Divas Diānas

II Arno de Tils palīdz pakārt Arno de Tilu Nuajonas pilsētā

Pirmā diena pagāja mierīgi. Arno de Tilam nekas neaizšķērsoja ceļu. Visās pārbaudes vietās Arno lepni rādīja lorda Ventvorsa caurlaidi un visur, lai gan ar piespiešanos, tomēr šādas caurlaides īpašniekam izrādīja pienācīgu cieņu.

Otrās dienas vakarā, piebraucis pie Nuajonas, Arno nolēma izvairīties no jebkādām nejaušībām un apmesties tuvējā ciematiņā. Taču vajadzēja izvēlēties pareizo ceļu uz turieni, bet Arno, apkārtni nepazīdams, ap­maldījās un aci pret aci satikās ar jātnieku grupu. Kā gan Arno jutās, kad viens no tiem iesaucās:

— Ehē! Vai tik tas nav nekrietnais Arno de Tils, ko mēs redzam?

— Bet vai tad viņš bija uz zirga? — otrs jautāja.

«Augstais Dievs, — ieročnesējs sastinga bailēs. — Mani te laikam pazīst, bet ja pazīst, tad tās ir beigas."

Tomēr atkāpties un bēgt bija jau par vēlu. Par laimi, kļuva tumšāks.

— Kas tu esi? Kurp dodies? — viņam jautāja viens no jātniekiem.

— Mani sauc Martēns, — drebošā balsī atbildēja Arno, — es esmu vikonta d'Eksmesa ieročnesējs. Viņš ir gūstā Kalē, bet es braucu uz Pa­rīzi pēc izpirkuma maksas. Te ir mana caurlaide, ko izrakstījis lords Ventvorss, Kalē gubernators.

Jātnieku komandieris piesauca kareivi ar lāpu rokā un rūpīgi pār­baudīja dokumentu.

— Zīmogs izskatās īsts, — viņš sacīja, — caurlaide ir derīga. Tu sacīji taisnību, draudziņ, vari turpināt ceļu.

— Paldies, — Arno atviegloti nopūtās.

— Tikai vēl viena lieta — vai tev pa ceļam nav nācies sastapties ar Arno de Tilu, karātavu kandidātu?

— Nepazīstu es nekādu Arno de Tilu! — ieročnesējs iesaucās.

— Tu, protams, viņu nepazīsti, taču varēji satikt uz ceļa. Viņš ir tik pat garš cik tu, cik var saskatīt nakts tumsā, viņam ir tava stāja un iz­skats. Bet apģērbs gan viņam ir sliktāks — brūns apmetnis, apaļa cepure un pelēki zābaki… Ak, ja mēs to dabūtu rokā, to velna Arno!

— Ko tad viņš ir savārījis? — Arno piesardzīgi vaicāja.

— Ko? Jau trešo reizi viņš ir izbēdzis. Cer, ka viņam izdosies pa­garināt savu dzīvi. Nekā nebija! Šoreiz mēs viņu dabūsim rokā!..

— Ko tad jūs ar viņu darīsiet? — Arno atkal' vaicāja.

— Pirmo reizi viņu nopēra, otrajā reizē — gandrīz nosita, trešajā reizē viņu pakārs!

— Pakārs! — Arno nošausminājās.

— Citas tiesas tam nemaz nebūs. Paskaties pa labi — redzi to šķērskoku. Tur mēs viņu pakārsim.

— Re kā! — Arno negribīgi iesmējās.

— Vari būt mierīgs, draudziņ! Ja tu satiksi viņu kaut kur, grāb ciet un ved šurp. Mēs pratīsim tavus pūliņus atlīdzināt. Labu ceļavēju!

Viņi aizjāja, bet Arno vēl paspēja tiem uzsaukt:

— Atļaujiet, labie kungi, pakalpojums pret pakalpojumu! Es, redziet, esmu drusku apmaldījies… Parādiet man, lūdzu, ceļu…

— Tas nav sarežģīti, — jātnieks teica. — Redzi, tev aiz muguras ir mūris un grāvis. Tā ir Nuajona. Bet tur, pa kreisi, kur zib pīķi — mūsu postenis. Tieši caur mežu ved ceļš uz Parīzi. Tagad tu visu zini. Laimīgi!

— Paldies! Ar labu nakti! — Arno iesaucās un aizjāja.

