Divas Diānas

XXIX Martēns ir pārāk neveikls

Lai neapmaldītos nepazīstamā vietā, Gabriels rūpīgi izpētīja Sen­kantēnas apkaimes plānu.

Tuvojošās nakts aizsegā viņi kopā ar Martēnu bez pūlēm izkļuva ārā no pilsētas pa slepeno eju, ko ienaidnieks vāji apsargāja. Ģērbti tumšos apmetņos, viņi kā ēnas izslīdēja klajā laukā.

Taču grūtākais vēl bija priekšā. Ienaidnieka karavīri nakti un dienu patrulēja aplenktās pilsētas tuvumā, un katra sastapšanās ar viņiem abiem mūsu drosminiekiem, kas bija ģērbti zemnieku drānās, varēja kļūt likte­nīga.

Mazākā aizķeršanās varēja izjaukt visu labi izstrādāto plānu.

Tāpēc tad, kad pēc pusstundas viņi pienāca pie krustcelēm, Gabriels apstājās un sāka domāt. Arī Martēns apstājās, bet viņam nekas īpašs nebija, ko pārdomāt, šo nodarbi viņš parasti atstāja savam kungam. Jo viņš, Martēns, bija tikai rumpis, bet galva bija Gabriels — tā domāja drosmīgais un uzticamais ieročnesējs.

— Martēn, — Gabriels pēc neilgām pārdomām sacīja, — mums priekšā ir divi ceļi. Tie abi ved uz Anžimonas mežu, kur mūs gaida barons Volpergs. Ja mēs iesim abi kopā, abi varam krist gūstā. Ja mēs iesim katrs pa savu ceļu, divreiz lielāka iespēja būs nokļūt galā, tāpat kā de Kastro kundzi meklējot.

Tu ej pa šo ceļu — tas ir garāks, bet drošāks. Ceļā tu uzdursies valoņu* nometnei, kur droši vien atrodas sagūstītais de Monmoransī kungs.

Apej nometni, kā mēs to darījām pagājušajā naktī, esi drosmīgs un aukstasinīgs! Ja tevi aptur, saki, ka esi Anžimonas zemnieks un ka tu nāc no spāņu nometnes, kur biji aiznesis iztirgot ēdamlietas.

Centies pieturēties pie Pikardijas izloksnes. Bet, galvenais, atceries — nekaunība ir labāka par kautrību. Jāizturas pašpārliecināti. Ja tu apmul- sīsi, cauri būs!

— Ak, esiet bez bēdu, monsenjor! — Martēns piemiedza ar aci. — Neesmu tāds vientiesis, par kādu jūs mani turat, gan es tos apvedīšu ap stūri!

— Labi, Martēn. Bet es iešu pa šo ceļu. Tas ir tuvāks, bet bīstamāks, jo ved tieši uz Parīzi un to sevišķi rūpīgi kontrolē. Ja es nenonākšu no­runātajā vietā, lai mani negaida ilgāk par pusstundu, lai netērē dārgo laiku. Jo naktī briesmas nav tik lielas kā vakarā. Un piesaki manā vārdā baronam Volpergam, lai viņš ir ārkārtīgi piesardzīgs.

Valoņi — tauta, kas dzīvoja Beļģijas teritorijā un tajos laikos bija pakļauta Spānijas karalim.

Tu zini, kas jādara — vienība jāsadala trīs kolonnās un iespējami neuzkrītošāk jāpienāk pie pilsētas no dažādām pusēm. Tomēr vienas ko­lonnas bojāeja var izrādīties glābiņš divām pārējām, jo cerēt uz to, ka galā nonāks visas trīs kolonnas, būtu nesaprātīgi.

Tas arī viss, Martēn. Var gadīties, ka mēs vairs netiekamies… Dod roku, un lai Dievs tevi sargā!

— Es lūgšu Dievu par jums! — Martēns atbildēja. — Tomēr es ce­ru, ka šovakar izspēlēsim kādu joku ar tiem nolādētajiem spāņiem.

— Es priecājos, ka tu neesi zaudējis dūšu, Martēn. Paliec sveiks! Veiksmi tev, un lai tev nepietrūkst nekaunības!

— Bet jums es novēlu veiksmi un piesardzību, monsenjor.

Tā šķīrās bruņinieks un ieročnesējs. Sākumā Martēnam viss gāja gludi un viņš, slēpdamies dziļajā tumsā, veikli izvairījās no sastapšanās ar aiz­domīgām personām.

