Divas Diānas

X Elēģija komēdijas laikā

Tā bija ierasts jau no Fransuā I laikiem — ne mazāk kā trīs reizes nedēļā karalis, augstmaņi un visas galma dāmas pulcējās karalienes apar­tamentos, lai brīvi, bet reizēm arī vaļīgi apspriestu dienas notikumus. Pēc kopīgajām sarunām parasti raisījās arī attiecības šaurākā lokā.

„Atrodoties tik daudzu skaistuļu vidū, — savā grāmatā rakstīja Bran­toms, — katrs augstmanis vai galminieks varēja tērzēt ar to, kurš tam patika vislabāk."

Bieži tika rīkotas balles un izrādes.

Uz šādu pieņemšanu vakarā bija jāiet arī Gabrielam. Starp citu, viņa priekam piejaucās arī satraukums.

Neskaidras baumas, divdomīgi mājieni par Diānas gaidāmajām kā­zām, dabiski, viņu satrauca.

Kad viņš atkal ieraudzīja Diānu, kad tam šķita, ka viņas acīs ir tas pats maigums, viņu pārņēma prieka vilnis.

Bet šīs uzmācīgās baumas, kurās Diānas de Kastro vārds bija saistīts ar Fransuā de Monmoransī, tik skaļi dunēja tam ausīs, ka viņš sāka do­māt.

Vai patiesi Diāna piekritīs šīm šausmīgajām laulībām?

Vai viņa šo Fransuā mīl?

Vai šīs mokošās šaubas nespēs kliedēt pat viņu satikšanās?

Tāpēc Gabriels nolēma pavaicāt Martenam, kam jau bija vairāki pa­ziņas galmā un kam kā ieročnesējam pienācās zināt vairāk par savu kun­gu.

Šāds vikonta d'Eksmesa lēmums bija pa prātam ari Martēnam, kurš manīja, cik norūpējies ir saimnieks, un uzskatija, ka grēks slēpt savus uztraukumus no krietnā kalpa pēc piecu gadu kopīgām bēdām un prie­kiem. Martēns arī bija nolēmis jautāt Gabrielam, kas nospiež viņa sirdi.

Notikusī saruna atklāja sekojošo — Gabriels noskaidroja, ka Diāna de Kastro nemīl Fransuā Monmoransī, bet Martēns saprata, ka Gabriels Diānu de Kastro mīl.

Šis secinājums tā abus iepriecināja, ka Gabriels ieradās Luvrā stundu pirms karalienes durvju atvēršanās, bet Martēns, lai parādītu godu vi­konta iemīļotajai, nekavējoties devās pie galma skrodera un nopirka tum­šas vadmalas kamzoli un dzeltenas adītas bikses. Samaksājis par visu skaidrā naudā, viņš tūdaļ uzvilka jaunās drēbes, lai vakarā varētu paspī­dēt LuvraS priekštelpā, kur tam būs jāgaida savs kungs.

Skroderis bija gluži apstulbis, pēc pusstundas atkal ieraugot Martēnu, nu jau citā tērpā. Kad viņš izteica savu izbrīnu, Martēns atbildēja uz to, ka vakars esot pavēss un nācās apģērbties siltāk. Taču jaunais kamzolis un bikses viņam tik ļoti patīkot, ka viņš esot atnācis nopirkt vai pasūtt otru tādu pašu drēbju kārtu.

Skroderis velti pūlējās ieskaidrot Martēnam, ka tas radīs iespaidu, it kā viņš vienmēr staigā vienās un tajās pašās drēbēs, un ka labāk pasūtīt dzelteno kamzoli un tumšas bikses, ja jau viņam šīs krāsas ir tik ļoti patikušas. Martēns pastāvēja uz savu, un skroderis sakarā ar to, ka viņam nebija gatavu tādu tērpu, tomēr apsolīja piemeklēt tieši tādas pašas krā­sas audumu.

Pa to laiku nedabīgi garā stunda, kuru Gabriels dabūja nogaidīt savas paradīzes vārtu priekšā, bija pagājusi, un viņam bija iespēja kopā ar ci­tiem viesiem iekļūt karalienes apartamentos.

