Divas Diānas

XXXI Cerību stars

— Pagaidiet! — Katrīna Mediči valdonīgi uzkliedza. — Nelaidiet šo cilvēku iekšā, kamēr es neesmu aizgājusi. Varbūt jūs patiesi alkstat uz­ticēt mana dēla dzīvību tam, kurš ir atņēmis dzīvību viņa tēvam, taču es nevēlos atkal redzēt un dzirdēt sava vīra slepkavu! Tas viss ir nepane­sami, tāpēc es aizeju, kamēr viņš vēl nav šeit.

Un viņa izgāja, pat nepaskatoties uz savu mirstošo dēlu. Toties aiz­gājusi savās istabās, viņa neaizmirsa atstāt portjeras neaizvilktas un, aiz­cirtusi durvis, tūlīt pieplaka pie atslēgas cauruma, lai dzirdētu un re­dzētu visu, kas notiks karaļa istabā.

Gabriels ienāca istabmeitas pavadībā, nometās uz viena ceļa, no­skūpstīja karalienei roku un zemu palocījās kardinālam.

— Ko teiksiet? — Marija nepacietīgi vaicāja.

— Es teikšu, ka es esmu pierunājis dakteri Parē. Viņš ir šeit.

— Pateicos, pateicos jums, uzticamais draugs!

— Bet vai karalim nav kļuvis sliktāk? — Gabriels čukstus jautāja, bažīgi skatoties uz bālo un nekustīgo Fransuā II.'

— Diemžēl, nekā laba man nav ko teikt, — karaliene iesaucās. — Bet vai jums bija grūti pierunāt dakteri Parē?

— Ne pārāk. Viņu aicināja arī pirms tam, taču tādā tonī, ka atlika tikai atteikties. Viņam paziņoja, ka viņš ar savu galvu un savu godu ir atbildīgs par karaļa dzīvību jau pirms viņš to ir redzējis. No viņa neslēpa, ka viņš kā protestants ir bīstams protestantu vajātājam. Vārdu sakot, vi­ņam izrādīja tik lielu neuzticību, viņam uzstādīja tik augstas prasības, ka viņš bija spiests atteikties. Bet viņam arī īpaši neuzstāja.

— Vai tiešām viņš tika aicināts šādā veidā? — kardināls šaubījās. — Mēs taču abi ar brāli divas vai trīs reizes pie viņa sūtījām savus ļaudis. Tie vienmēr atgriezās ar atteikumu, nesaprotamām atrunām. Bet mēs do­mājām, ka mūsu sūtņi ir tādi, uz kuriem var paļauties.

— Vai tik tā bija, jūsu augstība? — Gabriels nosmīnēja. — Dakteris Parē pieņēma citu lēmumu pēc tam, kad es viņam izteicu karalienes laip­no lūgumu. Viņš ir pārliecināts, ka viņu tīšuprāt noziedzīgi negribēja laist karalim tuvumā.

— Tad es sāku saprast! — Lotringas Kārlis sacīja, bet klusāk pie­bilda: — Es te saskatu karalienes Katrīnas daiļo rociņu… Patiešām, viņai ir ārkārtīgi neizdevīgi glābt pašas dēla dzīvību…

Pa to laiku Marija Stjuarte, atļaujot kardinālam pašam tikt skaidrībā par to, kas bija noticis, atkal uzrunāja Gabrielu:

— Dakteris Parē jums sekoja?

— Pēc pirmā uzaicinājuma.

— Vai viņš ir šeit?

— Viņš gaida jūsu atļauju ienākt.

— Lai viņš nāk iekšā! Tūlīt pat!

Gabriels izgāja un atgriezās kopā ar dakteri.

Paslēpusies aiz durvīm, Katrīna aizturēja elpu.

Marija Stjuarte piesteidzās pie Ambruāza un, paņēmusi to aiz rokas, pieveda pie slimnieka gultas, pa ceļam sacīdama:

— Paldies, ka jūs atnācāt, dakter… Es paļaujos uz jūsu uzticību, tā­pat kā uz jūsu spējām… Iesim ātrāk…

Abruāzs Parē nespēja apdomāties, kad jau stāvēja pie karaļa gultas. Tas vārgi vaidēja.

Ārsts ieskatījās karaļa savārgušajā, it kā ciešanu izkaltētajā sejā. Tad viņš pārliecās pār to, kurš viņam šobrīd bija tikai slimnieks, un uzmanīgi pataustīja augoni.

Karalis sajuta ārsta vieglo roku pieskārienu, taču nespēja atvērt acis.

— Ā, sāp! — viņš žēli čukstēja. — Sāp… Vai jūs man nevarat pa­līdzēt?..

Istabā bija diezgan tumšs. Abruāzs Parē ar žestu paaicināja Gabrielu pienest gaismekli, bet Marija apsteidza Gabrielu un pati to atnesa.

Rūpīgā apskate ilga vismaz desmit minūtes.

