Divas Diānas

VI Martēna labā slava pamazām tiek atgūta

— Es un pagalam? — Martēns nošausminājās.

— Debesu tētiņ! — zemnieks iespiedzās, ieraudzījis Martēna seju.

— Tātad „es", kurš nav „es", ir miris! Augstais Dievs! — Martēns turpināja. — Tātad dubultajai dzīvei beigas klāt! Tas taču nemaz nav slikti. Runā, draudziņ, runā, — viņš griezās pie apstulbušā zemnieciņa.

— Ak, cienītais kungs, — sūtnis aplūkoja un aptaustīja Martēnu. — Kā tad jūs varējāt atbraukt ātrāk par mani? Es steidzos ko kājas nes, izpildīt jūsu rīkojumu, lai dabūtu savus desmit ekijus.

— Re, kā! Bet, mīļais draugs, es tevi nekad neesmu redzējis! — Martēns sacīja. — Bet tu runā tā, it kā mani pazītu…

— Kā tad lai es jūs nepazītu? — zemnieks brīnījās. — Jūs taču pats mani šurp sūtījāt paziņot par to, ka Martēns ir pakārts.

— Kā tā? Martēns taču esmu es!

— Jūs? Tātad jūs pats likāt pateikt, ka esat pakārts? — zemnieks bija pārsteigts.

— Nu saki, kur un kad es tādas lietas esmu sarunājis? — Martēns nelikās mierā.

— Tūlīt jums to izstāstīt?

— Jā, visu, visu!

— Neskatoties uz to, ka jūs pats man teicāt „ne vienam ne vārda"?

— Neskatoties uz „nevienam ne vārda".

— Ja jums ir tik slikta atmiņa, stāstīšu ar. Jo sliktāk jums pašam! Pirms sešām dienām es ravēju nezāles savā laukā…

— Kur tad ir tavs lauks? — Martēns viņu pārtrauca.

— Man patiešām ir jāatbild? — zemnieks jautāja.

— Protams, aunapiere!

— Mans lauks ir aiz Montaržī, tieši tur! Kad es strādāju, jūs braucāt garām. Uz muguras jums bija ceļa soma. „Hei, ko tu dari?" — tā jūs man vaicājāt. „Nezāles ravēju, cienītais kungs," — es atbildēju. „Cik tu nopelni ar tādu darbu?" — „Četri sū pa dienu iznāk." — „Vai negribi nopelnīt vairāk? Uzreiz divdesmit ekijus pa divām nedēļām?" — „Oho!" — „Jā vai nē?" — „Katrā ziņā!" — „Nu re. Tad nekavējoties dodies uz Parīzi. Ja tu kāto veikli, pēc piecām vai sešām dienām būsi galā. Uzzināsi, kur ir Svētā Pāvila dārzu iela un kur tur dzīvo vikonts d'Eksmess. Uz viņa māju tev ir jāiet. Viņš pats mājās nebūs, bet tu sastapsi cienījamu kundzi Aloīzi, viņa audžumāti, un teiksi viņai… Klausies uzmanīgi. Tu viņai teiksi: "Esmu atbraucis no Nuajonas." Saprati? Ne no Montaržī, bet no Nuajonas. „Esmu atbraucis no Nuajonas, kur pirms divām nedēļām pakāra vienu jums pa­zīstamu cilvēku, vārdā Martēns." Atceries labi — Martēns.

„ Viņam atņēma visu naudu un, lai viņš neizpļāpātos, viņu pakāra… Bet kad viņu stiepa uz karātavām, viņš man pačukstēja, lai es jums šo bēdu vēsti paziņoju. Viņš man solīja, ka jūs man par to iedosiet desmit ekijus. Es pats redzēju, kā viņu pakāra, tāpēc esmu atnācis…" Tā tev ir jāpasaka tai krietnajai sievietei. Saprati?" — „Labi, kungs, — es atbil­dēju, — bet jūs runājāt par divdesmit ekijiem, bet tagad tikai par desmit." — „Muļķi! Ņem savus pirmos desmit, še tev!" — „Nu, tad es eju. Bet ja tā sieviete vaicās, kāds tas Martēns izskatījās, kuru es patiesībā nemaz neesmu redzējis?" — „Skaties uz mani." — „Skatos." — „Nu, re. Tu aprakstīsi Martēnu, it kā es tas būtu!"

— Pārsteidzoši! — Gabriels nočukstēja, uzmanīgi klausoties.

