Divas Diānas

VII Filozofs un karavīrs

Koliņī* apstājās pie necila namiņa zemām durvīm pašā Svētā Jēkaba ielas sākumā. Vispirms pavērās slēģi, tad neredzams vārtu sargs atvēra durvis. Gabriels sekoja admirālim pa šauru eju, uzkāpa pa čīkstošām kāp­nēm otrā stāvā un apstājās bēniņos slēgtu durvju priekšā.

Admirālis trīs reizes pieklauvēja, taču ne ar roku, bet ar kāju. Viņiem tika atvērts, un abi iegāja samērā lielā, taču tukšā un drūmā istabā. Divos logos spīdēja blāva gaisma. Istabas iekārtojums aprobežojās ar četriem ķebļiem un ozolkoka galdu.

Admirālis acīmredzot tika gaidīts. Viņam parādoties, divi vīrieši nāca pretī, trešais, kas stāvēja loga nišā, aprobežojās ar godpilnu paklanīša- nos.

— Teodor un arī jūs, kaptein, — admirālis vērsās pie abiem vīrie­šiem, — esmu atvedis sev līdz kādu cilvēku. Domāju, ka viņš kļūs mūsu draugs.

Abi nepazīstamie klusēdami paklanījās vikontam d'Eksmesam. Tad tas, kurš bija jaunāks, acīmredzot Teodors, sāka kaut ko pusbalsī stāstīt admirālim Koliņī.

Gabriels pagāja malā, lai netraucētu viņu sarunu, un sāka pētīt visus trīs vīriešus.

Kapteinim bija asi sejas vaibsti un straujas, drošas kustības. Viņš bija gara auguma, tumšu seju un kustīgs. Nebija jābūt pārāk vērīgam, lai pa­manītu neapvaldīto drosmi viņa mirdzošajās acīs un nesalaužamo gri­basspēku sakniebto lūpu līnijā.

Hugenoti Francijā tika vajāti, taču tie bija ne tikai no apspiesto ļaužu kārtas. Līdzās amatniekiem un pilsētu nabagiem (galvenokārt Dienvidfrancijas pilsētās) hugenoti bija arī dižciltīgas personas (Antuāns Burbons, princs Kondē, admirālis Koliņī u.c.).

Teodorā uzreiz varēja manīt galminieku. Tas bija galants kavalieris ar apaļu un laipnu seju. Viņam bija vērīgs skatiens, vieglas un vijīgas kustības. Tērps, šūts pēc pēdējās modes, stipri atšķīrās no kapteiņa askē­tiskā apģērba.

Kas attiecas uz trešo, viņu uzlūkojot vispirms acīs dūrās viņa val­donīgā un iedvesmas pilnā sejas izteiksme. Augstā piere, skaidrais un dziļais skatiens klaji apliecināja, ka viņš bija domātājs, un piebildīsim, ģenialitātes skarts.

Pa to laiku Koliņī, pārmijis dažus teikumus, piegāja pie Gabriela:

— Lūdzu mani atvainot, taču es te neesmu viens un man bija ne­pieciešams apmainīties domām ar maniem ticības brāļiem, pirms es jums atklāju, kādu cilvēku sabiedrībā jūs atrodaties.

— Tagad es to varu uzzināt? — Gabriels vaicāja.

— Varat, mans draugs.

— Kur tad es atrodos?

— Telpā, kurā Nuajonas mucinieka dels Zans Kalvins noturēja pir­mās slepenās protestantu sanāksmes un no kurienes viņu gribēja vest uz sārtu. Taču, izvairījies no vajātājiem, viņš tagad ir Ženēvā, godājams un ietekmīgs. Šīs pasaules varenie nu ir spiesti rēķināties ar viņu.

Gabriels, izdzirdējis Kalvina vārdu, noņēma galvassegu. Lai gan mūsu straujais jauneklis līdz šim par teoloģijas jautājumiem nebija pārāk daudz interesējies, taču viņš bija sava laikmeta dēls un atdeva pienākošos godu Reformācijas pamatlicējam.

Pēc tam Gabriels tik pat mierīgi vaicāja:

— Un kas šie ir par cilvēkiem?

— Viņa skolnieki, — admirālis atbildēja. — Teodors de Bēza* — viņa rakstāmspalva, un Larenodi — viņa zobens.

