Divas Diānas

II Noziedznieks apsūdz pats sevi

Nav grūti iedomāties, ka šajā naktī Arno de Tilam miegs nenāca. Guļot uz salmu maisa plati atplestām acīm, viņš rēķināja, apdomāja, mek­lēja variantus, kas tam būtu izdevīgi…

Viņa plāns bija tāds — pēdējo reizi notēlot Martēnu. Tas bija tik pārdrošs gājiens, ka tā pārdrošībā jau slēpās cerība uz uzvaru. Ja jau pats liktenis tam panācis pretī, vai gan Arno neliks lietā savu nekaunību?

Lai notikumi rit savu gaitu, bet viņš tos tikai vadīs vajadzīgajā vir­zienā. Vairāk neko.

No rīta viņš aplūkoja savu tērpu un novērtēja to kā lielisku. Tad viņš izmēģināja Martēna žestus. Pilnīgi neatšķirami! Jā, neko teikt, šim ne- krietnelim bija iedzimts aktiera talants.

Tieši astoņos cietuma durvis; skaļi čīkstēdamas, atvērās. Vakardienas cietumsargs kamerā ieveda grāfu de Montgomeriju.

Arno de Tils, izlikdamies mierīgs un vienaldzīgs, satraukti nodomāja: „Sasodīts, izšķirošais brīdis ir klāt!"

Viņš alkatīgā nepacietībā gaidīja pirmo vārdu, ko tam sacīs Gabriels.

Gabriels teica:

— Sveiks, nabaga Martēn!

Arno atviegloti nopūtās. Grāfs de Montgomerijs viņu nosauca par Martēnu! Tātad karuselis atkal sācis griezties. Arno de Tils ir glābts!

— Labrīt, mans nenovērtējamais kungs! — viņš atbildēja, ieliekot ša­jos vārdos visu, šoreiz netēloto, pateicību, un kļuvis drošāks, piebilda:

— Vai kas no jauna, jūsu gaišība?

— Cik es zinu, spriedumu nolasīs rīt.

— Beidzot! Paldies tev, augstais Dievs! — Arno iesaucās. — Jāatzīst, man tas viss ir apnicis. Tātad šaubu vairs nav? Taisnība uzvarēs.

— Ceru, ka tā būs, — Gabriels lēni sacīja, vērīgi nopētīdams Ar­no. — Bet tas nelietis Arno cīnās līdz pēdējam.

— Tiešām? Kas tad nu atkal?

— Redzi, tas nodevējs cer atkal uzsākt veco spēlīti.

Arno sasita rokas:

— Redz ko! Kādā veidā viņš to var izdarīt?

— Viņš apgalvo, ka vakar uzraugi sajaukuši kameras un Arno aiz­veduši uz tavu, bet tevi uz viņējo.

— Tas nevar būt! — Arno pārsteigts iesaucās. — Kā tad to var pierādīt?

— Lūk, kā — pēc vakardienas nopratināšanas jūs abus neaizveda vis uz pilsētas cietumu, bet atstāja tiesas namā, jo jūs vēl varējāt būt va­jadzīgi. Te arī tas pārpratums notika. It kā uzraugi būtu sajaukuši jūs abus. Viņš,uz to pamatojoties, kaļ savus plānus. Raud, gandrīz vaimanā, sauc pēc manis.

— Vai jūs to redzējāt? — Arno izspruka jautājums.

— Pat netaisos uz viņu skatīties! Es baidos no viņa viltībām, viņš pat mani ir spējīgs aptīt ap pirkstu. Viņš ir bīstami apsviedīgs un veikls!

— Tātad jūs viņu vēl aizstāvat, jūsu gaišība? — Arno noteica mākslo­tā neapmierinātībā.

— Nemaz ne, bet jāatzīstas, ja kaut puse no tā prāta tiktu ielikta labos darbos…

Arno pārtrauca Gabrielu:

— Bet viņš taču ir nelietis!

— Tu gan uz viņu esi nikns! — Gabriels piezīmēja. — Bet, nākot šurp, es domāju, ja tu būtu gribējis, mēs lūgtu viņu apžēlot…

— Apžēlot?! — Arno domīgs pārjautāja.

— Protams, tur ir par ko padomāt. Bet tu padomā, Martēn, un tad pasaki.

Arno de Tils saņēma rokā zodu, pakasīja vaigu un tad teica:

— Nē, nekādu apžēlošanu! Tā būs labāk!

