Divas Diānas

I Nodaļa, kurā visai veiksmīgi savienoti daudzi notikumi

Bija pagājušas trīs nedēļas, tuvojās septembra beigas, bet mūsu stāsta varoņu dzīvē nekādas pārmaiņas nebija notikušas.

Žans Pekuā tiešām samaksāja lordam Ventvorsam to niecīgo summu, par kādu viņš pats sevi novērtēja. Bez tam viņš saņēma atļauju apmesties Kalē, bet pie darba ķerties nesteidzās.

Šis labais cilvēks pēkšņi izrādījās ārkārtīgi ziņkārīgs un diezgan viegl­prātīgs — viņš varēja caurām dienām slaistīties gar nocietinājumiem, pļā­pājot ar sargkareivjiem kā tāds ceļojošais sludinātājs, par visu ko, tikai ne par aušanu.

Tomēr viņa šķietamā bezdarbība nekādi neietekmēja viņa radinieku, kurš tajā pat laikā cītīgi kala savus lieliskos ieročus.

Gabriels jo dienas kļuva jo skumjāks. No Parīzes reizēm pienāca re­tas vēstis. Angļi un spāņi bija palaiduši vējā dārgo laiku, un Francija pa to laiku paspēja sakopot savus spēkus un saņemties — karalis un valsts bija glābti.

Šādas ziņas Gabrielu, protams, iepriecināja, bet viņš neko nezināja ne par Indriķi II, ne par Koliņī, ne par savu tēvu, ne Diānu. Tas viņu nomāca un viņš nespēja pa īstam sadraudzēties ar lordu Ventvorsu.

Sabiedriskajam un laipnajam gubernatoram patiesi pret viņa gūstekni bija siltas jūtas. Jo vairāk tādēļ, ka mūžīgi garlaicības māktais lords pē­dējās dienās kļuva vēl skumjāks. Šis apstāklis vēl vairāk padziļināja viņa

simpātijas pret Gabrielu. Drūmajā Kalē jauna un izglītota franču galmi­nieka sabiedrība bija īsts dārgums.

Lords Ventvorss katru otro dienu apmeklēja vikontu un ne retāk kā trīs reizes nedēļā aicināja viņu pie sevis uz pusdienām. Šāda labvēlība Gabrielu nedaudz mulsināja, lai gan gubernators mēdza teikt, ka viņš no sava gūstekņa šķirsies tikai ārkārtējā gadījumā un būs spiests atteikties no tik laba drauga ne ātrāk kā pēc izpirkšanas naudas saņemšanas.

Gabriels nevilšus sajuta, ka aiz šiem smalkajiem teicieniem slēpās zi­nāma neuzticība. Tāpēc viņš ne par ko nesūrojās, neko nepieprasīja, tikai ar nepacietību gaidīja, kad izveseļosies Martēns, kuram, ja jūs atceraties, būs jābrauc uz Parīzi pēc naudas.

Bet Martēns jeb, pareizāk sakot, Arno de Tils, veseļojās lēni. Tomēr pēc vairākām dienām ārsts, kurš ārstēja viltvārdi, paziņoja, ka viņa misija ir beigusies un slimnieks ir vesels. Ja pāris dienas viņš vēl atpūtīsies mīļās Babetes sirsnīgā gādībā, būs vesels pilnīgi.

Tāpēc Gabriels savam ieročnesējam paziņoja, ka pēc divām dienām tam jādodas tālajā ceļā. Taču otrā rītā Arno de Tils sāka žēloties par to, ka tam griežas galva, ka ir slikta dūša, un apgalvoja, ka katrs solis draud ar smagu kritienu. Tā pagāja vēl divas dienas. Pēc tam, kā par spīti, nabadziņu pārņēma vispārējs vājums, un, lai atvieglotu viņa neiz­turamās ciešanas, nācās ievērot stingrāko diētu un iet zāļu vannā. Tomēr šāds dienas režīms viņa organismu atkal novājināja, un viņš atkal nevarēja braukt, lai atjaunotu spēkus ar labu vīnu un dažādām mikstūrām.

Tajā pat laikā uzticamā slimnieka kopēja Babete ar asarām acīs zvē­rēja Gabrielam, ja Martēns būs spiests doties ceļā, viņš nespēkā pakritīs kaut kur pa ceļam.

