Divas Diānas

XVI Maza laiviņa glābj lielus kuģus

— Vai nu jūs esat apmierināts, monsenjor? — Gabriels iesāka sa­runu.

— Jā, mans draugs, — Lotringas Fransuā atbildēja. — Es esmu ap­mierināts ar sasniegto, taču, jāatzīstas, esmu norūpējies par turpmāko. Tāpēc es atnācu pie jums aprunāties, varbūt jūs man varēsiet dot kādu padomu.

— Vai tad kaut kas ir mainījies? — Gabriels vaicāja. — Manuprāt, situācija mums ir vairāk nekā labvēlīga. Četru dienu laikā esam ieņēmuši divus fortus. Ne pašas pilsētas, ne Vecā cietokšņa aizstāvji nenoturēsies ilgāk par četrdesmit astoņām stundām.

— Tiesa gan, taču ja viņi šīs divas diennaktis noturēsies, viņi būs glābti, bet mums tā būs bojāeja.

— Atļausiet šaubīties par to, monsenjor.

— Nē, Gabriel, daudzu gadu kaujas pieredze mani neviļ. Pietiek ar sīku nejaušību vai mazu pārrēķināšanos, un visa mūsu labi iecerētā ope­rācija būs pagalam. Varat man ticēt.

— Kāpēc tā? — Gabriels pasmaidīja, un viņa smaids nekādi neat­bilda hercoga nopietnajai runai.

— Es jums visu izskaidrošu, īsumā, vadoties pēc jūsu paša plāna. Klausieties uzmanīgi.

— Es klausos.

— Jūsu jauneklīgais cīņas gars manī, kurš vienmēr ir tik piesardzīgs, iededza godkārības liesmu, un es piekritu šim riskantajam un neticama­jam gājienam. Mūsu plāns tika balstīts uz to, ka angļi būs pārsteigti un atgriezti no pasaules. Kalē ir neieņemama, bet tas vēl nenozīmē, ka to nevar ieņemt — tāda ir mūsu ieceres būtība, vai ne?

— Līdz šim brīdim tas, kas ir izdarīts, nav pretrunā ar to, ko esam iecerējuši.

— Jā, protams, — hercogs apstiprināja, — un jūs, Gabriel, aplie­cinājāt, darbībā, ka vienlīdz labi orientējaties gan cilvēkos, gan kara mākslā.

Lords Ventvorss mūsu cerības nepievīla. Viņš patiešām bija pārlie­cināts, ka ar deviņsimt karavīriem un stiprām sienām ir pietiekoši, lai liktu mums nožēlot, ka esam sākuši uzbrukumu. Viņš mūs pārāk maz cienīja un nevēlējās izsaukt nepieciešamos papildspēkus.

— Es varēju paredzēt iepriekš, kā tik iedomīgs kungs rīkosies šādā situācijā, — Gabriels sacīja.

— Un pateicoties viņa iedomībai, — hercogs piebilda, — Svētās Agates forts tika ieņemts gandrīz bez pretošanās, bet Njelas forts pēc trīs dienu sekmīgām kaujām.

— Viss rit tik ļoti veiksmīgi, — Gabriels jautri iesmējās, — ka ja tagad angļi vai spāņi sadomās nākt palīgā savējiem vai saviem sabied­rotajiem, tos gaidīs nevis gaviļu zalves, bet postoša lielgabalu krusa.

— Tad viņi lauzīs zvērestu un turēsies no pilsētas pa gabalu, — her­cogs de Gīzs pasmaidīja, nevilšus ietekmējies no jaunekļa jautrības.

— Tātad šinī ziņā mēs esam guvuši panākumus? — Gabriels vaicāja.

— Protams, protams, — hercogs atbildēja, — tomēr tas, diemžēl, nebija labākais un vienīgais šķērslis. Mēs esam nogriezuši vienu pieeju Kalē pilsētai, bet ir vēl cita.

— Kāda tieši, monsenjor? — Gabriels vaicāja, it kā nesaprotot.

— Te ir karte, kuru sastādījis maršals Strocijs. Pēc jūsu plāna Kalē var sagaidīt papildspēkus no divām pusēm — vai nu caur Njelas fortu, vai caur Rizbanka fortu, pareizāk sakot, caur Astoņstūru torni, no kura ir pārredzama visa osta un no kura var ielaist vai neielaist ostā kuģus. Ja gribētu, angļu kuģi varētu pēc nedaudz stundām apgādāt pilsētu ar munīciju un papildspēkiem. Tādā veidā, Rizbanka forts sargā jūru, bet jūra sargā Rizbanka fortu. Starp citu, kā jūs domājat, ko pašlaik dara lords Ventvorss?

