Divas Diānas

XXXIV Taisnā tiesa ir sprukās

Tas, kurš izteica šo vārdus, nometa brūno apmetni un plato cepuri, kas tam apēnoja seju. Iesilušie svētku viesi ieraudzīja grezni ģērbtu jau­nekli ar cēlu stāju. Netālu no viņa stāvēja kalps un turēja aiz iemauktiem divus zirgus.

Visi piecēlās, pārsteigti un ieintriģēti.

Tikai Arno de Tils pēkšņi nobāla kā triekas ķerts.

— Vikont d'Eksmes! — viņš iztrūcies nočukstēja.

— Kā tad ir? — pērkonīgā balsī Gabriels tam vaicāja. — Pazināt?

Arno prātā sāka rēķināt, cik lielas iespējas tam ir izkulties sveikā,

un pēc brīža sacīja:

— Protams, protams, ka pazīstu… Jūs esat vikonts d'Eksmess. Es ne reizi vien jūs esmu redzējis Luvrā tajos laikos, kad pats biju de Mon­moransī kunga dienestā… Taču es nekad nedomāju, ka jūs atcerēsieties mani, necilu konetabla kunga kalpu.

— Jūs tomēr aizmirsāt, ka tajā pašā laikā kalpojāt arī man!

— Kas? Es! Piedodiet, bet jūs dziļi maldāties.

— Es ne tikai nebaidos kļūdīties, — Gabriels mierīgi iebilda, — bet es pat piedāvāju Artigas tiesnesim, kurš ir šeit klāt, nekavējoties jūs ap­cietināt un ieslodzīt cietumā. Vai nu jūs saprotat?

Pie galda iestājās nogaidošs klusums. Pārsteigtais tiesnesis piegāja pie Gabriela. Tikai Arno nezaudēja apskaužamu savaldību.

— Es gan gribētu zināt, par kādu noziegumu mani apsūdz, — viņš vērsās pie Gabriela.

— Es jūs apsūdzu, ka jūs nekaunīgā kārtā esat ieņēmis mana ieroč­nesēja Martēna vietu un noziedzīgi piesavinājis viņa mantu, vārdu un sievu, pie tam izmantojot neparasti lielo līdzību viņam.

Izdzirdējuši konkrētu apvainojumu, satriektie viesi izbailēs saskatījās.

— Ko tas nozīmē? — viņi murmināja, metot krustus. — Vai Martēns vairs nav Martēns? Kas tie par jokiem? Vai te nav kāda burvestība?

Arno de Tils saprata, ka jāatbild uz triecienu ar triecienu. Un savā pusē jādabū tie, kas vēl šaubās. Viņš vērsās pie tās, kuru sauca par savu sievu:

— Bertrāna! Saki taču tu — vai es tev esmu vai neesmu vīrs!?

Pārbijusies Bertrāna ne vārda nespēja izrunāt — tai bija aizrāvusies

elpa. Viņa tikai iepleta acis un skatījās te uz Gabrielu, te uz savu šķie­tamo vīru. Taču, kad Arno de Tils ar žestu tai piedraudēja, visas šaubas tai pēkšņi pagaisa un, metoties viņam ap kaklu, Bertrāna iesaucās:

— Mans dārgais Martēn!

Šie vārdi atdzīvināja pamirušos viesus, un vikonts izdzirdēja viņu ne­apmierināto burkšķēšanu.

— Tagad, kungs, — Arno de Tils triumfējoši paziņoja, — kad to ir apstiprinājusi mana sieva, kā arī visi radi un draugi, jūs vēl pastāvat uz savu nejēdzīgo apsūdzību?

— Pastāvu.

— Acumirkli! — iejaucās tēvocis Karbons. — Man ir skaidrs, ka uz pasaules ir vēl viens cilvēks, kurš mats matā līdzīgs šim te. Es gribētu apgalvot, ka viens no tiem katrā ziņā ir mans māsasdēliņš Arno de Tils!

— Tā ir Dievs sūtīta palīdzība, nudien! Un tieši laikā! — Gabriels noteica un vērsās pie vecā vīra: — Jūs patiesi apgalvojat, ka tas ir jūsu māsasdēls?

— Precīzi es nevaru pasacīt, — sirmgalvis atbildēja. — Taču es varu zvērēt, ja te ir kāda krāpšanās, tad mans māsasdēls noteikti ir iejaukts!

