Divas Diānas

XXXIII Jauna tikšanās ar Arno de Tilu

Pagājušas vēl sešas nedēļas, un nu mēs atrodamies uz jauka namiņa sliekšņa Artigas ciematā, netālu no Rjē.

Ir 1558. gada 15. jūlijs…

Uz glīta soliņa sēdēja vīrs, pēc kura putekļainā apģērba varēja spriest, ka tas ir veicis lielu ceļa gabalu. Viņš bija laiski izstiepis kājas, kurās bija netīri zābaki, bet sieviete, kas bija nometusies uz ceļiem, acīm­redzot grasījās tos šņorēt vaļā.

Vīrs neapmierināts rauca pieri, bet sieviete smaidīja.

— Bertrāna, vai man vēl ilgi jāgaida? — viņš rupji vaicāja. — Man zūd pacietība! Cik tu gan esi neveikla!

— Viss ir gatavs, Martēn, — sieviete bikli teica.

— Kas ir gatavs? Eh! — vīrietis ņurdēja. — Kur tad ir čības? Nu! Vai tad iedomāsies tās laikus atnest! Neaptēstā zoss! Es te lai sēžu ba­sām kājām un gaidu uz tevi!

Bertrāna iemetās istabā un pēc maza brīža atgriezās ar čībām.

Jūs, protams, pazināt šo viru, ar ko mums ir darīšana. Jā, tas bija tas pats nekrietnais un viltīgais Arno de Tils, kurš slēpās zem Martēna vārda. Bet viņam blakus bija tagad tik neparasti mierīgā un pakļāvīgā Bertrāna de Rola.

— Bet kur ir mans medus? — Arno norūca.

— Es tūlīt atnesīšu… — Bertrāna noteica.

— Atkal jāgaida! — viņš nepacietīgi piecirta kāju. — Kusties veiklāk, ja ne… — Un viņš ar izteiksmīgu žestu pabeidza savu teikumu.

Bertrāna aizsteidzās un atkal parādījās, nesot rokā glāzi ar medus dzērienu. Martēns paņēma to un ar labpatiku izdzēra vienā paņēmienā.

— Labs gan! — viņš pat noklakšķ ināja mēli, it kā ar to būtu izrādījis sievai pateicību.

— Mans nabaga draudziņ, tu esi sakarsis! — Bertrāna atļāvās ar kabatlakatu noslaucīt savam bargajam vīriņam pieri. — Uzliec cepuri, sa­aukstēsies. Tu laikam esi noguris?

Tas viņai atbildēja tajā pašā neapmierinātajā tonī:

— Man ir jātriecas pa visu apkārtni, lai sasauktu pusdienās veselu baru badīgu radu! Viss tikai tās muļķīgās tradīcijas dēļ. Kā nu ne, kāzu gadadiena! Zvēru, es biju galīgi aizmirsis, ka tā ir mūsu ģimenes tradīcija, un ja tu vakar vakarā man nebūtu atgādinājusi… Nu, nekas — visiem ir jau paziņots. Pēc pāris stundām visa tā nepiebarojamā varza būs klāt…

— Paldies, Martēn. Tev taisnība, paraža ir patiešām muļķīga, taču tai ir jāpakļaujas, lai tevi neuzskatītu par augstprātīgu skopuli.

— Ir nu gan filozofija! — Martēns ņirgājās. — Bet tu, sliņķe, no savas puses kaut ko arī izdarīji? Vai galds ir klāts?

— Jā, Martēn, tā, kā tu vēlējies.

— Tiesnesi pasauci?

— Jā, Martēn, viņš teica, ka pacentīsies ierasties.

— «Pacentīsies!" — viltus Martēns iespiedzās. — Tas nav tas! Vajag, lai viņš katrā ziņā būtu te! Tu slikti aicināji, to tas nozīmē! Man tas tiesnesis ir vajadzīgs. Tad vismaz atmaksātos visa jezga ar to stulbo gada­dienu!..

— „Stulbā gadadiena!" — Bertrāna asarām acīs atkārtoja. — Mar­tēn! Un to tu saki par mūsu kāzām. Tu esi kļuvis gudrs, daudz ceļoji, daudz redzēji un varbūt tev ir tiesības noniecināt mūsu novada tradī­cijas… bet tomēr… Šī gadadiena man atgādina tos laikus, kad tu nebiji tik bargs pret savu nabaga sieviņu…

Martēns sāka indīgi ķiķināt:

— Jā, jā, bet tad man arī jāatceras, ka tu nebiji tik maiga pret savu vīriņu! Es atceros, reizēm tu atļāvies pat…

— Ak, Martēn! — Bertrāna iesaucās. — Neliec man sarkt.,.