Pirmajā mirklī Gabriels pamanīja Diānu. Viņa sēdēja blakus Marijai Stjuartei.

Iet viņai uzreiz klāt būtu bijis pārdroši un, šķiet, pārāk nesaprātīgi no svešinieka puses. Gabriels samierinājās ar nepieciešamību sagaidīt lab­vēlīgu brīdi.

Bet pašlaik viņš sarunājās ar bālu, vārgu jaunekli, kas nevilšus atradās viņa tuvumā. Tad, papļāpājis ar Gabrielu par tikpat nenozīmīgām tēmām, kāds šķita pats jaunais cilvēks, viņš Gabrielam vaicāja:

— Ar ko man ir tas gods runāt?

— Es esmu vikonts d'Eksmess, — Gabriels sacīja. — Vai es drīkstu jums uzdot to pašu jautājumu?

Jaunais cilvēks pārsteigts skatījās Gabrielā, bet tad teica:

— Es esmu Fransuā de Monmoransī.

Ja viņš būtu atbildējis „pats velns", Gabriels nebūtu varējis straujāk un ar lielākām šausmām atsprāgt no viņa. Fransuā nebija apveltīts ar sevišķu apķērību, tāpēc nevarēja saprast, kas ir noticis. Taču domāt vi­ņam nepatika, un drīz viņš vairs nelauzīja galvu par šo dīvaino atga­dījumu. Viņš gāja meklēt citus, mierīgākus sarunu biedrus.

Gabriels gribēja doties pie Diānas de Kastro, bet viņam traucēja vie­su pūlis, kas bija apstājuši karali.

Indriķis II tikko bija paziņojis, ka vēlēdamies šo dienu beigt ar pār­steigumu dāmām, viņš ir licis galerijā iekārtot skatuvi, un uz tās tūlīt tiks izrādīta piecu cēlienu komēdija «Drosminieks", ko sarakstījis Žans An- tuāns de Bajifa kungs.

Šī vēsts, protams, tika uzņemta skaļi jūsmīgi. Kavalieri sniedza dā­mām roku un pavadīja tās uz blakus zāli, kur uz ātru roku bija uzbūvēts paaugstinājums.

Gabrielam neizdevās piekļūt Diānai tuvāk, un viņš iekārtojās tai aiz­mugurē, netālu no karalienes.

Katrīna Mediči pamanīja jauno cilvēku un pamāja tam. Nācās pieiet pie viņas.

— D'Eksmesa kungs, kāpēc mēs jūs šodien neredzējām turnīrā?

— Jūsu majestāte, dienesta pienākumi, kurus man uzticēja karalis, liedza man šo iespēju.

— Žēl gan, — Katrīna valdzinoši uzsmaidīja Gabrielam, — jūs taču esat viens no mūsu drosmīgākajiem un veiklākajiem jātniekam. Vakar jūsu dēļ pat karalis sagrīļojās seglos — ļoti rets gadījums. Man būtu bijis prieks vēlreiz kļūt par jūsu uzvaras liecinieci.

Gabriels klusuciešot paklanījās. Šo karalienes komplimentu samulsi­nāts, viņš nezināja ko atbildēt.

— Vai jūs zināt šo lugu, kuru mums gatavojas izrādīt? — Katrīna turpināja acīmredzamā labvēlībā pret skaisto un kautrīgo jaunekli.

— Es zinu tikai tās latīņu oriģinālu, — Gabriels atbildēja, — jo esmu dzirdējis, ka šī luga ir vienkāršots Terencija* komēdijas atdarinājums.

— Ja nemaldos, — karaliene piezīmēja, — jūs literatūrā orientējaties ne sliktāk kā rīkojaties ar šķēpu.

Tas viss tika sacīts pusbalsī un teikto pavadīja acu skats, ko par drū­mu nekādi nevarētu saukt. Bet noslēgtais, domīgais Gabriels skaistās itā­lietes rotaļīgo sarunas veidu neatbalstīja. Nejēga! Kā viņš varēja zināt, ka pateicoties tieši karalienes labvēlībai, viņš ne tikai sēdēs blakus Diānai, bet ari dabūs redzēt visspilgtāko viņas mīlestības pierādījumu — greiz­sirdību.

