi nepanesama tā dubultā spēle, kuru es spēlēju. Bet es iešu kaujā bez ieroča. Es nevienu nenogalināšu, bet ļaušu nogalināt sevi.

— Nē, palieciet! Es nevaru to pieļaut!

— Bet es jau esmu nolemts kopā ar tiem, kas patvērušies šajā pilī. Mana dzīve ir bezjēdzīgāka nekā viņu dzīve.

— Vai es varu rīkoties citādi, ja partijas slavas vārdā upurēju viņus?

— Vai tad jūsu priekšnieka pienākums nav pirmkārt glābt cilvēkus, kuri jums uzticēti? Iet bojā kopā ar tiem jūs vēl paspēsiet, ja izglābšanās nebūs savienojama ar godu.

— Ko jūs man iesakāt darīt tagad?

— Pamēģiniet vienoties mierīgi. Ja jūs pretosieties, nevarēsiet izvai­rīties no bojāejas. Ja piekāpsieties apstākļu spiests, jums neviens nevarēs neko pārmest. Jo par labiem nodomiem netiesā un nekādā gadījumā ne­soda. Ja jūs atbruņosieties, ar to pašu izsitīsiet ieročus no savu pretinieku rokām.

— Ārkārtīgi žēl, ka es neklausīju jūsu pirmajam padomam… Taču es šaubos arī tagad… Es neesmu pieradis atkāpties.

— Atkāpjas tas, kas ir gājis uz priekšu, — Gabriels iebilda. — Pēc kā var spriest, ka jūs esat sacēlušies? Lai kļūtu par noziedznieku, jums vispirms jāpaceļ zobens… Vai es nevarētu jums palīdzēt? Es nepratu jūs glābt vakar, varbūt es varu mēģināt jūs izglābt šodien?

— Bet ko jūs esat nodomājis? — Kastelno brīnījās.

— Tikai to, kas ir jūsu cienīgs, varat būt mierīgs. Es došos pie her­coga Nemūra un paziņošu viņam, ka pretošanās nenotiks, ka vārti tiks atvērti un jūs padosieties. Taču būs jāpieprasa viņa godavārds, ka viņš nelietos varu un ka jūs varēsiet karalim iesniegt savas prasības un pēc tam palikt brīvībā?

— Bet ja viņš atteiks?

— Tad vainīgs būs viņš, un viņš arī būs atbildīgs par izlietajām asi­nīm.

— Kā jūs domājat, ja manā vietā būtu Larenodī, vai viņš jūsu priekš­likumam piekristu? — Kastelno vaicāja.

— Katrs saprātīgs cilvēks piekristu! — Gabriels atbildēja.

— Tad ejiet!

— Labi! — Gabriels iesaucās. — Es ceru, ka ar Dieva palīgu man izdosies saglabāt tik daudz krietnu ļaužu dzīvības!

Viņš steidzās lejā skriešus, lika atvērt vārtus un ar baltu karogu rokā tuvojās hercogam Nemūram, kurš jāšus uz zirga savu kareivju ielenkumā gaidīja, kas būs — karš vai miers.

— Es nezinu, vai jūsu gaišība mani pazīst, — Gabriels viņam teica, — es esmu grāfs de Montgomerijs.

— Jā, de Montgomerija kungs, es jūs pazīstu, — Savojas Jēkabs sa­cīja. — Hercogs de Gīzs mani brīdināja, ka viņš zin to, ka jūs te atro­daties, un lūdza pret jums izturēties draudzīgi.

— Tāda atruna varētu nomelnot mani manu nelaimīgo draugu acīs! — Gabriels sarūgtināts nošūpoja galvu. — Un tomēr, jūsu gaišība, es uz­drošinos lūgt, lai jūs ar mani parunātos vienatnē.

— Es klausos.

Kastelno ar satraukumu sekoja Gabriela sarunai pa pils restoto logu. Viņš redzēja, ka tie abi pagāja sānis un par kaut ko dzīvi apspriedās.

Pēc lam Savojas Jēkabs lūdza rakstāmpiederumus, uzlika papīra lapu uz bungām, ātri uzrakstīja dažas rindas un pasniedza lapu Gabrielam. Bija manāms, ka Gabriels karsti pateicas hercogam.

Tātad cerības bija.

Gabriels strauji devās atpakaļ pilī un pēc brīža, nesacījis ne vārda, vēl elsodams, pasniedza Kastelno sekojošo dokumentu:

„Es, apakšā parakstījies, Savojas Jēkabs, apliecinu, ka barons de Kastelno un viņa kaujinieki Nuazī pilī tūlīt pēc manas ierašanās nolika ieročus un padevās man. Tāpēc es dodu hercoga godavārdu, zvēru pie savas dvēseles glābšanas, ka nedarīšu tiem nekā ļauna, ka piecpadsmit no tiem de Kastelno kunga vadībā tiks sveiki un veseli nogādāti Ambuāzā, kur tie varēs personīgi mūsu karalim iesniegt savas miermīlīgās prasības.

Nuazī pilī 1560. gada 16. martā.

Savojas Jēkabs"

— Pateicos draugs! — Kastelno sacīja Gabrielam, kad bija izlasījis dokumentu. — Jūs mums izglābāt dzīvību un godu, kas ir vēl vērtīgāks par dzīvību. Pie šiem nosacījumiem es esmu gatavs sekot hercogam uz Ambuāzu. Vēlreiz pateicos!

Paspiedis roku savam glābējam, Kastelno manīja, ka Gabriels bija drūms.

— Kas tad nu atkal? — viņš vaicāja.

— Es domāju par Larenodī un pārējiem protestantiem, kam jāuz- brūk Ambuāzai šonakt. Tos glābt vairs nav iespējams. Par vēlu! Bet es tomēr mēģināšu. Jo Larenodī ies cauri Šatoreno mežam.

— Jā, — Kastelno steidzīgi piekrita, — jūs tur varat viņu sameklēt un izglābt tāpat kā mūs.

— Vismaz pamēģināšu… Domāju, ka hercogs Nemūrs mani laidīs. Palieciet sveiks! Uz tikšanos Ambuāzā!

Kā jau Gabriels bija paredzējis, hercogam de Nemūram nebija nekas pretī, drīz jau viņš steidzās uz Šatoreno mežu.

Kastelno kopā ar pārējiem vienību komandieriem mierīgi sekoja Sa­vojas Jēkabam uz Ambuāzas cietoksni. Taču pēc ierašamās tos tūlīt ie­vietoja cietumā, paskaidrojot, ka viņi tur tiks turēti tik ilgi, kamēr jukas nebūs beigušās. Tikai tad, kad viss būs atkal mierīgi, viņi tiks pie karaļa.