— Vai dzirdat, tiesneša kungs? — Gabriels griezās pie varas pār­stāvja. — Lai kurš arī būtu vainīgais, taču noziegums te ir.

— Bet kur ir tas, kas grib mani atmaskot? — Arno nosmīnēja. — Kāpēc viņš nerādās? Vai slēpjas, vai? Lai nāk šurp, tad būs skaidrība!

— Martēns, mans ieročnesējs, — Gabriels sacīja, — pēc manas pa­vēles atrodas Rjē. Tiesneša kungs, es esmu grāfs de Montgomerijs, viņa majestātes bijušais gvardes kapteinis. Apsūdzētais pats mani pazina. Es vēlos, lai viņŠ tiktu apcietināts. Kad viņi abi būs taisnās tiesas rokās, mēs bez grūtībām noskaidrosim, kam ir taisnība.

— Jums ir pilnīga taisnība, — tiesnesis piekrita Gabrielam. — Vediet Martēnu uz cietumu.

— Ja jau tā, es pats labprāt iešu, — Arno sacīja. — Paldies Dievam, vainīgs es ne pie kā neesmu… Bet jūsu liecības, mani labie un godīgie draugi, man palīdzēs grūtā brīdī, — viņš uzrunāja svētku viesus, vēlē­damies tos pārvilināt savā pusē. — Jūs taču visi mani atceraties un pa­zīstat, vai tā nav?

— Jā, jā, Martēn, vari būt mierīgs! — no visām pusēm atskanēja radu izsaucieni, kurus bija aizkustinājuši viņa vārdi.

Bertrāna savukārt noģība.

Astoņas dienas vēlāk Rjē pilsētas tribunālā sākās tiesas process.

Tā bija patiešām ļoti grūta un gluži neparasta lieta. Tā būtu intere­santa arī mums, jo pa šiem trīssimt gadiem nekas tāds vairs nav gadījies.

Ja neiejauktos Gabriels de Montgomerijs, acīmredzot Rjē lieliskie tiesneši to nekad nebūtu beiguši. Gabriels vispirms panāca to, ka abiem aizdomās turētajiem līdz īpašam rīkojumam neļāva redzēt vienam otru. Pratināšana notika katram atsevišķi. Martēns un Arno de Tils atradās stingrā izolācijā viens no otra. Martēnu, ietīstītu lielā apmetnī, parādīja Bertrānai, tēvocim Karbonam Baro un visiem radiniekiem un kaimiņiem.

Visi viņu pazina. Tas bija viņš — seja, gaita. Kļūdīties nevarēja. Taču arī Arno de Tilu visi pazina kā to pašu. Visi kliedza, uztraucās un nekādi nevarēja noskaidrot patiesību. Kā lai te atrod kādu atšķirību starp tik brīnumainiem dubultniekiem kā Arno de Tils un Martēns?

— Te jau pats velns var kaklu lauzt! — rūca apjukušais Karbons Baro.

Pēc izskata tie neatšķīrās pilnīgi nemaz. Atlika pēdējais paņēmiens —

jāpamana atšķirības viņu rīcībā un, it īpaši, viņu tieksmēs.

Atcerēdamies savu jaunību, Arno un Martēns runāja par vieniem un tiem pašiem notikumiem, atcerējās tos pašus datumus, nosauca vienus un tos pašus vārdus apbrīnojami precīzi.

Sev par apstiprinājumu Arno rādīja Bertrānas vēstules, ģimenes do­kumentus un laulības gredzenu. Martēns, savukārt, apgalvoja, ka tad, kad viņu pakāra Nuajonā, to visu viņam nozaga.

Tādā veidā tiesneši vēl joprojām bija neizpratnē. Vienas puses pie­rādījumi bija tik pat pārliecinoši kā otras, abu pušu sacītais šķita nākam no sirds. Bija vajadzīgs kāds īpašs, neparasts paņēmiens, kas acīmredzami izšķirtu tik sarežģītu strīdu. Gabriels atrada to un laida darbā.

Pēc viņa ierosinājuma tiesas priekšsēdētājs uzdeva abiem vienu un to pašu jautājumu:

— Kur jūs dzīvojāt vecumā no divpadsmit līdz sešpadsmit gadiem?

Abi atbildēja pilnīgi vienādi:

— Sansebastjanā, Biskajā*, pie mana brālēna Sansī.

Sansī bija klāt un apstiprināja, ka tā tas ir.

