Divas Diānas

XXXII Dieva vārdi

Knapi velkot kājas no noguruma, Gabriels kopā ar Gaspāru de Koliņī atgriezās rātsnamā un pēkšņi izdzirdēja, ka divi garāmgājēji pieminēja māsu Beniju. Pametis admirāli, viņš panāca šos cilvēkus un vaicāja, ko viņi par šo sievieti ir dzirdējuši.

— Neko neesam dzirdējuši, vismaz ne vairāk par jums, kapteiņa kungs, — viens no viņiem atbildēja, kurš bija neviens cits kā Zaks Pekuā. — Mēs bieži nobrīnījāmies, kāpēc viņu neredzējām veselu dienu. Bet diena taču bija karsta un ievainoto bija sevišķi daudz… Nu, nekas, gan jau tas drīz vien noskaidrosies, jo viņai būs jādežūrē pa nakti lazaretē, bet nakts dežūras viņa ne reizi vēl nav kavējusi. Tad jau rīt mēs viņu noteikti ierau­dzīsim.

— Paldies, draugs, paldies tev! — Gabriels sirsnīgi pateicās pār­steigtajam Zanam Pekuā, cieši spiežot tam roku.

Gaspārs Koliņī šo sarunu dzirdēja un pamanīja, cik ļoti Gabriels bija iepriecināts. Taču viņš neko tam nesacīja. Tikai atgriezušies mājās un palikuši vieni kabinetā, viņi varēja justies brīvāk.

Koliņī šķelmīgi pasmaidīja un sacīja Gabrielam:

— Es redzu, ka jūs dzīvi interesējaties par to mūķeni, māsu Beniju.

— Tik pat, cik Žans Pekuā, — Gabriels nosarka, — es domāju tik at, cik arī jūs, admirāļa kungs. Jūs, protams, esat pamanījis, cik ļoti

labvēlīgu iespaidu viņa atstāj uz ievainotajiem.

— Kāpēc jūs mani mānāt, mans draugs? — admirālis skumji vaicā­ja. — Cik maz jūs gan mani pazīstat, ja pūlaties šādi mani piemānīt!

— Kā? Admirāļa kungs… — apmulsušais Gabriels nomurmināja, — kas jums varēja to iestāstīt…

— … ka māsa Benija ir Diāna de Kastro? — Koliņī jautāja. — Un ka jūs mīlat viņu?

— Jūs to zināt?! — Gabriels satriekts iesaucās.

— Vai tad nu nezināšu! — admirālis nosmējās. — Konetabla kungs taču ir mans tēvocis, no viņa nekas galmā nav noslēpjams. Karalis visu stāsta de Puatjē kundzei, bet tā visu dzirdēto stāsta tālāk Monmoransī kungam.

Un tā kā šajā lietā ir iejauktas mūsu dzimtas intereses, man tika uzreiz pavēlēts būt modram un atbalstīt manu ievērojamo radinieku plā­nus.

Es vēl ne dienu nebiju nodzīvojis Senkantēnā, kad pie manis ieradās ātrais kurjers no tēvoča. Jūs domājat, ka tas man atveda ziņas par pre­tinieka pārvietošanos vai konetabla kara plāniem?

Nekā nebija! Izgājis cauri daudzām grūtībām, kurjers man atveda vēs­tuli, kurā bija teikts, ka Senkantēnas klosterī ar pieņemtu vārdu dzīvo hercogiene de Kastro, karaļa meita un ka man ir uzmanīgi jāseko visam, ko viņa dara. Tas arī viss…

Vakar mani uz dienvidu slepeno eju izsauca de Monmoransī kunga sūtnis. Es cerēju, ka viņš man tēvoča vārdā sacīs, lai es nezaudēju dūšu, lai gaidu no karaļa pastiprinājumu un ka man labāk būtu aiziet bojā uz vaļņiem nekā atdot pilsētu spāņiem.

Nē, es atkal kļūdījos! Šim cilvēkam bija uzdots mani brīdināt, ka vikonts d'Eksmess, kurš nupat iekļuvis pilsētā, mīl de Kastro kundzi un ka mīlētāju tuvināšanās var stipri kaitēt mana tēvoča lielajām iecerēm.

