Divas Diānas

XXIX Autodafē

Noklausītajā manifestā, tika teikts, ka sazvērnieki „nav gribējuši vēr­sties ne pret karali personīgi, ne pret prinčiem, ne pret valsts iekārtu", un tomēr tos apsūdzēja atklāta dumpja sarīkošanā un viņus sagaidīja pil­soņu kara zaudētāju liktenis.

Tajos laikos hugenotiem bija maz izredžu uz apžēlošanu pat tajos gadījumos, ja tie bija parasti mierīgi pavalstnieki. Patiešām, Lotringas kardināls sevi pierādīja kā īsts baznīcas administrators un ne pārāk krietns kristietis.

Viņš uzticēja sacelšanās izmeklēšanu Parīzes tiesu palātas augstma­ņiem un kardinālam Olivjē. Tiesu mašīna sāka griezties apskaužamā ātru­mā — nopratināšanas ritēja zibenīgi, spriedumi tika pasludināti vēl ātrāk.

Bet sacelšanās ierindas cīnītājiem pat formalitātes tika uzskatītas par liekām. Tos kāra turpat Ambuāzā, neapgrūtinot tiesu palātu.

Beidzot ar Lotringas Kārļa pūlēm viss bija pabeigts triju nedēļu lai­kā.

Uz 15. aprīli Ambuāzā bija nolikta hugenotu vadītāju nāvessoda izpil­dīšana. Bija jāizpilda sods divdesmit septiņiem baroniem, vienpadsmit grāfiem, septiņiem marķīziem un piecdesmit galminiekiem.

Šiem apšaubāmajiem reliģiskajiem svētkiem centās piešķirt vajadzīgo spožumu un vērienu. Sagatavošanās darbi bija grandiozi. No Parīzes līdz Nantei iedzīvotāju uzmanību piesaistīja ar visiem tolaik iespējamiem lī­dzekļiem — par nāvessodu visiem dzirdot vēstīja gan ziņneši, gan ga­rīdznieki.

Noliktajā stundā laukumā cietokšņa priekšā, kur vajadzēja risināties asiņainajiem notikumiem, tika uzceltas trīs skaistas tribīnes. Vidējā, vis­skaistākā, bija paredzēta karaļa ģimenei.

Visapkārt bija koka soli, tur sasēdās apkārtnes ļaudis, kas bija sadzīti šurp gan ar labu, gan ar ļaunu. Bez tam daudzi bija ieradušies vienkārši ziņkārības dēļ vai būdami fanātiķi.

Visi šie apstākļi kopā Ambuāzā bija saveduši tik daudz ļaužu, ka pirms lielās dienas vairāk nekā desmit tūkstošiem „viesu" nācās nakšņot klajā laukā.

15. aprīļa rītā visi pilsētas jumti bija skatītāju pilni, bet par vietu pie loga, kas izgāja uz laukumu, maksāja pat desmit ekijus — tiem laikiem tā bija milzīga summa.

Nožogota laukuma vidū bija plašs paaugstinājums, apsegts ar melnu audeklu. Uz paaugstinājuma bija soda vieta.

Sānos atradās tiesas sekretāra krēsls, jo viņam būs jānosauc katrs notiesātais un jānolasa spriedums.

Laukumu apsargāja strēlnieku rota un karaļa personīgā apsardze.

Pēc svinīgās mesas notiesātos pieveda pie ešafota pakājes. Tiem bla­kus gāja mūki, cenšoties viņus pierunāt nožēlot grēkus un atteikties no savas ticības. Taču neviens no viņiem negribēja to darīt. Viņi pat neko neatbildēja mūkiem.

Tribīnes jau bija pilnas, izņemot vidējo. Karalis un karaliene, no ku­riem gandrīz ar varu izvilka solījumu būt klāt soda izpildīšanā, jau ie­priekš noteica, ka ieradīsies tikai uz pašām beigām, kad sodīs sacelšanās galvenos iedvesmotājus.

