Divas Diānas

XII Dubultkrāpnieks

Norūpējies konetabls atgriezās no sapulces. Metrs Arno de Tils vi­ņam iznāca pretī un klusi pasauca to:

— Monsenjor, tikai vienu vārdu…

— Kas noticis? — konetabls vaicāja. — Ak, jūs tas esat, Arno. Ko jūs no manis gribat? Šodien es nemaz neesmu noskaņots uz sarunām…

— Jā, es jūs saprotu, — Arno teica, — monsenjors ir apbēdināts par to, kā beidzās tā lieta ar Fransuā kunga un Diānas kundzes pre­cībām.

— Kā tad tu jau to esi uzzinājis, lielceļa laupītāj? Bet būtībā man ir vienalga, ka tas ir visiem zināms. Vējš ir labvēlīgs Gīziem, par to nav šaubu.

— Bet jau rīt tas pūtīs Monmoransī burās, — spiegs atteica. — Šo­dien karalis neatbalsta šīs laulības, bet rīt viņš var sacīt jau kaut ko citu. Taču mūsu galvenais šķērslis pašreiz nav karalis. Mums ceļā ir gadījies daudz nopietnāks traucēklis.

— Kas var būt nopietnāks traucēklis par karaļa nelabvēlību vai vē­sumu?

— Piemēram, Angulemas hercogiene, — Arno atbildēja.

— Tu esi kaut ko uzodis? — konetabls bija jūtami ieinteresējis.

— Bet ko tad es, pēc jūsu domām, darīju šis divas nedējas, mon­senjor?

— Jā, par tevi labu laiku nekas nebija dzirdams.

— Nu, redziet! — Arno lepni piebalsoja. — Jūs vēl man pārmetāt, ka es pārāk bieži iekļūstu policijas atskaitēs. Manuprāt, pēdējās divas nedēļas es strādāju klusi un piesardzīgi.

— Tas tiesa, — konetabls piekrita, — un es patiešām nobrīnījos, ka man nebija tevi jāizpestī ne no kādām nepatikšanām. Ja tu nespēlē, tad plītē, un ja nekaujies, tad nodarbojies ar izvirtībām.

— Pēdējo divu nedēļu īstais varonis tomēr nebiju es, bet jaunā gvar­des kapteiņa d'Eksmesa ieročnesējs, vārdā Martēns.

— Jā, jā, atceros gan, Martēns nomainīja Arno de Tilu ziņojumos, kurus es saņemu katru vakaru.

— Kurš nesen tika savākts uz ielas galīgi piedzēries?

— Martēns.

— Kurš sakāvās par blēdīšanos kauliņspēlē un ar zobenu ievainoja Francijas karaļa glītāko žandarmu?

— Arī Martēns.

— Visbeidzot, ko vakar pieķēra mēģinājumā nolaupīt metra Goržū sievu?

— Joprojām tas pats Martēns. Šis nelietis pats prasās uz karātavām. Laikam daudz labāks nav arī viņa saimnieks, vikonts d'Eksmess, kuru es tev uzticēju novērot. Viņš nemitīgi aizstāv savu ieročnesēju, cenšoties ie­stāstīt, ka Martēns ir mierīgs un krietns cilvēks.

— To pašu jau jūs savas labās sirds dēļ parasti sakāt par mani. Mar­tēns domā, ka viņam uzbrucis sātans. Bet īstenībā viņam esmu uzbrucis es.

— Kā? Ko tas nozīmē? Vai tu esi sātans? — konetabls pārmeta krustu. Jo viņš bija māņticīgs kā klostera mūks un neizglītots kā govju meita.

Arno uz to atbildēja ar sātaniskiem smiekliņiem un manīdams, ka konetabls ir pietiekami nobiedēts, teica:

— Nē, monsenjor, velns es neesmu. Lai jūs par to būtu drošs un nomierinātos, es lūdzu izsniegt man piecdesmit pistoļu. Ja es būtu velns, saprotiet pats, nauda man nebūtu vajadzīga un pats varētu sev palīdzēt grūtos brīžos.