Norādījumi bija precīzi. Divdesmit soļus tālāk viņš ieraudzīja krusto­jumu un iejāja mežā.

Nakts bija tumša, mežā nekā nevarēja redzēt. Bet jau pēc desmit minūtēm, kad Arno izbrauca klajumā, mēness, izlauzies cauri mākoņu perlamutra aizkaram, meta blāvu gaismu uz ceļu. Atcerējies, kādas bailes bija jāpārcieš, Arno paslavēja sevi par to, ka pratis izrādīt tādu savaldību. Pagaidām viss beidzās labi, taču nākotne rožainas cerības neraisīja.

«Acīmredzot ar manu vārdu te klīst apkārt īstais Martēns, — viņš domāja. — Bet ja tas puisietis būs izbēdzis no karātavām, viņš var no­nākt Parīzē, un tad gan vairs nebūs labi. Es zinu, ka nekaunība mani var glābt, bet var arī pazudināt. Kāpēc gan viņš ir izšmaucis no cilpas! Man tās ir lielas neērtības! Goda vārds, šis cilvēks man tikai nes ne­laimi."

Arno vēl nebija beidzis savu monologu, kad viņa vērīgās acis pa­manīja kādu stāvu. Tas pat nebija cilvēks, bet vienīgi ēna, ko Arno de Tils redzēja pazūdam grāvi.

„Kas tad tas? Vēl kāda sastapšanās vai varbūt pat slēpnis, ko?" — Arno piesardzīgi vēroja. Viņš gribēja nogriezties mežā, taču biezoknis nebija izbrienams. Viņš pagaidīja kādu brīdi, tad palūkojās uz ceļu. Arī ēna uz mirkli paslējās no grāvja laukā un atkal pazuda.

«Varbūt viņš no manis baidās tāpat kā es no viņa? — Arno prātoja. — Ja nu mēs abi gribam viens no otra aizmukt? Kaut kas ir jādara. Varbūt man turpināt ceļu? Tas, šķiet, būtu visprātīgākais. Jālaiž zirgs auļos un jāpadrāžiis tam garām. Viņam zirga nav… Nu labi! Viņš pat apdomāties nepaspēs!"

Sacīts, darīts. Arno kā vējš padrāzās garām svešiniekam, kurš bija paslēpies grāvi. Tas pat nepakustējās. Arno vairs nejuta bailes, bet galvā pēkšņi radās kāda doma. Viņš pagrieza zirgu atpakaļ un apstājās.

Svešais neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Arno kļuva vēl drošāks un, sajutis veiksmes klātbūtni, devās tieši pie grāvja.

Viņš nepaspēja iesaukties: «Dievs palīdz!", kad svešinieks metās vi­ņam virsū, izrāva viņa labo kāju no kāpšļa un izgrūda Arno no segliem. Tad viņš uzgāzās Arno virsū un pieķērās pie rīkles. Tas viss viņam prasīja kādas divdesmit sekundes.

— Kas tu esi? Ko vajag? — uzvarētājs draudīgi noprasīja pie zemes piespiestajam upurim.

— Saudzējiet, es jūs lūdzu! — Arno gārdza, cietās rokas žņaugos. — Lai arī esmu francūzis, man ir Kalē gubernatora caurlaide.

— Ja jūs patiešām esat francūzis, tad man nekāda caurlaide no jums nav vajadzīga. Bet kāpēc jūs man tuvojāties tādā veidā?

— Man šķita, ka grāvi kāds ir, — Arno atteica, jūtot, ka ienaidnieka tvēriens kļūst vaļīgāks. — Tāpēc es gribēju pārliecināties, vai neesat ie­vainots, vai nav vajadzīga palīdzība.

— Laba doma, — atsaucās cilvēks. — Celieties augšā. Esmu pārāk šerpi sasveicinājies ar jums. Tas nekas. Atvainojiet, tā es mēdzu darīt ar katru, kas bāž degunu manās darīšanās. Ja jau esam tautieši, varam ie­pazīties. Mani sauc Martēns, bet jūs?

— Mani?.. Mani? Bertrāns! — knapi izdvesa pārbiedētais Arno.

Šeit, dziļi mežā, naktī viņš sastapies aci pret aci ar cilvēku, kuru ne

reizi vien ir uzvarējis ar viltību un nelietībām. Bet šoreiz viņš ir ņēmis virsroku, pateicoties savam spēkam un drošsirdībai.