Tā pagāja vēl divas nedēļas. Tomēr ilgāk tas nevarēja turpināties. Gabriels zaudēja pacietību, un pats Arno de Tils paziņoja raudošajai Babetei, ka vairs ilgāk neuzdrošinās runāt pretī savam kungam. Jo ātrāk viņš aizbrauks, jo ātrāk būs atpakaļ. Taču pēc Babetes saraudātajām acīm, pēc viņas nomāktās sejas varēja spriest, ka šie apsvērumi viņu ne­maz nepārliecināja.

Pirms Arno de Tila aizbraukšanas Gabriels vakariņoja pie lorda Ventvorsa. Tajā dienā gubernators garlaikojās vairāk nekā parasti un, lai sapurinātos, viņš gribēja uzdzīvot kopā ar Gabrielu. Galu galā bija jāšķi­ras, un viņš Gabrielu pavadīja līdz cietokšņa iekšējam pagalmam, kas bija vāji apgaismots ar blāvu lukturi.

Jauneklis jau devās uz izeju, satinies apmetnī, kad pavērās durvis un pie Gabriela pieskrēja sieviete, kurā viņš pazina vienu no kalponēm. Viņa pastiepa Gabrielam salocītu papīra lapu un, pirkstu pie lūpām pielikusi, čukstēja:

— Tas ir franču kungam, kurš bieži viesojas pie lorda Ventvorsa.

Pirms vēl pārsteigtais Gabriels paspēja viņai kaut ko pajautāt, sieviete bija projām.

Negaidītais piedzīvojums Gabrielā raisīja ziņkārību. Aizmirsis jebkuru piesardzību, viņš nosprieda, ka izlasīt šo vēstulīti savā istabā viņš varēs ne ātrāk kā pēc ceturtdaļstundas. Tas viņam šķita par ilgu tik vilinošam noslēpumam. Tāpēc, nevēlēdamies vilkt garumā, viņš paskatījās visapkārt, pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, piegāja pie luktura, atlocīja papīru un ne bez satraukuma sāka lasīt:

«Cienītais kungs! Es jūs nepazīstu un nekad neesmu redzējusi, taču viena mana kalpone apgalvo, ka jūs, tāpat kā es, esat gūsteknis un ka jūs esat francūzis. Šī sagadīšanās man dod spēku griezties pie jums manā bēdīgajā situācijā. Droši vien drīzumā jūs samaksāsiet izpirkumu un at- griezīsieties Parīzē. Tur jūs varēsiet sastapt manus tuviniekus, kuri neko nezin par manu likteni. Jūs varētu viņiem paziņot, ka es esmu šeit, ka lords Ventvorss tur mani aiz atslēgas, nelaiž man tuvumā nevienu dzīvu dvēseli un, izmantojot manu stāvokli, uzdrošinās katru dienu runāt par savu mīlestību pret mani. Es to ar šausmām noraidu, taču tieši mans nicinājums un tas, ka es pilnīgi atrodos viņa varā, var pamudināt viņu uz noziegumu.

Būdams krietns cilvēks un, turklāt, francūzis, jūs nevarēsiet man atsa­cīt tik šausmīgā situācijā. Ja jūs uzzināsiet, kas es esmu, tad jūsu pie­nākums…"

Šajā vietā vēstule aprāvās, paraksta nebija. Droši vien kaut kāds ne­gaidīts šķērslis aprāvis frāzi nepabeigtu. Acīmredzot, vēstules autorei ne­gribējās laist garām tik parocīgu izdevību, un tā nosūtīja vēstuli šādā izskatā.

Starp citu, vēstulē bija viss, kas bija gribēts pasacīt, izņemot sievietes vārdu, kura tiek tā mocīta.

Gabriels, tātad, nezināja rakstītājas vārdu, nepazina drebošo un sa­steigto rokrakstu, taču, neraugoties uz to, viņu pārņēma nesaprotams sa­traukums, neizskaidrojamas priekšnojautas iezagās viņa sirdī. Nobālis viņš piegāja vēl tuvāk pie luktura, lai pārlasītu vēstuli, kad pa citām durvīm sava pāža pavadībā iznāca lords Ventvorss. Pamanījis Gabrielu, kuru pirms piecām minūtēm viņš pats bija pavadījis, gubernators apstājās.

— Jūs vēl esat šeit, mans draugs? — viņš nobrīnījās. — Kas jūs aizkavēja? Ceru, ka ne kāda nelaime vai neveselība?