Patiešām, kad Prologs, saskaņā ar tradīciju, lūdza klausītājiem būt iecietīgiem, Katrīna pačukstēja Gabrielam:

— Apsēdieties man aiz muguras, skolotais kungs, lai nepieciešamības gadījumā jūs man varētu sniegt paskaidrojumus.

Hercogiene de Kastro sēdēja pie pašas ejas. Gabriels, paklanoties karalienei, paņēma ķeblīti un kautrīgi apsēdās Diānai blakus celiņa malā.

Komēdija varēja sākties.

Kā jau Gabriels karalienei sacīja, Terencija komēdija „Einuhs" bija pārstrādāta savam laikmetam atbilstošā naivā pedantismā. Tomēr mēs at­turēsimies to analizēt. Tikai atgādināsim, ka lugas galvenais varonis ir kāds viltus drosminieks, lielībnieks, kuru māna un vazā aiz deguna kāds veikls zellis.

Jau no paša sākuma daudzie Gīzu atbalstītāji, kas sēdēja zālē, gribēja vecajā lielībniekā redzēt Monmoransī, bet Monmoransī piekritēji galvenā varoņa mednieka stāstos dzirdēja mājienus par hercoga de Gīza god­kārību.

Tāpēc katra veiksmīga aina izvērtās trāpīgā satīrā un katra asprātība trāpīja mērķī. Gan vienas, gan otras partijas piederīgie smējās pilnā kaklā un rādīja ar pirkstu viens uz otru. Komēdija, kas risinājās skatītāju vidū, bija ne mazāk interesanta par to, ko uz skatuves spēlēja aktieri.

Terencijs — romiešu dzejnieks 2. gs.p.m.e.

Mūsu mīlētāji izmantoja to, ka abas naidīgās puses bija aizrāvušās ar lugas izrādi, un aplausu un smieklu aizsegā deva vaļu savām jūtām.

Vispirms abi nočukstēja:

— Diāna!

— Gabriel!

Tā viņiem bija svētā parole.

— Jūs grasāties iziet par sievu pie Fransuā de Monmoransī?

— Jūs baudāt karalienes īpašu labvēlību?

— Jūs taču dzirdējāt, ka viņa mani pasauca.

— Jūs zināt, ka šīs laulības grib karalis.

— Bet jūs tām piekrītat, Diāna?

— Jūs esat pārāk uzmanīgs pret Katrīnu, Gabriel.

— Tikai vienu vārdu! — Gabriels lūdza. — Tātad jums vēl interesē, kādas jūtas manī spēj izraisīt cita sieviete? Jums nav vienalga, kas notiek manā dvēselē?

— Tādā pašā mērā nav vienalga, — hercogiene de Kastro atbildē­ja, — kā jums nav vienalga, kas notiek manā dvēselē.

— Ak, Diāna, tādā gadījumā atļaujiet jums sacīt — ja jūs jūtat to pašu, ko es — tas nozīmē, ka jūs mani karsti mīlat!

— D'Eksmesa kungs, — Diāna māksloti vēsi atbildēja, — mans vārds ir hercogiene de Kastro.

— Bet jūs taču esat atraitne. Jūs esat brīva.

— Diemžēl, mans kungs.

— Kāpēc šī dziļā nopūta? Atzīstieties, ka jūs mani vēl mazliet mīlat. Nebaidieties, ka kāds var sadzirdēt, visi aizrāvušies ar tā plānprātiņa jo­kiem. Atbildiet man, Diāna, vai jūs mani mīlat?

— Klusu… Vai jūs neredzat, ka darbība iet uz beigām? — Diāna šķelmīgi pačukstēja. — Pagaidiet vismaz nākošo cēlienu.

Starpbrīdis ilga desmit minūtes — veselus desmit gadsimtus. Par lai­mi, Katrīna sekoja Marijai Stjuartei un nesauca pie sevis Gabrielu. Viņš nebūtu spējīgs pie viņas pieiet, un ar to būtu sevi pazudinājis.

Kad izrāde atsākās, Gabriels vaicāja:

— Tātad?

— Kas? — Diāna atsaucās, it kā būtu aizmirsusi visu uz pasaules. — Ak, jā, jūs man laikam jautājāt, vai es jūs mīlu? Bet es taču jau atbildē­ju — tikpat, cik jūs mani.