Pusdienlaikā sākās autodafē.

Kad pirmais no tiesātajiem kāpa uz ešafota, visi pārējie sāka dziedāt psalmus. Tā viņi centās dot mierinājumu tam, kurš gāja savu pēdējo gai­tu, un tajā pašā laikā ienaidnieka un nāves priekšā parādīt savu nelo­kāmību.

Pēc katras dziedāšanas ripoja galva nākošajam notiesātajam. Un tā viena pēc otras.

Beidzot bija palikuši tikai divpadsmit vīri — sazvērestības galvenie organizētāji.

Pasludināja pārtraukumu. Divi bendes bija pārāk noguruši, bez tam tribīnēm tuvojās karalis.

Fransuā II seja nebija vienkārši bāla, tā bija ieguvusi kādu slimīgu nokrāsu. Marija Stjuarte tam apsēdās pie labās, Katrīna Mediči — pie kreisās rokas. Lotringas kardināls apsēdās blakus Katrīnai, princis Kondē ieņēma vietu blakus jaunajai karalienei.

Kad princis Kondē, tik pat bāls kā karalis, parādījās tribīnēs, visi divpadsmit zetnu viņam palocījās. Viņš tiem atbildēja ar to pašu.

— Es vienmēr esmu cienījis nāvi… — viņš skaļi teica.

Karalim tādu uzmanību neizrādīja. Neatskanēja neviens izsauciens vi­ņam par godu. Viņš to tūlīt pamanīja un sadrūma:

— Kardināl, kāpēc jūs mūs uz šejieni atvilkāt!

Lotringas Kārlis pacēla roku, it kā dodams signālu, un pūlī atskanēja vairākas balsis, kas kliedza:

— Lai dzīvo karalis!

— Nu, vai dzirdat, jūsu majestāte?

Karalis tikai nošūpoja galvu:

— Es dzirdu, ka daži mu]ķi visādi cenšas uzsvērt visu pārējo klu­sēšanu.

Pa to laiku karaļa tribīne pildījās. Viens aiz otra parādījās karaļa brāļi, pāvesta nuncijs, hercogiene de Gīza… Tiem pa pēdām tribīnēs uz­kāpa arī hercogs Nemūrs. Viņš bija nomākts un acīmredzami norūpē­jies.

Beidzot tribīņu dziļumā savas vietas ieņēma divi cilvēki, kuru atra­šanās tur bija tik pat dīvaina, kā prinča Kondē klātbūtne. Tie bija dak­teris Ambuāzs Parē un Gabriels de Montgomerijs.

Dažādi iemesli tos bija atveduši šurp. Dakteri Parē uz Ambuāzu iz­sauca hercogs de Gīzs, kuru ļoti uztrauca karaļa veselības stāvoklis. Ma­rija Stjuarte, kas redzēja, cik ļoti smagi Fransuā pārdzīvo savu piedalī­šanos soda izpildīšanā, palūdza, lai dakteris būtu tuvumā, ja gadījumā karalim kļūs slikti.

Gabriels šurp atnāca ar pilnīgi konkrētu mērķi — mēģināt vēlreiz izglābt to, kuru bija nolemts sodīt kā pēdējo — tas bija jaunais droš­sirdīgais Kastelno de Šaloss.

Gabriels vainoja sevi par to, ka ar saviem padomiem bija tuvinājis bojāeju. Kastelno, kā mēs visi atceramies, padevās pēc tam, kad hercogs Nemūrs ar savu parakstu bija apstiprinājis saglabāt viņam dzīvību un brī­vību. Bet nu… nu tam nocirtīs galvu.

Būsim godīgi arī pret hercogu Nemūru. Kad viņš redzēja, ar kādu nevērību izturas pret viņa parakstu, viņš kļuva vai traks no dusmām, bet pēc tam izmisis trīs nedēļas staigāja no kardināla pie hercoga, no ka­ralienes pie karaļa un atpakaļ, lūdzot un pierādot, pieprasot, lai glābj viņa godu un reizē arī Kastelno dzīvību.