Par laimi viņam nakts tumsa neļāva saskatīt Arno seju, bet balsi viņš prata izmainīt.

— Lūk, Bertrān, — Martēns turpināja, — ziniet, ka šorīt es otro reizi, bet ja ticētu baumām, pat trešo reizi esmu izbēdzis no šiem nolā­dētajiem spāņiem, angļiem, vāciešiem, flāmiem un visiem pārējiem ne­liešiem, kas mūsu nelaimīgo zemi apsēduši kā tāds negants siseņu bars. Jo Francija taču pašlaik, Dievs lai man ir žēlīgs, izskatās pēc Bābeles torņa.*

Jau mēnesi šie nelieši mani dzenā no vienas apdzīvotas vietas uz otru. Man reizēm sāk likties, ka manas mocības viņiem sagādā uzjautri­nājumu.

— Jā, prieka nekāda! — Arno piebilda.

— Nav ko runāt! — Galu galā man viss tā bija apnicis, ka vienā jaukā dienā, tas bija Šonā, es ņēmu un aizlaidos. Man par postu, mani noķēra un tā sita, ka man pašam sevis kļuva žēl. Ko lai saka! Viņi zvē­rēja, ka pakārs mani, ja es atkal sākšu bēguļot, taču man nebija citas izejas. Kad no rīta mani gribēja pārsūtīt uz Nuajonu, es klusītēm atkal aizmuku no tiem ļaundariem. Viens Dievs to zin, cik cītīgi viņi meklēja mani… Bet es uzrāpos milzīgā kokā un visu dienu tur notupēju… Bija gan joki, kad viņi, zem koka sasēdušies, lamāja mani pēdējiem vārdiem! Joki pārāk priecīgi nebija, tas nu gan. Labi…

Vakarā es nokāpu no sava torņa un uzreiz mežā apmaldījos, kā ne­kā — sveša vieta… Un vēl — es vai mirstu, kā man gribas ēst. Veselu

Bībelē stāstīts par to, kā cilvēki savā lepnībā nolēmuši Bābelē uz­celt torni līdz pašām debesīm, bet Dievs dusmās sajaucis tiem va­lodas, t.i. katrai tautai iedeva citu valodu. Cilvēki vairs nesaprata cits citu, un tornis palika neuzcelts.

dienu neko neesmu ēdis, tikai pa kādai lapiņai vai saknītei… Vai tad to var saukt par ēšanu? Nav brīnums, ka es no bada esmu pārguris tā, ka krītu no kājām nost.

— Man nu gan tā nešķita. Jūs man uzskatāmi pierādījāt pavisam ko citu..

— Tas tāpēc, ka es, draugs, biju pārāk uztraucies. Bet tu mani ne­piemini ar ļaunu. Man laikam no neēšanas ir sācies drudzis. Bet tu man esi kā Dieva dāvana. Ja tu esi tautietis, tu mani ienaidniekam ķetnās neiegrūdīsi, vai ne?

— Protams, protams… Viss, ko es varu… — Arno izklaidīgi noteica, drudžaini cenšoties izdomāt, ko tagad darīt. Viņš jau bija sapratis, cik izdevīgi viņam būtu iegrūst dunci dubultniekam ribās.

— Tu man vari palīdzēt, — lētticīgais Martēns sacīja. — Vai tu vis­maz zini šo apkārtni?

— Pats es esmu no Ovrē, tas ir ceturtdaļljē attālumā no šejienes, — Arno teica.

— Tu jāj uz turieni? — Martēns vaicāja.

— Nē, es no turienes nāku, — mirkli padomājis, melu meistars atbil­dēja.

— Tātad Ovrē ir tajā pusē? — Martēns parādīja ar roku uz Nuajo­nas pusi.

— Jā, jā, tur, — Arno apstiprināja, — tā ir pirmā apdzīvotā vieta aiz Nuajonas pa Parīzes ceļu.

— Pa Parīzes ceļu! — Martēns iesaucās. — Re, kā var apjukt! Es domāju, ka eju prom no Nuajo nas, bet ir tieši otrādi. Tātad, lai nonāktu vilkam zobos, man jāiet uz turieni, no kurienes tu nāc!

