Divas Diānas

XXXIV Uzvara sakāvē

Pēc negaidītā pretspara ienaidnieks saprata, ka spēs ieņemt pilsētu tikai pēc tam, kad vienu pēc otra būs likvidējis visas pretošanās iespējas, kādas vēl pilsētai bija palikušas. Tāpēc nākošajās trijās dienās nebija ne­viena uzbrukuma.

Cietokšņa aizstāvji, ārkārtīgās varonības iedvesmoti, šķita neuzvarami. Kad ienaidnieks devās uzbrukumā mūriem, tie izrādījās mazāk stipri nekā aizstāvju sirdis. Torņi bruka, sienas drupa akmeni pēc akmens, grāvji pildījās ar zemi.

Ceturtajā dienā pēc nakts uzbrukuma, spāņi beidzot saņēmās jaunam uzbrukumam. Tas bija astotajā, pēdējā dienā, ko Gabriels solīja karalim. Ja ienaidnieks arī šoreiz tiks atvairīts, Gabriela tēvs tiks brīvībā. Pretējā gadījumā visas viņa pūles ies zudumā, bet Diānu, viņa tēvu un viņu, Gab­rielu pašu, gaida bojāeja.

Tāpēc tajā pēdējā dienā Gabriels parādīja nebijušu varonību. Neviens nespētu ticēt, ka cilvēkā var slēpties tik neizsīkstoši spēki, tik stipra griba.

Viņš nedomāja par briesmām, par nāvi, bet tikai par savu tēvu un līgavu. Gabriels metās pretiniekiem virsū, gāja zem lodēm kā apsēstais. Akmens tam* bija ievainojis sānu, pīķa uzgalis skāris pieri, taču Gabriels nejuta sāpes, viņš bija iedvesmas apreibināts, skrēja no vienas vietas uz otru, dūra, cirta, sita, ar vārdu un ar darbiem iedvesmoja arī pārējos cīnītājus. Viņš bija visur, kur gāja viskarstāk. Viņš spēja iedvesmot visu aplenkto pilsētu.

Viņš viens pats bija desmit, divdesmit, pat simt cīnītāju vērts. Un savā cīņas aizrautībā viņš ne uz mirkli nezaudēja ne apdomību, ne sa­valdību. Ar vērīgu skatu pamanījis briesmas, viņš acumirklī tās atvairīja.

Uzbrukums ilga garas sešas stundas.

Ap septiņiem satumsa un ienaidnieks sāka atkāpties. Kad pēdējais spānis pameta kaujas lauku, Gabriels bezspēkā no laimes un noguruma iekrita blakus stāvošo biedru rokās.

Ar triumfa saucieniem viņu aiznesa uz rātsnamu. Gabriela ievaino­jumi nebija pārāk bīstami, un viņa aizmiršanās nevilkās ilgi. Kad viņš at­guva samaņu, pie viņa gultas sēdēja smaidošais admirālis Koliņī.

— Admirāli, vai tas nav sapnis? — Gabriels vaicāja. — Šodien atkal ienaidnieks nāca uzbrukumā, un mēs atkal spējām to atsist?

— Jā, mans draugs, un ne bez jūsu līdzdalības, — Gaspārs atbildēja.

— Tātad astoņas dienas, ko man deva karalis, ir pagājušas? — Gab­riels iesaucās. — Paldies Dievam!

— Bet lai jūs dabūtu uz kājām, es jums atnesu lieliskas ziņas, — Koliņī turpināja. — Senkantēnas aizstāvēšana ļāva nostiprināt visas teri­torijas aizsardzību. Viens no maniem izlūkiem ir pamanījies satikt kone- tablu un apstiprināja manas cerības. De Gīza kungs ir ieradies Parīzē ar Pjemontas karaspēku un kopā ar Lotringas kardinālu gatavo pilsētu un tās ļaudis aizsardzībai. Tukšā un sagrautā Senkantēna vairs nespēs izturēt jaunus uzbrukumus, taču mēs savu uzdevumu esam izpildījuši. Francija ir glābta, mans draugs!

— Ak, admirāl, jūs nemaz nezināt, kā mani esat iepriecinājis! — Gabriels teica. — Bet atļaujiet pavaicāt jums lūk ko. Es to nesaku tukšas godkārības dēļ. Jūs mani tagad pietiekami labi pazīstat, lai noticētu tam. Šī jautājuma pamatā ir ļoti nopietns iemesls, ticiet man. Sakiet, vai jūs atzīstat, admirāļa kungs, ka pēdējo astoņu dienu veiksmīgajā Senkantēnas aizsardzībā ir arī daļa manu nopelnu?

— Pilnā mērā, mans draugs, pilnā mērā! — Gaspārs de Koliņī atbil­dēja ar dižciltīgu tiešumu: — Savā ierašanās dienā jūs bijāt liecinieks tam, ka es neuzdrošinājos uzņemties atbildību, kuru Senkantēnas aizstāvji gribēja uzkraut manai sirdsapziņai. Es jau gandrīz biju gatavs atdot spā­ņiem Senkantēnas atslēgas.

Nākošajā dienā jūs paveicāt savu varoņdarbu, ievedot pilsētā papild­spēkus un ar to ceļot aplenkto pilsētnieku cīņassparu. Es nemaz nerunāju par jūsu vērtīgajiem padomiem mūsu inženieriem. Nerunāju par spīdošo drošsirdību, kādu jūs esat izrādījis katra uzbrukuma laikā. Bet kurš pirms četrām dienām brīnumainā kārtā izglāba pilsētu no nakts uzbrukuma? Kurš šodien bija tik nedzirdēti drosmīgs un veiksmīgs, ka spēja paildzināt jau šķietami neiespējamo pretošanos?