Bet, tuvojieties valoņu nometnei, Martēns pēkšņi atradās starp divām vienībām — jātnieku un kājnieku. Bargais uzsauciens: „Kas tur nāk?" neatstāja ne mazākās cerības, ka varbūt viņš nav pamanīts.

„Nu gan, — Martēns nodomāja, — laiks likt lietā manu nekaunību."

Un, it kā augstākas varas sūtīta, tam galvā ienāca šim brīdim ārkārtīgi piemērota dziesmiņa par Mecas aplenkšanu. Viņš pilnā rīklē iedziedājās:

Piektdienā, tai svēto dienā, Mecas ļaudis nezināja, Kā no vācu laupītājiem Paglābties var savās mājās.

— Hei! Kas tur ir? — atkal viņam uzbļāva no tumsas, šīs rupjās balss īpašnieks runāja kaut kādā nedzirdētā izloksnē.

— Anžimonas zemnieks, — Martēns atbildēja tik pat nesaprotami un turpināja ceļu, vēl sirsnīgāk dziedādams.

— Stāvi un beidz bļaustīties! Mums jau apnikusi tava nolādētā dziesma. Vai dzirdi? — niknā balss turpināja.

Martēns acumirklī saprata, ka viens pret tik daudziem viņš nav ka­rotājs, un ka no jātniekiem tālu nevarēs kājām aizbēgt un arī bēgšana atstās visnejaukāko iespaidu uz viņiem.

Viņš apstājās. Būtībā, viņš pat bija priecīgs par radušos izdevību paspīdēt ar savu veiklību un aukstasinību. Gabriels reizēm šaubījās par viņa spējām, bet nu tam nebūtu iemesla, ja Martēnam izdotos izkulties no tik grūtas situācijas.

Tāpēc viņš centās izskatīties iespējami bezrūpīgāks.

— Zvēru pie svētā Kantēna! — viņš bubināja, tuvodamies karavīru vienībai. — Kas par nejēdzību aizturēt nabaga zemnieku, kad tas steidzas mājup pie sievas un bērniem uz Anžimonu. Nu, sakiet drīzāk, kas jums vajadzīgs?

— Ko mums vajag? — jautāja cilvēks, kurš viņu pirmīt uzrunāja. — Nopratināt un pārmeklēt tevi, tu — nakts klaidoni. Zemnieku drānas tev gan ir mugurā, bet vai tu patiesībā neesi spiegs?

— Ho, ho! Pratiniet, meklējiet! — skaļi un māksloti iesmējās Mar­tēns.

— To mēs izdarīsim nometnē.

— Nometnē? — Martēns pārjautāja. — Labi! Ejam! Es gribu runāt ar pašu galveno! Kas vēl nebūs! Apturēt nabaga zemnieku, kas nesa pār­tiku jūsu biedriem uz Senkantēnas mūriem un tagad iet mājās. Lai es esmu trīsreiz nolādēts, ja vēl iešu turp un nesīšu jums kaut ko! Es tas spiegs?! Es sūdzēšos jūsu priekšniekam, ejam!

— Re, cik valodīgs! — vienības komandieris nosmējās. — Es te es­mu priekšnieks, draudziņ. Un tev būs darīšana tikai ar mani. Nedomā, ka tāda klaidoņa dēļ, kāds esi tu, mēs modināsim ģenerāļus.

— Nē, vediet mani pie ģenerāļiem! Es pieprasu! — Martēns pre­tojās. — Es viņiem teikšu, ka ne no šā, ne no tā grābj ciet karaspēka barotājus. Neko sliktu es neesmu darījis. Esmu godīgs zemnieks no An­žimonas. Man atlīdzinās, lai jūs pakar par to.

— Acīmredzami viņš ir apvainojies par to, ka ir aizturēts, — ieteicās viens no jātniekiem.

— Nu protams, — priekšnieks piekrita, — es jau to būtu atlaidis, taču viņa balss un augums man šķiet pārāk pazīstami. Soļo uz priekšu! Nometnē visu noskaidrosim.

Martēns divu jātnieku pavadībā visu ceļu nepārtrauca lādēties. Ne­apklusa viņš arī tajā brīdī, kad viņu ieveda teltī.

— Lūk, kā jūs izturaties pret tiem, kas ir jūsu pusē! Nu, labi! Varat paši meklēt auzas saviem zirgiem un miltus paši sev, es jums tos vairs nepiegādāšu!