— Bet kad es atceros, kāds es biju ēzelis, ka pacietu to visu… Nu, labi… pietiks par to runāt… Man raksturs kopš tā laika ir mainījies, un tavējais arī… Bet tagad viss ir labi, mums ir jauka ģimenīte.

— Tieši tā, — Bertrāna piekrita.

— Bertrāna!

— Kas ir, Martēn!

— Tu tagad aizej vēlreiz pie tiesneša un uzaicini viņu. Un panāc, lai viņš apsolās katrā ziņā ierasties. Un zini, ja viņš neatnāks, es tevi iekaustīšu!

— Viss būs kārtībā, Martēn, — Bertrāna sacīja un steidzās pazust.

Arno de Tils atzinīgi noskatījās viņai pakaļ un labpatikā izstaipījās,nopūtās un pašapmierināti pievēra acis, kā cilvēks, kas ne no kā nebaidās un kam nav vairs nekā ko vēlēties.

Viņš pat nepamanīja, ka pa ceļu, kas šajā pusdienas karstumā bija pavisām tukšs, tuvojās ceļinieks, smagi balstīdamies uz spieķa.

Ieraudzījis Arno, viņš apstājās:

— Piedodiet, draudziņ, vai jūsu miestā nav tavernas, kur varētu at­pūsties un ieturēt pusdienas?

— Tādas gan te nav, — Arno negribīgi atteica. — Jums nāksies iet uz Rjē, tas ir divas jūdzes no šejienes. Tur ir iebraucamā vieta.

— Vēl divas jūdzes! — svešinieks novaidējās. — Es jau tāpat gāžos nost no kājām un labprāt būtu devis pistoļu par labām pusdienām un mīkstu gultu.

— Pistoļu? — Arno de Tils sarosījās (viņa attieksme pret naudu ne­maz nebija mainījusies). — Nu, ja vēlaties, jums uzklās kaktā, bet par pusdienām nav ko bēdāt, jo mēs šodien svinam kāzu jubileju un vēl viens viesis neko neizmaina. Vai jums tas derēs?

— Protams, es taču sacīju, ka krītu no kājām, cik esmu noguris.

— Tad sarunāts — par vienu pistoļu varat palikt.

— Saņemiet to uz priekšu!

Arno de Tils piecēlās, lai paņemtu naudu un pacēla acis.

Ieraudzījis viņa seju, ceļinieks pārsteigts atkāpās.

— Māsasdēliņ! Arno de Tils!

Arno paskatījās uz viņu un nobālēja, taču uzreiz atguvās.

— Jūsu māsasdēls? Es jūs nepazīstu! Kas jūs tāds esat?

— Tu nepazīsti mani, Arno? Nepazīsti savu veco tēvoci, mammas brāli Karbonu Baro, kuram tāpat kā visai ģimenei, tu esi tik daudz rūpju sagādājis?

— Nē, taču, zvēru! — Arno nekaunīgi iesmējās.

— Kā tad tā! Vai tad tu nepameti savu nabaga māmuliņu bez iztikas līdzekļiem, pirms divdesmit gadiem, manu māsu? Ak, tad tu mani negribi gan pazīt! Nelieti! Bet es tevi uzreiz pazinu!

— Es nesaprotu, kungs, ko jūs ar to gribat sacīt? — nekauņa nemaz nebija samulsis. — Es neesmu Arno, bet Martēns, šejienieši mani pazīst, jo esmu te dzimis, un ja jūs gribat kļūt ļaudīm par apsmieklu, tad iz­stāstiet par saviem maldiem arī Bertrānai de Rolai, manai sievai, un ma­niem radiem.

— Sieva! Radi! — Karbons Baro brīnījās. — Piedodiet… Vai es būtu patiešām kļūdījies? Nē, tas nav iespējams… Tik liela līdzība…

— Pa desmit gadiem cilvēks var mainīties, — Arno viņu pārtrauca. — Bet varbūt jūs slikti redzat? Manus radus jūs kuru katru brīdi varēsiet redzēt un dzirdēt tepat. Drīz tie būs klāt.

— Nu, labi! — Karbons Baro sāka atzīt savu pārskatīšanos. — Tā gadās… taču es jums varu teikt visas mūsu ģimenes vārdā, ka mans mā­sasdēls bija liels, ļoti liels blēņdaris. Ja es tā padomāju, pat grūti ticēt, ka viņš vēl varētu būt dzīvs. Droši vien sen jau pakārts!

