Divas Diānas

I Grāfa dēls un karaļa meita

Tas bija 1551.gada 5. maijā. Astoņpadsmitgadigs jauneklis un sieviete ap gadiem četrdesmit iznāca no pieticīgas lauku mājiņas un nesteidzīgi sāka iet pa Montgomerija miestiņa ielu.

Jaunais cilvēks bija lielisks normandiešu tipa pārstāvis — kastaņbrūni mati, zilas acis, balti zobi un spilgtas lūpas. Ādas svaigums un samtai- nums vērsa viņa skaistumu gandrīz vai sievišķīgu. Arī augums tam bija neparasti labi veidots — samērīgs, spēcīgs un slaids kā niedre. Apģērbs bija vienkāršs, taču gaumīgs. Viņam labi piestāvēja tumši violetas vad­malas kamzolis, izšūts ar tādas pašas krāsas zīdu, no tās pašas vadmalas un ar tādu pašu apdari bija arī bikses. Garie melnie zābaki, kādus mēdza valkāt pāži un ieroču nesēji, sniedzās pāri ceļiem. Samta berete, nobīdīta uz sāniem, atklāja viņa augsto pieri, kurā jautās ne tikai jaunekļa nosvēr­tība, bet arī dvēseles miers.

Jājamzirgs, kuru viņš veda pavadā, pa laikam pameta augšup galvu un, nāsis iepletis, iezviedzās.

Sieviete pēc izskata piederēja ja ne zemnieku kārtai, tad slānim starp zemniekiem un pilsētniekiem. Jauneklis vairākas reizes piedāvāja viņai savu elkoni atbalstam, taču viņa ikreiz atteicās, it kā uzskatītu, ka viņai šāds gods nepienāktos.

Kamēr viņi gāja pa ielu uz pili, kura majestātiski pacēlās pār nelielo miestiņu, nebija grūti pamanīt, ka ne vien jaunieši un pieaugušie, bet arī sirmgalvji zemu klanījās garāmejošajam jauneklim. Katrs it kā atzina viņā

kungu un pavēlnieku. Bet šis jaunais cilvēks, kā mēs to tūlīt uzzināsim, pats nezināja, kas viņš ir.

Izgājuši cauri miestiņam, viņi nogriezās uz ceļa vai, pareizāk sakot, uz takas, kas veda stāvus kalnā. Iet pa to abiem blakus vienkārši nebija iespējams, un tāpēc, starp citu, tikai pēc vilcināšanās un paklausot jau­nekļa neatlaidīgam lūgumam, sieviete gāja pa priekšu.

Jauneklis klusēdams viņai sekoja. Viņa domīgajā sejā bija smagu rūp­ju ēna.

Pils bija skaista un šķita viesmīlīga. Abi mūsu ceļinieki, tik atšķirīgi pēc vecuma un stāvokļa, devās uz to. Bija vajadzīgi četri gadsimti un desmit paaudzes, lai šis milzu akmens krāvums valdītu pār šo kalnu.

Tāpat kā visas tā laikmeta celtnes, grāfu Montgomeriju pils nebija vienots arhitektūras ansamblis. Pils gāja mantojumā no tēva dēlam, un katrs īpašnieks, vadoties no savām vēlmēm un vajadzībām, kaut ko pie­vienoja šai milzīgajai būvei. Kvadrātveida tornis, pils galvenā citadele, tika uzcelta jau Normandijas* hercogu laikā. Pēc tam drūmajam milzenim ti­ka piebūvēti citi mazāki tornīši ar graciozi robainām malām un māksli­nieciski izveidotām logu ailām. Ar gadiem akmeņkaļu meistardarbu skaits pieauga. Visbeidzot, lielā galerija ar gotiskajiem logiem, kuru izbūvēja Ludviķa XII valdīšanas beigās un Fransuā I** valdīšanas sākumā, pa­beidza šīs pils gadsimtiem ilgušo celtniecību.

Lūk, mūsu ceļotāji jau ir pie pils galvenajiem vārtiem.

Dīvaina lieta! Jau piecpadsmit gadu šai lieliskajai pilij nebija saim­nieka. Vecais pārvaldnieks joprojām ievāca nodevas, bet kalpotāji, jau paspējuši novecot, turpināja uzturēt pili kārtībā, katru rītu atslēdzot vār­tus, it kā gaidīdami saimnieka atnākšanu, un katru vakaru tos aizslēdzot, it kā saimnieks savu ierašanos būtu atlicis līdz nākošajam rītam.