— Tev ir taisnība, — konetabls atviegloti nopūtās, — saņem piec­desmit pistolus.

— Es tos esmu godam nopelnījis, iekarodams vikonta d'Eksmesa uz­ticību. Sātans es gan neesmu, bet mazliet burvis gan — atliek man uzvilkt īpašu tērpu, kas sastāv no tumša kamzoļa un dzeltenām biksēm, tūdaļ vikonts ar mani sāk runāt kā ar labu draugu, no kura nav nekādu no­slēpumu.

— Hm… Tas ož pēc karātavām, — konetabls sacīja.

— Nostradamuss* tikai acis uzmetot, kad es reiz gāju tam garām pa ielu, pēc mana ģīmja varēja pateikt, ka beigšu savu dzīvi starp zemi un debesīm. Es ar savu likteni esmu samierinājies, bet tā ir milzīga priekš­rocība.

Cilvēks, kam nolemts dzīvi beigt karātavās, nebaidās ne no kā, pat no cilpas. Iesākumam es izlikos par vikonta d'Eksmesa ieročnesēju. Nu bet jūs, vai jūs zināt, vai jūs vismaz nojaušat, kas ir šis vikonts?

— Protams, ka zinu — kaislīgs Gīzu piekritējs.

— Vēl sliktāk, viņš ir de Kastro kundzes laimīgais izredzētais.

— Ko tu pļāpā, un kā tu to vispār zini?

— Es jums teicu, ka viņš no manis neko neslēpj. Es esmu tas, kas bieži nesu zīmītes viņa iemīļotajai un nesu atpakaļ atbildes. Man ir brī­nišķīgas attiecības ar šīs dāmas istabeni, bet tā, savukārt, nespēj izprast mana rakstura nepastāvību — reizēm es esmu enerģisks, bet citreiz kaut­rīgs kā mūķene. Vikonts d'Eksmess un hercogiene de Kastro trīsreiz nedēļā satiekas pie karalienes, bet raksta viens otram katru dienu.

Taču, ticat vai ne, viņu mīlestība ir nevainīga. Viņi mīl viens otru, un, cik es saprotu, no bērnu dienām. Laiku pa laikam es ieskatos viņu vēstulēs, un tās ir tik jaukas. Diānas kundze ir greizsirdīga un, varat iedomāties pret ko — pret karalieni! Bet tā taču nav taisnība! Var jau būt, ka karaliene nav vienaldzīga pret Gabrielu…

— Arno, jūs ceļat neslavu karalienei! — konetabls viņu apturēja.

— Bet jūsu smiekli ir pietiekami daiļrunīgi, monsenjor, — Arno tur­pināja. Var būt, es sacīju, ka karaliene nav vienaldzīga, taču Gabriels ir pilnīgi auksts pret karalieni, par to nav nekādu šaubu. Šie divi, Diānas kundze un Gabriels, mīl kā divi balodīši, un viņu mīlestība ir aizkustinoša kā maiga pastorāle. Tas gan, lai Dievs man ir žēlīgs, netraucēja man šos balodīšus nodot par piecdesmit pistoliem. Bet jums jāpiekrīt, monsenjor, es neesmu slikti sācis un godam esmu savu naudu nopelnījis.

— Lai tā būtu, — konetabls sacīja, — bet es tev vēlreiz vaicāju, no kurienes tev nāk šīs ziņas?

Mišels Nostrdams jeb Nostradamuss (1503-1566) — ievērojams franču ārsts un astrologs. Publicējis vairākus simtus pareģojumu četrrindēs (vienā no tiem paredzēja pasaules galu 1886. gadā).

— Ak, monsenjor, piedodiet, bet tas ir mans noslēpums. Ja gribēsiet, jūs to varēsiet atklāt, bet es vēl pagaidām to jums neizpaudīšu. Starp citu, mani paņēmieni jums neko nenozīmē, jums svarīgs ir galarezultāts. Jūsu galvenais mērķis — būt lietas kursā par plāniem un rīcību, kas var jums kaitēt, un man šķiet, ka mans šodienas ziņojums nav gluži bez no­zīmes.

— Protams. Taču ir jāturpina sekot tam nolādētajam vikontam.

