Divas Diānas

XIX Ziņotājs

Dezavenāls gandrīz līdz zemei palocījās Demošaresam un de Bra- gelonam. Tad viņš trīcošā balsī jautāja:

— Ja es nemaldos, policijas priekšnieka kungs?

— Kā arī Lielā ticības inkvizitora kungs, — de Bragelons piebilda, norādīdams uz de Mušī.

Dezavenāls nobālēja vēl vairāk.

— Augstais Dievs, — viņš iesaucās, — kungi, jūsu priekšā stāv liels grēcinieks! Vai es varu cerēt uz apžēlošanu? Vai godīga atzīšanās ma­zinās manu vainu?

De Bragelona kungs uzreiz saprata, ar ko tam ir darīšana.

— Ar atzīšanos vien ir par maz, — viņš bargi teica, — grēki ir jāizpērk arī!

— Es darīšu visu, ko spēju, jūsu gaišība!

— Izdariet mums kādu pakalpojumu vai arī paziņojiet kaut ko vēr­tīgu…

— Es pacentīšos… paziņot… — advokāts nomākts sacīja.

— Tas būs diezgan grūti, jo mēs paši zinām visu, — de Bragelons nevērīgi piebilda.

— Kā? Ko jūs zināt?

— Visu! Man jūs jābrīdina, jūsu situācijā nevar būt drošs, ka no­vēlota nožēla glābs jūsu galvu.

— Galvu! Ak Dievs! Bet ja es pats atnācu…

— Par vēlu! — de Bragelons bija nepiekāpīgs. — Viss, ko jūs mums varat pateikt, mums jau ir zināms.

— Pilnīgi iespējams, bet tad lūdzu pasakiet, kas tieši jums jau ir zināms?

Atskanēja Demošaresa dimdošā balss:

— Pirmkārt jau tas, ka jūs esat viens no nolādētajiem ķeceriem.

— Diemžēl, tā ir taisnība! — Dezavenāls noņurdēja. — Es pieņēmu to ticību, taču pats nesaprotu, kāpēc. Bet es atteikšos no tās, ja jūs mani apžēlosiet!

Demošaress turpināja:

— Tas vēl nav viss. Jūs pie sevis slēpjat hugenotus!

— Bet vēl jau neviens nav atrasts! — advokāts teica.

— Protams, — de Bragelons iejaucās, — tāpēc ka jūsu mājās ir kāda slēptuve, pazemes telpa vai vienkārši slepena izeja uz ielu. Bet vienā jaukā dienā mēs nojauksim jūsu māju līdz pamatiem un jūsu slēptuves atradīsim.

— Es jums pats visu parādīšu. Es patiešām dažreiz uzņēmu pie sevis tos sasodītos protestantus. Viņi labi maksā, bet ar tiesas procesiem neko nevar nopelnīt. Taču tas vairs neturpināsies, es jums apsolu!

— Bez tam, — Demošaress turpināja, — jūs vairākkārt esat uzstājies protestantu saietos.

— Tikai kā advokāts, — Dezavenāls žēli ievaidējās. — Bez tam es vienmēr esmu aicinājis uz mērenību. Tas jums būtu jāzin, ja jau jūs zināt visu.

Beidzot, pacēlis acis uz velnišķīgajiem sarunu biedriem, viņš notei­ca:

— Bet tajā pašā laikā es piezīmēšu, ka jūs nebūt nezināt visu…

— Jūs maldāties, — policijas priekšnieks sacīja, — un mēs tūlīt to pierādīsim!

Demošaress gribēja viņu aizkavēt, bet tas iebilda:

— Es jūs saprotu, Lielā inkvizitora kungs, bet kāpēc lai mēs slēptu savas kārtis? Viņš taču vienalga tik drīz netiks no šejienes laukā!

— Kā? Es netikšu laukā? — Pjērs Dezavenāls bija satriekts.

— Vai tik jūs nedomājat, — de Bragelons viņam mierīgi paskaidro­ja, — ka pēc uzturēšanās šeit, kad jūs šo to būsiet izošņājis par mūsu lietām, jūs steigsieties atpakaļ pie saviem draugiem? Tā nu gan nebūs, kopš šī brīža jūs esat apcietināts.

— Apcietināts?! — Dezavenāls atkārtoja.

Vispirms viņš bija pilnīgi sašauts, bet padomājis viņš samierinājās ar savu likteni. Viņa nelietībā slēpās patiess izmisums.