— Tieši tā… Es pats jāju uz Nuajonu. Jūs kādu gabaliņu nāciet kopā ar mani, un pirms pārceltuves pār Uāzas upi ieraudzīsiet citu ceļu, kas jūs taisni aizvedīs uz Ovrē.

— Milzīgs paldies, Bertrān, mans draugs! — Martēns pateicās. — Protams, īsāks ceļš ir daudz no svara, jo es esmu tik ļoti noguris un, kā jau teicu,, mirstu vai badā. Vai tev gadījumā nav kaut kas ēdams līdzi? Tu būtu mani divreiz izglābis — no bada un no angļiem.

— Kā par spīti, — Arno atbildēja, — somā nav ne kripatiņas… Bet man ir pilna blašķe, ja gribi kādu malku…

Patiešām, Babete nebija aizmirsusi piepildīt sava draudziņa blašķi ar Kipras sarkano vīnu. Pa ceļam Arno ne reizes tai nebija pieskāries, lai nezaudētu domu asumu varbūtējās briesmās uz ceļa.

— Kā tad negribēšu! — Martēns priecīgi iesaucās. — Laba vīna malks mani lieliski uzmundrinās.

— Labs ir! Ņem un dzer, draudziņ, — Arno teica, pastiepdams blaš­ķi.

— Paldies, lai Dievs tev to atlīdzina! — Martēns noteica. Un neko ļaunu nedomādams pielika pie mutes blašķi, kas bija saimnieka cienīga viltniece. Vīns uzreiz tam iesitās galvā.

— Ha, ha, — viņš iesmējās, — sasilda lieliski!

— Bet tas taču ir tikai vīns, — Arno atbildēja. — Es pie pusdienu galda divas pudeles izdzeru. Paskatieties, cik brīnišķīga nakts! Piesēdīsim zālē uz brītiņu. Tu atpūtīsies un varēsi vēl iedzert. Man laika diezgan, jāpaspēj Nuajonā līdz desmitiem, kad slēdz vārtus… Starp citu, neuzskrej virsū ienaidnieka patruļai. Vispār vislabāk būtu palikt tepat un draudzīgi papļāpāt. Kā tu nokļuvi gūstā?

— Es pats nemaz lāga nezinu, — Martēns teica. — Laikam sadūrās manas dzīves divas līnijas — viena, ko es pats zinu, un otra, par kuru es dzirdu nostāstus. Piemēram, man grib iestāstīt, ka es esmu piedalījies kaujā pie Senlorānas un padevies ienaidniekam, bet man pašam šķiet, ka es tur nekad neesmu bijis…

— Un tu to visu klausies? — kā brīnīdamies jautāja Arno de Tils. — Tev ir divi varianti? Bet tam jābūt ļoti aizraujoši. Atzīstos, man patīk satriecoši stāsti. Iedzer, brāl, pāris malkus, lai atmiņa noskaidrojas, pa­stāsti man kaut ko no saviem piedzīvojumiem. Vai tu gadījumā neesi no Pikardijas?

— Nē, — Martēns teica, kad trīs ceturtdaļas jau bija izdzertas, — es esmu no dienvidiem, no Artigas.

— Runā, tur nav slikti. Tev tur ir ģimene?

— Jā, sieva un ģimene, — Martēns labprāt atbildēja.

Vai vēl jāsaka, ka Kipras vīns ātri atraisīja viņam mēli. Tāpēc, Arno daudzo jautājumu mudināts, Martēns ņēmās klāstīt savu dzīvesstāstu. Viņš stāstīja par bērnību, par pirmo mīlestību, par laulībām, par to, ka viņa sieva ir brīnišķīga sieviete, taču tai ir viens trūkums — viņas vieglā rociņa var vienā jaukā bridi kļūt neiedomājami smaga, turklāt nevar zināt, kāda iemesla pēc. Protams, sievas pļaukas virām nav jāuztver nopietni, taču tas var kļūt apnicīgi. Tāpēc Martēns atstāja sievu bez ipašas nožēlas.

Viņš neaizmirsa pastāstīt par dzelzs laulības gredzentiņu uz pirksta un par vairākām vēstulēm, ko viņš ir saņēmis no dārgās sieviņas, kad viņam pirmo reizi nācās šķirties — tās vienmēr ir klāt… šeit, uz krūtīm. Stāstot to, labsirdīgais Martēns pat apraudājās no skaistajām atmiņām.