— Darīšu to, monsenjor. Esmu jums tik pat uzticams, kā saviem neti­kumiem. Jūs man piegādāsiet pistolus, es jums ziņas, un mēs būsim viens ar otru apmierināti. Kāds nāk… Sieviete! Sasodīts! .Man ir tas gods at­gadīties, monsenjor.

— Kas tur nāk? — konetabls samiedza savas tuvredzīgās acis.

— Ak, tā ir pati hercogiene de Kastro! Viņa droši vien iet pie ka­raļa. Nedrīkst pieļaut, ka viņa mūs ierauga kopā. Es pazūdu…

Viņš ātri aizgāja.

Bet konetabls, mirkli šaubījies, nolēma pats pārliecināties par Arno vārdu patiesīgumu un devās Angulemas hercogienei pretī.

— Jūs ejat uz viņa majestātes kabinetu, hercogien? — viņš tai jau­tāja.

— Jā, konetabla kungs.

— Baidos, ka karalis nebūs labā omā, lai ar jums tērzētu, — Mon­moransī turpināja, norūpējies par šīs sarunas iespējamiem rezultātiem. — Tikko saņemtās jaunās ziņas…

— Tās jau šo brīdi dara īpaši piemērotu man.

— Bet man nepiemērotu. Jūs taču pret mums izturaties ļoti naidīgi.

— Konetabla kungs, ne uz vienu es neturu ļaunu prātu.

— Neturat? Vai jūs patiesi esat spējīga tikai mīlēt? — Ans de Mon­moransī pavaicāja tik daudznozīmīgi, ka Diāna nosarka un nodūra acis. — Un vai šī mīlestība nebija tā, kas liek jums tik ilgi pretoties karaļa gribai un mana dēla pūliņiem?

Diāna apjukusi neko neatbildēja.

„Arno nav melojis, — konetabls nodomāja, — viņa mīl šo skaisto hercoga de Gīza triumfa vēstnesi."

— Konetabla kungs, — beidzot Diāna teica, — man pienākums ir pakļauties viņa majestātei, taču man ir tiesības vērsties ar lūgumiem pie sava tēva.

— Tātad, — konetabls secināja, — jūs tomēr iesiet pie karaļa.

— Jā, iešu.

— Labi! Tad es iešu pie Valantinuā kundzes.

— Kā vēlaties, kungs.

Viņi paklanījās viens otram un aizgāja katrs uz savu pusi.

XIII

Augstākā svētlaime

— Lūk kas, Martēn, — tajā pašā dienā un gandrīz tajā pašā stundā Gabriels sacīja savam ieročnesējam, — man ir jāiet apgaitā, es būšu atpa­kaļ tikai pēc divām stundām.

Bet jūs, Martēn, pēc stundas esiet parastajā vietā un gaidiet vēstuli, svarīgu vēstuli, kuru jums, kā parasti, nodos Žasenta. Atnesiet man to nekavējoties. Sapratāt?

— Sapratu, monsenjor, bet man ir viens lūgums.

— Es klausos.

— Dodiet man līdz vienu gvardu par pavadoni, es jūs ļoti lūdzu.

— Gvardu par pavadoni? Kāds neprāts? No kā tev bail?

— No sevis paša, monsenjor, — Martēns sacīja žēlabainā balsī. — Laikam es šovakar atkal esmu nogāzis podus. Līdz šim nekad es neesmu bijis ne dzērājs, ne spēlmanis, ne kauslis. Bet tagad es to visu daru! Vai jūs tam varat ticēt, es esmu bijis tik zemisks, ka šonakt esmu mēģinājis nolaupīt sievieti! Jā, nolaupīt! Par nelaimi, vai, pareizāk sakot, par laimi, es tiku aizturēts, un ja nebūtu mana vārda un jūsu autoritātes, man nāk­tos pārlaist nakti cietumā.

— Kā tad tā, Martēn? Vai tu to nosapņoji, vai patiesi tev bija uz­nācis prāta aptumsums?