Pārvaldnieks pieņēma abus apmeklētājus ar laipnību, kādu visi izrā­dīja šai sievietei, un cieņu, ar kādu acīmredzot visi izturējās pret jaunek­li.

Normandija X-XI gs. bija patstāvīga hercogiste. Ludviķis XII — Francijas karalis 1498.-1515. gadā, Fransuā I — Francijas karalis 1515.-1547. gadā, Indriķa II (valdīja 1547.-1559. gadā) tēvs.

— Elio kungs, — sieviete vērsās pie pārvaldnieka, — vai jūs neļautu mums ieiet pilī? Man kaut kas ir jāpavēsta Gabriela kungam, — viņa norādīja uz jaunekli, — bet es to varu pateikt viņam tikai parādes zālē.

— Bez vārda runas, Aloīzes kundze! Protams, nāciet iekšā, — Elio sacīja, - .un visu, kas jums ir uz sirds, sakiet šim jaunajam kungam kur vien vēlaties.

Viņi pagāja garām vārtu sardzei, izgāja cauri galerijai un beidzot ie­gāja zālē.

Tā bija iekārtota tieši tāpat kā tajā dienā, kad to pameta pēdējais pils īpašnieks. Bet šeit, kur kādreiz pulcējās viss Normandijas zieds, jau piecpadsmit gadus neviens nebija ienācis, izņemot kalpotājus.

Ne bez satraukuma šajā zālē ienāca arī Gabriels (ceram, ka lasītājs nebūs aizmirsis, ka tieši tā sieviete nosauca jaunekli). Taču iespaids, ko viņā izraisīja drūmās sienas, majestātiskais baldahīns un dziļās logu ailas, nespēja viņa domas atraut no galvenā iemesla, kas atvedis viņus šurp, un tikko viņiem aiz muguras aizvērās durvis, viņš sacīja:

— Nu, mana mīļā audžumāte, lai arī tu, šķiet, esi satraukta vēl vairāk nekā es, tagad vairs atkāpšanās ceļa nav — tev būs jāizstāsta man viss, ko tu solīji. Runā nekā nebaidoties, bet, galvenais — nevilcinies. Jābeidz šaubīties, un es vairs ilgāk nevaru gaidīt. Kad es tev vaicāju, kāds ir mans vārds, no kādas ģimenes es esmu cēlies, kas ir mans tēvs, tu man atbildēji: „Gabriel, es jums to visu pateikšu tajā dienā, kad jums būs astoņpadsmit gadu. Tad jūs kļūsiet pilngadīgs un tiesīgs nēsāt zobenu." Šodien, 1551. gada 5. maijā man aprit astoņpadsmit, un es pieprasīju, lai tu pildi solīto, taču tu ar šausminošu svinīgumu man atbildēji: „Ne jau nabaga zirgu kopēja atraitnes mazajā namiņā man jums jāatver acis uz to, kas jūs patiesībā esat, bet grāfu Montgomeriju pils parādes zālē!" Un tā mēs esam uzkāpuši kalnā, gājuši pār grāfu pils slieksni un atrodamies parādes zālē. Runā taču!

— Sēdieties, Gabriel. Jūs taču man ļausiet vēl reizi sevi tā uzrunāt?

Jauneklis dziļas pateicības uzplūdā spieda viņas rokas.

— Nesēdieties uz šī krēsla, — viņa turpināja.

— Kur tad lai es sēžu? — jauneklis brīnījās.

— Zem šī baldahīna, — Aloīze pateica īpaši svinīgi.

Jauneklis paklausīja.

Aloīze viņam pamāja:

— Tagad uzklausiet mani.

— Bet sēdies tu ari, — Gabriels sacīja.

— Jūs man atļausiet?

— Tu joko, audžumāt?

Aloīze apsēdās uz kāpnītēm pie jaunekļa kājām, un viņš paskatījās uz viņu uzmanīgi, ar labvēlīgu un ziņkārīgu skatienu.

— Gabriel, — viņa iesāka, nolēmusi runāt, — jums tikko palika seši gadi, kad jūs zaudējāt tēvu. Tajā pašā gadā es kļuvu par atraitni. Es jūs esmu barojusi ar krūti. Jūsu māte nomira, jūs dzemdējot, bet es, jūsu zīdītāja, iemīlēju jūs kā pašas bērnu. Atraitne visu savu dzīvi ir veltījusi bārenim.

— Dārgā Aloīze, — jauneklis iesaucās, — zvēru tev, ne katra māte sava bērna labā būtu izdarījusi tik daudz, cik tu man!