— O, Martēn, es nemaz nezināju, ka tu esi tik stingrs! — Gabriels viņam pārmeta. — Tas nu gan pēc tevis neizskatās. Vēl vakar tev tā viltvārža bija žēl un tu gribēji darīt visu, lai viņam palīdzētu izglābties!..

— Vakar! Vakar! — Arno de Tils bija sašutis. — Vakar vēl nebija tā viņa pēdējā nedarba…

— Jā, tev taisnība, — Gabriels piekrita. — Tātad tu uzskati, ka ļaun­daris ir pelnījis nāvi?

— Augstais Dievs, — Arno de Tils ar mocekļa izteiksmi novilka, — jūs taču zināt, jūsu gaišība, cik pretīga man ir varmācība, atriebība un asinsizliešana! Es piekrītu tam tikai tāpēc, ka tas ir absolūti nepiecie­šams.

Spriediet pats — kamēr tas cilvēks ir dzīvs, man miera nebūs. Ar savu pēdējo mēģinājumu viņš ir pierādījis, ka viņš ir nelabojams, ar to pašu iznicinājis pēdējās cerības, ka varbūt viņš labosies! Lai Arno de Tils mirst!

— Ja tā, lai mirst arī, — Gabriels piekrita. — Pareizāk sakot, viņš nomirs, ja tiks notiesāts… Jo spriedums vēl nolasīts nav.

— Kā? Vai tad lieta nav pabeigta? — Arno bija pārsteigts.

— Kādas neskaidrības vēl esot palikušas. Šis Arno vakar norunāja ļoti labu un pārliecinošu runu.

„Nu gan!" Arno nodomāja.

Gabriels turpināja:

— Redzi, nupat tu man sakarīgi un pārliecinoši pierādīji, ka Arno ir jāmirst, bet vakar tiesas priekšā nevarēji pat divus vārdus izrunāt, lai aizstāvētu patiesību. Tev deva iespēju aizstāvēties, bet tu to neprāti iz­mantot…

— Jūsu gaišība, jūsu tuvumā es jūtos brīvi, bet tiesas sēde mani bie­dē. Un vēl, man jāatzīstas, es cerēju, ka tiesa labi pati tiks ar visu galā. Acīmredzot tomēr ar likuma kalpiem jārunā citādi. Tiem vajag daiļru­nību, tagad es sapratu. Ja visu varētu sākt no sākuma!

— Ko tad tu darītu?

— Es jau nu gan pasacītu!.. Un man būtu tīrais nieks atspēkot visas Arno de Tila viltības.

— Vai tiešām — tīrais nieks?

— Piedodiet, jūsu gaišība, bet viņa vājās vietas es redzu ne sliktāk par viņu pašu. Ja es nekautrētos, es varētu tiesai izstāstīt…

— Ko tad tu stāstītu?

— Ko es teiktu? Nevar būt nekas vienkāršāks… Paklausieties!

Arno de Tils pilnībā atspēkoja savu paša vakardien spoži norunāto

runu. Viņš atpiņķerēja visus samezglojumus, ko pats bija samežģījis.

Gabrielām viņš noklāja priekšā divas dzīves — godīga cilvēka un blē­ža. Tos tāpat kā ūdeni un eļļu, nav iespējams savienot.

Vārdu sakot, viņš pats savām rokām nojauca to, ko vakar ar tādām pūlēm bija uzcēlis.

Ja Arno de Tils būtu dzīvojis mūsu laikos, viņš būtu lielisks advokāts. Bet diemžēl, sev par postu, viņš piedzima trīssimt gadus par agru.

— Domāju, ka te vairs nav ko piebilst, — viņš beidza savu runu. — Žēl tikai, ka tiesneši mani nedzirdēja.

— Kāpēc ne? — Gabriels iebilda. — Dzirdēja gan.

— Kā tā?

— Paraugies pats.

Kameras durvis atvērās līdz galam, un apstulbušā Arno priekšā nostā­jās tiesas priekšsēdētājs ar diviem tiesnešiem.

— Ko tas nozīmē? — Arno vaicāja Gabrielam.

— To, ka es baidījos, ka mans nabaga Martēns atkal sakautrēsies un nespēs tiesas priekšā pasacīt visu, kas jāsaka. Es devu tiesai iespēju noklausīties viņa ārkārtīgi pārliecinošo runu.