— Nosapņoju? Lūdzu, te būs protokols. Jā, bija tāds laiks, kad es domāju, kā visi šie nekrietnie darbi bijuši tikai ļauns murgs vai arī velns jokodamies pieņēmis manu izskatu. Tomēr jūs pirmais mani pārliecinājāt, ka tas nevar būt. Un savu dubultnieku es vairs neesmu sastapis.

Ari mans garīdznieks sacīja, ka velns tas nevarot būt. Un tagad visu likumu pārkāpējs, noziedznieks un nelietis esmu es — vismaz visi mani cenšas par to pārliecināt. Nu ko, es jau ticu arī… Tikai jums vienam es uzdrošinos pateikt, ka es esmu apsēsts, ka reizēm manī iemājo sātans…

— Nē, taču, mans nabaga Martēn, — Gabriels smiedamies atbildē­ja, — es manu, ka tu vienkārši kopš zināma laika esi sācis pavairāk dzert un tad tev acu priekšā viss dubultojas.

— Bet es taču dzeru tikai ūdeni, monsenjor, tikai to! Ja nu vienīgi Sēnas ūdens man iesita galvā.

— Nu, bet tovakar, kad tevi piedzērušu atnesa mājās.

— Mans Dievs, es taču tovakar mierīgi likos gulēt un no rīta tik pat mierīgs pamodos. Tikai no jums es uzzināju par to, kā esmu pavadījis nakti. Tas pats atkārtojās tajā naktī, kad es ievainoju lielisko sardzes vīru… Tas pats bija arī vakarvakarā, kad es sarīkoju to nejēdzīgo no­laupīšanu!

Bet Zeroms pēc mana lūguma mani ieslēdz uz nakti, un slēģus es nostiprinu ar trīskāršu ķēdi! Un tomēr nekas nelīdz. Acīmredzot es nakts vidū ceļos augšā un sāku savus nekrietnos mēnessērdzīgā nedarbus. Pa­modies es vaicāju sev: „Ko gan es šonakt esmu pastrādājis?"

Iznāku laukā, no jums vai no sargu ziņojumiem dabūju zināt un tūlīt eju atvieglot savu sirdi grēksūdzē. Bet garīdznieks manu daudzo grēku dēļ jau atsakās man tos atlaist.

Es gūstu mierinājumu tikai tāpēc, ka ievēroju gavēni un vairākas stundas dienā sevi situ ar pletni. Un tomēr es paredzu, ka miršu kā grēkus nenožēlojis grēcinieks.

— Martēn, tu labāk ceri, ka reiz tas viss beigsies un tu atkal kļūsi par iepriekšējo Martēnu, prātīgu un rāmu, — vikonts sacīja. — Bet līdz tam laikam klausi savu saimnieku un precīzi izpildi viņa norādījumus. Vai es tev varu dot pavadoni? Tu taču labi zini, ka tas ir liels noslēpums un ka to zini vienīgi tu.

— Esiet bez bažām, monsenjor, es darīšu visu, kas ir manos spēkos. Bet es par sevi neatbildu, brīdinu jūs.

— Patiešām, Martēn, man tas ir apnicis! Kāpēc tad tu neatbildi?

— Tāpēc, ka man gadās atmiņas zudums. Piemēram, es domāju, ka es esmu vienā vietā, bet esmu pavisam citā. Domāju vienu, bet daru kaut ko citu.

Reiz es paliku ilgāk Senžervē baznīcā, kur vismaz divas stundas skai­tīju lūgšanas ar lūgšanu krellēm rokās. Un kas notika? Es atgriezos un uzzināju, ka jūs man esat lūdzis aiznest zīmīti un ka es pat esmu atnesis atbildi. Bet otrā dienā Zasenta man pārmet, ka es pret viņu esmu pārāk vaļīgi izturējies. Un tā tas atkārtojās trīs reizes, monsenjor! Kā jūs do­mājat, kā tad es varu uz sevi paļauties? Laikam dažreiz manā ādā sēž kāds cits Martēna vietā..

— Labi, es pats par visu atbildēšu, — Gabriels nepacietīgi teica. — Līdz šim tu esi labi un precīzi izpildījis manus rīkojumus, tāpēc arī šoreiz visu izdarīsi kā nākas. Un zini, ka atbilde man atnesīs laimi vai arī iedzīs izmisumā.