— Starp citu, — Aloīze turpināja, — ne jau es viena rūpējos par jums. Žamē de Kruazina kungs, šīs pils cienījamais kapelāns*, viņš jums pacietīgi mācīja gudrības un, pēc viņa sacītā, neviens nevar jums neko pārmest lasīšanas, rakstīšanas un vēstures zināšanu sakarā… Angerāns Loriāns, tuvs mana nelaiķa vīra draugs, iemācīja jums jāt ar zirgu un rīkoties ar ieroci, bultu un zobenu — vārdu sakot, visas bruņinieku māk­slas. Jau pirms diviem gadiem Alansonā, sacīkstēs par godu mūsu karaļa Indriķa II kronēšanai, jūs pierādījāt, ka esat bijis labs skolnieks Ange- rānam. Es, nabaga lasītnepratēja, varēju jūs tikai mīlēt un mācīt bīties Dieva. Un tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, jūs esat krietns kristietis, mācīts kungs, kara mākslu zinātājs, un, es ceru, ka ar Dieva palīgu jūs būsiet savu senču cienīgs, monsenjor Gabriel de Lorž, grāf Montgome- rij!

Gabriels pieleca kājās:

— Es esmu grāfs de Montgomerijs!

Bet tad viņš cienīgi pasmaidīja.

— Es jau tā domāju, es to gandrīz droši nojautu. Zini, Aloīze, par šiem bērnišķīgajiem sapņiem es reiz stāstīju mazajai Diānai… Bet kāpēc tu sēdi man pie kājām, Aloīze? Celies, apskauj mani, svētā sieviete. Vai

Kapelāns — mājas baznīcas garīdznieks.

tiešām tu pārtrauksi uzskatīt mani par savu bērnu tikai tāpēc, ka es esmu Montgomeriju dzimtas turpinātājs! Iznāk, ka es nesu vienu no senākajiem un skaļākajiem Francijas uzvārdiem… Vienu no Vilhelma Iekarotāja ar­mijām komandēja Rožē Montgomerijs, vienu no krusta karagājieniem par saviem līdzekļiem veica Gijoms Montgomerijs… Mūs vieno radniecīgas saites ar Skotijas un Francijas karaļnamiem. Mani par savu radinieku sauks ievērojamākie Londonas lordi un Parīzes dižciltīgākie kungi! Galu galā mans tēvs…

Te jauneklis aprāvās, it kā uzdūries kādam šķērslim. Bet tad tūdaļ atkal ierunājās:

— Diemžēl, Aloīze, neskatoties uz to visu, es esmu vientuļš šai pa­saulē. Es, tik daudzu karalisku senču pēctecis — esmu nabaga bārenis, palicis bez tēva! Bet mana māte! Arī tā ir mirusi! Ak, stāsti man par viņiem, lai es zinātu, kādi viņi bija! Sāc ar tēvu. Kā viņš gāja bojā? Pastāsti man par to.

Aloīze neko neatbildēja. Gabriels pārsteigts skatījās uz viņu.

— Es tev jautāju, kā mira mans tēvs? — viņš atkārtoja.

— Monsenjor! To zina tikai Dievs Kungs. Grāfs Žaks de Montgo­merijs reiz izgāja no savas savrupmājas Parīzē un neatgriezās. Draugi un radi veltigi viņu izmeklējās. Viņš pazuda, monsenjor. Karalis Fransuā I lika sākt meklēšanu, taču tas neko nedeva. Ja viņš kļuva par sazvērestības upuri, tad viņa ienaidnieki bija ļoti veikli vai arī ļoti ietekmīgi. Tēva jums nav, monsenjor, bet tajā pat laikā jūsu pils kapenēs nav Žaka Mont- gomerija kapa. Ne dzīvu, ne mirušu viņu nekur neatrada.

— Tas ir tādēļ, ka viņu nemeklēja paša dēls! — Gabriels iesaucās. — Ak, kāpēc tu man tik ilgi par to neteici? Vai ne tāpēc, ka mans pie­nākums ir atriebt tēvu… vai viņu glābt?