Bet tā kā es esmu Senkantēnas komandants, mans pienākums ir par katru cenu traucēt Gabrielam d'Eksmesam un Diānai de Kastro satikties, ar to pašu sekmējot manas slavenās dzimtas augšupeju.

Tas viss tika teikts ar neslēptu rūgtumu balsī. Bet Gabriels no sacītā saprata tikai vienu, viņa cerībām atkal dots smags trieciens.

— Tātad jūs nodevāt mani klostera priekšniecei, — Gabriels iesau­cās, akla naida uzkurināts, — acīmredzot esat gatavs arī pildīt tēvočā norādījumus un neļausiet man atrast Diānu!

— Apklusti, jaunekli! — admirālis ar neizsakāmu pašcieņu balsī pār­trauca Gabriela sašutuma izpausmi. — Es piedodu jums jūsu maldus, — viņš turpināja jau mierīgāk. — Jūsu prātu aptumšo kaislība, un pie tam jūs vēl nepazīstat Gaspāru de Koliņī.

Gan šajos vārdos, gan admirāļa izturēšanās veidā bija tik daudz cie­ņas un labvēlības, ka visas Gabriela aizdomas acumirklī pazuda. Viņam kļuva kauns par savu nesavaldību.

— Piedodiet! — viņš sacīja, sniegdams Gaspāram roku. — Kā es varēju domāt, ka jūs esat iejaukts tādās intrigās! Vēlreiz piedodiet, ad­mirāļa kungs!

— Būs labi, Gabriel, — Koliņī atbildēja. — Es patiešām turos tālāk no tām mahinācijām, es neieredzu tās tāpat kā viņu rīkotājus. Es tajās saskatu nevis slavu, bet mūsu dzimtas kaunu. Man tas ir apkaunojoši! Es cenšos būt stingrs pret sevi un godīgs pret citiem.

— Jā, admirāli, es zinu, ka jūs esat goda virs, — Gabriels teica, — es ļoti nožēloju, ka uz brīdi varēju jūs iedomāties par vienu no šiem manis nīstajiem nekrietnajiem galminiekiem.

— Diemžēl, — Koliņī atbildēja, — šie godkārīgie, nelaimīgie ļautiņi drīzāk ir pelnījuši līdzjūtību. Bet es aizmirstu, ka nerunāju ar savas ticī­bas cilvēku. Vienalga, jūs esat cienīgs un agri vai vēlu būsiet mūsējais, Gabriel. Jā, jā, nevienādā cīņa, kurā jūsu mīlestība tiks satriekta pret galma intrigu cietoksni, galu galā novedīs jūs pie mums.

— Es jau agrāk zināju, admirāļa kungs, ka jūs esat hugenotu* par­tijas biedrs, - Gabriels teica, — es protu cienīt tos, kas tiek vajāti. Bet es jūtu, ka mana ticība vienmēr būs un paliks Diānas ticība.

— Nu, tātad? — Gaspāru de Koliņī bija pārņēmis kaismīgs spre- diķotāja gars. — Ja de Kastro kundze tic labdarībai un svētām patie­sībām, tad viņa ir mūsu ticības piekritēja. Arī jūs drīz būsiet mūsu vidū,

Hugenoti — kalvinisma ticības piekriteji, kas ir viens no pro­testantisma veidiem, protestanti cīnījās pret katoļu baznīcu.

jo izlaidīgais galms, pret kuru jūs domājat cīnīties, jūs sakaus un jūs gribēsiet atriebties.

Vai tiešām jūs domājat, ka de Monmoransī kungs, kurš sev par mērķi stādījis apprecināt savu dēlu ar karaļa meitu, piekāpsies jums un atteik­sies no tik bagātīga laupījuma?

