Divas Diānas

XVII Nodevēji un ziņotāji

Bija pagājis laiks. Mūsu stāsta varoņu dzīvē, tāpat kā visas Francijas dzīvē, nekas būtisks nebija mainījies. Tomēr brieda nopietnas nepatik­šanas.

Tātad, 1560. gada 25. februāra vakarā de Bragelona kungs, slepen­policijas priekšnieks, nevērīgi atlaidies krēslā, klausījās sekretāra, vārdā Arpions, ziņojumu.

„Šodien pazīstamais zaglis Zils Rozs aizturēts pils lielajā zālē brīdī, kad viņš Svētās kapelas kanoniķim pūlējās nogriezt zelta ķēdi…"

— Svētās kapelas kanoniķis! Jūs tikai padomājiet! — de Bragelona kungs iesaucās.

— Kādas šausmas! — Arpions piebalsoja.

— Bet kāda veiklība, — policijas priekšnieks turpināja. — Kāda veiklība! Jo kanoniķis pats nav ar pliku roku ņemams. Vēlāk es jums, Arpiona kungs, izstāstīšu, kā mēs ar viņu tiksim galā. Tālāk.

Arpions turpināja:

„Pilnvarotie pārstāvji no Sorbonnas bija ieradušies pie princeses Kon- dē ar ieteikumu neēst gaļu lielā gavēņa laikā. Tos sagaidīja de Sešelema kungs, kurš tos uzņēma ar lielu izsmieklu un paziņoja, ka tie viņam vaja­dzīgi kā kaķim brilles."

— Bet tas gan jau ir nopietnāk, — policijas priekšnieks piecēlās no krēsla. — Atteikties no gavēņa un apvainot Sorbonnas universitātes kun­gus! Tas jums būs liels pārkāpums, Kondē kundze, kad mēs sāksim no­rēķināties. Arpion, vai tas ir viss?

— Šodien, jā. Bet jūsu gaišība vēl nepateica, ko darīt ar Zilu Rozu.

— Paņemiet no cietuma vēl pāris veiklu zagļu, un lai tie kopā ar viņu dodas uz Bluā. Tur paredzēti lieli svētki, varbūt viņiem izdosies iepriecināt karali ar saviem trikiem.

— Bet ja viņi pa īstam kaut ko nozags?

— Tad viņus pakārs!

Šajā brīdī ieradās vārtu sargs un paziņoja:

— Viņa augstība Lielais ticības inkvizītors!

Arpions nemaz negaidīja, kad viņam liks aiziet. Viņš paklanījās un prom bija. Ienācējs bija patiešām svarīga un arī briesmīga persona.

Sorbonas doktora parastajam nosaukumam un Nuajonas kanoniķa vārdam šis cilvēks bija pievienojis titulu — Lielais visas Francijas ticī­bas jautājumu inkvizītors. Lai viņa vārds būtu tik pat izteiksmīgs cik ti­tuls, viņš sevi lika saukt par Demošaresu, kaut gan viņa īstais vārds bija vienkārši Antuāns de Mušī*.

Antuāns de Mušī, arī Demošaress (miris 1574. gadā) bija ticības mācības profesors Sorbonnā (Parīzes universitātē). Ar slepeno aģentu palīdzību izsekoja un vajāja protestantus, par ko saņēma Lielā Francijas ticības inkvizitora titulu. Kopš tā laikā spiegus sāka tautā saukt par mušāriem.

— Nu kā, policijas priekšnieka kungs? — Lielais inkvizītors vaicā­ja.

— Nu kā, Lielā inkvizītora kungs? — policijas priekšnieks atsaucās.

— Kas jauns Parīzē?

— Es tieši jums to pašu gribēju vaicāt.

— Tas nozīmē, ka nekā jauna nav, — Demošaress smagi nopūtās. — Grūti laiki pienākuši! Nekā nav — ne sazvērestību, ne atentātu mēģi­nājumu. Bet tie hugenoti — tie ir vienkārši nožēlojami zaķpastalas. Jūsu amats sāk kļūt sekls, de Bragelona kungs!

— Nu nē! Valdības mainās, bet policija paliek.

— Un tomēr, spriediet pats, — de Mušī kungs iebilda, — ko tad mēs panācām bruņota uzbrukuma rezultāta šiem protestantiem Marē ie­lā? Mēs taču bijām pārliecināti, ka viņi Lieldienu jēra vietā ēd šķiņķi. Tā vismaz izrietēja no jūsu ziņojuma. Bet galu galā mēs atradām vienu pašu nelaimīgu pildīto tītaru! Vai tas dara godu jūsu iestādei?

— Visādi gadās, — atteica aizskartais de Bragelons. — Jums Truļjā- ra lietā nemaz nepaveicās vairāk Mobēra laukumā. Jūs taču gribējāt pie­rādīt, ka Truljārs pēc šausmīgās orģijas abas savas meitas ir atdevis sa­viem ticības brāļiem apkaunošanai, bet jūsu liecinieki, - kuriem mēs tik labi samaksājām, ai, ai, ai, noliedza visu un pataisīja jūs par meli!

— Nodevēji! — de Mušī nočukstēja.

— Tīrā neveiksme, Lielā inkvizītora kungs, tīrā neveiksme! — de Bragelona kungs neslēpa savu apmierinājumu.

— Taču tas viss gadījās vienīgi jūsu vainas dēļ! — Demošaress iz­meta.