— Nē, tikai tādēļ, ka mans pienākums bija glābt jūs pašu, monsenjor. Uzklausiet mani. Vai jūs zināt, kāda bija mana vīra, lieliskā Pero Traviņī, pēdējā vēlēšanās? „Sieva, — viņš man sacīja pirms nāves, — negaidi manas bēres, aizver man acis un tūlīt brauc prom no Parīzes ar visu bērnu. Apmeties Montgomerijā, taču ne pilī, bet namā, kurš mums ir monsenjora atvēlēts. Tur tu uzaudzināsi mūsu kunga mantinieku, neko īpaši neslēpjot, taču arī lieki nepļāpājot! Mūsu novadnieki mīlēs viņu un nenodos. Galvenais — noslēpt viņa izcelsmi no viņa paša, citādi viņš parādīsies atklātībā un ar to pašu sevi pazudinās. Lai viņš zin tikai to, ka ir dižciltīgs. Tad, kad viņš pieaugs un kļūs piesardzīgs, varonīgs un godīgs cilvēks — vārdu sakot, kad viņam būs astoņpadsmit gadu, nosauc viņam viņa vārdu un dzimtu, Aloīze. Tad viņš pats izlems, kas viņam jādara un ko viņš var izdarīt. Bet līdz tam laikam esi piesardzīga — drausmīgs naids viņu piemeklētu, ja viņu atrastu! Tas, kurš ir uzvarējis ērgli, nežēlos arī viņa dzimtu." Pasacījis to, viņš nomira, monsenjor, bet es, paklausot viņam, paņēmu jūs, nabaga sešgadīgu bārenīti, kurš tikai retu reizi bija redzējis savu tēvu, un aizvedu no Parīzes. Te jau zināja par grāfa mīklaino pazušanu, un bija aizdomas, ka nežēlīgie ienaidnieki draud katram, kas nes viņa vārdu. Šejienes ļaudis ieraudzīja jūs un, pro­tams, pazina, taču pēc klusas vienošanās neviens mani neizjautāja, neviens nebrīnījās par manu nerunīgumu. Pēc kāda laika mans vienīgais dēls, kas bija vienos gados ar jums, nomira no drudža. Dievam acīmredzot bija labpaticies, lai es pilnībā piederētu tikai jums. Visi izlikās, ka tic tam, ka dzīvs palicis mans dēls nevis jūs. Taču jūs kļuvāt arvien līdzīgāks sa­vam tēvam — gan pēc izskata, gan pēc rakstura. Jūsos modās lauva. Visiem bija skaidrs, ka jūsu liktenis ir kļūt par valdnieku. Bez prasīšanas manā mājā parādījās nodevas no ražas labākajiem augļiem. Labāko zirgu vienmēr atveda jums. Žamē kungs, Angerāns un visi pils kalpotāji re­dzēja, ka jūs augat par viņu likumīgo pavēlnieku. Viss jūsu uzvedībā lie­cināja par vērienu, drošsirdību un varenību… Un, visbeidzot, jūs sveiks un vesels sasniedzāt to vecumu, kad es varu uzticēties jūsu veselajam saprātam, bet jūs, parasti tik piesardzīgs un savaldīgs, uzreiz sākat runāt par atklātu atriebību!

— Par atriebību jā, taču ne par atklātu. Kā tev šķiet, Aloīze, vai mana nelaimīgā tēva ienaidnieki vēl ir dzīvi?

— Monsenjor, to es nezinu. Taču labāk rēķināties ar to, ka ir dzīvi. Un ja jūs, pieņemsim, ieradīsieties galmā ar savu spožo vārdu, bet bez draugiem un sabiedrotajiem, pat bez nopelniem, kas tad notiks? Tie, kas jūs ienīst, tūdaļ pamanīs jūsu ierašanos, bet jūs tos nepamanīsiet. Viņi dos jums triecienu, bet jūs nemaz nezināsiet, no kuras puses tas nācis, un ne tikai paliks neatriebts jūsu tēvs, bet iesiet bojā arī jūs, monsen­jor.

— Tieši tāpēc, Aloīze, man ir tik ļoti žēl, ka man nav laika iegūt draugus un mazliet slavas. Ak, ja es to būtu zinājis pirms diviem gadiem! Bet, vienalga! Tas ir tikai laika jautājums, un gan es to atgūšu. Man tikai nāksies virzīties divreiz ātrāk uz priekšu. Es braukšu uz Parīzi, Aloīze, un neslēpjot to, ka es esmu Montgomerijs, es noklusēšu, ka mans tēvs ir grāfs Žaks. Starp citu, es varu sevi nosaukt par vikontu d'Eksmesu, Aloīze. Tā es neslēpšos, bet arī nepievērsīšu sev uzmanību. Tad es lūgšu palīdzību… Pie kā lai es galmā griežos? Varbūt pie konetabla* Mon- moransī, nežēlīgā Dieva zaimotāja? Nē, es pats sapratu, kāpēc tavs vaigs sadrūma, Aloīze… Pie maršala de Sentandrē? Viņš nav sevišķi jauns un nav īpaši uzņēmīgs… Vai nebūtu labāk pie Fransuā de Gīza? Jā, tā būtu vislabāk. Boloņā jau viņš parādīja, uz ko ir spējīgs. Es došos pie viņa, zem viņa karoga iekarošu sev vārdu.