— Tā es, kungs, ierados, lai pasacītu visu, ko jūs man likāt. Bet izrādās, ka jūs jau esat priekšā! Man, protams, gadījās apstāties dažos traktieros pa ceļam… taču ne uz ilgu laiku. Jūs man devāt sešas dienas un šodien ir tieši sestā diena, kopš es izgāju no Montaržī.

— Jā, draudziņ… Pirms sešām dienām es gāju caur Montaržī. Jā, jā. Manuprāt, tavs stāsts ir tīrā patiesība, — domīgs ierunājās Martēns.

— Nē taču, — Aloīze enerģiski iejaucās, — tieši otrādi, šis cilvēks melo! Viņš esot runājis ar jums Montaržī pirms sešām dienām, bet jūs jau divpadsmit dienas neesat ne soli laukā no mājas spēris.

— Jā, jā, — Martēns atteica, — taču mans dubultnieks…

— Nav vēl ne divu nedēļu, kopš jūs pakāra Nuajonā, bet pirms tam jūs apgalvojāt, ka esat pakārts pirms mēneša!

— Tā es teicu, taču mans dubultnieks…

— Tukša pļāpāšana! — Aloīze iesaucās.

— Nebūt ne, — Gabriels ierunājās, — es domāju, ka šis cilvēks mums ir norādījis ceļu uz patiesību.

— Ak, labais kungs, jūs nekļūdāties! — zemnieks priecīgs māja ar galvu. — Kā būs ar maniem desmit ekijiem?

— Varat neuztraukties, — Gabriels teica, — taču tu mums pasaki savu vārdu un kur tu dzīvo. Var gadīties, ka tu mums būsi vajadzīgs kā liecinieks. Šķiet, ka daudzu noziegumu kamols sāk lēnām šķetināties va- Jā… .

— Bet jūsu gaišība… — Martēns centās iebilst.

— Pietiks par to runāt. Tu paseko, Aloīze, lai šim cilvēkam ne par ko nav jāžēlojas. Gan jau tā lieta tiks noskaidrota. Bet ir jau astoņi. Man ir laiks iet uz Luvru. Pat ja karalis mani nepieņems priekšpusdienā, es varēšu parunāt ar admirāli un hercogu de Gīzu.

— Jūs pēc tam nāksiet uzreiz mājās? fc

— Uzreiz? Neuztraucies, audžumāt. Man ir nojauta, ka,neraugoties ne uz ko, uzvarētājs būšu es.

— Tā būs, ja Dievs būs uzklausījis manas sirsnīgās lūgšanas, — Alo­īze noteica. ž.

— Bet tu, Martēn, arī tiksi attaisnots… tomēr ne ātrāk, kā mēs iz­cīnīsim citu attaisnošanu un atbrīvošanu. Pagaidām paliec sveiks, Martēn. Uz redzēšanos, audžumāt.

Viņi abi noskūsptīja roku, ko Gabriels tiem sniedza. Tad viņš, bargs un apņēmīgs, uzmeta plecos platu apmetni, izgāja no mājas un devās uz Luvru.

„Tieši tāpat pirms daudziem gadiem aizgāja viņa tēvs un vairs ne­atgriezās…" - Aloīze nodomāja.

Kad Gabriels pārgāja pāri tiltam un nonāca Grēva laukumā, viņš ie­vēroja kādu cilvēku, kurš bija ievīstījies rupjā apmetnī. Bija redzams, ka svešinieks cenšas slēpt savu seju zem platās cepures.

Gabrielam likās kaut kas pazīstams viņa stāvā, tomēr viņš neapstājās un pagāja garām.

Svešais, ieraudzījis vikontu d'Eksmesu, gandrīz metās tam klāt, taču aprāvās un tikai klusi pasauca:

— Gabriel, mans draugs!

Viņš pacēla cepures malu, un Gabriels saprata, ka nebija kļūdījies.

— De Koliņī kungs! Ko tad jūs darāt te šajā stundā?

— Ņe tik skaļi, — admirālis noteica. — Jāatzīstas, man negribētos, ka mani pazīst. Tomēr redzot jūs, mans draugs, es nespēju noturēties jūs neuzrunājis. Kad jūs ieradātiies Parīzē?

— Šorīt, — Gabriels atbildēja, — un es pašlaik eju uz Luvru, lai satiktu jūs.