— Vai jūs, Diāna, saprotat, ko jūs runājat? — Gabriels iesaucās. — Vai jūs zināt, cik neprātīgi es jūs mīlu?

— Ja jūs vēlaties, lai es to uzzinu, — jaunā aktrise turpināja izlik­ties, — jums man par to jāpastāsta.

— Tad nu klausieties, Diāna, un jūs redzēsiet, ka šo sešu gadu laikā, kamēr mēs bijām šķirti, visas manas domas tiecās pie jums. Tikai ie­braucis Parīzē, mēnesi pēc jūsu aizbraukšanas no Vimutjē, es uzzināju, kas jūs esat — karaļa un hercogienes de Valantinuā meita.

Bet mani šausmināja ne jau tas, ka jūs esat īsta princese, bet gan jūsu laulības ar hercogu de Kastro. Un tomēr slepena balss mani mie­rināja: „Tas nekas! Esi viņai blakus, kļūsti slavens, lai tavs vārds reiz nonāktu līdz viņai. Lai viņai ir iemesls jūsmot par tevi!"

Tā es domāju, Diāna, un iestājos hercoga de Gīza dienestā, redzē­dams viņā cilvēku, kas man palīdzēs ātri tikt pie slavas. Patiešām, nā­košajā gadā es kopā ar viņu nokļuvu aplenktajā Mecā un, cik spēdams, darīju, lai notiktu gandrīz vai neticamas lietas — aplenkums tika pār­rauts.

Tur, Mecā, es uzzināju par Ēdenes ieņemšanu, kas izdevusies karaļa armijai, un par jūsu vīra, hercoga de Kastro, bojāeju. Viņš pat nedabūja jūs vēlreiz redzēt, Diāna! O, man bija viņa žēl, bet kā es cīnījos pie Rentī! Pavaicājiet hercogam de Glzam. Es karoju pie Abvilas, Dinānas, Kambrezī novadā. Vārdu sakot, visur, kur dunēja ieroči, biju arī es. Ne­bija neviena slavas vainagota karagājiena, kurā es nebūtu piedalījies.

Tad es reiz atbraucu uz Parīzi, — Gabriels turpināja, — taču jūs, Diāna, bijāt klosterī. Mana piespiedu atpūta mani ļoti nogurdināja, taču drīz karadarbība atsākās.

Hercogs de Gīzs, vēlēdamies man parādīt godu, vaicāja, vai es negri­bu viņu pavadīt karagājienā uz Itāliju. Kā es to varēju negribēt!

Ziemā mēs pārgājām pāri Alpiem un iegājām Milānas apgabalā. Par- mai un Pjačencai tikām viegli cauri un, veikuši triumfālu gājienu Toskānā, sasniedzām Abruci kalnus. Taču hercogam de Gīzam sāk trūkt cilvēku un naudas. Un tomēr viņš iekaroja Kampli un aplenca Čivitellu. Tomēr armija bija novājināta, ekspedīcija nebija izdevusies.

Un tieši tad, Diāna, Čivitellā es no Lotringas kardināla vēstules brā­lim uzzināju par jūsu saderināšanos ar Fransuā de Monmoransī.

Alpu tajā pusē man vairs nebija ko darīt. Tam piekrita arī hercogs de Gīzs un laipni atļāva man atgriezties Francijā, lai es pasniegtu karalim iekaroto pilsētu karogus.

Taču mana vienīgā vēlēšanās bija ieraudzīt jūs, Diāna, parunāt ar jums, uzzināt no jums, vai jūs labprātīgi dodaties šajās laulībās. Es gri­bēju jums pastāstīt par to, kā esmu dzīvojis šos sešus gadus un, vis­beidzot, pavaicāt jums, vai jūs mīlat mani tā kā es jūs.

— Mans draugs, — de Kastro kundze maigi teica, — arī es jums atbildēšu ar stāstu par savu dzīvi. Kad es divpadsmit gadu vecumā no­nācu galmā, pēc pirmajām dienām, kuras aizpildīja pārsteigums un ziņ­kārība, es sāku garlaikoties. Zelta ķēdes, ar kurām es biju piekalta pie šādas dzīves, kļuva man par nastu, es ilgojos pēc mūsu mežiem un lau­kiem, Gabriel, pēc Vimutjē un Montgomerijas.

