Divas Diānas

XXI Nenotikušais ceļojums uz Itāliju

— Kas noticis, kardināla kungs? — karalis bija sašutis. — Vai tiešām pat te man nebūs miera?

— Valdniek, — Lotringas Kārlis atbildēja, — piedodiet, ka esmu pārkāpis jūsu majestātes aizliegumu, bet mūs — mani un manu brāli, pie jums atveduši neatliekami jautājumi.

Tai pašā brīdī ienāca hercogs de Gīzs, klusēdams palocījās karalim un karalienei un apstājās kardinālam aiz muguras — nekustīgs, nerunīgs un sastindzis.

— Nu tad runājiet, — Fransuā sacīja kardinālam.

— Valdniek, mēs tikko uzzinājām, ka pret jūsu majestāti tiek gata­vota sazvērestība… Šeit, Bluā, jūs nedrīkstat palikt. Jums nekavējoties jā­dodas prom.

— Sazvērestība! Bluā jāpamet? Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka ļaundari grib nolaupīt jūsu majestātei dzīvību un troni.

— Par ko? Es tikko esmu sācis valdīt un nevienam, vismaz apzināti, neesmu nekā ļauna darījis! Kas tie ir par ļaudīm, kardināla kungs?

— Kas gan cits, tie paši nolādētie ķeceri — hugenoti!

— Atkal viņi! — karalis iesaucās. — Bet vai jūs nekļūdāties?

— Diemžēl! Šoreiz nekādu šaubu nav.

Karalis acīmredzami bija apbēdināts. Jo nežēlīgā īstenība bija sagrā­vusi viņa skaistos sapņus.

Viņa sliktais garastāvoklis pielipa arī Marijai. Tikai hercogs de Gīzs palika mierīgs un nesatricināms.

— Kāpēc mana tauta pēkšņi mani tā neieredz? — Fransuā bēdīgs vaicāja.

— Es taču jau jums sacīju, ka sazvērnieki visi ir hugenoti.

— Bet tāpēc viņi nepārtrauc būt franči. Kardināla kungs, es jūsu rokās nodevu varu, lai jūs to padarītu svētīgu visai tautai, bet tagad vis­apkārt dzird tik daudz žēlabu un neapmierinātības!

— Ak, valdniek! — Marija pārmetoši iesaucās.

— Tomēr, valdniek, nav godīgi mums uzlikt atbildību par to, pie kā būtu jāvaino mūsu laikmets, — kardināls vēsi teica.

— Bet es gribētu, — jaunais karalis aizsvilās, — uz kādu laiku at­teikties no jūsu palīdzības, lai varētu saprast, galu galā, ko tad nemīl — jūs vai mani!

— Ak, jūsu majestāte! — Marija atkal iesaucās.

Karalis apklusa, saprotot, ka ir aizgājis par tālu.

Pēc ledainā klusuma atkal ierunājās Lotringas Kārlis. Viņa balsī, kas bija pašcieņas pilna, ieskanējās nepelnīts aizvainojums:

— Valdniek, sakarā ar to, ka mūsu pūles nav saņēmušas atzinību, mēs, būdami jums uzticīgi, uzskatām par nepieciešamu uz laiku nodot savus posteņus piemērotākām un veiksmīgākām personām.

Samulsušais karalis klusēja, bet kardināls, izturējis pauzi, nesteidzīgi turpināja:

— Jūsu majestātei atliek vienīgi paziņot mums, kam tieši nodot varu. Kas attiecas uz mani personīgi, mani nav grūti kādam aizvietot. Jūs varat izvēlēties kardinālu Olivjē vai kardinālu de Turnonu, vai arī d'Opitāla kungu…

Marija Stjuarte izmisumā aizsedza seju ar rokām; bet Fransuā jau bija gatavs nolūgties par savu bērnišķīgo izlēcienu.

— Taču lielā maģistra un kara lietu vadītāja postenis prasa izcilas spējas un popularitāti tautā. Izņemot savu brāli, es varu nosaukt tikai divus cilvēkus, kas būtu šī amata cienīgi. Viens no tiem ir de Brisaka kungs…

— Brisaks! Viņš mūždien ar kaut ko nav apmierināts! — karalis sa­cīja.

— Bet otrs — de Monmoransī kungs. Viņš nav tik apdāvināts, taču pietiekami pazīstams…

— Nē, — Fransuā atkal bija iebildumi, — konetabls ir pārāk vecs, un viņš pret mani slikti izturējās, kad es biju troņmantnieks. Bet kāpēc, kardināla kungs, jūs nepieminat citus manus radiniekus, prinčus? Pie­mēram, princi Kondē?

— Valdniek, man ar skumjām jums jādara zināms, ka sazvērnieku vadītāju sarakstā pirmais ir minēts prinča Kondē vārds!

— Tas nevar būt! — karalis bija pārsteigts.

— Valdniek, tā tas ir!

— Tātad, īsta sazvērestība pret valsti?

— Jā, gandrīz dumpis! Bet tagad, kad jūs gatavojaties atbrīvot mūs no tik smagu pienākumu pildīšanas, mans pienākums ir lūgt jūs nosaukt jaunos amatu pildītājus iespējami drīzāk, jo protestanti jau pēc dažām dienām būs Bluā.

— Tēvocīt, ko jūs sakāt?! — Marija bija satriekta.

— Tikai patiesību!

— Vai to dumpinieku ir daudz? — karalis vaicāja.

— Pec baumam ap diviem tūkstošiem… Bet tagad mes abi, hercogs de Gīzs un es…

— Kā? — Fransuā tos pārtrauca. — Jūs gribat mani pamest tādās briesmās?