— Ak, monsenjor, ja tikai atkal neuznāk tie velna joki!

— Tu atkal to pašu! — Gabriels viņu pārtrauca. — Man ir jāiet un arī tu pēc stundas dodies ceļā. Un vēl kas — tu zini, ka kuru katru dienu es gaidu no Normandijas ierodamies Aloizi. Ja viņa atbrauks ma­nas prombūtnes laikā, ierādi viņai istabu, kas ir blakus manai un uzņem to kā nama saimnieci. Atcerēsies?

— Atcerēšos, monsenjor.

— Tātad, Martēn — ātrums, noslēpuma glabāšana, bet galvenais — nezaudēt dūšu.

Martēns atbildēja ar dziļu nopūtu, un Gabriels izgāja no mājas.

Pēc divām stundām, norūpējies un izklaidīgs, viņš atgriezās, bet, ie­raudzījis Martēnu, tūlīt metās pie tā, izrāva tam no rokām ilgi gaidīto vēstuli, ar žestu atlaida viņu un sāka lasīt:

«Pateiksimies Dievam, Gabriel, karalis piekāpās, mēs būsim laimīgi Jūs droši vien jau esat dzirdējis par to, ka no Anglijas bija ieradies he­rolds, kurš mums pieteica karu karalienes Marijas vārdā, un arī par Flan- drijas plānoto lielo uzbrukumu. Šie divi Francijai varbūt tik nelabvēlīgie notikumi ir labvēlīgi mūsu mīlestībai, jo pastiprina jaunā hercoga de Gī- za ietekmi un mazina vecā Monmoransī izredzes. Karalis vēl šaubījās, bet es tā lūdzos…

Es teicu, ka jūs esat pie manis atgriezies, ka jūs esat varonīgs un dižciltīgs… es nosaucu jūsu vārdu… — lai notiek, kas notikdams! Karalis neko tieši neapsolīja, atbildēja, ka padomās, teica, ka valsts intereses ma­nas laulības tik tieši vairs neskar, ka no viņa puses būtu nepiedodami postīt manu laimi, ka viņš varēs atlīdzināt Fransuā de Monmoransī tā, lai tas būtu apmierināts. Viņš neko nesolīja, taču visu izdarīs. Ak, Gab­riel, jūs viņu iemīlēsiet, kā es to mīlu! Mans labais tētis, kurš pārvērtīs par īstenību mūsu sešus gadus ilgo sapni! Man ir tik daudz jums kas sakāms, bet uz papīra vārdi ir auksti un nedzīvi.

Mans draugs, atnāciet šovakar sešos pie manis pa Karaļa padomes sēdes laiku. Žasenta ievedīs jūs pie manis, un mums būs vesela stunda sarunām par spožo nākotni, kas atvērsies mūsu priekšā.

Es paredzu, ka jūs piedalīsieties Flandrijas kaujās. Diemžēl jums nāk­sies tur būt un pildīt savu karavīra pienākumu, lai izcīnītu mani, kas jūs tik maigi mīl. Ak, Dievs, es taču jūs ļoti mīlu. Kāpēc lai es tagad to no jums slēptu?

Atnāciet, lai es varu redzēt, vai jūs esat tik pat laimīgs kā jūsu Diāna."

— Jā, jā, laimīgs, ļoti laimīgs! — Gabriels skaļi iesaucās, izlasījis vēs­tuli. — Ko gan es vēl tagad varu vēlēties?

— Katrā ziņā, ne jau nu savas vecās audžumātes klātbūtni, — atska­nēja Aloīzes balss. Viņa visu laiku bija sēdējusi istabas tumšākajā kaktā.

— Aloīze! — Gabriels iesaucās, metoties viņas apkampienos. — Alo­īze, tas nav tiesa! Tevis man ārkārtīgi pietrūkst! Vai tu esi pie veselības? Tu nemaz neesi izmainījusies. Noskūpsti mani vēlreiz. Arī es neesmu pārvērties, vismaz sirdī ne. Es ļoti uztraucos, kāpēc tu tik ilgi kavējies. Kas tevi aizturēja?

