Divas Diānas

XXX Kara viltības

Kaut arī Martēns savas domas nosauca par maldīgām ilūzijām, tomēr tās piepildījās. Kad Gabriels, pārvarējis daudzas grūtības, iegāja mežā, kur viņu gaidīja barons Volpergs, pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija viņa ieročnesējs.

— Martēn! — Gabriels iesaucās.

— Viņš pats, monsenjor, — nosmīnēja ieročnesējs. Taču šis bija tas Martēns, kam nekaunības nekad nebija par maz.

— Cik ilgi jau tu te esi? — Gabriels vaicāja.

— Kādu stundu, monsenjor.

— Ko tu saki?! Bet tu, šķiet, esi pārģērbies? Kad mēs pirms trīs stundām šķīrāmies, tev bija citas drēbes mugurā.

— Tā ir. Es samainījos ar kādu zemnieku.

— Un tev ceļā nebija nekādu nepatikšanu?

— Nekādu.

— Ja jūs neiebilstat, vikont, — sacīja pienākušais barons, — mēs sāksim pēc pusstundas. Jo vēl pat nav pusnakts. Es uzskatu, ka Sen­kantēnā mums jāieiet ap trijiem naktī. Starp citu, šajā laikā stipri sama­zinās patruļas modrība. Jūs man piekrītat, vikont?

— Piekrītu. Un jūsu viedoklis pilnīgi sakrīt ar Koliņī kunga norādījumiem. Viņš mūs ap trijiem gaidīs pilsētā. Tad mums jau būtu jābūt tur. Bet vēl jau nav zināms, vai mēs līdz viņam nokļūsim…

— Noteikti nokļūsim, atļaujiet man iejaukties, — sacīja Arno-Mar- tēns. — Ejot garām valoņu nometnei, es paspēju to labi nopētīt un aiz­vedīšu jūs tai garām kaut ar aizsietām acīm.

— Kas par brīnumu, Martēn? — Gabriels iesaucās. — Ko tik tu esi paspējis šo divu stundu laikā! Kopš šī brīža es varēšu paļauties ne tikai uz tavu uzticību, bet arī uz apķērību.

— Ak, monsenjor, paļaujieties visvairāk uz manu centību un varbūt vēl uz noslēpumainību. Tas manu godkārību apmierinātu pilnībā.

Gadījums bija tik labvēlīgs izmanīgajam Arno, ka no šī brīža, kad parādījās Gabriels, šim melim bija visas iespējas runāt pilnu patiesību. Kamēr Volpergs un Gabriels bija aizgājuši apspriest ekspedīcijas plānu, nelietīgais Aino varēja izdomāt savu, viņš paļāvās uz brīnumaino apstākļu sakritību, kas līdz šim vienmēr bija viņam labvēlīga.

Bet patiesībā bija noticis lūk, kas.

Izkļuvis no gūsta, Arno pusotru diennakti klīda pa apkārtnes mežiem, neuzdrošinādamies iet no meža laukā. Uz vakarpusi viņš Anžemonas me­žā saskatīja zirga pakavu nospiedumus, acīmredzot te slēpās jātnieki. Ņe­mot vērā, ka tie devušies dziļāk mežā, tie bija franči.

Arno pacentās tiem pievienoties, un viņam tas izdevās. Pirmais Vol- perga karavīrs, kas ar viņu sasveicinājās, tūlīt to nosauca par Martēnu, un viņš, protams, atsaucās uz šo vārdu. Ieklausījies vīru sarunās, viņš drīz vien uzzināja, ka šajā pašā naktī jāierodas vikontam d'Eksmesam, kurš ir Senkantēnā un kopā ar viņu arī Martēnam.

Tāpēc Arno uzskatīja par Martēnu un, dabiski, sāka izjautāt par vi­kontu.

— Vikonts nāks, mēs gājām katrs pa savu ceļu, — viņš atbildēja un tūlīt aptvēra, ka neparedzēta sastapšanās ar Gabrielu tam sola jaunas iespējas.

