Divas Diānas

XXIV Negaidītais atrisinājums

Tagad pārcelsimies uz Pekuā ģimenes ēdamistabu, kurp Žans lika aizvest Martēnu.

7. janvāra vakarā Ambruāzs Parē ar viņam raksturīgo veiksmīgumu nabaga Martēnam izdarīja amputāciju, kuru uzskatīja par nepieciešamu. Trauslā cerība, ka Martēns paliks dzīvs, tika nomainīta ar pārliecību, ka viņš, lai arī sakropļots, bet noteikti dzīvos.

Ir grūti aprakstīt Pjēra Pekuā nožēlu vai, pareizāk sakot, sirdsapziņas mokas, kas tam uznāca tad, kad viņš no Žana uzzināja patiesību.

Būdams krietns vīrs, Pjērs Pekuā sev nevarēja piedot savu šausmīgo kļūdu. Nu viņš lūdzās, lai Martēns izmanto visu, ko vien ieročmeistars spēj dot. Pilnīgi saprotams, ka Martēns jau sen bija piedevis viņam.

Tāpēc nevajag brīnīties, ja mēs tagad ieraudzīsim Martēnu ģimenes padomē, līdzīgu tai, kas notika pirms Jaunā gada.

Vikonts d'Eksmess, kurš tajā pašā vakarā gatavojās doties uz Parīzi, arī piedalījās šajā savdabīgajā sanāksmē, kura nebija tik mokoša kā ie­priekšējā.

Patiešām, atgūt Pekuā dzimtas godu vairs nešķita tik neiespējami, īstais Martēns bija precējies, taču tas nenozīmēja, ka ir precējies arī viņa dubultnieks. Bija tikai jāatrod vainīgais.

Tātad, šobrīd Pjērs Pekuā bija mierīgs un nopietns, Žans — skumjš, bet Babete — nomākta.

Gābriels klusuciešot skatījās uz viņiem, bet Martēns centās tos uz­mundrināt, stāstot viņiem miglainus un nekonkrētus faktus no sava du­bultnieka biogrāfijas.

Pjērs un Žans Pekuā tikko bija atgriezušies no hercoga de Gīza. Hercogs gribēja pēc iespējas ātrāk pateikties drosmīgajiem patriotiem par veiklību un varonību, ko viņi parādīja pilsētas atbrīvošanas laikā. Gab­riels, izpildot viņa lūgumu, bija azvedis tos pie hercoga.

Priecīgi satrauktais Pjērs Pekuā ar lepnumu stāstīja Babetei, kā vi­ņiem gājis.

— Jā, māsiņ, d'Eksmesa kungs izklāstīja hercogam de Gīzam visu, ko mēs bijām šajā sakarā ieplānojuši un izdarījuši. Viņš, protams, visu stipri pārspīlēja un glaimoja mums. Un tad šis cildenais cilvēks no visas sirds mums pateicās un piebilda, ka arī viņam gribētos kaut ko darīt mūsu labā… Tad es nolēmu… Vārdu sakot, ja mums izdosies sameklēt to, kurš tev nodarījis pāri, es lūgšu, lai hercogs piespiež viņu tevi ap­precēt…

Viņš apklusa lepns uz sevi, bet kad attapās, pārsteigts manīja, ka Babete raud.

— Kas tev ir, māsiņ?

— Cik es esmu nelaimīga! — Babete rija asaras.

— Nelaimīga? Kāpēc? Man šķiet, ka viss nokārtosies…

— Nekas nenokārtosies!

— Nomierinies, gan būs labi… Tavs iemīļotais atgriezīsies, un tu būsi viņa sieva.

— Bet ja nu es pati to nemaz negribu? — Babete iesaucās.

Gabriels pamanīja, cik ļoti šī vēsts iepriecina Žanu Pekuā.

— Pati negribi? — Pjērs bija neizpratnē. — Bet tu taču viņu mīlēji?

— Es mīlēju to, kas bija maigs, labs un kas, kā man šķita, mīlēja mani. Bet es neieredzu to, kurš mani piekrāpa, slēpjoties zem sveša vār­da!

— Bet ja viņš tomēr tevi precētu?

— Viņš to darītu piespiedu kārtā un dotu man savu vārdu vai nu no bailēm, vai aprēķina. Nē, to es negribu!

Tad Pjērs Pekuā kļuva drūms un bargi teica:

— Tu nedrīksti sacīt „negribu"!