Bet kardināls Olivjē, pie kura viņu sūtīja, viņam paziņoja, ka karalim nav nekādu pienākumu pret dumpiniekiem un viņš nenes nekādu atbil­dību par solījumiem, ko kāds ir devis viņa vārdā.

Tagad viņš, tāpat kā Gabriels, bija atnācis uz šo šausmīgo pasākumu ar domu izglābt Kastelno kaut vai pēdējā brīdī.

Hercogs de Gīzs, sēdēdams zirgā pašā tribīņu priekšā, deva zīmi un atkal ieklaudzējās bendes cirvis.

Ceturtdaļstundas laikā bija nocirstas vēl astoņas galvas. Karalis bija tuvu ģībonim.

Lūk, ešafota pakājē bija palikuši tikai četri vīri. Sekretārs nolasīja:

— Albērs Edmons Rožē, grāfs de Mazjērs, tiek apsūdzēts par ķe­cerību, par viņa majestātes apvainošanu un par to, ka ir piedalījies bru­ņotā dumpī pret karali!

— Nav tiesa! — grāfs de Mazjērs sauca. Parādījis melnās plaukstas un spīdzināšanā sakropļotās krūtis, viņš piebilda: — Lūk, ko ar mani darīja karaļa vārdā! Bet es zinu, ka viņam par to nekas nav zināms, tāpēc es saucu — lai dzīvo karalis!

Viņa galva nokrita.

Trīs pēdējie protestanti, kas stāvēja pie ešafota pakājes, atkal uzsāka dziesmu.

Tiesas sekretārs neapklusa:

— Žans Luī Alberiks, barons de Ronē, tiek apsūdzēts par ķecerību, par viņa majestātes apvainošanu un par to, ka ir piedalījies bruņotā dum­pī pret karali!

— Tu un tavs kardināls — esat nekrietni meļi! — Ronē iesaucās, nolikdams galvu uz ešafota.

Palika vēl divi.

— Robērs 2ans Renē Brikmo, grāfs de Vilmonžī, tiek apsūdzēts par ķecerību… — sekretārs turpināja savu asiņaino sarakstu.

Vilmonžī pamērcēja pirkstus Ronē asinīs un pacēla tos pret debesīm:

— Debesu tēvs! Redzi, tā ir tavu bērnu asins, atrieb to! — un viņš jau bija miris.

Kastelno palika viens pats.

Viņš dziedāja:

Viltīgais ienaidnieks atklātā laukā Gatavoja tam lamatas, bet tikai pēc Dieva visaugstākā gribas Tagad gūsteknis ir tas.

Kastelno glābšanai hercogs Nemūrs nebija žēlojis naudu. Sekretārs un arī bendes bija jau krietni apdāvināti. Tāpēc pirmais bende sacīja, ka ir noguris, bet, lai to nomainītu, bija vajadzīgs laiks.

Izmantojot neparedzēto pārtraukumu, Gabriels ieteica hercogam ris­kēt vēlreiz. Savojas Jēkabs, pieliecies pie hercogienes de Gizas, kaut ko tai iečukstēja ausī.

Hercogiene, kurai bija liela ietekme uz karalieni, piecēlās un, it kā nespēdama panest šo asiņaino skatu, sacīja tā, lai Marija to varētu sa­dzirdēt:

— Ak! Sievietei tas ir pārāk smags skats! Paskatieties, karalienei kļūst slikti!

Taču Lotringas kardināls uzmeta brāļasievai bargu skatienu:

— Saņemieties, kundze! Atcerieties, ka jūs esat hercoga de Gīza sie­va!

— Tieši tas mani baida, — hercogiene atbildēja. — Tādā laikā ne­viena māte nespēj palikt mierīga. Jo viss naids par šīm izlietajām asinīm nāks pār mūsu bērnu galvām!

— Cik nožēlojamas ir šīs sievietes! — nomurmināja kardināls, kas pats nebija no drosmīgākajiem.

