Divas Diānas

XX Kronētie bērni

Bet tagad pārcelsimies uz Bluā, uz lielisko karaļa pili.

Iepriekšējā dienā pilī bija risinājušies jautri svētki ar spēlēm, dejām un alegorijām, kuros piedalījās daudz ļaužu.

Tāpēc šorīt jaunais karalis ar savu sievu bija piecēlušies vēlāk nekā parasts. Par laimi, nekādas pieņemšanas nebija paredzētas, un viņi mie­rīgi apmainījās ar iespaidiem par pagājušajiem svētkiem.

— Man šķiet, — Marija Stjuarte sacīja, — ka svētki bija labi iz­devušies.

— Protams, — Fransuā II piekrita, — sevišķi labs bija balets. Bet soneti un madrigāli man likās mazliet par garu.

— Nemaz! — Marija Stjuarte iesaucās. — Tie bija tik asprātigi un smalki!

— Tikai pārāk glaimojoši. Nav nekāda prieka klausīties, kā tevi slavē no rīta līdz vakaram. Pie tam visi šie kungi sāk savu uzstāšanos ar latīņu valodu, bet es tajā visai spēcīgs nejūtos. Ne tā kā mans brāļuks Kārlis!..

— Jā, par Kārli, — Marija viņu pārtrauca. — Jūs ievērojāt, kā viņš vakar tēloja savu lomu alegorijā „Ticības aizsargāšana"?

— Ja nemaldos, viņš tēloja vienu no Bruņinieku tikumiem, vai ne?

— Jā, jā! — Marija atsaucās. — Jūs redzējāt, kā viņš iebelza pa galvu Ķecerības tēlotājam!

— Kā nu ne! Kad Ķecerība iznāca uz skatuves vidu, Kārlis kļuva vai traks.

— Vai jums nelikās, ka Ķecerības galva kādu atgādināja?

— Patiešām… es sākumā nodomāju, ka esmu kļūdījusies, bet tā bija stipri līdzīga Koliņī.

— Nu ja! Izspļauts Koliņī.

— Un viņu aizvilka velni!

— Bet kā par to nopriecājās tēvocis kardināls!

— Jūs pamanījāt, kā smaidīja māmiņa?

— Jā, viņas smaids bija briesmīgs! — karaliene' piekrita un strauji mainīja tēmu: — Es pavisam aizmirsu, ka mums uzticēta viena nopietna lieta… to mums uzdeva tēvocis kardināls.

— Oho! — karalis iesaucās. — Viņam tas bieži negadās!

— Viņš mums uzdeva, — Marija svinīgi sacīja, — izvēlēties krāsas mūsu Šveices gvardes uniformām.

— Tāda uzticība mums ir liels pagodinājums! Ķersimies pie apsprie­šanas. Es domāju, ka formai jāpaliek tai pašai — plats kamzolis ar kuplām piedurknēm un trīs dažādas krāsas. Vai ne?

— Jā, valdniek, bet kādas krāsas mēs izvēlēsimies?

— Te ir par ko padomāt. Jūs negribat man palīdzēt, mazā padom­niece? Kāda būs pirmā krāsa?

— Domāju, ka baltā. Francijas krāsa!

— Tad otrā būs zila, par godu Skotijai.

— Labi! Bet trešā?

— Varbūt dzeltena?

— Nē, tā ir Spānijas krāsa. Labāk tad zāļu.

— Nē, tas ir Gizu nama tonis! — karalis sacīja.

— Man ir ideja! — Marija iesaucās. — Ņemsim sarkano — tā ir Šveices krāsa. Lai tā nabaga gvardiem atgādina par viņu dzimteni.

Karalis piekrita.

— Re, kā mēs tikām galā ar tik grūtu pienākumu. Par laimi, no­pietnākas lietas man padodas daudz vieglāk, — karalis ironiski noteica. — Jūsu mīļie tēvoči, Marij, cik spēj, atvieglo man valdīšanu. Tas ir vienkārši brīnišķīgi! Viņi raksta, bet man atliek tikai parakstīt, reizēm pat nepār- lasot.

— Vai tad jūs nezināt, valdniek, ka mani tēvoči jums un Francijai kalpo sviedriem vaigā? — Marija vaicāja.