— Nu, varbūt tā patiešām būs labāk, — Dezavenāls paklausīgi no­teica. — Te es būšu drošībā vairāk nekā savā mājās. Ja reiz jūs mani, policijas priekšnieka kungs, te paturat, esiet tik laipns, varbūt jūs atbil­dēsiet uz maniem pāris jautājumiem. Mani tomēr nepamet doma, ka es spēšu apliecināt savu labo gribu ar kādu pienācīgu atmaskojumu.

— Šaubos gan… — de Bragelons noburkšķēja.

— Vai jūs zināt, jūsu augstība, par hugenotu pēdējo sanāksmi?

— Jūs runājat par Nanti?

— Ak, to jūs jau zināt! Labi… Kas tad tur notika?

— Jūs domājat to nelaimīgo sazvērestību?

— Jā, tā sazvērestība…

— … nozīmē to, ka jānolaupa karalis, brāļi de Gīzi jānomaina ar Burbonu prinčiem, jāsasauc Ģenerālie štati un tā tālāk. Tā ir veca dzie­sma, dārgais Dezavenāla kungs, un tā jau velkas no 5. februāra.

— Bet sazvērnieki domā, ka viss tiek glabāts slepenībā! — advokāts iesaucās. — Viņi ir pagalam! Un es arī! Jūs, protams, vadoņus arī zināt?

— Lūk, Šajā sarakstā tie visi ir…

— Mīļais Dievs! Cik gan policija ir veikla, cik sazvērnieki ir neprā­tīgi! — advokāts atkal sāka vaidēt. — Vai tiešām man neko neizdosies pateikt? Par prini Kondē un Larenodī?.. Vai jūs zināt, kur tie ir?

— Parīzē.

— Šausmas! Vēl vienu vārdu, es lūdzu, kur tieši Parīzē?

De Bragelona kungs neatbildēja uzreiz un ar acīm ieurbās Deza­venāla sejā.

Tas, ar pūlēm elpodams, atkārtoja jautājumu:

— Vai jūs zināt, kur tieši atrodas princis Kondē un Larenodī?

— Mēs tos atradīsim bez grūtībām.

— Bet jūs viņus vēl neesat atraduši! — Dezavenāls gavilēja. — Pal­dies Dievam! Es vēl varēšu nopelnīt piedošanu! Es, vienīgi es zinu, kur viņi ir, jūsu augstība!

Demošaresa acīs iemirdzējās alkatība, bet polcijas priekšnieks šķita vienaldzīgs.

— Kur tie ir? — viņš jautāja.

— Pie manis, kungi, pie manis, — advokāts lepni paziņoja.

— Es to zināju, — de Bragelons mierīgi teica.

— Kā tā zinājāt? — Dezavenāls nobālēja.

— Protams! Es tikai gribēju jūs pārbaudīt. Bet nu es esmu apmie­rināts ar jums. Tomēr jūsu stāvoklis ir visai nopietns, jūs taču devāt pa­jumti tik rūdītiem noziedzniekiem!

— Jūs esat tāds pats noziedznieks kā visi, — Demošaress pamācoši noteica.

— Ak, nerunājiet tā, jūsu augstība, — Dezavenāls ievaidējās. — Kad princis Kondē un Larenodī kungs ieradās pie manis nedēļas sākumā, es zināju, ka man ir darīšana ar protestantiem, bet nezināju, ka ar sazvēr­niekiem. Sazvērestības un sazvērnieki man ir pretīgi. Toreiz viņi man ne­ko neteica, bet kad es uzzināju par viņu baismīgajiem plāniem, es vairs nevarēju ne gulēt, ne ēst. Bet ja kādu nakti izdodas aizmigt, tad sapņos rādās tribunāli, ešafoti un bendes… Es mostos aukstiem sviedriem nosvī­dis un sāku zīlēt, kas gan ar mani var notikt.

— Kas ar jums var notik? — de Dezavenāla kungs pārvaicāja. — Pirmkārt, cietums…

— Pēc tam spīdzināšana, — Demošaress turpināja.

— Bet tad varbūt arī karātavas, — policijas priekšnieks runāja tā­lāk.

— Vai sārts, — Lielais inkvizitors pieļāva iespēju.

— Nav izslēgta saraustīšana četros gabalos, — lielāka efekta dēļ pie­bilda de Bragelona kungs.

— Cietums! Spīdzināšana! Karātavas! Saraustīšana!.. — Dezavenāla kungs pa brīdim iesaucās tādā balsī, it kā jau sāktu ciest viņam piesolītās mokas.

— Bet kā gan ne? Jūs esat advokāts, jūs taču likumus zināt! — de Bragelons teica.

— Es zinu! — Dezavenāls iekaucās. — Tāpēc jau es pie jums, poli­cijas priekšnieka kungs, atnācu.

