Divas Diānas

IX Kā var paiet garām savam liktenim, nezinot to

Pie karalienes pieņemšanas bija vakaros, pēc vakariņām. Tā Gabrie- lam sacīja, piebilstot, ka pēc amata gvardes kapteinim ne tikai ir ļauts, bet noteikti jāpiedalās tādās pieņemšanās.

Viņam nenāca ne prātā izvairīties no šī pienākuma, tieši otrādi, viņš mocījās no domas, ka līdz tam laimīgajam brīdim vēl jāgaida garas div­desmit četras stundas.

Lai kaut kā īsinātu laiku, viņi kopā ar Martēnu devās meklēt pie­mērotu mājvietu.

Viņam palaimējās. Todien viņam vispār laimējās — brīvs izrādījās namiņš, kur kādreiz dzīvoja viņa tēvs, grāfs Montgomerijs. Gabriels tajā apmetās, lai gan māja bija pārāk grezna vienkāršam gvardes kapteinim.

Tomēr viņam tikai atlika pieprasīt zināmu summu no Montgomerijā ie­taupījumiem, un uzticamais Elio to atsūtīs. Gabriels gatavojās izsaukt uz Parīzi ari Aloizi.

Tātad Gabriela pirmais mērķis bija sasniegts. Viņš vairs nebija bērns, bet vīrietis, kurš prata sevi parādīt un ar ko ir jārēķinās. Pie senču sla­venā vārda viņš spēja pievienot paša izcīnītu slavu. Viņš bez ietekmīga atbalsta un bez jebkādām rekomendācijām, tikai ar zobenu un paša va­ronību savos divdesmit četros gados bija sasniedzis ievērojamu sabied­risko stāvokli.

Nu viņš varēja ar lepnumu stāties mīļotās priekšā un sagaidīt tos, kurus neieredzēja. Ienaidniekus viņam parādīs Aloīze, mīļotā viņu ie­raudzīja pati.

Gabriels aizmiga ar tīru sirdsapziņu un gulēja ciešā miegā.

No rīta viņš ieradās pie de Buasī kunga, Gabrielam bija tam jāpaziņo savi radu raksti. De Buasī kungs, godīgs cilvēks, kādreiz bija labs grāfa de Montgomerijā draugs. Viņš saprata, kāpēc Gabriels bija spiests slēpt savu īsto titulu un apsolīja glabāt Gabriela noslēpumu.

Pēc tam maršals d'Amvils iepazīstināja kapteini ar viņa rotu. Gabriels savu dienestu uzsāka ar Parīzes valsts cietumu inspekciju, šo nepatīkamo ikmēneša pienākumu, kas bija jāpilda gvardes kapteinim.

Viņš sāka ar Bastīliju un beidza ar Šatlē. Katrā cietumā komandants viņam parādīja ieslodzīto sarakstu, paziņoja, kurš miris, slims, pārcelts uz citu cietumu vai atbrīvots. Pēc tam notika kameru apgaita.

Bēdīga aina, drūms skats! Gabrielam šķita, ka apgaita ir jau bei­gusies, kad Šatlē komandants viņam savā reģistrācijas grāmatā parādīja gandrīz tukšu lappusi. Bija tikai viens pats ieraksts, kas ļoti izbrīnīja Gab­rielu:

„21.X… slepens ieslodzītais. Ja komandanta vai arī gvardes kapteiņa apgaitas laikā uzdrošināsies ierunāties, pārvest to uz stingrāku režimu, dziļākiem kazemātiem."

— Kas ir šis svarīgais ieslodzītais? Vai es varu to uzzināt? — Gab­riels vaicāja de Salvuazona kungam, Šatlē komandantam.

— To nezin neviens, — komandants turpināja. — Viņš pārnāca pie manis no iepriekšējā komandanta un tam arī no iepriekšējā. Redzat, ka viņa aresta datums nav uzrādīts reģistrācijas grāmatā. Jādomā, tas noticis jau Fransuā I laikā.

Esmu dzirdējis, ka viņš pāris reižu ir mēģinājis kaut ko sacīt, bet komandants, baidīdamies no soda par pienākumu neizpildīšanu, ir aiz­cirtis durvis un pārcēlis viņu uz sliktākiem dzīves apstākļiem.

Šeit vēl ir tikai viens kazemāts, briesmīgāks par to, kurā pašlaik atro­das šis noziedznieks un, ja viņš nokļūtu tur, tās viņam būtu beigas. Ne­šaubos, ka viņu gribēja nogalināt tieši šādā veidā, taču tagad ieslodzītais klusē. Protams, tas ir ļoti bīstams noziedznieks. Viņam nekad nenoņem ķēdes, viņa uzraugs katru stundu ieiet pie viņa, lai nebūtu iespējams ne­kāds bēgšanas mēģinājums.

— Bet ja nu viņš uzrunā uzraugu? — Gabriels vaicāja.

— Viņu apsargā kurlmēmais, kas ir dzimis Šatlē un nekad ārpusē nav bijis.