Pirmkārt, varēs nerūpēties par iztiku tik grūtajos laikos. Otrkārt, viņš zināja, ka sagūstīto konetablu Monmoransī nomāc ne tik daudz apkau­nojošā sakāve un gūsts, cik doma par to, ka viņa nīstais un tagad tik varenais sāncensis hercogs de Gīzs nu ir ieguvis pilnīgu karaļa uzticību.

Saistīties ar vienu no Gīza draugiem būtu izdevīgi, jo tad viņš uz­zinātu visus jaunumus un varētu tos dārgi pārdot konetablam.

Un, visbeidzot, Gabriels bija Monmoransī personīgs ienaidnieks, gal­venais šķērslis viņa dēla un karaļa meitas laulībām.

Bet ja atgriezīsies īstais Martēns, Arno domāja, viņš var sagraut visus labi iecerētos plānus. Tāpēc, lai pats netiktu atmaskots, lai ko tas arī maksātu, ir jādabū pie malas Martēns vai pat jānogalina tas.

Cik gan liels bija viņa prieks, kad vikonts d'Eksmess atgriezās viens un uzreiz pazina viņā Martēnu! Arno, kā izrādījās, pats to nezinot, bija Volpergam un viņa vīriem pateicis taisnību.

Tad viņš pavisam droši uzticējās savai zvaigznei, cerībā, ka viņa aiz­bildnis Sātans būs nabaga Martēnu iegrūdis spāņiem rokās.

Drīzumā Volperga vienība sadalījās trijās kolonnās un devās ceļā trīs dažādos virzienos.

Gabriela kolonna piesardzīgi pagāja garām valoņu nometnei un pēc lai­ka jau bija pie Senkantēnas sienām, ko no visām pusēm apsargāja spāņi.

Pilsēta, šķiet, bija sastingusi satrauktās gaidās, jo Gabriela un Vol­perga drosmīgās operācijas rezultāts pilsētai nestu vai nu glābiņu, vai sakāvi.

Tāpēc admirālis jau kopš diviem naktī pats atradās tajās vietās, kur Volperga vienībai bija jānāk un pavēlēja sargposteņiem būt gatavībā.

Tad viņš pats uzkāpa sargtornī un ieklausījās draudīgajā nakts klu­sumā. Tomēr viņš nekā ņespēja saklausīt, nekā nevarēja ieraudzīt, tikai tālus vājus trokšņus no spāņu ierakumiem un baltās ienaidnieku teltis uz melno mežu fona.

Nespēdams valdīt uztraukumu, admirālis nolēma pats doties uz bīsta­māko vietu, kur bija jāizšķiras Senkantēnas liktenim. Viņš nokāpa no tor­ņa lejā un vairāku virsnieku pavadībā aizjāja uz de la Rēnas bastionu.

Kad Kanoniķu baznīcas tornī nosita trīs, no Sommas purvu puses atskanēja pūces kliedziens.

— Paldies Dievam! Tie ir viņi! — iesaucās admirālis.

Pēc Koliņī mājiena Breila kungs, Senkantēnas gubernators, salika plaukstas pie mutes un atbildēja uz signālu, veiksmīgi atdarinot jūras ērg­ļa balsi.

Nāves klusums nolaidās pār zemi. Sasprindzinot dzirdi, admirālis un viņa svīta sastinga gaidās.

Pēkšņi no tās puses, kur skanēja putnu balsis, nogranda musketes šāviens un tam sekoja šaušanās, kliedzieni un sākās šausmīgs troksnis…

Pirmā kolonna bija pamanīta.

— Par simt drosminiekiem mazāk! — admirālis izmisis iesaucās.

Ātri nokāpis no uzbēruma, viņš atkal kāpa zirgā un, ne vārda ne­sacījis, jāja uz Senmartēna bastionu, kur tika gaidīta Volperga vienības cita kolonna.

Admirāli nepameta dvēseli plosošais nemiers. Gaspārs Koliņī atgā­dināja spēlmani, kurš visu savu mantību licis uz trim kārtīm. Pirmā bija sista. Kas būs ar otro?

Diemžēl! Tāds pats pūces kliedziens atskanēja aiz vaļņiem, tāds pats jūras ērglis atsaucās pilsētā. Tad — iepriekšējā aina — sardzes šāviens, zalves, ievainoto kliedzieni…

— Divsimt mocekļu! — Koliņī smagi nopūtās.