— Kā es to varu nezināt! — karalis nosmīnēja. — Man to tik bieži atgādina, ka to nav iespējams aizmirst. Tieši šodien sanāks Karaliskā pa­dome, un mēs katrā ziņā tur redzēsim Lotringas kardinālu ar viņa lēn­prātīgo runu un pārspīlēto goddevību. Viņš to vien darīs, kā klanīsies un sacīs apmēram tā medussaldā balstiņā: „Jūsu majestātei nav jāšaubās par centību, kas mūs iedvesmo jūsu valdīšanas slavas un visas tautas lab­klājības vārdā… Jūsu majestāte, jūsu un visas valsts laime ir mūsu darba galamērķis… Un tā tālāk, un tā joprojām…

— Cik labi jūs viņu attēlojāt! — Marija iesmējās, sitot plaukstas. Bet nopietni viņa pēc tam teica: — Tomēr jums vajadzētu būt augstsirdīgam un iecietīgam. Vai domājat, es priecājos, kad jūsu māmiņa mani bezgalīgi pamāca un aizrāda man par maniem tērpiem, kalpiem, izbraukumiem un citiem niekiem? Viņa taču pie tam man visu laiku saka: „Mana meita, jūs esat karaliene! Jūsu vietā es sekotu, lai galma dāmas neizlaiž pus­dienas lūgšanu, kā arī vakara… Es jūsu vietā nevalkātu šo iesarkano sam­tu, tas ir nepietiekami cienīgs… Jūsu vietā es nekad nedejotu, tikai ska­tītos…"

Karalis skaļi iesmējās:

— Taisni tā kā mana māte! Bet redzi, viņa tomēr ir mana māmiņa. Turklāt es esmu viņu aizvainojis, atstumjot no piedalīšanās dažās valsts darīšanās, kuras esmu pilnībā uzticējis taviem tēvočiem. Jāpiekāpjas tai kādos citos jautājumos un jāpacieš viņas kurnēšana. Es taču esmu samie­rinājies ar kardināla pārlieku lielo aizbildniecību… un tikai tādēļ, ka tu esi viņa radiniece.

— Paldies par to, valdniek! — Marija viņu noskūpstīja.

— Taču, taisnību sakot, — Fransuā turpināja, — ir brīži, kad man pat gribas atteikties no troņa.

— Tas nevar būt!

— Es saku to, ko jūtu, Marija. Ak, ja varētu būt par jūsu vīru un nebūt par Francijas karali! Pats pēdējais no maniem pavalstniekiem var justies brīvāks nekā es… Ziniet, par ko es pēdējā laikā sapņoju?

— Nē.

— Es gribētu aizbēgt, aizlidot, kaut uz laiku aizmirst par troni, par Parizi, Bluā, pat par Franciju un aizbraukt… Es pats nezinu uz kurieni, tikai tālāk no šejienes… Lai varētu padzīvot brīvībā kā citi cilvēki! Saki, Marij, vai tad tu negribētu paceļot?

— Ak valdniek, es būtu sajūsmā! Visvairāk es priecātos jūsu dēļ. Jums ir vāja veselība. Klimata maiņa, citi apstākļi — tas viss jums ies labumā. Protams, braucam, braucam! Bet vai kardināls un jūsu māmiņa mūs laidis?

— Ei! Es taču tomēr esmu karalis! Viņi tiks ar darbiem galā arī bez manis. Mēs brauksim, Marij, vēl pirms ziemas iestāšanās… Bet uz kurieni jums gribētos braukt? Kā būtu, ja mēs sāktu ar Skotiju?

— Kuģot pa jūru? Nonākt miglā, kas ir tik kaitīga jūsu plaušām? Nu nē! Kāpēc mēs nevarētu braukt atbildes vizītē pie Elizabetes uz Spā­niju?

— Marij, arī Madrides gaiss Francijas karaļiem nav pārāk veselīgs!

— Tad paliek Itālija, — Marija izlēma. — Tur vienmēr ir labi, vien­mēr skaidrs laiks. Zila jūra, zilas debesis! Apelsīni zied, skan mūzika — mūžīgie svētki!

— Lai būtu Itālija! — karalis priecīgs iesaucās.

Tajā brīdi durvis atsprāga vaļā, un Lotringas kardināls, bāls un aizel­sies, apsteidzot sulaini, kurš nāca to pieteikt, iedrāzās karaļa istabās.

No priekšistabas skanēja stingru soļu skaņa — tur nāca viņa brālis, hercogs de Gīzs.