— Es varbūt nemaz necīnīšos viņas dēļ, ja tikai karalis turētu vārdu…

— Turēs vārdu! Gabriel, vai tad tādam eksistē goda vārds, kurš par­lamentam pavēlēja savā klātbūtnē apspriest jautājumu par sirdsapziņas brīvību, bet pēc tam lika sadedzināt sārtā Anu Dibūru* un Diforu vienīgi par to, ka viņi, uzticējušies karaļa godavārdam, aizstāvēja Reformācijas ideju.

— Ak, nerunājiet tā, admirāļa kungs! — Gabriels iesaucās. — Ne­sakiet, ka karalis neturēs vārdu, ko devis man! Jo tādā gadījumā, bet tas būtu šausmīgi! — sacelsies ne tikai mana ticība, bet arī zobens. Es kļūšu nevis pat hugenotu, bet par slepkavu!

— Nekad, ja būsiet kļuvis par hugenotu, — Gaspārs de Koliņī iebil­da. — Mēs varam būt mocekļi, taču slepkavas — nemūžam! Taču jūsu atriebība, nebūdama asinsatriebība, tāpēc nebūs mazāk briesmīga. Jūs, bezbailīgs cīnītājs, varat palīdzēt atjaunoties idejai,, kas varbūt karalim būs šausmīgāka par dunča dūrienu.

Neaizmirstiet, Gabriel, ka mūsu mērķis ir vienīgi atņemt viņam ne­godīgi piesavinātās pilnvaras un nesamērīgi lielās privilēģijas…

Jūs pats varējāt pārliecināties, vai es mīlu Franciju un vai kalpoju tai! Ziniet, es esmu hugenotu pusē tāpēc, ka Reformācijā redzu dzim­tenes varenību.

Gabriel, ja jūs kaut reizi ieskatītos mūsu Lutera** grāmatās, jūs sa­justu, ka nemiera gars un brīvības alkas, kas ir viņa rakstos, atjauno jūsu dvēseli, jūsu priekšā paver jaunu dzīvi! Palasiet arī citas mūsu grāmatas… piemēram, lūk šo.

Ans Dibūrs (1521-1559) — Parīzes parlamenta (karaliskās tiesas) padomnieks. Atbalstīja hugenotus un pieslējās protestantismam, par to tika sadedzināts uz sārta.

Mārtiņš Luters (1483-1546) — protestantisma dibinātājs Vācijā.

Viņš paņēma grāmatu, kas atvērta gulēja uz galda.

— Jūs sapratīsiet drosmīgos, skarbos un reizē trāpīgos un brīnišķīgos vārdus, ko saka jauns parlamentārais padomnieks no Bordo, Etjēns La- boe sī[3] savā grāmatā „Par labprātīgu verdzību":

„Cik skumji vai pat apkaunojoši ir redzēt neierobežotu daudzumu pavalstnieku, kas patiesībā ir tikai vergi, un tie pieder vienam cilvēkam, kurš būtībā nav nemaz valdnieks, bet tirāns, turklāt nebūdams ne He- rakls[4], ne Samsons[5], bet gan visbiežāk visnelietīgākais un zemiskākais cilvēciņš…"

— Tās patiešām ir bīstamas un drosmīgas runas, kas mudina do­māt, — Gabriels sacīja. — Starp citu, jums, admirāļa kungs, ir taisnība. Iespējams, ka naids mani kādreiz pamudinās iekļauties jūsu apspiesto pulkā.

Taču pagaidām man jāatzīstas, ka mana dzīve ir iespaidu pārpilna un tajā neatradīsies vietas tām jaunām domām, kuras jūs man piedā­vājat…

Tomēr Koliņī vēl ilgi turpināja Gabrielam klāstīt idejas un viedokļus, kas viņā pašā kūsāja kā nenorūdzis vīns, un saruna starp vētraino jauno cilvēku un pārliecinātu nobriedušu vīru ievilkās tālu pāri pusnaktij. Viens no tiem bija apņēmības un trauksmes pilns kā rīcība, otrs — dziļš un nopietns kā doma.

Admirālis savā drūmajā paredzējumā gandrīz nekļūdījās. Nelaime jau gatavojās uzdiedzēt asnus sēklām, ko šī saruna bija iesējusi Gabriela at­saucīgajā dvēselē.