Godīgais jauneklis klusēdams pasniedza lordam Ventvorsam tikko sa­ņemto vēstulīti. Ieskatījies tajā, anglis kļuva vēl bālāks par Gabrielu un, radot iespaidu, ka lasa, domāja, kā lai izgrozās no situācijas.

— Vecā muļķe! — viņš nomurmināja un nometa zemē vēstuli ar meistarīgi nospēlētu nevērību.

Neviens cits vārds nevarētu sagādāt Gabrielam lielāku vilšanos savās miglainajās cerībās. Tikko viņš bija ieslīdzis saldos sapņos, bet nu! Viņš tūdaļ zaudēja interesi par svešinieci. Bet negribēdams uzreiz atkāpties, viņš tomēr neuzticīgi vaicāja:

— Tomēr jūs, milord, nepateicāt, kas ir šī gūstekne, kuru jūs turat pie sevis pret viņas gribu?

— Pret viņas gribu, vai ne? — Ventvorss iesaucās. — Tā ir manas sievas radiniece, nelaimīga jukusi sieviete. Tuvinieki viņu aizveduši no Anglijas un uzticējuši man viņu apsargāt. Ja jau jūs, mans draugs, esat uzzinājis mūsu ģimenes noslēpumu, es pats jums to visu izstāstīšu.

Lēdijas Govas prāta aptumsums izpaužas tā, ka viņa, salasījusies bru­ņinieku romānus, uzskata sevi par iekārojamu un apdraudētu jaunavu, neskatoties uz viņas piecdesmit gadiem un sirmajiem matiem. Katru sa­tiktu vīrieti, vislabāk jaunu un galantu, viņa mēģina iemīlināt sevī ar dažā­du izdomājumu palīdzību! Man liekas, ka manas padzīvojušās tantes pa­saciņa ir aizkustinājusi arī jūs! Nu, atzīstieties, mans nabaga draugs, esat iežēlināts ar šo asaraino vēstījumu?

— Hm, jā. Visai neparasts stāsts… — Gabriels vēsi atteica, — tur­klāt, cik es atceros, jūs man neko neesat stāstījis par šo radinieci!

— Pilnīgi dabiski, — lords Ventvorss piekrita, — es nemēdzu svešus cilvēkus iepazīstināt ar ģimenes problēmām.

— Bet kāpēc jūsu radiniece sevi sauc par francūzieti? — Gabriels pajautāja.

— Laikam tāpēc, lai ieintriģētu jūs, — Ventvorss kokaini pasmai­dīja.

— Bet šie mīlestības apliecinājumi…

— Vecuma murgi! — Ventvorss nepacietīgi pārtrauca Gabrielu.

— Un jūs viņu turat aiz atslēgas, lai izvairītos no apsmiekla?

— Jā… Cik daudz jautājumu? — lords Ventvorss sarauca pieri, ne­spēdams valdīt savu neapmierinātību. — Es jūs neuzskatīju par tik ziņ­kārīgu! Bet ir jau bez ceturkšņa deviņi, un es jums ieteiktu atgriezties savā dzīvoklī, kamēr vēl nav izdzēstas visas gaismas. Jūsu tiesības kā goda gūsteknim nedrīkst pārsniegt Kalē vispārējās drošības noteikumus.

Bet ja jūs tik ļoti interesē lēdija Gova, mēs varam rīt par viņu pa­runāt. Pagaidām es jūs lūdzu atturēties no manu ģimenes noslēpumu iz­paušanas un vēlu jums, vikont, ar labu nakti.

Gubernators paklanījās Gabrielam un aizgāja. Viņš nevēlējās Gab- riela acīs zaudēt cieņu un vairāk par visu baidījās satraukumā pateikt ko lieku, ja saruna turpinātos.

Gabriels beidzot atstāja gubernatora namu un devās uz ieročmeistara māju. Tomēr lords Ventvorss nervozēja ļoti jūtami un nebija varējis iz­kliedēt Gabriela aizdomas pilnībā.

Pa ceļam jaunekli atkal pārņēma šaubas, ko vēl pastiprināja neskaid­ras priekšnojautas. Viņš nolēma nerunāt par to ar lordu Ventvorsu, bet klusītēm pavērot un uzzināt kaut ko vairāk par šo noslēpumaino sievieti. Interesanti būtu uzzināt, kas viņa tomēr ir — angliete vai francūziete?