— Ja es nemaldos, tieši tāda bija jūsu majestātes vēlēšanās…

— Ko tad jūs gribat? Man tiešām bija sāpīgi, ka jūsu dēļ… ka man ir tik daudz ienaidnieku! Bet, mīļais tēvoci, pietiks par to runāt! Pa­stāstiet man kaut ko tuvāk par pārdrošo sacelšanos… Kā jūs to domājat apspiest?

— Nu nē, — kardināls vēl joprojām bija apvainojies, — pēc tā, ko man nācās dzirdēt no jūsu majestātes, lai labāk citi…

— Dārgais tēvoci, es jūs ļoti lūdzu aizmirst par pēkšņo nesavaldību, kas man pašam ir jānožēlo, — Fransuā II teica. — Varbūt man vajag atvainoties? Lūgt piedošanu?

— Valdniek, pēc tam, kad jūs mums atkal uzticaties… — kardināls sāka.

Bet karalis neļāva tam izrunāt līdz galam un pastiepa roku:

— Pilnīgi uzticos! Un no visas sirds!

— Mēs velti tērējam laiku, — hercogs de Gīzs svarīgi sacīja.

Tie bija pirmie vārdi, kurus viņš izrunāja kopš viņu abu ierašanās.

Viņš panāca uz priekšu, it kā visu līdz šim notikušo uzskatītu par garlaicīgu prologu, kurā viņš visžēlīgi atļāvis nospēlēt galveno lomu. Ta­gad, kad pļāpāšana bija mitējusies, viņš ņēma iniciatīvu savās rokās.

— Valdniek, — viņš paziņoja, — situācija ir šāda — tuvākajās dienās divi tūkstoši dumpinieku barona Larenodī vadībā, ar prinča de Kondē atbalstu no Puatū, Bearnas un citām provincēm steigsies šurp, uz Bluā, lai ieņemtu Bluā un nolaupītu jūsu majestāti.

Satriektajam Fransuā izlauzās naidīgs izsauciens.

Marija Stjuarte noelsās:

— Nolaupīt karali!

— Un jūs kopā ar viņu, valdniec, — hercogs turpināja. — Taču ne­uztraucieties, mēs esam modri.

— Ko jūs domājat iesākt? — karalis jautāja.

— Mēs šos jaunumus uzzinājām pirms stundas, — hercogs atbildē­ja. — Lai būtu pilnīgā drošībā, jums tūlīt pat ir jāatstāj neaizsargātā Bluā pils un jādodas uz labi nocietināto Ambuāzu.

— Kā? Uz Ambuāzu? Uz to drūmo cietoksni? — karaliene vaicāja.

— Tā kā bērns! — hercogs nikni uzkliedza savai brāļameitai un pie­bilda: — Tas ir nepieciešams, valdniec.

Tad savukārt sašuta karalis:

— Mums no tiem dumpiniekiem būs jābēg?

— Jūsu majestāte, — hercogs skaidroja, — no ienaidnieka, kurš pie tam nav pieteicis karu, nevar bēgt. Pašlaik mēs neko par dumpinieku nodomiem skaidri nezinām. Bet tā vai citādi, mēs nebaidāmies no sa­dursmes, bet tikai mainām tās vietu. Es būšu vienkārši laimīgs, ka sazvēr­nieki mums sekos uz Ambuāzu.

— Kāpēc? — karalis vaicāja.

— Kāpēc? — hercogs augstprātīgi pasmaidīja. — Tāpēc, ka tādā vei­dā mēs varam reizi par visām reizēm izrēķināties ar ķeceriem, tāpēc, ka pienācis laiks sist tos ne tikai uz skatuves, tāpēc, ka es dotu divus pirk­stus… no kreisās rokas par to, lai šo cīņu novestu līdz galam.

— Bet tā nav nekas cits, — karalis nopūtās, — nekas cits kā brāļu karš.

— Mēs tajā iesaistīsimies, jūsu majestāte, vienīgi tāpēc, lai darītu tam galu. Mana plāna īss izklāsts būtu šāds — atcerieties, jūsu majestāte, ka mums ir darīšana ar dumpiniekiem, un tikai. Aizbraucot no Bluā, mums jāizturas tā, it kā neko nezinātu un nenojaustu. Kad dumpinieki mums tuvosies, lai nodevīgi mūs sagūstītu, viņi iekļūs slazdā! Tātad, bez uz­traukuma… tas attiecas īpaši uz jums, valdniec. Es pats parūpēšos par visu, taču es atkārtoju — nevienam nav jāzin, ka mēs esam gatavi, ka mēs kaut ko zinām.

— Uz cikiem nolikta izbraukšana? — Fransuā padevīgi vaicāja.

— Uz trijiem pēcpusdienā, jūsu majestāte. Viss jau ir gatavs, es par to parūpējos iepriekš.

— Kā, iepriekš?

— Jā. Es jau iepriekš zināju, ka jūsu majestāte ieklausīsies veselajā saprātā.

— Labi, — karalis pamāja ar vārgu smaidu sejā, — trijos mēs būsim gatavi.

— Pateicos, jūsu majestāte, par izrādīto uzticību, es to attaisnošu. Taču atvainojiet mani, pašlaik katra minūte ir dārga, tāpēc esmu spiests doties prom.

Palocījies karalim un karalienei, viņš izgāja reizē ar kardinālu. Pārbiedētie Fransuā un Marija klusējot skatījās viens uz otru.

— Kā tad paliek ar mūsu sapni par ceļojumu uz Romu? — karalis skumji pasmaidīja.

— Tas aprobežosies ar bēgšanu uz Ambuāzu! — Marija Stjuarte at­bildēja un smagi nopūtās*