Gabriels palocījās švītīgajam rakstniekam, kuram bija lemts vēlāk kļūt par Reformācijas vēsturnieku, un drošsirdīgajam kapteinim, kurš vēlāk būs Ambuāzas nemieru iedvesmotājs.

Teodors de Bēza (1519-1605) — franču augstmanis, teoloģijas pro­fesors Zenēvā, pieslējās protestantiem un pēc Kalvina nāves tika uzskatīts par kalvinisma vadītāju.

Teodors de Bēza Gabriela sveicienam atbildēja viņam piemītošajā iz­smalcinātībā un teica ar smaidu uz lūpām:

— D'Eksmesa kungs, lai gan jūs šeit nonācāt, ievērojot zināmu pie­sardzību, neuzskatiet mūs par noslēpumainiem sazvērniekiem. Gribētu jums apgalvot, ka mēs šajā namā sanākam vienīgi tādēļ, lai apmainītos ar pēdējiem jaunumiem vai arī uzņemtu mūsu pulkā jaunpienācējus, kas domā tāpat kā mēs. Mēs pateicamies admirālim par to, ka viņš ir atvedis jūs šurp, vikont, jo jūs katrā ziņā esat viens no tiem, kuru mēs cienām un jūsu personīgo nopelnu dēļ vēlētos iesaistīt mūsu kustībā.

— Bet es, kungi, esmu no citām aprindām, — kautrīgi teica cilvēks, kas bija stāvējis pie loga. — Es esmu sapņotājs, kurš ir jūsu gara gaismas savaldzināts, un es vēlējos nokļūt tuvāk šim gaismas avotam.

— Jūs, Ambruāz, ieņemat godpilnu vietu mūsu cienījamāko ticības brāļu vidū, — viņam atbildēja Larenodi. — Jā, mani kungi, — viņš tur­pināja, — gribu jums stādīt priekšā nepazīstamu ārstu. Viņš ir jauns, taču viņ^im ir gaišs prāts un neparastas darbaspējas. Drīz mēs leposimies ar to, ka mūsu pulkā ir slavenais ķirurgs Ambruāzs Parē!*

— O, kapteiņa kungs! — Ambruāzs pārmetoši iesaucās.

— Jūs jau esat nodevis svinīgo zvērestu? — Teodors de Bēza jau­tāja.

— Vēl ne, — atbildēja ķirurgs. — Es gribu būt patiess un darīšu to vienīgi tad, kad tikšu ar visu skaidrībā. Jā, es atzīstos, man vēl ir par ko šaubīties. Un lai rastu skaidrību, esmu nolēmis iepazīties ar Refor­mācijas vadoņiem, bet ja būs nepieciešams, es iešu pie paša Kalvina. Mana devīze ir brīvība un ticība!

— Labi sacīts! — admirālis iesaucās.

Gabriels, visa redzētā un dzirdētā saviļņots, arī nolēma izteikties:

— Ļaujiet man arī teikt kādu vārdu. Esmu jau sapratis, kur atrodos, un nojaušu, kāpēc mans draugs de Koliņī kungs mani šurp ir atvedis, uz šo māju, kur pulcējas ļaudis, kurus Indriķis II sauc par ķeceriem un

Ambruāzs Parē (1517-1590) — slavenais franču ķirurgs, šautu brū­ču ārstēšanā, amputācijās un citās operācijās radījis jaunas me­todes.

saviem nāvīgajiem ienaidniekiem. Taču man ir jāuzzin kaut kas vairāk. Es ļoti ceru, ka Ambruāzs Parē, būdams izglītots cilvēks, man izdarīs pakalpojumu, paskaidrojot, kāds labums viņam būs no tā, ka viņš pieslie- sies protestantiem.

— Par personīgu labumu te nevar būt ne runas, — Ambruāzs Parē iebilda. — Ja es gribētu taisīt karjeru medicīnā, es pieslietos galma un augstmaņu ticībai. Nē, vikonta kungs, aprēķins te nav vietā, man ir citi apsvērumi. Ja kungi atļautu, es pāris vārdos tos izklāstīšu.

— Runājiet, runājiet! — visi trīs atsaucās.