Un atkal viņš uzlēca seglos. Pa divām minūtēm viņš aizjāja līdz sle­penajai ejai priekšpilsētā. Tur viss bija klusu.

„Tās ir beigas, — admirālis sprieda, — ienaidnieks nu ir sacelts kā­jās. Tas, kurš komandē trešo kolonnu, neriskēs pakļaut savus cilvēkus nāves briesmām un būs atkāpies."

Tādā sakarībā šīs trešās iespējas spēlmanim vispār nebija. Koliņī prā­tā pat pazibēja doma, ka trešā kolonna sakauta reizē ar otro.

Bēdu un niknuma karstās asaras plūda pa sirmā admirāļa vaigiem. Pēc dažām stundām pilsētnieki, uzzinājuši par pēdējo neveiksmi, zaudēs cīņassparu un atkal sāks runāt par padošanos.

Pat ja pilsētnieki negribētu padoties, ar tik bēdīgu noskaņojumu viņi nevarēs noturēties pret spāniešiem. Ilgi nebūs jāgaida uz pēdējo uzbru­kumu Senkantēnai un līdz ar to Francijai…

It kā jūtot Koliņī piesardzību, netālu stāvošais gubernators Breils klu­si iesaucās:

— Uzmanību! — Un kad admirālis pagriezās, viņš pamāja ar roku uz aizsarggrāvi, pa kuru virzījās tumša mēma ēna.

— Draugi vai naidnieki? — Breils klusi vaicāja.

— Klusu! — admirālis atbildēja. — Mēs esam gatavi uz visu.

— Cik klusi viņi nāk! — gubernators turpināja. — Pakavu klaboņu nemaz nevarēja dzirdēt… Patiešām, viņus var noturēt par spokiem.

Un māņticīgas Breils katram gadījumam pārmeta krustu. Koliņī bija mazāk bailīgs, viņš skatījās melnajā mēmajā tumsā.

Kad jātnieki bija tikai piecdesmit soļu attālumā, Koliņī pats iekliedzās jūras ērgļa balsī. Viņam atbildēja pūces sauciens.

Tad admirālis no priekiem kā bez jēgas metās uz slepeno eju, deva rīkojumu tūlīt atvērt vārtus, un simt mēmu jātnieku melnos apmetņos melni apklātos zirgos iejāja pilsētā.

Tagad varēja redzēt, kāpēc nebija dzirdama pakavu klaboņa — zirgu pakavi bija aptīti ar lupatām.

Tikai pateicoties šai viltībai, kas tika izdomāta jau pēc divu pirmo kolonnu zaudēšanas, trešā varēja nokļūt pilsētā. Bet izdomāja to neviens cits kā Gabriels.

šie simt kareivji, protams, nebija nekāds lielais atbalsts, taču tie to­mēr vairākas dienas varēja apsargāt vismazāk nocietinātos objektus. Bet pats galvenais — viņu ierašanās izraisīja milzīgu sajūsmu pilsētniekos pēc tik ilga nomāktības perioda. Priecīgā vēsts tūdaļ izplatījās visā pilsētā. Sāka klaudzēt durvis, logos iedegās ugunis, draudzīgi aplausi pavadīja Gabrielu un viņa jātniekus pa pilsētas ielām.

— Nē, sajūsma ir nevietā, — Gabriels drūmi sacīja. — Atcerieties divus simtus, kas gāja bojā aiz vaļņiem.

Un viņš pacēla cepuri kā salutējot kritušajiem varoņiem, kuru vidū acīmredzot bija arī krietnais karotājs Volpergs.

— Jā, — Koliņī atbildēja, — mēs apraudam viņus un esam lepni par tiem. Bet kā lai es jums pateicos, d'Eksmesa kungs? Atļaujiet man vismaz cieši jūs apskaut par to, ka jūs divreiz izglābāt Senkantēnu.

Bet Gabriels, viņam spiežot roku, atbildēja:

— Admirāļa kungs, to jūs man varēsiet teikt pēc desmit dienām.