— Saudzējiet mani, neatdodiet mani tam, ko paši uzskatāt par gļēvuli un nelieti!

— Bet tavam bērnam nebūs tēva!

— Labāk lai nav tēva, kurš to neieredzēs, nekā nav mātes, kura to mīl, jo apprecoties ar tādu neģēli es nomiršu no kauna un no bēdām!

— Manuprāt, labāk būt nelaimīgai nekā krist negod.ā! — Pjērs ie­karsa. — Kā vecākais brālis un ģimenes galva es gribu, vai dzirdi? — gribu, lai tu ar viņu precētos, jo tikai viņš var tev iedot savu vārdu. Es pratīšu tevi piespiest!

— Jūs mani piespiedīsiet mirt, mans brāli, — gandrīz nedzirdami Babete nočukstēja. — Labi, es samierināšos… tāds ir mans liktenis. Ne­viens mani neaizstāvēs.

Sakot šos vārdus, viņa nenovērsa skatu no Gabriela un Žana Pekuā, taču abi klusēja. Beidzot Zans neizturēja un uzsāka ironisku tirādi, ne­mitīgi skatīdamies uz Pjēru.

— Kas gan lai tevi aizstāv, Babete? Vai tad brāļa spriedums nav pietiekami gudrs un taisnīgs? Jo viņš taču mums ir nepārspējams šādu jautājumu risināšanā. Viņš no sirds rūpējas par mūsu dzimtas labo slavu un tā dēļ gatavs… Ko?.. Ar varu tevi apprecināt ar nelieti! Brīnišķīga ideja! Lai tu vai mirsti aiz bēdām, bet dzimtas gods būs glābts. Neko teikt, saprātīga rīcība!..

Zans Pekuā runāja tik kaismīgi un aizrautīgi, ka pārsteigta bija par Babete.

— Es tevi vairs nepazīstu, Zan, — arī Pjērs brīnījās. — Tu, kas pa­rasti esi tik mierīgs un līdzsvarots, pēkšņi sāc tā runāt!

— Es tā runāju tāpēc, ka labi redzu to strupceļu, kurā tu savas muļ­ķības dēļ dzen Babeti un mūs.

— Jā, stāvoklis patiešām ir sarežģīts, — Pjērs piekrita. — Bet vai es tur esmu vainīgs? Tu iebilsti — labi. Piedāvā mums citu izeju. Vai tev tāda ir?

— Ir! — Zans klusi noteica.

— Kāda? — Pjērs un Babete iesaucās abi reizē.

Arī vikonts d'Eksmess saausījās.

— Vai tiešām neatradīsies godīgs cilvēks, kurš visu saprastu, piedotu un ņemtu Babeti par sievu?

Pjērs neuzticīgi nogrozīja galvu:

— Tie ir tikai tukši vārdi… To var izdarīt tikai nekrietns vai arī ie­mīlējies vīrietis.

— Es nemaz nekrietnu nepiedāvāju. Bet vai tad otrs variants ir tik neiespējams? Vai nevar iemīlēt Babeti un miera un nākotnes laimes labā aizmirst pagātni? Ja tā notiktu, ko tu sacītu, Babete? Un tu, Pjēr?

— Ak, tas ir iespējams tikai sapnī! — Babete iesaucās, bet acīs tai iedzirkstījās cerība.

— Vai tu tādu cilvēku zini, Žan? — Pjērs vaicāja tieši.

Žans pēkšņi samulsa, sakautrējās un noburkšķēja kaut ko nesapro­tamu. Viņš nemanīja, cik ārkārtīgi vērīgi Gabriels seko katram viņa vār­dam, katrai kustībai, jo viņš pats izmisīgi vēroja Babeti, kura, acis no­dūrusi, alkaini uzsūca katru sava attālā radinieka vārdu, kurš skaisti runāt nebija mācījies. Beidzot Zans, dziļi ievilcis elpu, sacīja:

— Jā, varbūt tas tiešām ir tikai sapnis… Jo lai tas piepildītos, vajag ne tikai, lai šis cilvēks ļoti mīlētu Babeti, bet lai arī viņa pati to mīlētu… kaut mazliet… Pilnīgi iespējams, ka viņš palūgs, lai pret viņu tā ir ie­cietīga, jo viņš nav vairs jauns un arī ne skaists… Un arī Babete pati varbūt nemaz negribēs… Tāpēc es domāju, ka tas laikam tiešām ir tikai sapnis un vairāk nekas…