— Tas taču ir absolūti skaidrs, — vikonts d'Eksmess mierīgi atbil­dēja. — Pamatojoties uz kara padomes vienbalsīgu lēmuma, lords Vent­vorss sūta uz Duvru nedaudz nokavētu ziņojumu un rīt šajā pašā laikā cer saņemt papildspēkus…

— Bet pēc tam? Jūs nesakāt līdz galam…

— Jāatzīstas, monsenjor, tik tālu nākotnē es nemēdzu ieskatīties. Man nav pareģa spēju.

— Te jau pietiktu ar vienkāršu apdomību. Ja jau jūs aprāvāt savu sakāmo, es to pabeigšu līdz galam.

— Es gribētu dzirdēt, kā tālāk attīstīsies notikumi, — Gabriels teica un paklanījās pie tam.

— Viss būs ļoti vienkārši. Palīgā aplenktajai pilsētai nāks visa Angli­ja. Jau rit viņi pie Vecā cietokšņa vārtiem sakoncentrēs milzīgus spēkus. Ja mēs tomēr vēl noturēsimies, tad visas spāņu un angļu vienības, kas izkaisītas uz franču zemes, steigsies uz Kalē.

Savākušies vienkopus, viņi sažņaugs mūs kā spīlēs. Pat ja viņi nespēs ieņemt Njelu un apmierināsies ar Svētās Agates fortu, ar to pietiks, lai mēs nonāktu krustugunīs.

— Jā, tā tiešām būs katastrofa, — Gabriels vienā mierā noteica.

— Bet tā ir pilnīgi reāla, — hercogs de Gīzs norūpējies paberzēja pieri ar roku.

— Vai jūs, monsenjor, neesat domājis par to, kā šo katastrofu at­vairīt?

— Sasodīts, es taču ne par ko citu nedomāju!

— Un kā sokas? — Gabriels atļāvās pavaicāt.

— Ir tikai viena iespēja un arī tā nav visai droša — rīt visus spēkus veltīt Vecā cietokšņa ieņemšanai. Protams, nekāda īpašā sagatavošanās nesanāks, taču mums nav citas izejas. Tas ir mazāk neprātīgi, nekā gaidīt ierodamies angļu papildspēkus. Var būt, ka skatot šīs neieņemamās sie­nas, mūsos atkal pamodīsies tas, ko Itālijā sauca par „franču trakumu"?

— Tas „trakums" lauzīs kaklu, — Gabriels iebilda. — Piedodiet, monsenjor, bet manā skatījumā franču karaspēks šobrīd nav tik stiprs, lai ķertos pie neizpildāmiem uzdevumiem. Visdrīzāk mēs vienkārši tiksim atsisti. Ko tad darīs hercogs de Gīzs?

— Centīsies nepieļaut galīgu sakāvi. Nāksies no šiem nolādētajiem mūriem aizvest projām karotājus, kas vēl palikuši dzīvi, un gaidīt labākas dienas.

— Mecas un Renti kauju uzvarētājiem nebūs kauns atkāpties?

— Tas tomēr ir apdomīgāk, nekā spītēties.

— Domāju, tas būs pārāk liels trieciens gan -Francijas slavai, gan jūsu vārdam, monsenjor.

— Vai tad es pats to nesaprotu! — hercogs iesaucās. — Te nu ir slava, te nu ir liktenis! Ja man izdotos ieņemt Kalē, es būtu varonis, ģēnijs, gandrīz vai Dievs! Bet ja nē, tūlīt pārvērstos pašpārliecinātā stul­benī, kurš to tikai prot, kā zaudēt kaujas!

Sarūgtinātais hercogs apklusa.

Gabriels tīšām nepārtrauca ieilgušo klusēšanu. Viņš gribēja, lai her­cogs līdz galam apzinās radušās situācijas bīstamību. Kad pēc viņa do­mām tas bija noticis, Gabriels sacīja:

— Ja nešaubos, jūsu augstību ir pārņēmušas šaubas, kurām ir pakļau­tas pat izcilākās personības savas slavas zenītā. Paklausieties, ko es jums sacīšu. Vai tad mēs Parīzē nepārdomājām visas mūsu plāna sīkākās de­taļas, visus neparedzētos gadījumus un šķēršļus? Kā jūs tagad varat šau­bīties?