Tas visur esat jūs, mans draugs, jūs atradāties vienmēr un visur, visā aizsardzības līnijā! Es jums dziļā pateicībā un patiesā priekā saku — jūs esat pirmais un vienīgais šīs pilsētas, bet tas nozīmē — arī Francijas, glābējs.

— Lai Dievs jūs apbalvo par jūsu labajiem vārdiem, admirāļa kungs! Bet atvainojiet, vai jūs nebūtu tik laipns un neatkārtotu tos viņa majes­tātei?

— Tā ir ne tikai mana vēlēšanās, bet arī mans pienākums, — Koliņī teica, — bet jums ir zināms, ka Gaspārs de Koliņī ir īsts pienākuma cilvēks.

— Kāda laime! Cik es jums būšu pateicīgs, admirāl! Bet vai es drīkstu lūgt vēl kādu pakalpojumu — lūdzu, nestāstiet citiem par to pa­līdzību, ko es esmu varējis jums sniegt pilsētas nosargāšanā. Lai par to zin tikai karalis. Tad viņš redzēs, ka esmu pūlējies ne jau slavas dēļ, bet būdams uzticīgs savam dotajam solījumam.

Viņam tagad būs iespēja pateikties ar balvu, kas ir tūkstoškārt vērtīgāka par visiem viņa karalistes tituliem un godalgām.

— Nu, cik var spriest, tā patiešām ir lieliska dāvana, — admirālis sacīja. — Dod Dievs, lai karalis nenoskopotu jums to, ko ir apsolījis. Es no savas puses apsolu, ka rīkošos tā, kā jūs lūdzāt, Gabriel.

— Ak, — Gabriels iesaucās, — cik sen es neesmu jutis tādu sirds­mieru! Tagad es ar vieglu sirdi varu kāpt uz mūriem un cīnīties ar prie­ku. Vai tad tērauds vai svins var skart cilvēku, kurš ir cerību pilns?

— Tomēr nepaļaujieties uz to pārāk, — admirālis smaidot sacīja. — Pieeja pilsētai ir gandrīz neapsargāta un pietiktu ar vairākiem lielgabala šāvieniem, lai nopostītu pēdējo aizsargmūri. Pie tam mums nepietiek ka­ravīru. Pirmais uzbrukums ļaus pārņemt pilsētu ienaidniekam.

— Bet vai de Gīza kungs nepaspēs mums palīdzēt?

— De Gīza kungs neriskēs ar saviem karavīriem pilsētas dēļ, kura jau ir daļēji ieņemta, un viņš rīkosies prātīgi. Lai viņš tur savu karaspēku Francijas sirdī, kur tas ir vairāk nepieciešami. Senkantēnas liktenis ir iz­lemts, un tagad tai atliek krist ar godu. Mums abiem ir roka jāpieliek, lai tas tā notiktu. Jāpanāk, lai Senkantēnas uzvara spāņiem maksā dārgāk nekā zaudējums.

— Nu ko, lai tā būtu! — Gabriels jautri sacīja. — Joka pēc pa­mēģināsim vēl pāris dienas nosargāt pilsētu. Tas hercogam de Gīzam ļaus labāk sagatavoties.

Patiešām Filps I un viņa armijas virspavēlnieks Filibērs Emanuēls, pilsētas nepakļāvības saniknoti, pēc desmit smagām kaujām neriskēja uz­brukt vienpadsmito reizi, nepārliecinājušies, ka šī reize būs veiksmīga. Tāpat kā iepriekš, viņi trīs dienas aprobežojās ar apšaudi.

Pa to laiku admirālis un vikonts d'Eksmess visādiem paņēmieniem laboja postījumus aizsargmūros, taču trūka gan darbaroku, gan spēka.

Pilsētā nebija palicis nevienas veselas sienas. Mājas bija tukšas, bet kareivji pa vienam nīka galvenajos nocietinājuma punktos, vairs nevei­dodami nepārtrauktu aizsardzības ķēdi.

Gabriels pats par to pārliecinājās. Faktiski pilsēta bija ieņemta jau pirms tam, kad tika dots pēdējās kaujas signāls.

Tomēr ienaidnieks pilsētā neienāca pa tiem vārtiem, kurus sargāja Gabriels. Kopā ar viņu bija Breils un Žans Pekuā. Viņi visi trīs tik ener­ģiski cīnījās, taisīja tādus brīnumus, ka trīs reizes pamanījās atsist ie­naidnieku uzmācību.

Gabriels pilnībā aizrāvās ar kauju, un Zans Pekuā tik ļoti jūsmoja par viņa cīņas sparu, ka pats gandrīz neuzmanības dēļ aizgāja bojā. Gab­rielam nācās divas reizes glābt sava talanta pielūdzēja dzīvību. Pekuā uz vietas zvērēja vikontam mūžīgu uzticību.

Neskatoties uz šiem panākumiem, pilsēta ilgāk nespēja pretoties, un drīz vien ielas pārpludināja spāņu karapulki.

Pēc septiņpadsmit aplenkuma dienām un vienpadsmit uzbrukumiem Senkantēna beidzot padevās.