Katru vakaru es mirku asarās. Mans tēvs, karalis, pret mani bija ļoti laipns, un es centos viņa labsirdībai atbildēt ar mīlestību. Bet kur bija mana brīvība? Kur bija Aloīze? Kur bijāt jūs, Gabriel? Karali es redzēju reti. De Valantinuā attiecībās ar mani bija auksta un nerunīga, gandrīz vai izvairījās no manis. Bet es… man bija nepieciešams, lai mani kāds mīlētu, Gabriel… Labais draugs, man bija ļoti grūti…

— Mana nabaga Diāna! — Gabriels nočukstēja pavisam aizkustināts.

— Tāpēc, — Diāna turpināja, — kamēr jūs cīnījāties, es te nīku. Vīrietis rīkojas, bet sieviete gaida — tāds ir liktenis. Taču reizēm gaidīt ir daudz grūtāk nekā rīkoties.

Jau pirmajā manas laulības gadā es kļuvu par atraitni, karalis uz sēru laiku mani ievietoja Svēto jaunavu klosterī. Mierīgā un dievbijīgā klostera dzīve man patika daudz labāk nekā mūžīgās galma intrigas un uztrau­kumi. Tāpēc tad, kad sēras beidzās, es lūdzu karalim, un viņš man atļāva vēl palikt klosterī. Tur mani vismaz mīlēja, jo īpaši māsa Monika, kas man atgādināja Aloizi. Mani mīlēja visas klostera māsas, bet galvenais… Gabriel, es tur varēju sapņot… Es biju brīva. Bet par ko es tur sapņoju, to jūs, protams, varat iedomāties…

Nomierinājies un sajūsmināts Gabriels atbildēja tikai ar kaislīgu ska­tienu. Par laimi, pašlaik ritēja interesantākā lugas epizode — galvenais varonis bija nokļuvis komiskā situācijā. Gan Gīzi, gan Monmoransī līksmoja. Tāpēc pat tuksnesī mīlas pāris nebūtu atradis nomaļāku stūrīti kā šajā zālē.

— Pagājuši pieci mierīgas dzīves gadi, atdoti cerībām, — Diāna stāstī­ja. — Man pa šo laiku bija viens vienīgs likteņa trieciens — nomira Angerāns. Taču arī otra nelaime nelika ilgi gaidīt. Karalis mani pasauca pie sevis un paziņoja, ka man jākļūst par Fransuā de Monmoransī sievu.

Es pretojos. Taču tēvs lūdzās un skaidroja, cik liela nozīme ir šīm laulībām valsts dzīvē. Bet jūs, šķita, bijāt mani aizmirsis… tā sacīja karalis, Gabriel. Un kur tad jūs bijāt? Kas jūs esat? Vārdu sakot, karalis mani centās pierunāt, lūdzās… Tas bija vakar… jā, vakar… Es viņam piekritu, taču ar noteikumu, ka, pirmkārt, mans nāvessods tiks atcelts uz trīs mē­nešiem, un, otrkārt, es pa šo laiku uzzināšu kaut ko par jums.

— Tātad jūs esat saderināta? — Gabriels nobāla.

— Jā, bet es vēl tad nebiju tikusies ar jums un nezināju, cik saldi mokošas jūtas mani pārņems, jums tik negaidīti parādoties…

Ak, es uzreiz sajūtu, ka mans solījums karalim kļūst par tukšu skaņu, un šīs laulības nav iespējamas, ka mana dzīve pieder tikai jums un, ja jūs vēl mani mīlat, es jūs mīlēšu mūžīgi… Jums man jāpiekrīt, jūs man neko nevarat pārmest…

— Ak, Diāna, jūs esat eņģelis! Un viss, ko es esmu darījis, lai būtu jūsu cienīgs, ir tīrie nieki…

— Klausieties, Gabriel, kad liktenis mūs atkal savedis kopā, ap­spriedīsim, kādi šķēršļi mums vēl ir jāpārvar. Karalis ir ārkārtīgi god­kārīgs attiecībā uz savu meitu, bet laulības ar Monmoransī celtu viņa pašapziņu.