Sarunā iejaucās hercogs Nemūrs:

— Šī zvērīgā aina šausmina ne tikai sievietes. Vai tad jūs, princi Kondē, tas viss nesatrauc?

— Princis ir karavīrs, viņš ir pieradis skatīties nāvei acīs, — Lotrin­gas kardināls indīgi nosmīnēja.

— Jā, kaujā, bet ne uz ešafota! — princis drošsirdīgi atbildēja.

— Vai tiešām princis jūt līdzi dumpiniekiem? — Lotringas Kārlis vaicāja.

— Es jūtu līdzi krietniem kareivjiem, kas vienmēr ir godam kalpojuši Francijai un viņa majestātei.

Ko gan vēl varēja teikt princis, kuru pašu turēja aizdomās?

Hercogs Nemūrs saprata viņu un griezās pie Katrīnas Mediči:

— Paskatieties, tur ir palicis viens vienīgs, — viņš sacīja, tīšām ne­nosaucot Kastelno vārdā. — Vai tiešām nav iespējams glābt kaut vai to?!

— Es neko nevaru darīt, — Katrīna vēsi atteica un aizgriezās.

Pa to laiku Kastelno jau kāpa pa ešafota kāpnēm un dziedāja psal-

mu.

Satrauktie skatītāji, uz brīdi aizmirsuši bailes no spiegiem un mu- šāriem, apņēmīgi sāka kliegt:

— Apžēlot! Apžēlot!

Vilkdams laiku, sekretārs lēni lasīja spriedumu:

— Mišels Žans Luī, barons Kastelno de Šaloss, tiek apsūdzēts par viņa majestātes apvainošanu, par ķecerību, par to, ka dumpojies pret karali.

— Mani tiesneši var paši apliecināt, ka apvainojums nav patiess! Ne­var Gīzu tirānijas iznīcināšanas mēģinājumu saukt par viņa majestātes apvainošanu! — Kastelno iesaucās skaļā balsī un tad griezās pie ben­des:

— Bet nu dari savu darbu!

Bende, pamanījis vieglu viļņošanos tribīnēs, mēģināja pavilcināties, iz­likdamies, ka jāuzasina cirvis.

— Cirvis ir kļuvis neass, barona kungs, — viņš tam sacīja pusbal­sī, — bet jūs esat pelnījis mirt ar pirmo cirtienu… Kas to lai zin, ko var grozīt viena minūte… Man šķiet, ka tur lietas virzās jums par labu…

Pūlis atkal iekliedzās:

— Žēlastību!

Šajā brīdī Gabriels, atmetis jebkuru piesardzību, skaļi uzsauca Marijai Stjuartei:

— Apžēlojiet, karaliene!

Marija pagriezās, redzēja viņa caururbjošo skatienu, saprata viņa iz­misuma dziļumu un nometās ceļos karaļa priekšā:

— Valdniek, es jūs lūdzu, uz ceļiem krītot! Glābiet jel vienu vienīgu dvēseli!

— Valdniek! — no otras puses viņam sacīja hercogs Nemūrs. — Vai gan vēl par maz lijis asiņu? Jūsu majestāte, pietiek ar vienu jūsu skatienu, lai viņš tiktu apžēlots!

Fransuā nodrebēja. Šie vārdi viņu satrauca, un viņš apņēmīgi pastiepa karalienei roku.

Pāvesta nuncijs bargi viņam aizrādīja:

— Atcerieties, ka jūs esat viskristīgākais no visiem karaļiem!

— Tieši tā, viskritīgākais! — Fransuā stingri noteica. — Lai barons de Kastelno tiek apžēlots!

Taču Lotringas kardināls, izdzirdējis pirmo frāzi, steigšus pamāja ar roku bendem.

Un brīdī, kad Fransuā izrunāja vārdu „apžēlots", Kastelno galva jau ripoja pa ešafota kāpnēm…

Nākošajā dienā princis Kondē devās uz Navarru.