Dakteris neko nesacīja. Pēc tam Ambruāzs Parē, nopietns un bargs, piecēlās.

Marija Stjuarte neuzdrošinājās pārtraukt klusumu un tikai uztraukti vēroja daktera neizdibināmo sejas izteiksmi. Ko viņš teiks? Kāds būs viņa vērtējums?

Slavenais dziednieks zemu nolieca galvu, un karaliene šajā žestā sa­skatīja nāves spriedumu.

— Nu kā? — viņa čukstēja, nespēdama apslēpt uztraukumu. — Vai tiešām cerību nekādu?

— Tikai viena vienīga, — Ambruāzs atbildēja.

— Bet tomēr tā ir!

— Jā, taču arī tā ir apstrīdama… ja vien…

— Ko?

— Ja vien tas, kas man jāglābj, nebūtu karalis…

— Glābiet viņu, rīkojieties tā, it kā viņš būtu parasts mirstīgais! — Marija iesaucās.

— Bet ja man neizdosies? — Ambruāzs Parē sacīja. — Tikai Dievs ir visspēcīgs. Vai mani neapvainos slepkavībā? Es taču esmu hugenots…

— Paklausieties, — Marija viņu pārtrauca, — ja viņš izdzīvos, es jums visu mūžu būšu pateicīga, bet ja viņš… mirs, es jūs aizstāvēšu, cik spēšu! Pamēģiniet! Es jūs lūdzu! Jūs sakāt, ka tā ir pēdējā iespēja. Ak Dievs, būtu noziegums atteikties no tās!

— Jums ir pilnīga taisnība, es mēģināšu… ja man atļaus… Ja jūs pati man dosiet šo atļauju. Es neslēpju, paņēmiens, par kuru es runāju, ir jauns un no malas var likties ļoti pārdrošs.

— Patiešām? Un nekāda cita nav? — Marija nošausminājās.

— Nekāda. Ir pēdējais laiks to pielietot. Pēc diennakts, pat pēc div­padsmit stundām jau būs par vēlu. Karalim galvā izveidojies augonis, un ja nekavējoties to neizgriezt, strutas var iekļūt smadzenēs — nāve ie­stāsies nekavējoties.

— Jūs šo operāciju gribat izdarīt tūlīt tepat? — kardināls vaicāja. — Es nevaru uzņemties tādu atbildību!

— Redzat nu, jūs jau šaubāties! — Ambruāzs nosmīnēja. — Nē, operācijai man ir vajadzīga dienas gaisma, bez tam viss labi ir jāpārdomā, jāpārbauda roka, jāizdara mēģinājumi. Taču rīt deviņos no rīta es varu būt šeit. Operācijā varēsiet būt klāt jūs, valdniec, jūs, monsenjors virs­pavēlnieks, nu un varbūt vēl daži cilvēki, vistuvākie! Nevienu lieku, jo sevišķi ārstus! No rīta es jums izstāstīšu, ko es esmu nodomājis darīt un tad, ja jūs dosiet piekrišanu, es ar Dieva palīgu izmēģināšu šo pēdējo iespēju.

— Bet vai līdz rītam ar karali nekas nevar notikt? — Marija vaicā­ja-

— Nevar… Tomēr ir ļoti svarīgi, lai karalis labi atpūstos un uzkrātu spēkus pirms operācijas. Šeit būs atsvaidzinošs dzēriens, es tam pievie­nošu dažus eliksīra pilienus. Lai karalis to tūlīt izdzer, jūs redzēsiet, ka­raļa miegs kļūs mierīgs un dziļš. Bet jūs… ja iespējams, pati sekojiet, lai neviens netraucē karaļa miegu.

— Neuztraucieties, dakter. Es visu nakti neatkāpšos no viņa ne so­li, — Marija sacīja ķirurgam.

— Tas ir ļoti būtiski, — Ambruāzs Parē sacīja. — Man te vairs nav ko darīt un es ar jūsu atļauju dodos projām.

— Ejiet, dakter, ejiet, es pateicos jums jau iepriekš. Lai Dievs jūs sargā! Līdz rītam! — Marija atbildēja.

— Līdz rītam! Ceriet uz to labāko! — Ambruāzs sacīja.

— Es visu nakti lūgšu Dievu. Bet jums, grāf, — Marija vērsās pie Gabriela, — es pateicos vēlreiz! Rīt katrā ziņā esiet šeit!

— Neapšaubāmi, es būšu, — Gabriels atteica un, palocījies kara­lienei un kardinālam, aizgāja kopā ar ķirurgu.

„Taču arī es tur būšu! — nodomāja Katrīna Mediči, kas joprojām stāvēja cieši aiz durvīm. — Jā, es tur būšu! Tas Parē ir drosmīgs cilvēks. Viņš patiesi vēl izglābs karali, un ar to pašu novedīs pie bojāejas gan savu partiju, gan princi Kondē, gan arī mani. Trakais! Bet es arī tur būšu!"