— Mans Dievs — hercogs nopūtās, — es biju pārāk apžilbis un sa­jūsmināts par jūsu jauneklīgo pašpārliecinātību.

— Jūsu augstība! — Gabriels pārmetoši iesaucās.

— Nevainojiet sevi, es jums pilnīgi neko nepārmetu. Es joprojām es­mu jūsu ieceres savaldzināts, tā ir patiesi lieliska un patriotiska. Taču rupjā īstenība reizēm nejauj ģeniālām iecerēm realizēties. Cik atceros, Parīzē man vēl zināmas šaubas bija palikušas, tomēr jūs pratāt tās izklie­dēt!

— Kādā veidā, monsenjor?

— Jūs sacījāt, ja mēs varēsim zibenīgi iegūt Svētās Agates un Njelas fortus, Rizbanka forts pāries mūsu rokās ar jums uzticamo pilsētnieku palīdzību. Tad Kalē nesaņems papildspēkus ne no sauszemes, ne no jū­ras. Tā jūs man solījāt.

Šie vārdi vikontu nemaz nesamulsināja.

— Jā, protams, — viņš piekrita.

— Kas «protams"? Jūsu cerības ir zaudētas! Jūsu draugi Kalē acīm­redzot nav savu vārdu turējuši, jo nav droši par mūsu uzvaru. Viņi bai­dās un parādīsies tikai tad, kad viņu palīdzība mums vairs nebūs vaja­dzīga…

— Atvainojiet, jūsu augstība, kāpēc jūs tā sakāt? — Gabriels viņu pārtrauca.

— Es to spriežu pēc jūsu klusēšanas, dārgais draugs! Ir pienācis kri­tiskais bridis, taču viņi pat nepakustas, un arī jūs nekā nesakāt. Es sapra­tu, ka jūs uz viņiem vairs necerat.

— Ja jūs mani pazītu labāk, jūs zinātu, ka man nepatīk runāt tad, kad varu rīkoties.

— Kas? Jūs vēl cerat?

— Jā, jūsu augstība, es taču vēl esmu dzīvs! — Gabriels daudzno­zīmīgi sacīja.

— Tātad Rizbanka forts…

— Pāries mūsu rokās vajadzīgajā brīdī… ja es neaiziešu bojā.

— Šis vajadzīgais brīdis, Gabriel, ir rīt! Rīt no rīta!

— Tad rīt no rīta forts būs mūsu, — Gabriels mierīgi sacīja. — Es no saviem vārdiem neatsakos un savu solījumu turēšu pat tad, ja tas man prasīs dzīvību.

— Gabriel, — hercogs de Gīzs iesaucās, — kas jums ir padomā? Riskēt ar dzīvību neapdomīgas idejas dēļ? Es jums to aizliedzu! Aiz­liedzu! Francijai tādi cilvēki kā jūs ir nepieciešami dzīvi!

— Neuztraucieties, monsenjor. Dzimtene ir tā vērta, lai viņas dēļ ris­kētu ar dzīvību. Ļaujiet man rīkoties pēc sava prāta.

— Kā es jums varu palīdzēt?

— Monsenjor, man ir priekšlikums.

— Runājiet, runājiet, — Lotringas Fransuā nepacietīgi teica.

— Rīt, piektajā datumā, ap astoņiem no rīta, esiet tik laipns un sūtiet visacīgāko sargu uz posteni, no kura var redzēt Rizbanka fortu. Ja tur vēl plīvos angļu karogs, metieties uzbrukumā, kas jums ir liktens lemts, jo angļu karogs mastā nozīmēs, ka mans gājiens nav izdevies, bet es pats esmu nogalināts.

— Nogalināts! — hercogs iesaucās. — Jūs pats redzat, ka ejat drošā nāvē!

— Ja tas tiešām notiks, netērējiet laiku manis apraudāšanai…

— Bet vai jums ir jebkādas cerības uz izdošanos, Gabriel?

— Protams, ir. Galvenais — neuztraucieties un nesteidzieties'ar uz­brukuma sākšanas signālu. Es tomēr ceru, ka ap astoņiemm virs Riz­banka forta franču karogs plīvos, un tad jūsu kareivjiem ir cerības uz uzvaru!

— Franču karogs Rizbankas forta tornī? — hercogs iesaucās.

— Es domāju, ka ieraudzījuši to, — Gabriels turpināja, — visi kuģi, kas nākuši no Anglijas, nekavējoties griezīsies apkārt.

— Arī es tā domāju… — hercogs sacīja. — Bet kā jūs to varēsiet panākt?