Tad Gabriels piegāja pie viņa un kaut ko iečukstēja tam ausī. Sansī sāka smieties un griezās pie Arno Biskajas izloksnē.

Arno kļuva bāls, jo atbildēt neprata.

— Kā tad tā? — Gabriels vaicāja. — Jūs četrus gadus esat nodzī­vojis Sansebastjanā un nezināt tās vietējo izloksni?

— Esmu aizmirsis, — Arno nočukstēja.

Martēns, pakļauts tādam pašam pārbaudījumam, nopļāpāja ar brā­lēnu Biskajas izloksnē krietnu bridi par lielu prieku Sansī un par svarīgu pierādījumu tiesnešiem, kā arī visiem klātesošajiem.

Tāds bija pirmais pierādījums, kas lēja gaismu uz patiesību. Tam se­koja arī nākošais, kurš arī izrādījās ne mazāk pārliecinošs.

Martēna vienaudži no Artigas ar sajūsmu un arī ar skaudību atce­rējās, cik veikls bumbas spēlētājs bija Martēns jaunībā. Taču pēc atgrie­šanās viņš katru reizi atteicās no piedalīšanās, atsaucās uz ievainojumu labajā rokā. Bet īstais Martēns ar prieku piekrita uzspēlēt un tepat, tiesnešu klātbūtnē, apspēlēja labākos spēlētājus. Taču viņš bija satinies apmetnī un viņam bumbas pienesa klāt.

Kopš tā brīža sabiedriskā doma novērsās Martēna pusē, un izrādījās, lai cik tas nebūtu dīvaini, ka taisnības pusē.

Beidzot pēdējais fakts pacēla Martēnu tiesnešu acīs.

Arno un Martēns bija vienāda auguma. Taču Gabriels, būdams vē­rīgs, pamanīja, ka kājas, pareizāk sakot, viņa ieročnesēja vienīgā pēda ir daudz mazāka nekā Arno de Tilam.

Vecais Artigas kurpnieks stājās tiesas priekšā un nosauca Martēna vecos un jaunos kājas izmērus.

— Jā, — viņš sacīja, — agrākajos laikos Martēna pēdas bija daudz mazākas. Es pat nobrīnījos, kad pēc viņa atgriešanās uzzināju, ka tagad viņš nēsā par trīs izmēriem lielākus zābakus nekā iepriekš!..

Biskaja — spāņu province.

īstais Martēns lepni pastiepa veselo kāju, kad viņam to lika darīt, un kurpnieks, nomērījis to, tūlīt atzina, ka pēda nav nemaz mainījusies, ne­raugoties uz ilgajiem ceļojumiem. Nu jau neviens vairs nešaubījās par Mar­tēna īstumu. Visi par noziedznieku uzskatīja Arno de Tilu. Taču Gab­rielam ar to bija par maz. Viņš gribēja arī vēl citus pierādījumus.

Viņš sameklēja to pašu zemnieku, kuru Arno de Tils it kā no Nuajo­nas sūtīja uz Parīzi ar uzdevumu — izplatīt baumas par Martēna nāvi.

Zemnieks smalki izstāstīja, kā Svētā Pāvila dārzu ielas savrupmājā satika to, ko jau redzēja uz Lionas ceļa. Pēc šī liecinieka uzstāšanās tiesa atkal griezās pie Bertrānas de Rolas. Nabaga Bertrāna, neraugoties ne uz ko, liecināja par labu tam, kas viņai iedvesa bailes.

Viņai uzdeva jautājumu — vai viņa ir pamanījusi kādas izmaiņas sava vīra raksturā pēc atgriešanās?

— Protams, viņš ir ārkārtīgi izmainījies, — Bertrāna atbildēja un tūlīt piebilda: — Uz labo pusi, tiesnešu kungi.

Kad viņai palūdza tuvāk to paskaidrot, Bertrāna kļuva gluži vaļsirdīga:

— Agrāk Martēns bija kluss, neizlēmīgs, reizēm man pat kauns sa­metās par viņu. Bet kad pārnāca, uzreiz bija redzams — vīrietis, saim­nieks mājās! Viņš ātri vien mani pārliecināja, ka iepriekš es esmu rīko­jusies nepareizi un ka sieviešu daļa ir klausīt uz vārda! Tagad runā viņš, un es paklausu. Vārdu sakot, kad viņš atgriezās no saviem ceļojumiem, mēs bijām mainītās lomās, un viss bija ļoti labi.