Jātnieku pulka komandieris pielika lāpu Martēnam pie pašas sejas un pat pakāpās atpakaļ no brīnumiem.

— Velns par stenderi, es taču nekļūdos! — viņš iesaucās. — Tas ir viņš! Vai tad jūs nepazināt šo nelieti?

— Viņš! Viņš pats! — naidā piebalsoja citi karavīri, pa kārtai pie­nākot paskatīties uz gūstekni.

— Nu, re! Pazināt mani galu galā! — nelaimīgais ierunājās, nobijies ne pa jokam. — Paši redzat, ka es esmu Martēns Kornulē no Anži­monas… Tagad, paldies Dievam, jūs mani palaidīsiet.

— Atlaist tevi? Zaglis, cūka, karātavu kandidāts! — dūres vīstīdams, nozibināja acis vienības komandieris.

— Kas tev lēcies? — Martēns brīnījās. — Vai es būtu pārtraucis saukties par Martēnu Kornulē?

— Nekad tu tāds neesi bijis! Mēs par tevi visu zinām un tavus melus atmaskot nav grūti. Nu, draugi, sakiet šim laupītājam, kā viņu patiesībā sauc.

— Tas ii Arno de Tils! Tas taču ir nelietis Arno de Tils, — desmit balsis reizē iesaucās.

— Kas ir Arno de Tils? — nobālējušais Martēns pārjautāja.

— Jā, jā, atsakies pats no sevis, nelieti! — priekšnieks iesaucās. — Par laimi, ir desmit cilvēku, kas var tevi pazīt. Vai tev vēl pietiks ne­kaunības noliegt, ka svētā Labrenča dienā es tevi saņēmu gūstā un ka tu biji konetabla svītā?

— Nē taču, nē, es esmu Martēns Kornulē! — Martēns murmināja, pavisam samulsis.

— Tu — Martēns Kornulē? — nicīgi smejoties, komandieris pār­jautāja. — Tad tu negribi vis būt par to nelieti Arno de Tilu, kurš man solīja izpirkšanas naudu, ieguva manu labvēlību, bet pagājušajā naktī aiz­bēga, paņēmis līdzi arī to mazumiņu naudas, kas man vēl bija?

— Vai jūs esat pārliecināts, ka nekļūdaties? — Martēns satriekts klu­si teica. — Jūs varat apliecināt, ka mani sauc… Arno de Tils? Un ka svētā Labrenča dienā es esmu saņemts gūstā? Jūs varētu zvērēt, ka tas tā bija?

— Varētu, varētu, — kareivji enerģiski nokliedza.

— Nu, tas mani gan neizbrīni, — Martēns saguma, jo, kā mēs atce­ramies, viņš vienmēr mulsa, kad bija runa par viņa personības dubulto­šanos. — Patiešām, nav nekāds brīnums. Es jums bez gala varētu atkār­tot, ka mani sauc par Martēnu Kornulē, bet ja jau mani jūs pazīstat kā Arno de Tilu, tad es ciešu klusu, es vairs nestrīdos, es samierinos ar savu likteni. Ja tas tā ir, es nekā tur nevaru darīt… To es nebiju pa­redzējis… Nu, labi, dariet ar mani, ko gribat, vediet mani, ieslēdziet, sa- sieniet!

Pēc šīs runas nabaga Martēns atzinās visos grēkos, kādus vien viņam piedēvēja un visas lamas, kas nāca pār viņa galvu, uzņēma kā Dieva sodu par saviem jaunajiem grēkiem. Viņš nožēloja tikai vienu — to, ka viņš nepaspēja izpildīt vikonta uzdevumu, ar kuru tika sūtīts pie barona Vol- perga. Bet kas gan varēja paredzēt, ka viņam būs jāatbild par jauniem šķietamiem nedarbiem, kas iznīcinās viņa lielisko apņemšanos paspīdēt ar veiklību un drošsirdību?

«Vienīgais mierinājums, — domāja sasaistītais Martēns, guļot uz mitrās zemes tumšajā miteklī, — ka varbūt tieši pašlaik Arno de Tils ieiet Senkantēnā ar Volperga karavīru vienību. Nu nē, tā gan ir maldīga ilūzija. Spriežot pēc tā, ko es zinu par šo nekrietneli, pareizāk būtu do­māt, ka viņš jau drāžas uz Parīzi, ko kājas nes."