— Ļaujiet man, monsenjor, vēl jums ko sacīt, — Aloīze teica. — Go­dīgajam un uzticamajam Elio bija laiks atlikt savu kungu bērnam krietnu naudas summu. Jūs varēsiet dzīvot karaliski, monsenjor, bet jūsu jaunie vasaļi, kuri ir mācījušies kara mākslu, būs priecīgi par savu pienākumu pa īstam cīnīties jūsu vadībā. Jums ir visas tiesības saukt viņus pie iero­čiem, jūs to zināt, monsenjor.

— Un mēs šīs tiesības izmantosim, Aloīze, izmantosim!

— Vai monsenjoram labpatiks tūlīt pieņemt visus savus galminiekus, kalpus un vasaļus, kas grib paklanīties jums? *

— Pagaidi vēl mazliet, mana labā Aloīze. Liec labāk Martēnam ap­seglot zirgu. Man ir darīšanas tepat netālu.

— Vai tas gadījumā nav uz Vimutjē pusi? — Aloīze šķelmīgi pasmai­dīja.

— Varētu būt. Vai tad man neklātos apmeklēt veco Angerānu un pateikties viņam?

— Un pie reizes apciemot mazo Diānu?

— Bet viņa taču ir mana sieviņa, — Gabriels iesmējās, — es jau trīs gadus, citiem vārdiem sakot, kopš brīža, kad man palika piecpadsmit, bet viņai deviņi gadi, esmu viņas vīrs.

Konetabls — armijas virspavēlnieks viduslaiku Francijā.

Aloīze kļuva domīga.

— Monsenjor, — viņa sacīja, — ja es nezinātu, cik cēlas un dziļas ir jūsu jūtas, es atturētos no padoma, kuru uzdrošināšos jums tagad sniegt. Taču tas, kas citiem ir tikai rotaļa, jums ir nopietnība. Neaizmirstiet, monsenjor, ka Diānas izcelsme nav zināma. Reiz Angerāna sieva, kas tajā laikā kopā ar vīru atradusies Fonteblo sava pavēlnieka, grāfa Vi- mutjē, svītā, atgriezusies mājās, atrada zīdaini šūpulītī un ieraudzīja sma­gu maku ar zeltu uz galda. Makā vēl bez zelta naudas bija gredzena pusīte un papīra lapa ar vienu pašu vārdu „Diāna". Bertai, Angerāna sievai, bērnu nebija, un viņa ar prieku sāka rūpēties- par mazulīti. Taču pēc atgriešanās Vimutjē viņa nomira. Tāpat kā es uzaudzināju bāreni puisīti, viņas vīrs uzaudzināja meiteni bārenīti. Vienādas rūpes uzgūla ma­niem un Angerāna pleciem, un mēs abi kopā tikām ar tām galā. Es centos Diānai ieaudzināt labsirdību un krietnumu, Angerāns mācīja jums zinātnes un ķermeņa veiklību. Gluži saprotams, ka jūs iepazināties ar Diānu un pieķērāties tai. Taču jūs esat grāfs de Montgomerijs, bet pēc Diānas vēl neviens nav nācis ar zelta gredzena otru pusi. Esiet uzmanīgs, monsenjor. Es zinu, ka Diāna ir tikai divpadsmitgadīgs bērns, bet viņa izaugs un būs īsta skaistule. Ar tādu raksturu, kāds ir jums, jokot ne­drīkst ne ar ko, es to saku vēlreiz. Sargieties! Var gadīties, viņa savu mūžu nodzīvo kā atradene, bet jūs esat pārāk ievērojams augstmanis, lai ņemtu viņu sev par sievu.

— Bet es taču gribu braukt prom. Man nāksies pamest gan tevi, gan Diānu, — Gabriels domīgi iebilda.

— Tas tiesa. Piedodiet savai vecajai Aloīzei par tās pārāk lielo pie­sardzību un brauciet apciemot šo jauko mīļo meiteni. Taču atcerieties, te jūs ar nepacietību gaida atgriežamies.

— Apskauj mani vēlreiz, Aloīze. Sauc mani vienmēr par savu dēlu, es tev tūkstoškārt pateicos, mana dārgā.

— Esiet tūkstoškārt svētīts, mans dēls un mans kungs!

Martēns jau gaidīja Gabrielu pie vārtiem. Viens acumirklis, un abi jau bija zirgos.