Divas Diānas

XXXI Arno de Tila rēķins

Admirālis aizveda Gabrielu uz rātsnamu, jo tas krita no kājām, cik noguris viņš bija. Pēdējo četru dienu laikā viņš gandrīz nebija gulējis. Koliņī viņam atdeva istabu blakus savējai, un Gabriels, iemeties gultā, aizmiga tā, it kā viņam nebūtu lemts pamosties.

Un patiešām, viņš pamodās tikai piecos pēcpusdienā, un arī tikai tāpēc, ka Koliņī, ienācis pie viņa istabā, pats viņu pamodināja.

Dienā ienaidnieks bija mēģinājis ieņemt pilsētu. Aplenktie veiksmīgi to atsita. Bet uzbrukums acīmredzot nākamajā dienā atkārtosies, tāpēc admirālis atnāca aprunāties ar Gabrielu.

Gabriels vienā mirklī pielēca kājās, gatavs uzklausīt Koliņī.

— Es tikai pateikšu pāris vārdus savam ieročnesējam, — Gabriels vērsās pie admirāļa, — bet tad es būšu pilnīgi jūsu rīcībā.

— Lūdzu, lūdzu, vikont, — Koliņī atsaucās. — Ja nebūtu jūs, šajā rātsnamā jau plīvotu spāņu karogs, tāpēc jūs varat droši uzskatīt sevi te par saimnieku.

Piegājis pie durvīm, Gabriels pasauca Martēnu. Tas tūlīt pieskrēja.

— Martēn, — Gabriels teica, pavedis viņu maliņā, — tu nekavējoties dodies uz Ilas priekšpilsētas lazareti. Tur tu nevaicā pēc de Kastro kun­dzes, bet meklē klostera priekšnieci, māsu Moniku. Palūdz, lai viņa brī­dina māsu Beniju, ka vikonts d'Eksmess ieradīsies pie viņas pēc stundas un lūdz, lai to pagaida. Ej un lai viņa vismaz zin, ka es sirdī esmu pie viņas.

— To viņa uzzinās, monsenjor, — Martēns godbijīgi atsaucās.

Viņš patiešām aizsteidzās uz Ilas priekšpilsētas lazareti un sāka iz­misīgi meklēt māsu Moniku.

Beigās viņam parādīja klostera priekšnieci.

— Ak, cik es esmu laimīgs, ka jūs beidzot sameklēju! — viltvārdis viņai teica. — Mans nabaga saimnieks būtu dziļi apbēdināts, ja man neiz­dotos jūs atrast un izpildīt viņa rīkojumu, ar kuru viņš mani sūtīja pie jums, bet it īpaši pie de Kastro kundzes.

— Bet kas jūs esat, mans draugs, un kas jūs sūtīja? — klostera priekšniece vaicāja, sarūgtināta, ka Gabriels tik slikti glabā viņam uzticēto noslēpumu.

— Nāku no vikonta d'Eksmesa, — Arno-Martēns turpināja, izlikda­mies par vientiesi. — Jūs laikam vikontu d'Eksmesu pazīstat. Visa pilsēta par viņu vien runā.

— Nu, protams, — māsa Monika sacīja. — Mēs par viņu sirsnīgi lūdzam Dievu! Man bija tas gods vakar ar viņu iepazīties, un es cerēju viņu šodien sastapt šeit.

— Viņš atnāks, mūsu varonis noteikti atnāks, — Arno-Martēns aiz­gūtnēm stāstīja. — Viņu aizturēja Koliņī kungs, bet viņš ar nepacietību grib ātrāk sastapt de Kastro kundzi un tāpēc atsūtīja mani pa priekšu.