— Lietavas bija izskalojušas ceļus, jūsu gašība. Ja nebūtu jūsu sa­trauktās vēstules, es nebūtu saņēmusies pie jums atbraukt.

— Tu labi darīji, ka steidzies šurp, Aloīze, ļoti labi darīji, jo laime vientulībā nav pilnīga laime! Redzi šo vēstuli, ko es tikko esmu saņēmis? Tā ir no Diānas. Viņa man raksta… Zini, ko man viņa raksta? Ka šķēršļi, kas traucēja mūsu mīlestībai, var tikt pārvarēti, ka karalis jau vairs ne­pieprasa no Diānas piekrišanu laulībām ar Fransuā de Monmoransī. Galu galā — ka viņa mani mīl.

Un tu esi šeit, es varu dalīties ar tevi savā priekā, Aloīze! Saki man, vai es neesmu sasniedzis augstāko svētlaimi?

— Bet ja nu tomēr, monsenjor, — Aloīze vaicāja, palikdama tik pat skumja un rāma, — ja nu jums nāktos atteikties no de Kastro kundzes?

— Tas ir neiespējami, Aloīze! Es taču tev saku — visi šķēršļi pazūd paši no sevis.

— Var pārvarēt grūtības, ko rada cilvēki, — audžumāte iebilda, — bet ne tās, kas nāk no Dieva, monsenjor. Jūs, protams, varat nešaubīties, ka es jūs mīlu un nežēlotu pat savu dzīvību, lai aiztaupītu jums jebkuras likstas.

Nu lūk, ja es jums sacītu — nemēģiniet uzzināt, kāpēc es jums to lūdzu, monsenjor, bet atsakieties no laulībām ar de Kastro kundzi, pār­trauciet ar viņu satikties, lai ko jums tas maksātu, apspiediet mīlestību savā sirdī, jo jūs abus šķir briesmīgs noslēpums, kuru neprasiet, lai es atklāju jūsu paša interesēs. Ja es ar tādu lūgumu nokristu jums pie kā­jām, monsenjor, ko jūs man tad atbildētu?

— Ja tu, Aloīze, neko nepaskaidrojot, prasītu no manis, lai es padaru sev galu, es tev paklausītu. Bet mīlestība manai gribai nav pakļauta, au- džumāt, jo tā taču arī nāk no Dieva.

— Augstais Kungs, tā taču ir zaimošana! — Aloīze iesaucās, salikusi rokas lūgšanā. — Bet tu redzi, viņš nesaprot, ko viņš runā! Piedod vi­ņam, grēciniekam!

— Aloīze, tu mani mulsini! Neturi mani tādā neziņā. Tev man viss jāizstāsta… Esmu līdz nāvei uztraucies. Runā, taču, es lūdzu tevi!..

— Jūs to pieprasāt, monsenjor? Jūs gribat, lai es jums atklāju noslē­pumu, kuru glabāt esmu zvērējusi Dievam, bet kuru pats Dievs man liek jums tagad izpaust?

Ziniet, monsenjor, jūs maldāties! Bet jūs nedrīkstat maldīties attiecībā uz jūtām, kas jums ir pret Diānu. Nedrīkstat, nekādā gadījumā! Jo es jums saku — tā nav kaislība, bet tikai dziļa pieķeršanās, draudzība un brālīga vēlēšanās būt viņai par aizstāvi, monsenjor.

— Bet tu, Aloīze, maldies, turklāt viņas pievilcīgais skaistums…

— Es nemaldos vis, mans kungs, — Aloīze steidzās viņu pārtraukt, — un jums tūdaļ būs man jāpiekrīt, jo es varu sniegt jums pierādījumu, kurš jums šķitīs tik pat neapstrīdams kā man. Nu tad ziniet, ir pieņē­mums, ka de Kastro kundze… saņemieties, mans bērns… ka de Kastro kundze ir jūsu māsa!