Tad nāca stāsts par to, kā viņš kalpoja pie vikonta d'Eksmesa, kā viņu sāka vajāt ļaunais gars, kā viņš — Martēns, sāka dubultoties un pats sevi vairs nepazina. Taču šis stāsts Arno de Tilam bija zināms un viņš visādi centās uzvedināt Martēnu uz bērnības atmiņām, uz tēva mājām, pie draugiem un radiem Artigā, pie sievas Bertrānas jaukumiem un slik­tajām īpašībām.

Nebija pagājušas pat divas stundas, kad viltīgais Arno de Tils veikli bija uzzinājis visu, ko gribēja, par Martēna ieradumiem un slēpjamiem notikumiem viņa dzīvē. Martēns gribēja celties un iet, taču tūdaļ nogāzās no kājām.

— Kā tad tā! Kā tad tā! Kas notiek? — viņš skaļi iesmējās. — Tas pretīgais viniņš savu ir padarījis. Iedod man roku, draugs, es mēģināšu tikt augšā.

Arno piepalīdzēja, un viņš grīļodamies piecēlās.

— Ak, cik daudz lukturu, — Martēns iesaucās. — Vai, cik es esmu kļuvis dumjš — tās taču ir zvaigznes!

Viņš uzsāka skaļu dziesmu:

Pie pilnas vīna glāzes Tev parādīsies velns. No bezdibeņa nācis Ar tevi papļāpāt.

— Apklusti! — Arno iesaucās. — Ja nu kaut kur tuvumā ir ie­naidnieka patruļa?

— Diezgan! Tagad es pats par viņiem pasmiešos! Ko man viņi var padarīt? Pakārt? Labi, lai notiek! Tu mani gan esi brangi piedzirdījis, draudziņ!

Pie pilnas vīna glāzes…

— Klusu! — Arno nošņāca. — Nu, mēģini paiet. Tu gribēji iet uz Ovrē nakts patversmi?

— Jā, jā… Bet kāpēc jāiet uz Ovrē? Es gribu pagulēt tepat, zālitē, Dieva Kunga lukturu gaismā.

— Pareizi, bet no rīta tevi savāks spāņu patruļa un aizvedīs uz ka­rātavām gulēt tālāk.

— Uz karātavām? — Martēns teica. — Nē, tad jau labāk es tomēr mēģināšu iet uz Ovrē. Tas ir uz to pusi? Nu, es eju!

Viņš patiešām gāja, taču viņa gaita bija tik līkumaina un saraustīta, ka Arno saprata — bez viņa palīdzības Martēns nokritīs un aizmigs, taču tas nelieša Arno plānos neietilpa.

— Zini ko? — viņš teica Martēnam. — Es esmu izpalīdzīgs cilvēks, bet Ovrē ir pavisam netālu. Dod roku, es tevi pavadīšu.

— Labs ir! — Martēns teica. — Neesmu lepns…

— Ejam, ir jau vēls, — Arno de Tils noteica un, turot savu du­bultnieku zem rokas, devās tieši karātavu virzienā. — Laiku īsinot varbūt pastāstīsi vēl kaut ko interesantu par Artigu?

— Tad es tev izstāstīšu par Papoti, — Martēns iedomājās. — Ak, tā nabaga PapoteL

Taču stāsts bija tik samudžināts, ka mēs neņemamies jums to šeit pārstāstīt. Tad, kad jau tas gāja uz beigām, viņš pienāca pie karātavām.

— Lūk, — Arno teica. — Tālāk man nav ko iet. Redzi tos vārtus? Tas ir ceļš uz Ovrē. Tu pieklauvē, naktssargs atvērs. Saki, ka tevi sūtu es, Bertrāns, tev parādīs manu māju, tur tevi uzņems mans brālis, pa­baros un parādīs guļvietu. Tas ir viss! Dod man roku uz atvadām un paliec sveiks!

— Sveiks! Paldies tev, — Martēns atbildēja. — Es pat nezinu, kā lai tev pateicos par visu, ko manā labā esi darījis. Neuztraucies, Dievs ir taisnīgs, tu jau nu no viņa savu tiesu dabūsi. Paliec sveiks!