— Jūs tā domājat? — Arno de Tils skumji vaicāja.

— Esmu pārliecināts, Martēna kungs! — Karbons Baro droši atbil­dēja. — Bet jums jau tas nav paziņa, runa taču nav par jums.

— Patiešām, — Arno ar zināmu neapmierinātību piekrita.

— Ak, cik reižu es skatoties viņa nabaga mātes asarās, — turpināja runīgais tēvocis, cik reižu es sevi neesmu apsveicis ar to, ka paliku vec­puišos un ka man nav neviena bērna!

„Ak tā. Tēvocim Karbonam nav bērnu, tas nozīmē, ka nav arī manti­nieku!" Arno rēķināja prātā.

— Par ko jūs aizdomājāties, Martēna kungs? — tēvocis jautāja.

— Es domāju, — Arno laipni atsaucās, — neskatoties uz jūsu iztei­cieniem, jūs, godātais Karbon Baro, laikam gan gribētu kādu dēliņu vai, sliktākajā gadījumā, vismaz māsas dēlu… Tomēr radinieks… un būtu, kam novēlēt mantojumu…

— Manu mantojumu… — Karbons pārjautāja.

— Nu kā tad! Jūs gan šķiet, neesat nekāds nabags, ja tā varat svai­dīties ar pistoliem! Bet tas Arno būtu bijis jūsu mantinieks, cik es sapro­tu. Sasodīts! Tāpēc man arī ir žēl, ka es nevaru uz kādu brīdi pārvērsties par Arno!

— Arno de Tils gan būtu bijis mans mantinieks, — Karbons Baro piekrītoši pamāja ar galvu. — Bet nekāds lielais prieks no mana man­tojuma nebūtu, jo es nemaz neesmu bagāts… Tiesa, pistoļu es samaksāt varu, jo esmu ļoti izsalcis un noguris. Taču mans maciņš nekāds biezais gan nav…

— Hm!.. — Arno neticīgi norūca.

— Jūs neticat, Martēna kungs? Kā vēlaties… Starp citu, to nav grūti pierādīt. Es dodos uz Lionu, kur tiesu palātas priekšsēdētājs, pie kura es divdesmit gadus esmu nostrādājis, man piedāvās pajumti un maizes gabalu līdz mūža galam. Viņš bija tas, kurš man atsūtīja divdesmit piecus pistolus ceļam. Vārdu sakot, mans mantojums nevar iekārdināt Arno de Tilu… ja vien viņš vēl ir dzivs. Tāpēc…

— Pietiek pļāpāt! — Arno de Tils vīlies viņu rupji pārtrauca. — It kā man nekā cita nebūtu ko darīt, tikai klausīties jūsu bēdu stāstu! Do­diet savu pistoļu un ejiet iekšā, ja gribat. Paēdīsiet, atpūtīsieties un varē­siet iet. Nav ko mani tik ilgi aizkavēt!

— Bet jūs taču pats mani izjautājāt!

— Lai paliek… Viesi jau nāk… Man jāiet tos sagaidīt. Bet jūs ne­kautrējieties, ejiet pats. Es jūs nepavadīšu…

— Pats labi redzu, — Karbons Baro sacīja, paklusām dusmodamies uz saimnieku par tik pēkšņu garastāvokļa maiņu.

Trīs stundas vēlāk visi sēdēja pie galda koku paēnā. Artigas tiesnesis, kuru tik ļoti gaidīja, sēdēja goda vietā. Labi vīni mijās ar smalkiem tostiem. Jaunieši runāja par nākotni, veči — par pagātni. Tēvocis Karbons Baro pats varēja pārliecināties, ka saimnieks patiesi ir Martēns un ka šejieniešu vidū viņš ir savējais.

— Atceries, Martēn, — viens sacīja, — to augustīniešu mūku, brāli Hrizostomu, kurš mūs abus mācīja lasīt?

— Kā nu ne, kā nu ne! — Arno atbildēja.

— Bet vai atceries, Martēn, — cits teica, — kā tavās kāzās pirmo reizi mūsu pusē tika šautas zalves no musketēm?

— Kā nu ne, atceros gan…

Un lai labāk atsauktu atmiņā to dienu jaukos notikumus, viņš cieši apskāva savu sievu, kas lepni sēdēja viņam blakus.

— Ja jau jums ir tik brīnišķīga atmiņa, — pēkšņi atskanēja pavēl- nieciska balss viņam aiz muguras, — ja jūs atceraties visus sīkumus, var­būt jūs atceraties arī mani?