„Bet, ak Dievs, ja tā izrādīsies patiesība, — Gabriels domāja, — ko tad es varu palīdzēt? Vai es neesmu tāds pats gūsteknis kā viņa? Esmu saistīts, velns lai parauj! Nē, tam ātrāk jādara gals. Martēnam rīt pat jābrauc, es to tūlīt viņam pateikšu."

Ieejot ieročmeistara mājā, Gabriels negāja uz savu istabu, bet uzkāpa augšstāvā. Visi jau bija aizmiguši, acīmredzot arī Martēns. Gabriels tomēr gribēja viņu pamodināt, lai paziņotu savu lēmumu, un klusi piegāja pie ieročnesēja istabas durvīm.

Pirmajās durvis bija iebāzta atslēga, bet otras bija aizslēgtas. Gabriels sadzirdēja aiz tām apslāpētu ķiķināšanu un glāžu šķindu. Tad viņš skaļi pieklauvēja un nosauca savu vārdu. Uzreiz kļuva kluss un, pirms viņš atkal ierunājās, Arno de Tils steidzās atvērt durvis. Taču tieši šīs lielās steigas dēļ Gabriels pamanīja svārku stūri, kas pazuda sānu durvis. Viņš atskārta, ka Martēns jautri pavadījis laiku ar kādu no kalponēm. Gabriels nenosodīja Martēnu, tikai labsirdīgi padraudēja tam.

— Ehē! Manuprāt, tu savu neveselību būsi mazliet pārspīlējis. Klāts galds, trīs pudeles, divi šķīvji. Un pudeles brālis aizbēdzis! Ar šiem pie­rādījumiem man pilnīgi pietiek, lai es zinātu, ka tu esi izveseļojies. Bez sirdsapziņas pārmetumiem es varu tevi sūtīt uz Parīzi.

— Es biju tādās pašās domās, kungs, — Arno diezgan skābi teica, — kā redzat, es atvadījos…

— No drauga? Lieliski, — Gabriels sacīja, — bet draudzības dēļ neaizmirsti mani. Es gribu, lai rītausmā tu jau būtu ceļā uz Parīzi. Guber­natora caurlaide tev ir, mantas jau vairākas dienas gaida tevi sasaiņotas, tavs zirgs ir atpūties labi, tāpat kā tu, maks pilns ar naudu. Ja tu no rīta izbrauksi, pēc trim dienām būsi Parīzē, bet tur tu pats zini, kas tev jādara.

— Protams, jūsu augstība, es pa taisno jāšu uz jūsu savrupmāju Svētā Pāvila dārzu ielā, nomierināšu jūsu audžumāti, paņemšu no viņas desmit tūkstošus ekiju jūsu izpirkšanai un trīs tūkstošus šejienes parādu apmak­sāšanai. Lai man ticētu, es uzrādīšu jūsu gredzenu un jūsu vēstuli.

— Tā ir lieka piesardzība, Martēn, jo audžumāte tači tevi labi pazīst. Bet ja tu gribi, lai notiek. Tu tikai pasteidzini to, lai viņa ātrāk iedod naudu, dzirdi?

— Varat būt mierīgs, jūsu augstība, naudu dabūšu, vēstuli atdošu admirālim un atgriezīšos vēl ātrāk, nekā aizbraucis.

— Galvenais, lai nebūtu nekādu piedzīvojumu pa ceļam!

— Neuztraucieties, jūsu gaišība!

— Ļoti labi! Vēlu veiksmi, Martēn, un laimīgu ceļu!

— Pēc desmit dienām mēs atkal satiksimies, jūsu augstība, bet rīt pēc saules lēkta es būšu jau gabalā…

Šoreiz Arno de Tils savu vārdu turēja. Otrā rītā Babete pavadīja viņu līdz pilsētas vārtiem. Viņš pēdējoreiz to apskāva, apsolīja, ka drīz atgriezīsies, un, piecirtis piešus zirgam sānos, aizjāja prom.

Nabaga meitene steidzās mājup, lai paspētu pirms lielā brāļa pamo­šanās. Tikusi savā istabā, viņa ļāva asarām vaļu.

Būtu grūti pateikt, kurš ar lielāku nepacietību gaidīja Martēna atgrie­šanos — viņa vai Gabriels.

Taču viņiem abiem nācās gaidīt ilgi…