— Cik jauki! — Arno de Tils sacīja ar atvieglojuma nopūtu. — Ār­kārtīgi pateicos, jūsu gaišība.

Tad viņš vērsās pie tiesnešiem ar žēlu jautājumu:

— Vai es varu cerēt, ka mana runa jūs pārliecināja?

— Neapstrīdami, — tiesas priekšsēdētājs sacīja. — Jūsu apsvērumi mūs apmierina.

— Ahā! — Arno de Tils nopriecājās.

— Bet, — tiesas priekšsēdētājs turpināja, — mums ir arī pierādī­jumi, ka vakar apcietināto izvietošanā notikusi kļūda. Martēns bija ie­vietots jūsu kamerā, bet jūs, Arno de Til — pašlaik atrodaties viņa vie­tā.

— Ko? — satriektais Arno nočukstēja. — Jūsu gaišība, ko jūs par to sacīsiet? — viņš griezās pie Gabriela.

— Es teikšu sekojošo, — Gabriels bargi teica. — Es gribēju per­sonīgi saņemt Martēna nevainību un jūsu vainas apliecinošus pierādīju­mus. Jūs man, nekrietnais cilvēk, likāt tēlot lomu, kas man ir pretīga. Taču redzēdams jūsu nekaunību, es sapratu, ka cīņā ar tādu kā jūs, jeb­kuri līdzekļi ir pieņemami, un ka krāpnieku var uzveikt tikai ar krāp- šanos. Galu galā jūs pats atvieglojāt manu uzdevumu — jūsu nelietība jūs pašu iedzina stūrī.

— Stūrī? — Arno atsaucās. — Tātad te bija krāpšanās! Nu ziniet, monsenjor, jūs atsakāties no sava Martēna. Dod Dievs, lai jūs nekļū- dītos!

— Nevajag pretoties, Arno de Til, — tiesas priekšsēdētājs iejaucās. — Šī kļūda bija iepriekš izplānota un to izkārtoja tiesa. Jūs pilnībā esat atmaskots.

— Bet ja jūs sakāt, ka kļūda bija ieplānota, — Arno vēl nespēja ticēt notikušajam, — kā jūs varat apgalvot, ka pavēli izpildot atkal nav pieļauta kļūda?

— Liecinieki ir kareivji un cietumsargi!

— Viņi kļūdās! Es patiešām esmu Martēns, grāfa de Montgomerija ieročnesējs! Es neļaušu ar sevi tik vienkārši izrēķināties! Dodiet man ie­spēju ieraudzīt dubultnieku, salieciet mūs blakus un tad skatieties — kurš ir Martēns, kurš Arno de Tils, kurš vainīgais, kurš cietējs! Jūs gribat tikai vēl vairāk samudžināt šo lietu. Bet visam par spīti es mūžīgi ap­galvošu — es esmu Martēns. Un neviens nevar pierādīt pretējo, neviens nevar mani apstrīdēt!

Tiesneši un Gabriels tikai nogrozīja galvas un skumji pasmaidīja, re­dzot tik nekaunīgu spītēšanos.

— Es jums saku vēlreiz, Arno de Til, — tiesas priekšsēdētājs pie­zīmēja, — jūs nav iespējams sajaukt ar Martēnu.

— Kāpēc? — Arno nesaprata. — Kā tas iespējams? Pēc kādām pa­zīmēm?

Gabriels nikni iesaucās:

— Tūlīt tu to redzēsi, krāpnieki

Viņš pamāja, un uz sliekšņa parādījās Martēns.

Martēns bija bez lielā apmetņa! Martēns bija kroplis! Martēns bija ar koka kāju!

— Lūk, viņš — Martēns, mans ieročnesējs, — Gabriels paziņoja, ska­toties cieši uz Arno de Tilu. — Viņš brīnumainā kārtā izglābās no karā­tavām Nuajonā, taču Kalē neizbēga no taisnīgās atmaksas, kas bija pa­redzēta tev. Viņš tika nogrūsts no klints bezdibenī. Taču Dieva ceļi ir neizdibināmi, un tagad šis apstāklis ļauj mums atšķirt nekaunīgu ļaundari no sakropļota upura.

Arno de Tils, bāls, satriekts un iznīcināts, nespēja vairs ne aizstā­vēties, ne runāt pretī.

— Pazudis! Es esmu pazudis! — viņš nomurmināja un sabruka uz grīdas bez samaņas.