— Kā jūs sacījāt? Manas vainas dēļ? — pārsteigtais policijas priekš­nieks pārjautāja.

— Neapšaubāmi! Jūs pārāk daudz uzmanības pievēršat ziņotājiem. Kas mums daļas gar viņu meliem un atrunām? Vajadzēja turpināt tā, it kā nekas nebūtu noticis, un beigās apsūdzēt tos mežoņus!

— Kā? Bez pierādījumiem?

— Nu protams! Apsūdzēt un notiesāt!

— Bez nozieguma sastāva?

— Protams! Notiesāt un visus pakārt!

— Bez tiesas?

— Padomā tik, bez tiesas! Jums katrā ziņā vajadzīga tiesa, nozie­gums, pierādījumi! Tad ta liels nopelns — pakārt to, kas ir jāpakar.

— Bet tas taču izsauks naida vētru!

— Tieši šos vārdus es no jums gaidīju! — Demošaress priecīgi ie­saucās. — Tieši te slēpjas manas sistēmas būtība. Atcerieties, cienītais kungs — lai pļautu noziegumus, tie vispirms ir jāiesēj. Vajāšanās ir milzu spēks!

— Man šķiet, — policijas priekšnieks piezīmēja, — ka kopš paš­reizējās valdīšanas sākuma mēs to vien esam darījuši, kā nodarbojušies ar visvisādām vajāšanām. Ja gribētu, visa šī godājamā publika sen jau varēja būt sašutusi!

— Vai tiešām? Kāpēc gan? — Lielais inkvizītors ironiski vaicāja.

— Jūs tikai parēķiniet, cik kratīšanu, uzbrukumu un zādzību katru dienu ir bijis nevainīgu hugenotu mājās?

— Ak, es to visu zinu, tas ir tīrais nieks! — Demošaress nosmējās. — Papriecājieties, ar kādu stoisku pacietību viņi panes visas nepatikšanas.

— Bet tas, ka Ans Dibūrs, kanclera māsasdēls, pirms diviem mē­nešiem tika sadedzināts Grēva laukumā, tas arī neko nenozīmē?

— Neko sevišķu. Un pie kā tad tas nāvessods noveda? Nogalināja vienu tiesnesi, novāca prezidentu Mināru*, sarīkoja kaut kādu, atļausiet sacīt, sazvērestību, no kuras ne smakas nav palicis. Vai tādēļ bija jāceļ tik liels troksnis!

— Bet pēdējā pavēle! — de Bragelona kungs vaicāja. — Tā taču ir vērsta ne tikai pret hugenotiem, bet arī pret visu Francijas augstmaņu kārtu!

— Vai jūs runājat par pensiju atcelšanu?

— Nē, taču! Par to, ka jebkura ranga lūdzējiem pavēlēts atstāt pili divdesmit četros nulle nulle, citādi tos pakārs. Ziniet ko, kad ar cilpu draud gan augstmaņiem, gan prastajiem ļaudīm, tas ir par daudz. Būs dumpis!

Antuāns Minārs (1505-1559) — Parīzes parlamenta tiesas priekš­sēdētājs, protestantu nikns pretnieks. Tika nogalināts ar pistoles šāvienu naktī, ejot ārā no parlamenta ēkas.

— Jā, tā ir diezgan barga pavēle, — Demošaress pašapmierināti pa­smaidīja. — Padomājiet, pirms gadiem piecdesmit tāda pavēle būtu satracinājusi visas valsts muižniecību, bet tagad, pats redzat, patrokšņoja, patrokšņoja, taču neko neuzsāka. Neviens pats nav pakustējies!

— Te nu gan jūs maldāties, — de Bragelons klusāk piebilda. — Ja Parīzē nekustas, tad provincē jau sāk iešūpoties.

De Mušī atdzīvojās:

— Vai ir kādas ziņas?

— Vēl ne, bet es kuru katru brīdi gaidu tās.

— No kurienes?

— No Luāras.

— Jums tur ir savi cilvēki?

— Tikai viens, taču pamatīgs.

— Viens! Tas nav droši!

— Labāk turēt vienu un labi maksāt viņam, nekā algot divdesmit cietpaurainus dienaszagļus.

— Kās jums par viņu galvoja?

— Viņa galva ir daudz ko vērta, un viņa bijušie nopelni runā labāk par jebko citu.

— Tomēr tas ir riskanti, — Demošaress noteica.

Arpions, kurš tikko bija ienācis, piegāja pie sava priekšnieka un kaut ko viņam iečukstēja ausī.

De Bragelons iegavilējās:

— Viņš ir klāt! Arpion, vediet Linjēru nekavējoties šurp!

Arpions paklanījās un izgāja.

— Es par šo pašu Linjēru jums sacīju, — Bragelons apmierināts ber­zēja rokas. — Jūs tūlīt dzirdēsiet! Viņš ir tikko ieradies no Nantes. Mēs ar jums viens no otra neko neslēpjam, es būšu priecīgs jums apliecināt, ka mana metode ir labāka par visām citām.

Arpions ielaida Linjēra kungu.

Tas bija mazs, padumjš vīrelis, kuru mēs jau redzējām Mobēra lau­kumā, kad vienā no tā namiem notika protestantu sanāksme. Tas bija tas pats, kas kratīja republikāņu medaļu un runāja par aizlauztajām lili­jām un gāztiem monarhiem.