Gabriels nopūtās. Šis cilvēks, pilnīgi atrauts no dzīves un tomēr do­mājošs un elpojošs, viņam iedvesa dziļu līdzjūtību un dīvainas šausmas. Kādas atmiņas vai sirdsapziņas mokas, bailes no elles vai paradīzes at­turēja šo cilvēku no pašnāvības, sasitot savu galvu pret kazemāta mū­riem? Kas gan vēl turēja viņu pie dzīvības — cerība vai varbūt atriebības alkas?

Gabrielu pēkšņi pārņēma neapvaldāma vēlēšanās ieraudzīt šo cilvēku. Sirds tam sāka dauzīties. Viņš bija apciemojis simt ieslodzīto, jūtot vien parasto līdzcietību, bet šis vilka viņu pie sevis, uztrauca Gabrielu vairāk nekā visi citi…

Satraukums žņaudza tam ciet elpu, kad viņš iedomājās šo dzīvi ka­pā.

— Iesim uz 21. kameru, — viņš sacīja komandantam, balsij nodrebot.

Viņi nokāpa vairākus stāvus uz leju pa netīrām un mitrām kāpnēm,

gāja zem velvēm, kas atgādināja Dantes elles lokus.

Beidzot komandants apstājās dzelzs durvju priekšā.

— Šeit, — viņš teica. — Es neredzu sargu, viņš laikam ir iekšā. Bet man ir otra atslēga. Iesim.

Viņš atslēdza durvis, un viņi iegāja.

Gabriels ieraudzīja drausmīgu ainu, kādu var redzēt tikai drudža murgos.

Akmens sienas, melnas, appelējušas un smirdošas, jo šis drūmais ka­zemāts atradās zemāk par Sēnas līmeni un lielu plūdu laikā pa pusei bija zem ūdens. Pa alas sienām rāpoja mitrenes. Ledaini aukstajā gaisā nebija ne skaņas, izņemot vienmērīgo ūdens pilēšanu no griestiem uz grīdas.

Klusāk par ūdenslāsēm, nekustīgāk par lēnajām mitrenēm šeit dzīvoja divas cilvēkveidīgas būtnes, no kurām viena sargāja otru. Abas drūmas uir mēmas.

Uzraugs bija milzīga auguma vīrs ar mironīgu sejaskrāsu un bezjē­dzīgu skatienu. Viņš stāvēja ēnā un truli blenza uz sirmu veci ar garu baltu bārdu. Tas arī bija tas noslēpumanais cietumnieks.

Viņš gulēja uz salmiem cietuma kaktā, rokas un kājas tam saistīja ķēdes, kas bija iestiprinātas sienā. Kad viņi ienāca, šķita, ka vecis ir aiz­midzis. To varēja noturēt par mirušu vai par akmens tēlu.

Bet pēkšņi viņš piecēlās sēdus, atvēra acis un ar skatienu ieurbās Gabrielā.

Viņam bija aizliegts runāt, taču daudz izteica šis biedējošais un pie­velkošais acu skats. Tas Gabrielu apbūra.

Komandants ar uzraugu apskatīja visus kazemāta kaktus. Bet Gab­riels sastinga uz vietas, liesmojošo acu savaldzināts. Viņš nevarēja no tā atrauties, un tajā pašā laikā Gabrielā tas uzjundīja veselu straumi dīvainu, vārdos neizsakāmu domu.

Arī ieslodzītajā, šķiet, radās emocijas pret pēkšņo apmeklētāju, un vienu brīdi pat viņš sakustējās un pavēra lūpas, kā gribēdams kaut ko sacīt…

Bet komandants pagriezās, un sirmgalvis laikus atcerējās cietuma no­teikumus. Viņš neko nepateica, bet viņa mute savilkās rūgtā smīnā. Pēc tam viņš atkal aizvēra plakstus un ieslīga savā sākotnējā akmens nekustī­gumā.

— Ejam prom! — Gabriels komandantam teica. — Dieva dēļ, iesim, es gribu ieelpot svaiga gaisa malku un redzēt sauli.

Patiesi, miers un, varētu sacīt, dzīvība Gabrielā atgriezās tikai uz ie­las, ļaužu burzmā. Tomēr baismīgā aina bija tam iespiedusies dziļi dvē­selē un neatkāpās visu dienu, kamēr viņš domīgs staigāja pa Grēva lau­kumu.

Kāda balss tam čukstēja, ka nelaimīgā cietumnieka liktenis ir cieši saistīts ar viņu pašu un viņa dzīves galvenajiem notikumiem.

Galu galā, liktenīgo priekšnojautu nomocīts, viņš pievakare devās uz Turnelu. Tās dienas turnīri, kuros viņš nevēlējās piedalīties, gāja uz bei­gām.

Gabrielam pūli izdevās saskatīt Diānu, ari viņa to pamanīja, un šī saskatīšanās viņa sirdī izkliedēja skumjas tāpat kā saule kliedē māko­ņus.

Uz brīdi aizmirsis par noslēpumaino ieslodzīto, Gabriels sāka domāt par mīļoto meiteni, ar kuru viņš cerēja tikties vakarā.