— Atļausiet to paturēt noslēpumā, jūsu augstība. Ja jūs manu ideju neatbalstīsiet, jūs katrā ziņā centīsieties mani atrunāt, taču tagad nav īs­tais laiks pārdomām un šaubām. Tā vai citādi, bet ne jūs, ne karaspēku es neapkaunošu, jo man pietiks ar maniem ļaudīm. Es savu uzdevumu izpildīšu bez citu palīdzības vai arī miršu.

— Kāpēc tāda lepnība?

— Nav runa par lepnību. Es tikai gribu attaisnot to lielo pretim­nākšanu, kuru jūs reiz man solījāt.

— Par kādu pretimnākšanu jūs runājat, Gabriel? Man ir diezgan la­ba atmiņa, īpaši kad runa ir par maniem draugiem… Taču, paga, pa- ga…

Gabriels viņu pārtrauca:

— Monsenjor, man jūsu solījums ir svarīgāks par visu! Man gribētos, lai jūs karalim apstiprinātu — Kalē ieņemšanu iecerēju un realizēju tieši es. Ticiet man, monsenjor, es to nesaku slavas dēļ — tā lai paliek jums, visas operācijas virspavēlniekam… Lūk, par ko, es runāju…

— Jūs par tādu lietu runājat līdzībās? — hercogs iesaucās. — Sa­sodīts, vai par to vēl jāšaubās? Tā taču nav pretimnākšana, tas būs tikai taisnīgi. Es vienmēr esmu gatavs atzīt un novērtēt jūsu kalpošanu tēvijai, vikont d'Eksmes!

— Mana godkārība tik tālu nesniedzas, — Gabriels sacīja. — Lai karalis uzzin par manām pūlēm, viņa rokās ir balva, kura man ir dārgāka par pagodinājumiem un visiem pasaules labumiem.

— Karalis dabūs zināt visu, ko jūs viņa labā esat paveicis, Gabriel! Bet nu sakiet, vai es nevaru jums vēl kaut kā būt noderīgs?

— Varat, monsenjor, un es jums kaut ko gribu lūgt.

— Sakiet.

— Pirmkārt, man ir jāzin parole, lai es šonakt tieku laukā no no­metnes.

— „Kalē un* Kārlis".

— Otrkārt, jūsu augstība, ja es iešu bojā, bet jūs uzvarēsiet, es gribu, lai jūs zinātu, ka hercogiene de Kastro, karaļa meita, ir lorda Ventvorsa gūstekne.

— Es zinu savu muižnieka un drauga pienākumu. Tālāk.

— Visbeidzot, jūsu augstība, šonakt man lielu palīdzību sniegs viens vietējais zvejnieks vārdā Anselms. Var gadīties, ka viņš iet bojā kopā ar mani. Lūdzu, parūpējieties, lai viņa ģimene tiktu nodrošināta uz mana rēķina. Es esmu par to uzrakstījis savam pārvaldniekam Elio kungam, taču lūdzu arī jūs pasekot, lai tas tiktu izdarīts.

— Viss būs kārtībā. Tas ir viss?

— Viss, jūsu augstība! Ja mums vairs nav lemts tikties, atcerieties mani retu reizi un pavēstiet par manu likteni diviem cilvēkiem — ka­ralim, kurš, droši vien, nopriecāsies, uzzinot par manu nāvi, un de Kastro kundzei, kura varbūt būs bēdīga. Vairāk es neuzdrīkstos jūs aizkavēt. Palieciet sveiks, jūsu augstība!

Hercogs de Gīzs piecēlās:

— Dzeniet prom drūmās domas. Es iešu, bet jūs, mans draugs, vēl­reiz labi visu pārdomājiet sava noslēpumainā plāna sakarā. Es jau laikam šonakt neaizmigšu. Visvairāk mani uztrauc tā pilnīgā neziņa, kas apvij jūsu ieceri. Tomēr slepena balss man saka, ka mēs ar jums vēl tiksimies, un es no jums neatvados, nē!

— Paldies par labām priekšnojautām, — Gabriels teica. — Ja mēs satiksimies, tad tikai franču pilsētā Kalē!

— LJn jums būs iemesls lepoties ar to, ka esat izglābis Francijas godu, un, pie viena, ari manējo!

— Reizēm, monsenjor, mazas laiviņas var glābt lielus kuģus, — Gab­riels paklanīdamies atteica.

Ejot laukā no telts, hercogs de Gīzs vēl pēdējo reizi paspieda roku vikontam d'Eksmesam, draudzīgi apskāva viņu un domīgs aizgāja.