Dīvaina lieta! Izdzirdējis šo pareģojumu, Arno nevilšus sarāvās. Lai gan viņš nebija māņticīgs, gandrīz jau gribēja saukt Martēnu atpakaļ. Ta­ču tas jau bija pie vārtiem un dauzīja tos ar dūrēm.

«Stulbenis! Klauvē pie sava kapa, — Arno nodomāja. — Nekas, lai klauvē vien."

Martēns, nenojaušot, ka viņa ceļabiedrs no attāluma seko viņa rīcībai, nebalsī kliedza:

— Sardze! Cerberi! Taisīsiet vaļā vai nē! Es nāku no Bertrāna, no godājamā Bertrāna!

— Kas tur ir? — sargs vaicāja. — Vārti ir slēgti. Kas tur uzdrošinās trokšņot nakts laikā?

— Kas? Tas esmu es, nezinīt, Martēns, es pats arī Arno de Tils, ja vēlaties, Bertrāna draugs!

— Arno de Tils! Patiešām? — sargs vaicāja.

— Jā, jā, jā! — Martēns kliedza, ar rokām un kājām daudzot pa vārtiem.

Vārti beidzot atvērās, un Arno de Tils, mežā paslēpies, dzirdēja, kā vairāki karavīri vienā balsī iesaucās:

— Viņš, patiesi viņš! Protams, tas ir viņš!

Martēns tajā brīdī, laikam pazinis savus mocītājus, tik izmisīgi ie­kliedzās, ka noskanēja visa apkārtne. Pēc skaņas Arno nojauta, ka drosmīgais Martēns iesaistījies bezjēdzīgā kautiņā. Bet pret divdesmit ka­ravīriem viņš varēja likt tikai divas dūres. Tad cīņas troksnis norima. Bija dzirdams tikai tas, kā Martēns nolād visu pasauli.

— Viņš varbūt domā, ka lamas un kaušanās palīdzēs, — Arno no­domāja, apmierināts berzējot rokas.

Kad viss norima, viltnieks nolēma iet dziļāk mežā. Viņš piesēja zirgu pie koka, seglus nolika zemē uz sausajām lapām, ietinās apmetnī un pēc dažām minūtēm jau gulēja dziļā miegā, ko Dievs dāvā gan nelabojamam ļaundarim, gan nevainīgam cietējam.

Tā viņš nogulēja astoņas stundas no vietas, bet kad pamodās, vēl bija tumšs. Paskatījies zvaigznēs, viņš saprata, ka nav vairāk kā četri no rī­ta. Viņš piecēlās, nopurinājās un, zirgu neatsējis, piesardzīgi izgāja uz ceļa.

Uz zināmajām karātavām šūpojās nelaimīgā Martēna ķermenis. Ne­ķītrs smaids nozibēja Arno lūpās. Stingrā solī viņš piegāja pie nekustīgā ķermeņa un gribēja to aizsniegt. Taču Martēns karājās pārāk augstu. Tad Arno ar dunci rokā uzlīda pa karātavu stabu augšā un pārgrieza striķi. Ķermenis novēlās zemē.

Arno norāpās lejā, novilka Martēnam no pirksta dzelzs gredzenu, ko neviens cits nebūtu iekārojis, parakņājās aiz vestes, izņēma un rūpīgi no­slēpa pie sevis Martēna papīrus, atkal ietinās apmetnī un mierīgi devās prom.

Mežā viņš sameklēja savu zirgu, apsegloja to un aizjāja uz Ovrē. Viņš bija apmierināts, mirušais Martēns tam vairs nebija bīstams.

Pēc pusstundas, kad pirmais saules stars vēstīja par jauno dienu, ga­rāmgājējs malkas cirtējs ieraudzīja pie karātavām auklas galu un pakārto, kurš gulēja zemē. Viņš ar drebošu sirdi tuvojās mironim. Viņam nelika miera jautājums — kāpēc ķermenis guļ zemē? Vai no sava svara notrūcis, vai arī kāds par vēlu ieradies draugs pārgriezis auklu? Malkas cirtējs pat sadūšojās pieskarties pakārtajam, lai pārliecinātos, vai tas patiešām ir mi­ris.

Tad, viņam par šausmām, mironis pakustējās un cēlās augšā. Pārbijies malkas cirtējs ieskrēja mežā, metot krustus un saucot palīgā Dievu un visus svētos.