— Jau labāk, — tas atbildēja. — Un lai gan no jūsu atzīšanās lielas jēgas nav, mēs jūsu labo gribu ņemsim vērā.

Viņš par kaut ko pakonsultējās ar de Mušī, kurš, cik varēja spriest, piekrita kādam viņa piedāvājumam.

— Bet es lūgšu jums tikai vienu, — Dezavenāls lūdza, — nenododiet mani maniem… bijušajiem… sabiedrotajiem… Ja viņi varēja nošaut pre­zidentu Mināru, ar mani var izspēlēt to pašu joku.

— Mēs glabāsim jūsu noslēpumu, — de Bragelons apsolīja.

— Jūs mani turēsiet cietumā? — advokāts žēli vaicāja.

— Nē, jūs varat atgriezties mājās.

— Mājās? Ahā… saprotu… jūs arestēsiet manus īrniekus!

— Nekādā ziņā. Viņi būs brīvībā, tāpat kā jūs.

— Pat tā? — Dezavenāls bija apmulsis.

— Klausieties uzmanīgi un iegaumējiet labi, ko es teikšu, — de Bra­gelons bargi ierunājās. — Jūs tagad iesiet mājās, lai neradītu liekas aiz­domas, un ne vārda nesacīsiet saviem īrniekiem ne par savām bailēm, ne viņu noslēpumiem. Izturieties tā, it kā savu mūžu pie mums jūs nebūtu bijis. Vai jūs sapratāt? Nekam nepretojieties, ne par ko nebrīnieties. Da­riet tā.

— Tas nebūs grūti, — Dezavenāls sacīja.

— Ja mums būs vajadzīgas papildus ziņas, — de Bragelons piebil­da, — mēs pie jums aizsūtīsim kādu vai arī uzaicināsim jūs šurp. Ja pārmeklēs jūsu māju, jums būs mums jāpalīdz.

— Ja reiz esmu sācis, novedīšu lietu līdz galam, — Dezavenāls no­pūtās.

— Lieliski! Un pēdējais. Ja turpmākajā notikumu gaitā noskaidrosies, ka jūs patiešām esat precīzi pildījis mūsu norādījumus, jūs pasaudzēs. Pretējā gadījumā jūs ķers smags un drīzs sods.

— Jūs sadedzinās uz lēnas uguns, zvēru pie Dievmātes, — Demo­šaress sātaniski noteica.

— Bet… — advokāts centās kaut ko iebilst trīcošā balsī.

— Pietiek! — de Bragelons viņu apturēja. — Jūs dzirdējāt. Atce­rieties to, un uz redzēšanos!

Viņš to atlaida ar pavēlošu žestu. Norūpējies, taču nedaudz atguvis sirdsmieru, advokāts aizgāja.

Policijas priekšnieks kopā ar Lielo inkvizitoru kādu brīdi klusēja.

— Es darīju tā, kā jūs sacījāt, taču man jāatzīstas, es neesmu pār­liecināts, ka tas bija labākais risinājums.

— Ko jūs! Jūs darījāt tieši tā, kā vajag! — Demošaress iesaucās. — Ja notikumi ies savu gaitu, sazvērnieki neko nenojautīs. Lai viņi domā, ka darbojas pilnīgā tumsā, bet tad mēs arī būsim klāt! Lieliski! Divdesmit gadu laikā mums nebija tik ērtas izdevības ar vienu cirtienu darīt galu visai ķeceru kustībai. Es zinu, kādi ir Lotringas kardināla uzskati šajā jautājumā!

— Jums taisnība, — de Bragelons piekrita. — Bet ko lai mēs tagad darām?

— Jūs paliksiet Parīzē un ar Linjēra un Dezavenāla palīdzību se­kosiet abiem sazvērestības iniciatoriem. Es tieši pēc stundas braukšu uz

Bluā, lai brīdinātu brāļus Gīzus. Viņi paklusām sapulcinās ap karali visus

_

iespejamos speķus drošības garantēšanai. Hugenoti, neko nenojaušot, kā muļķa strazdi, ieķersies mūsu tīklos. Un mums tie būs rokā! Vispārējs slaktiņš!

Lielais inkvizitors ar lieliem soļiem staigāja turp atpakaļ pa istabu un priecigs berzēja rokas.

— Dod Dievs, — de Bragelons sacīja, — lai kāda nejaušība neiegāž mūsu brīnišķīgo plānu.

— Tas nav iespējams! — Demošaress sacīja. — Vispārējs slaktiņš! Viņi mums ir rokās! Es uzskatu, ka ar ķecerību mēs šoreiz tiksim galā uz visiem laikiem. Vispārējs slaktiņš!