Ari citi Artigas iedzīvotāji apliecināja, ka agrāk Martēns bija lab­sirdīgs, krietns un sirsnīgs, bet tagad kļuvis rupjš, izsmējīgs un nekaunīgs. Tāpat kā Bertrāna, viņi to izskaidroja ar ilgo prombūtni.

Savu runu grāfs Gabriels de Montgomerijs sāka dziļā klusumā. Tiesneši un visi klātesošie uzmanīgi klausījās.

Viņš izstāstīja, kādos neiedomājamos apstākļos sanācis tā, ka viņam kalpojuši divi Martēni, kā viņš nav spējis saprast negaidītās pārmaiņas sava ieročnesēja uzvedībā, kā viņš visbeidzot ticis uz pēdām…

Viņš stāstīja arī par Martēna neizpratni un Arno de Tila nodevību, par viena krietnumu un otra nežēlīgumu, apgaismoja visu šo tumšo un sapiņķerēto lietu un beidza ar to, ka pieprasīja sodīt vainīgo un atjaunot īstā Marlēna tiesības.

Tajos laikos tiesa nebija tik labvēlīga pret aizdomās turētajiem kā mūsu dienās. Arno de Tils visu apsūdzību nezināja, kas pret viņu iz­virzīta. Viņu uztrauca tikai divi pierādījumu — Biskajas dialekts un bum­bas spēle. Taču viņš domāja, ka ir pārliecinoši atrunājies. Kurpnieka lie­cību viņš lāga neizprata, jo nemaz nezināja, ko uz tiem pašiem jautā­jumiem atbildējis Martēns.

Gabriels augstsirdīgi piedāvāja, lai Arno de Tils piedalās tiesas noslē­guma sēdē un atbild uz jautājumiem. Tāpēc Arno dzirdēja visu Gabriela apsūdzības runu. Kad Gabriels bija beidzis, Arno de Tils, nezaudējot dūšu, piegāja pie tiesnešiem un lūdza vārdu. Tiesa gribēja šo lūgumu noraidīt, taču Gabriels piekrita, un Arno dabūja izteikties.

Viņš runāja lieliski. Izveicīgais, apķērīgais nekauņa bija brīnišķīgs ru­nātājs. Viņš centās vēlreiz samudžināt izmeklēšanu un tiesnešos iedvest sajukumu, kas viņam būtu glābjošs.

Neielaižoties komentāros par konstatētajām nesakritībām, viņš sāka skaidri un secīgi izklāstīt visus savas dzīves faktus no agras bērnības līdz tagadējiem laikiem. Viņš vērsās pie radiem, atcerējās daudz dažādus sī­kumus, kurus tie jau paši sen bija aizmirsuši.

Klausoties viņā, klātesošie gan jautri smējās, gan izjusti nopūtās.

Viņš deva mājienu, ka pie labas gribas viņa sāncensim nebija grūti iemācīties Biskajas dialektu un apgūt bumbas spēli. Viņš vaicāja grāfam de Montgomerijam, kur ir pierādījumi, ka viņš ir ieročnesējam nolaupījis dokumentus. Bet, kas attiecas uz zemnieciņu, kas liecināja, kā lai zin, vai viņš runā taisnību. Visbeidzot, ja runā par pazudušo izpirkšanas naudu, jāņem vērā, ka viņš, Martēns, Artigā ir ieradies ar summu, kas ievērojami pārsniedz izpirkšanas maksas apmērus. Šo naudu apstiprina vēstule no konetabla dc Monmoransī, liela un ietekmīga augstmaņa.

Arno de Tils savas runas nobeigumā tik veikli iepina slavenā kone­tabla vārdu, ka tas apstulbināja tiesnešus.

Viņš lūdza, lai par viņu jautātu šim izcilajam galminiekanijUn izteica pārliecību, ka iegūtās ziņas bez grūtībām atjaunos viņa labo slavu.

Vārdu sakot, viņš savā runā ielika tik daudz izdomas, ar tādu dedzīgu aizstāvēja savu viedokli, ka tiesneši atkal sāka šaubīties. Vajadzēja dot pēdējo triecienu, un Gabriels, lai arī negribot, tomēr izlēma, ka tas ir jādara.

Viņš kaut ko iečukstēja ausī tiesas priekšsēdētājam, un tas lika Arno de Tilu aizsūtīt atpakaļ uz cietumu un atvest Martēnu.