— Es runāšu īsi, — Ambruāzs sāka, — jo laika nav daudz… Līdz šim gan laicīgā, gan garīgā vara — gan valsts, gan baznīca, visādiem paņēmieniem apspieda cilvēka gribu un apziņu. Svētais tēvs saka: „Tici tā" un valdnieks: „Dari tā". Tāda kustība var eksistēt tikai tik ilgi, kamēr ļaužu prāti ir naivi un meklē savam dzīves gājumam atbalstu. Tagad mēs apzināmies savu spēku, jo mēs esam kļuvuši stipri paši.

Bet tajā pašā laikā pavēlnieks un garīdznieks, karalis un baznīca, ne­grib no savas varas atsacīties, tie pārāk pie tās pieraduši. Manuprāt, tieši pret netaisnības paliekām cīnās Reformācija. Vai es nekļūdos, mani kungi

— Nē, taču jus esat pārak tiešs un ejat par tālu, — Teodors de Bēza piezīmēja.

— Jūsu vārdos slēpjas sacelšanās dīgļi, — Koliņī domīgi novilka.

— Sacelšanās? — Ambruāzs pavisam mierīgi iebilda. — Nebūt nē. Es runāju par revolūciju.

Visi trīs protestanti pārsteigti saskatījās. „Cik tomēr liela personība ir mūsu vidū, — šķiet, teica viņu skatieni.

— Jums ir jākļūst par mūsējo, — Teodors de Bēza dzīvi atsaucās. — Ko jūs gribat?

— Neko, vienīgi godu laiku pa laikam diskutēt ar jums, kungi, lai jūsu gara gaisma apspīdētu manu ceļu.

— Jūs gūsiet vairāk, — Teodors de Bēza sacīja, — ja vērsīsieties tieši pie Kalvina paša.

— Man — un tāds pagodinājums? — nosarkušais Ambruāzs Parē iesaucās. — Pateicos jums, tūkstoškārt pateicos!.. Lai cik man būtu žēl, man šajā brīdī jāšķiras no jums, jo mani gaida ļaužu ciešanas.

— Ejiet, ejiet, — Teodors de Bēza dedzīgi atbildēja, — tas ir pārāk svēts iemesls, lai mēs uzdrošinātos jūs atturēt. Ejiet un dariet cilvēkiem labu.

— Taču šķiroties no mums, atcerieties, ka jūs šķiraties no drau­giem, — Koliņī piebilda.

Viņi sirsnīgi atvadījās.

— Lūk, īsteni izredzētais! — iesaucās Teodors de Bēza, kad Parē bija aizgājis.

— Cik liels naids pret jebkuru netaisnību! — Larenodi piebilda.

— Cik nesavtīga, patiesa uzticība cilvēcībai! — Koliņī teica.

— Diemžēl, — Gabriels sacīja, — visi mani centieni salīdzinājumā var likties tīrā sīkumainība. Admirāli, es gribu, lai jūs zinātu — man Reformācija nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Jūsu pašaizliedzīgajā cīņā es piedalīšos tikai personīgu motīvu vadīts… Tajā pašā laikā es apzinos, ka atrodoties šādā situācijā, nav iespējams cīnīties par svētu lietu. Labāk būs, ja jūs man atteiksiet kļūt par jūsu biedru, jo es neesmu šī goda cienīgs.

— Jūs noniecināt sevi, d'Eksmesa kungs, — Teodors de Bēza sacī­ja. — Var jau būt, ka jūsu mērķi nav tik cēli kā Ambruāzam, bet pie patiesības var nokļūt pa dažādiem ceļiem.

— Tā ir, — Larenodi piekrita, — katram, kurš grib iesaistīties mūsu kustībā, mēs vaicājam — ko jūs gribat? Ne jau katrs atklāj savus noslē­pumus, kā jūs to darījāt.

— Labi, — Gabriels skumji pasmaidīja. — Tādā gadījumā atbildiet man uz šādu jautājumu — vai jūs esat droši, ka jums ir pietiekami liela ietekme un spēks, kas nepieciešami ja ne uzvarai, tad vismaz cīņai?

Atkal visi trīs protestanti saskatījās, šoreiz gan apmulsuši.

Gabriels domīgs gaidīja atbildi.