— Ļoti jauki! Ja jūs pārāk nesteidzaties, paiesimies kādu gabaliņu. Pa ceļam izstāstīsiet, kas ar jums bija atgadījies.

— Es jums izstāstīšu visu, ko var izstāstīt uzticamam draugam, — Gabriels sacīja. — Bet vispirms, admirāli, atļaujiet man jums uzdot vienu jautājumu par kādu man ārkārtīgi svarīgu lietu.

— Es jau paredzu, kas tas būs par jautājumu, — admirālis atbildēja, taču arī jums, mans draugs, nebūs grūti paredzēt atbildi. Jūs, šķiet, gribat zināt, vai es esmu turējis savu solījumu, ko jums reiz devu? Vai es esmu ziņojis karalim par to varonību, ko jūs parādījāt Senkantēnas aizstāvē­šanā?

— Nē, admirāli, — Gabriels iebilda, — ne jau par to, ticiet man, es gribēju jautāt. Es jūs pazīstu un tāpēc nešaubos, ka, atgriezies no karalauka, jūs izpildījāt to, ko man solījāt un izstāstījāt karalim par ma­niem nopelniem. Var būt, ka jūs pat pārspīlējāt tos. Jā, to visu es jau zinu iepriekš. Bet es nezinu un ar nepacietību gribu uzzināt — ko jums atbildēja Indriķis II?

— M-jā… — admirālis nopūtās. — Par atbildi Indriķis man pavai­cāja, kas noticis ar jums. Man bija grūti sniegt konkrētu atbildi. Vēstulē, kuru jūs man pēdējo rakstījāt, nebija nekādu ziņu, jūs tikai atgādinājāt man savu lūgumu. Es karalim teicu, ka kritis jūs neesat, bet acīmredzot saņemts gūstā un kautrējaties man to paziņot.

— Ko teica karalis?

— Karalis, mans draugs, teica: „Labi!" un pasmaidīja. Kad es atkal ierunājos par jūsu nopelniem kaujas laukā, viņš pārtrauca mani ar vār­diem: „Nerunāsim vairs par to."

— Tā jau es domāju, — Gabriels ar rūgtumu noteica.

— Saņemieties, draudziņ! — admirālis mierināja Gabrielu. — Atce­rieties, ka Senkantēnā es jums ieteicu pārāk nepaļauties uz šīs pasaules vareno labvēlību.

Gabriels nikni izmeta:

— Karalis ir pacenties aizmirst par mani, uzskatīdamies, ka es esmu kritis vai saņemts gūstā! Bet ja es nostāšos viņa priekšā un pieteikšu savas tiesības, viņš būs spiests mani atcerēties!

— Bet ko tad, ja viņa atmiņa tomēr nenoskaidrojas? — admirālis iejautājās.

— Admirāli, — Gabriels nopietni teica, — katrs, kam nodarīts pāri, var griezties pie karaļa pēc taisnības. Bet kad apvainotājs ir karalis pats, atliek paļauties vienīgi uz Dievu — tas sniegs gandarījumu.

— Cik es saprotu, jūs pats esat gatavs kļūt par augstākās varas izpil­dītāju? *

— Neesat kļūdījies, admirāli.

— Labi, — Koliņī sacīja, — tad varbūt ir īstā reize atcerēties mūsu sarunu par apspiesto ļaužu ticību. Es jums toreiz stāstīju par drošu lī­dzekli, kā var tiesāt karaļus — kalpojot taisnībai.

— Arī es atcerējos par to sarunu, — Gabriels atsaucās. — Kā re­dzat, atmiņa mani nav pievīlusi. Iespējams, ka es izmantošu jūsu ietei­kumu…

— Ja tas ir tā, vai varat man veltīt tikai vienu stundu?

— Karalis pieņem pēcpusdienā. Līdz tam laikam es esmu jūsu rīcībā.

— Nāciet man līdzi. Jūs esat īsts godavīrs, tāpēc es jums neprasīšu nekādus zvērestus. Dodiet man goda vārdu, ka glabāsiet noslēpumā visu, ko redzēsiet un dzirdēsiet.

— Apsolos būt kluss kā kaps.

— Iesim, — admirālis sacīja, — Luvrā jūs esat apvainots, bet jūs vismaz uzzināsiet, kā var atriebties.

Gabriels un Koliņī pārgāja pāri tiltam un sāka iet pa šaurajām, lī­kumotajām ieliņām, vienai no kurām tajos tālajos laikos bijs dots Svētā Jēkaba vārds.