— Šajā ziņā esat mierīga, Diāna. Mana dzimta nemaz nav zemāka par viņa dzimtu un nebūt ne pirmo reizi stāsies laulībā ar karaļa atva­sēm.

— Patiesi? Gabriel, tā ir laime! Es taču tik maz no tā visa saprotu! Es par d'Eksmesu dzimtu neesmu dzirdējusi. Tur, Vimutjē, es jūs saucu par Gabrielu un nemeklēju labāku vārdu. Tikai tas man ir mīļš, un ja jūs esat drošs, ka karali apmierinās jūsu izcelsme, viss ir lieliski, es esmu laimīga. Lai kā jūs arī sauktu — d'Eksmess vai Gīzs, vai Monmoransī, viss ir kārtībā… Lai tikai jūs nebūtu Montgomerijs…

— Kāpēc ne? — Gabriels nošausminājās.

— Mūsu senie kaimiņi Montgomeriji acīmredzot nodarījuši karalim ļaunu, un viņš uz tiem ir ļoti dusmīgs.

— Ak tā? — Gabriels iesaucās, jūtot, kā viņam sažņaudzas sirds. — Kurš kuram ir darījis ļaunu — viņi karalim vai karalis viņiem?

— Mans tēvs ir tik labs, viņš nevar būt netaisns, Gabriel.

— Labs pret savu meitu, tas tiesa, bet pret ienaidniekiem…

— … nežēlīgs, var jau būt, — Diāna teica. — Bet, Gabriel, kas mums daļas gar Montgomerijiem?

— Bet ja nu es piederu šai dzimtai?

— Nerunājiet tā, mans draugs!

— Bet tomēr… ko jūs darītu, ja tas tā būtu?

— Ja tas tā būtu, — Diāna atbildēja, — es mestos pie apvainotā un raudātu tik ilgi, kamēr manis dēļ tēvs piedotu jums vai jūs piedotu ka­ralim.

— Un apvainotais pakļautos jūsu lūgumam, protams, ja nav izlietas asinis, jo tikai asinis var gandarīt asinsizliešanu.

— Jūs biedējat mani, Gabriel! Beidziet mani mocīt. Tas taču bija tikai pārbaudījums, vai ne? i

— Jā, Diāna, tikai pārbaudījums… Dievs to nepieļaus… — Gabriels nomurmināja it kā pie sevis.

— Nevar taču būt naida starp manu tēvu un jums?

— Es ceru, Diāna, es ceru. Es ļoti ciestu, ja būtu jums sagādājis tādas sāpes.

— Veiksmi jums, Gabriel! Ja jūs uz to cerat, — viņa ar mīļu smaidu piebilda, — es ceru pierunāt tēvu atteikties no sava lēmuma, kas man ir līdzvērtīgs nāvessodam. Tik varens valdnieks kā viņš atradīs citu veidu, kā apbalvot Monmoransī.

— Nē, Diāna, visu viņa dārglietu un visas viņa varas nepietiks, lai atlīdzinātu to, ka viņi zaudējuši jūs.

— Nebaidieties par to, Fransuā de Monmoransī uz to, paldies Die­vam, skatās citādi nekā jūs. Viņš jūsu nabaga Diānas vietā labāk gribētu iegūt maršala zizli. Kad viņš piekritīs šai maiņai, es pakāpeniski saga­tavošu karali… Es viņam atgādināšu par mūsu ģimenes saitēm ar d'Eks- mesu dzimtu, par jūsu personīgajiem nopelniem, Gabriel… — Viņa ap­klusa. — Vai, man šķiet, luga drīz beigsies!

— Pieci cēlieni! Cik tā gan bija īsa! — Gabriels izsaucās. — Jums taisnība, nāk Epilogs, viņš tūdaļ izstāstīs komēdijas morāli.

— Labi vēl, ka mēs gandrīz par visu paspējām izrunāties…

— Nē, es jums neesmu pateicis ne tūkstošo daļu…

— Jā, es arī, — Diāna atbildēja, — karalienes labvēlība…

— Ak, nejaukā! — Gabriels viņu pārtrauca.