Teodors de Bēza pārtrauca ieilgušo klusumu un teica:

— Es nezinu, kas tieši jūs mudināja tā vaicāt, taču es atbildēšu go­dīgi. Mūsu pusē ir ne tikai veselais saprāts, bet arī spēks, ticības panā­kumi ir strauji un neapstrīdami. Mūsu pusē ir vismaz piektā daļa visu iedzīvotāju. Mēs bez iebildēm sevi varam saukt par spēcīgu kustību un, manuprāt, varam iedvest uzticību domubiedriem un bailes — mūsu preti­niekiem.

— Ja tā, — Gabriels atturīgi teica, — es varētu pievienoties pir­majiem, lai palīdzētu cīnīties pret otrajiem.

— Bet ja mēs būtu vājāki? — Larenodi vaicāja.

— Tad, man jāatzīstas, es meklētu citus sabiedrotos, — Gabriels at­klāti pateica.

Larenodi un Teodors de Bēza nespēja noslēpt savu izbrīnu.

— Draugi, — iejaucās Koliņī, — netiesājiet viņu pārāk bargi. Es re­dzēju viņu Senkantēnas kauju laikā, redzēju, kā viņš riskēja ar savu dzī­vību. Ticiet man — kurš tā riskē, nespēj būt nekrietns. Es zinu, viņam ir pienākums — briesmīgs un svēts, un no tā pildīšanas viņš nevar nekādā gadījumā atsacīties.

— Un šī iemesla dēļ es nevaru ar jums būt līdz galam atklāts, — Gab­riels teica. — Ja apstākļi mani novedīs jūsu rindās, es cīnīšos no visas sirds. Bet pilnībā atdoties jūsu lietai es nevaru, jo savu dzīvi esmu veltījis bīstamai un nenovēršamai lietai, kamēr neesmu to pabeidzis, neesmu sa­vas dzīves noteicējs. Vienmēr un visur manas gaitas ir pakārtotas kādam citam.

— Tādā gadījumā, — Koliņī sacīja, — mēs jums varēsim palīdzēt.

— Mēs jūs atbalstīsim, bet ja būs konkrēta vajadzība, protams, arī palīdzēsim, — Larenodi piekrita.

— Paldies, kungi, jūs esat īsti draugi! Tomēr man jūs iepriekš jābrī­dina — ja es pie jums nākšu, es būšu tikai ierindnieks. Būšu jūsu roka. Gribētos apgalvot — stipra un godīga… Vai jūs to atraidīsiet?

— Nē, mēs to pieņemsim, draugs, — Koliņī atbildēja.

— Pateicos jums, kungi, — Gabriels viegli palocījās, — pateicos par jūsu uzticību. Tā man vajadzīga kā gaiss, jo mans liktenis nav no viegla­jiem… Bet tagad arī man jūs jāpamet, es steidzos uz Luvru. Tomēr es nesaku „Sveiki", bet tikai „Uz redzēšanos". Es domāju, ka šodien manā sirdī mestā sēkla atradīs labu augsni.

— Tas būtu lieliski, — Teodors de Bēza teica.

— Es iešu ar jums, — Koliņī piedāvājās. — Es vēlos jūsu klātbūtnē atkārtot Indriķim II to, ko jau reiz sacīju. Jo karaļu atmiņa ir īsa, bet šis vispār vai- pamanīties visu aizmirst un noliegt. Ejam.

— Es neuzdrošinājos jums lūgt tādu pakalpojumu, admirāli, — Gab­riels teica, — bet es ar pateicību pieņemu to.

— Labi, labi, — Koliņī sacīja.

Kad abi izgāja, Teodors de Bēza izņēma no kabatas piezīmju grā­matiņu un ierakstīja tajā divus vārdus:

„Ambruāzs Parē

Gabriels, vikonts d'Eksmess".

— Vai jūs nepārsteidzaties? — Larenodi vaicāja.

— Šie divi ir mūsējie, — Teodors de Bēza bija pārliecināts. — Viens tiecas pēc taisnības, otrs bēg no netaisnības.

— Tad jau šis rīts nav pagājis velti, — Larenodi noteica.

— Katrā ziņā, — Teodors piekrita, — mēs esam ieguvuši drosmīgu kareivi un dziļu domātāju — stipru roku un varenu prātu. Šis rīts pa­tiešām nav bijis veltīgs.