Divas Diānas

XXVII Gabriels rīkojas

— Kas uzdrošinās mani pārtraukt? — bargi vaicāja Gaspārs de Ko- *

liņī.

— Es! — uz priekšu panācis, atsaucās cilvēks zemnieka drēbēs.

— Zemnieks? — admirālis nobrīnījās.

— Nē, nevis zemnieks, — nepazīstamais iebilda, — bet vikonts d'Eksmess, karaliskās gvardes kapteinis, kas ieradies pie jums viņa majes­tātes vārdā.

— Viņa majestātes vārdā? — pūlis bija pārsteigts.

— Karaļa vārdā, — Gabriels turpināja, — un nu jūs redzat, ka viņš nepamet savus drosmīgos senkantēniešus un ir pastāvīgi norūpējies par jums.

Esmu ieradies šeit pirms trim stundām un pa šo laiku paspējis apska­tīt nocietinājumus un paklausīties runas. Atļaujiet jums sacīt, ka Šīs runas neatbilst patiesībai. Jums nepiedien tāda nomāktība!

Kāpēc jūs pēkšņi esat zaudējuši jebkuras cerības un padodaties bai­lēm? Paceliet galvu, velns lai parauj, un ja jūs nevarat uzvarēt, izturieties tā, lai. jūsu sakāve pārvēršas par spožu triumfu!

Es tikko biju uz vaļņiem un saku jums — jūs vēl divas nedēļas spējat aizstāvēt pilsētu, bet karalim Francijas glābšanai ir vajadzīga tikai viena nedēļa. Uz visu to, ko es šajā zālē dzirdēju, es atbildēšu pāris vārdos.

Dižciltīgie pilsētnieki un virsnieki, kas drūzmējās ar Gabrielu, jau sā­ka iespaidoties no viņa tēraudcietā gribasspēka.

— Klausieties! Klausieties! — atskanēja visapkārt.

Un absolūtā klusumā, ieintereseto pilsetnieku vidu Gabriels turpinā­ja:

— Vispirms, Lofora kungs, jūs teicāt, ka četri vājie punkti var kalpot ienaidniekam par vārtiem. Vai tas tā ir?

Visbīstamākajā stāvoklī, pēc jūsu sacītā, atrodas Ilas priekšpilsēta. Spāņi ieguvuši abatiju un no turienes atklājuši tik spēcīgu uguni, ka mūsu strādnieki neuzdrošinās parādīties pozīcijās. Atļaujiet, Lofora kungs, jums norādīt uz ļoti vienkāršu, brīnišķīgu līdzekli, kā padarīt tos nekaitīgus. Šis paņēmiens šogad jau tika izmantots Čivitellas aizsardzībā.

Lai pasargātu strādniekus no spāņu bateriju uguns, pietiek šķērsām grāvim savilkt vecas barkas, pildītas ar smilšu maisiem. Lodes iesprūdis šajās barikādēs, un to aizsegā strādnieki būs pilnīgā drošībā.

Remikūras ciematā, jūs sakāt, ienaidnieks mierīgi rokas zem sienas. Tā ir. Taču tieši tajā vietā, bet ne pie Senžana vārtiem ir jāpieliek kontr- mīna. Pārsūtiet savus sapierus no rietumu puses uz dienvidiem, Lofora kungs, un kaut kas jau būs panākts.

Jūs sacīsiet, tad taču bez aizstāvjiem paliks Senžana vārti un Sen­martēna bastions. Piecdesmit cilvēku būs pietiekami vārtu aizsardzībai un tik pat — uz bastiona. Cilvēku nepietiek, — viņš piebilda. — Tāpēc jau es esmu ieradies.

Priecīgs satraukums pārņēma sapulcējušos.

— Jā, — vēl drošāk turpināja Gabriels, ievērojis, ka viņa runa ie­dvesmojusi pilsētniekus, — trīs ljē attālumā no šejienes es panācu baronu Volpergu ar trīssimt vīru lielu vienību. Mēs ar viņu vienojāmies — es apsolīju iekļūt Senkantēnā un izvēlēties piemērotas vietas, pa kurām viņš varētu ievest savus karavīrus.

Kā redzat, es esmu iekļuvis pilsētā un plāns man ir gatavs. Es atgrie­zīšos pie Volperga. Mēs sadalīsim viņa vienību trīs daļās, vienu vadīšu es pats, un tuvākajā bezmēness naktī mēs dosimies uz iepriekš norādītu vietu. Lai kā nu būtu, vismaz viena kolonna noteikti tiks aplenkumam cauri. Simt drosmīgu viru pievienosies jums un tiks izvietota pie Senžana vārtiem un uz Senmartēna bastiona.

Sajūsmas saucieniem pilsētnieki saņēma Gabriela pēdējos vārdus, kas atdzīvināja jau gandrīz zudušo cerību.

— Tagad mēs varēsim cīnīties, mēs varēsim uzvarēt! — Žans Pekuā iesaucās.

— Cīnīties, jā, bet uzvarēt — nez vai, — Gabriels teica. — Es ne­gribu zīmēt stāvokli rožainās krāsās. Es tikai gribēju jums visiem pierādīt, un, pirmkārt, jums, Zan Pekuā, kurš norunāja tik drosmīgu, bet tajā pat laikā tik drūmu runu, es gribēju pierādīt, ka karalis nav jūs aizmirsis, ka jūsu sakāve var jums atnest tikai slavu, bet jūsu pretošanās var nest lielu slavu visai tēvijai.

Jūs teicāt — ziedosim sevi! Tagad jūs sakāt — cīnīsimies! Tas taču ir brīnišķīgi!

Padomājiet par to, ka noturējušies vēl desmit vai divpadsmit dienas jūs nešaubīgi izglābsiet tēvzemi. Un jūsu mazdēli leposies ar saviem vec­tēviem.

Var izpostīt nocietinājumus, bet kurš būs spējīgs izdzēst atmiņas par šī aplenkuma aizstāvjiem? Stiprinieties, varonīgie dzimtenes aizstāvji! Glā­biet karali, glābiet tēviju! Galvas augšā! Ja būs lemts krist, tad atmiņas par jums nekad nezudīs. Atkārtojiet kopā ar mani: „Lai dzīvo Francija! Lai dzīvo Senkantēna!"

— Lai dzīvo Francija! Lai dzīvo Senkantēna! Lai dzīvo karalis! — tūlīt atsaucās simtiem balsu.

— Bet tagad, — Gabriels iesaucās, — uz vaļņiem! Pie darba!

— Pie darba! — pūlis kliedza.

Un viņi visi, no prieka apskurbuši, metās uz ielas, ar cerībām, lepnu­mu un aizrautību stāstot tiem, kas nedzirdēja, par negaidīto atbrīvotāju, kurš tikko ieradies pilsētā, karaļa un Dieva sūtīts.

Gaspārs de Koliņī, krietns un prātīgs karotājs, vērās Gabrielā, zau­dējis valodu no pārsteiguma un sajūsmas. Kad sapulcējušies izklīda, viņš piecēlās no krēsla un, piegājis pie jaunekļa, cieši paspieda tam roku.

— Paldies, vikont, — viņš teica. — Jūs ne tikai izglābāt Senkantēnu un mani no apkaunojuma, jūs varbūt esat izglābis no bojāejas Franciju un mūsu karali.

— Diemžēl, es vēl neko neesmu izdarījis, admirāli, — Gabriels atbil­dēja. — Man ir jāatgriežas pie Volperga un jāieved apsolītie simt kara­vīri.