— Nejauka ir tā, kas jums smaidīja, nevis es, vai dzirdat? Šodien vairs ar viņu nesarunājieties, mans draugs, es tā gribu!

— Jūs tā gribat? Cik jūs esat laipna! Es ar viņu nerunāšu… Nu arī beigas klāt. Uz redzēšanos! Sakiet man uz atvadām kaut vienu vārdu, kas mani uzmundrinātu un nomierinātu.

— Uz drīzu redzēšanos, Gabriel! Tava uz mūžu, mans vīriņ! — Diāna jautri iečukstēja apstulbušajam Gabrielam.

Un tad viņa izgaisa trokšņainajā pūlī. Gabriels arī steidzās pazust nemanīts, lai, paklausot solījumam, nesatiktu karalieni… Viņš iznāca no Luvras dziļā pārliecībā, ka Antuāns de Bajifs ir liels dramaturgs un ka vēl nekad viņš nav bijis teātra izrādē, kas viņam būtu sagādājusi tik daudz prieka.

Priekštelpā pie viņa pienāca Martēns, lepni grozoties jaunajā tērpā.

— Nu kā, vai satikāt Angulemas hercogieni, monsenjor? — ieroč­nesējs vaicāja savam kungam, izejot uz ielas.

— Satiku, — Gabriels izklaidīgi atbildēja.

— Un kā tad ir, Angulemas hercogiene joprojām mīl vikonta kun­gu? — Martēns turpināja, redzot Gabrielu labā omā.

— Kas tev to teica? — Gabriels iesaucās. — Kur tu rāvi, ka de Kastro kundze mīl mani vai ka es mīlu de Kastro kundzi? Ne vārda vairs par to!

— Labi, — Martēns nomurmināja. — Monsenjoru mīl gan, citādi viņš nepūstu tik smagi un nekliegtu uz mani… Arī monsenjors pats ir iemīlējies, citādi būtu pamanījis manu jauno tērpu!

— Ko tu tur runā par tērpu? Patiešām, tev ir jaunas drēbes mugurā, agrāk es tādas neredzēju.

— Nebija gan, monsenjor, es tās šodien nopirku, lai parādītu savam kungam godu. Es pat samaksāju skaidrā naudā.

— Labi, ja tu esi iztērējies manis dēļ, es segšu tavus izdevumus.

— Ak, cik jūs esat augstsirdīgs! Tomēr monsenjors grib savu noslē­pumu neatklāt, bet pats dod man vēl vienu pierādījumu tam, ka viņš mīl un tiek mīlēts. Tik viegli šķiras no naudas tikai iemīlējies…

— Lai tā būtu, bet apklusti taču, Martēn!

— Nododu jūs, monsenjor, jūsu sapņiem.

Gabriels patiesi tā aizsapņojās, ka, atgriezies mājās, sajuta lielu vē­lēšanos dalīties savā sajūsmā. Viņš tajā pašā vakarā aizrakstīja Aloīzei:

„Mana dārgā Aloīze, Diāna mani mīl! Bet nē, ne jau ar to man vajadzēja sākt. Mana labā Aloīze, brauc šurp pie manis, pēc sešu gadu atšķirtības es vēlos ātrāk apskaut tevi. Nu es stingri stāvu uz savām kā­jām. Esmu karaļa gvardes kapteinis, bet tas ir ļoti cienījams amats. Tas man palīdzēs atgūt manu senču vārda labo slavu. Arī tu man esi va­jadzīga šī paša iemesla dēļ, Aloīze. Un esi nepieciešama arī tāpēc, ka es esmu laimīgs, jo mani mīl Diāna, jā, jā, tā pati Diāna, manas bērnības draudzene, kas nav aizmirsusi savu labo Aloizi, lai arī par tēvu sauc pašu karali. Klausies, Aloīze — karaļa un hercogienes de Valantinuā meita, hercoga de Kastro atraitne nekad nav aizmirsusi un no visas sirds vien­mēr ir mīlējusi savu promesošo draugu no Vimutjē. Viņa pati man atzi­nās pirms stundas, un viņas saldā balss vēl atbalsojas manā sirdī. Brauc šurp, Aloīze! Patiešām, es esmu tik laimīgs, ka nespēju vairs paciest vien­tulību.