— Tiesa, tikai sapnis, — Babete skumji piekrita viņam, — taču pil­nīgi citu iemeslu dēļ nevis to, ko jūs, Žan, pieminējāt. Šis krietnais cilvēks vienmēr man šķitīs jauns, skaists un vēlams, jo ar savu rīcību būs man sniedzis vispatiesāko mīlestības pierādījumu, kādu vien sieviete var vēlē­ties. Mans pienākums ir tādu cilvēku iemīlēt uz visu mūžu… Bet nē, tāds cilvēks nevar rasties, bet ja arī radīsies, tad labi apdomājis un izsvēris visu, viņš vienalga pēdējā brīdī atkāpsies… Lūk kāpēc, mīļais Zan, tas ir tikai sapnis.

— Bet ja nu tomēr tā ir īstenība? — Gabriels pēkšņi piecēlies pa­vaicāja.

— Ko jūs teicāt? — Babete samulsa.

— Es saku, Babete, ka tāds cilvēks — uzticams un godīgs, eksistē.

— Vai jūs viņu pazīstat? — Pjērs sāka uztraukties.

— Pazīstu! — jauneklis pasmaidīja. — Viņš jūs patiešām mīl, Ba­bete, un jūs bez visādām atrunām varat viņa upuri pieņemt. Arī tāpēc, ka jūs dosiet pretī ne mazāk, kā saņemsiet pati. Jūs viņam dāvāsiet laimi, bet iegūsiet viņa labo vārdu. Vai tad tā nav, Zan Pekuā?

— Vikonta kungs… Es nezinu… — Zans apmulsa.

— Jūs, Zan, tikai vienu neesat ņēmis vērā, — Gabriels smaidot tur­pināja, — Babete pret jums jūt ne tikai dziļu cieņu un sirsnīgu pateicību, bet arī īstu maigumu. Pamanījusi jūsu mīlestību, viņa sajuta lepnumu, prieku, bet pēc tam jutās laimīga. Tieši tajā laikā viņa sāka neieredzēt nekrietno cilvēku, kurš viņu ir piekrāpis. Tieši tāpēc viņa lūdz, lai brālis nespiež viņu precēt to, kurš kļuvis viņai dziļi pretīgs. Vai es pareizi saku, Babete?

— Taisnību sakot, jūsu augstība… es pati nezinu, — Babete bija bāla kā sniegs.

— Viņa nezin, viņš arī, — Gabriels sadusmojās. — Kā tad tā, Ba­bete? Zan? Vai jūs nedzirdat savu sirdsbalsi? Tas nav iespējams. Vai man jums jāsaka, Babete, ka Zans jūs mīl? Vai varbūt jūs, Zan, šaubāties par Babetes jūtām?

— Vai tas var būt? — Pjērs Pekuā iesaucās. — Nē, tā būtu pārāk liela laime!

— Paraugieties uz viņiem! — Gabriels sacīja.

Babete un Žans skatījās viens uz otru, bet tad, gluži negaidīti, metās viens otra apskāvienos.

Priecīgais Pjērs, it kā būtu zaudējis valodu, vēlāk klusējot paspieda Žanam roku. Šis ciešais rokasspiediens bija daiļrunīgāks par jebkuriem vārdiem.

Kad sajūsmas izpausmes noklusa, Gabriels paziņoja:

— Darīsim tā. Žans Pekuā pēc iespējas ātrāk apprecēs Babeti, bet pirms viņš pārvācas dzīvot uz sava radinieka namu, viņi kādu laiku padzī­vos pie manis Parīzē. Tādā veidā Babetes noslēpums — šīs laimīgās lau­lības bēdīgais iemesls, tiks aprakts to piecu cilvēku sirdīs, kas mēs te esam klāt. Mani labie, dārgie draugi, kopš šī brīža jūs varat dzīvot mierīgi un priecīgi un bez bažām raudzīties nākotnē!

— Milzīgs jums paldies, augstsirdīgais viesi! — Pjērs Pekuā iesaucās un noskūpstīja Gabrielam roku.

— Tikai jums mēs esam pateicību parādā par savu laimi! — Žans piebilda.

— Katru dienu no rīta un vakarā, — Babete noteica, — mēs lūgsim Dievu par jums, mūsu glābēju!

— Ari es jums pateicos, Babete, — Gabriels aizkustināts atbildēja, — par šo domu. Lūdziet Dievu, lai jūsu glābējs pats būtu glābts.