— Māsa! — Gabriels iesaucās un pielēca kājās kā atsperes mests. — Māsa! — viņš atkārtoja kā bez prāta. — Kā tad karaļa un de Valantinuā kundzes meita man var būt māsa?

— Monsenjor, Diāna de Kastro piedzima 1539. gada maijā. Jūsu tēvs, grāfs Žaks de Montgomerijs, pazuda tā paša gada janvāri, un ziniet, par ko apvainoja jūsu tēvu? Par to, ka viņš ir Diānas de Puatjē miļākais un ka viņa dod priekšroku jūsu tēvam, nevis troņmantniekam, tagadējam Francijas karalim. Tagad pievērsiet uzmanību datumiem, monsenjor.

— Debesis un elle! — Gabriels iesaucās. — Bet pagaidi, pagaidi… Lai ari mans tēvs tika apvainots, bet kā var secināt, ka šie apvainojumi bijuši patiesi? Diāna piedzima piecus mēnešus pēc mana tēva nāves, bet kā var zināt, ka viņa nav karaļa meita? Viņš taču to mii kā paša meitu?

— Karalis var kļūdīties gluži tāpat, kā varu kļūdīties es. Ievērojiet, es nesacīju, ka Diāna ir jūsu māsa. Bet tas ir ļoti iespējams. Mans pie­nākums, mans smagais pienākums lika jums to paziņot. Vai tad tā nav? Citādi taču jūs no viņas nemūžam neatteiktos!

— Bet tādas šaubas ir tūkstoškārt šausmīgākas par pašu nelaimi! — Gabriels iesaucās. — Kas to noskaidros, ak Dievs!

— Noslēpumu zināja tikai divi cilvēki, monsenjor, — Aloīze sacīja, — un tikai šie divi jums varētu atbildēt — jūsu tēvs un de Valantinuā kun­dze… Bet es domāju, ka viņa nekad neatzīsies, ka ir piekrāpusi karali un ka viņas meita nav viņa meita…

— Jā, un pat ja es mīlu ne sava tēva meitu, tad viņa slepkavas meitu! Jo par mana tēva nāvi atbildība jāuzņemas viņam, karalim Indriķim II. Tā ir, Aloīze?

— Dievs vien to zin, mans bērns…

— Visur tikai haoss, tumsa, šaubas un šausmas! — Gabriels novai­dējās. — Es sajukšu prātā, audžumāt! Nē, nē, — tūdaļ jaunais cilvēks iesaucās, — es negribu pārvērsties par neprāti! Vispirms es mēģināšu uzzināt patiesību, lai ko tas man maksātu. Es iešu pie hercogienes de Valantinuā, es lūgšos, lai viņa man atklāj noslēpumu, ko es glabāšu dziļi jo dziļi. Viņa taču ir krietna katoliete, un es panākšu, ka viņa ar zvērestu apliecinās savu vārdu patiesumu…

Es iešu pie Katrīnas Mediči, varbūt viņa kaut ko zin… Es iešu pie Diānas un ieklausīšos, ko man teiks mana sirds. Bet ja es zinātu, kur meklējams mana tēva kaps, es ietu pie tā un lūgtu viņu ar tādu spēku, ka viņš uzceltos no miroņiem un atbildētu man!

— Mans nabaga mīļais puisēn! — Aloīze nočukstēja. — Kāda dros­me, kāda varonība pat pēc tik briesmīga trieciena!

— Es ķeršos pie lietas nekavējoties, — Gabriels teica, drudžainas vēlēšanās darboties pārņemts. — Pašlaik ir četri pēcpusdienā. Pēc pus­stundas es būšu pie hercogienes de Valantinuā, vēl pēc stundas — pie karalienes, sešos — pie savas Diānas, un kad es vakarā atgriezīšos, Alo­īze, man jau būs pavēries mana likteņa drūmais priekškars. Līdz vaka­ram!

— Vai es jums varu kaut kā palīdzēt? — Aloīze vaicāja.

— Tu vari par mani lūgt Dievu, Aloīze!

— Jā, par jums un par Diānu, jūsu gaišība.

— Un par karali arī, — Gabriels drūmi piebilda un strauji izgāja ārā.