Nebrīnieties, ka es izrunāju viņas vārdu. Divdesmit gadus es tam es­mu bijis uzticams kalps, tāpēc kungs uzticas man un viņam no manis nav nekādu noslēpumu. Prāta un veiklības man pietiek, lai mīlētu un sargātu viņu vienu, zvēru pie svētā Kantēna vīrišķā spēka… Ak, piedodiet, manu vaļību jūsu klātbūtnē! Es aizmirsos, ieradums, ziniet, saprotiet pati…

— Diezgan, — klostera priekšniece apturēja viņa atvainošanās plū­dus, laipni smaidīdama. — Tātad d'Eksmesa kungs drīz būs klāt? Mēs ļoti priecāsimies. Māsa Benija nevar vien viņu sagaidīt, lai izjautātu par sava tētiņa veselību.

— Ha, ha! — Martēns muļķīgi iesmējās. — Karalis gan atsūtīja viņu uz Senkantēnu, tas tiesa, taču ne jau nu pie Diānas kundzes!

— Ko jūs ar to gribat teikt? — māsa Monika bija pārsteigta.

— Tikai to, ka es, uzticamākais vikonta d'Eksmesa kalps, patiesi priecājos par jūsu sirsnīgo līdzdalību mana kunga un de Kastro kundzes mīlas lietās.

— Mīlas lietās? De Kastro kundzes? — klostera priekšniece bija šausmās.

— Protams, — viltus Martēns sacīja. — Vai tad Diānas kundze nav jums uzticējusi savas sirdslietas, savai vienīgajai īstajai draudzenei?..

— Viņa ar mani runāja par savas dvēseles ciešanām, taču par grē­cīgu mīlestību, par vikontu es pilnīgi neko nezināju!

— Nu ja, nu ja, jūs tikai liedzaties… kautrības dēļ, — Arno turpināja saprotoši mādams ar galvu. — Bet es jūsu izturēšanos uzskatu par patiesi godājamu… Katrā ziņā, visai drosmīgi tas ir: Ak, tā? — jūs nodomājāt. — Karalis pretojas šo bērnu mīlestībai un neatļauj Diānai satikties ar vi­kontu… Tādā gadījumā es, svēta sieviete, sacelšos pret mūķeņu likumiem un vecāku varu un nelaimīgajiem mīlētājiem visādi centīšos palīdzēt, un zudušās cerības atgriezīsies.

Mani sajūsmina tas, ko jūs darāt viņu labā, ticiet man!

— Ak, Dievs! — bija vienīgais, ko klostera priekšniece varēja izrunāt, būdama kautrīga un godprātīga sieviete. — Sacelties pret tēva gribu, pret viņa majestāti! Mans vārds ir iejaukts mīlas intrigās!

— Nu, re, — Arno sacīja, — mans kungs jau traucas šurp… Viņš steidzas pateikties jums par tik laipnu starpniecību un vēlas uzzināt, kad un kur varēs satikt savu mīļoto. Ha, ha!

Un patiesi, viņiem tuvojās Gabriels. Bet pirms viņš paspēja pienākt pavisam klāt, klostera priekšniece ar žestu viņu apstādināja un lepni iz- slējusies teica:

— Ne soli tuvāk un ne vārda, vikonta kungs! Es tagad zinu, kāda iemesla dēļ jūs vēlējāties satikties ar de Kastro kundz. Neceriet, ka es arī turpmāk palīdzēšu jums jūsu muižnieka necienīgos pasākumos. Es ne tikai nevēlos ar jums runāt, bet, izmantojot manas tiesības, atņemšu Diā­nai jebkuru iespēju jūs redzēt…

Nepaskatījusies uz apstulbušo Gabrielu, klostera priekšniece vēsi pa­māja un aizgāja, negaidīdama viņa atbildi.

— Ko tas nozīmē? — neko nesaprotot, Gabriels vaicāja savam viltus ieročnesējam.

— Es tik pat maz saprotu,cik jūs, monsenjor, — Arno tēloja neiz­pratni, bet slēpa savu prieku. — Taisnību sakot, klostera priekšniece ne­uzņēma mani pārāk laipni un tūlīt paziņoja, ka viņai ir zināmi visi jūsu nodomi un ka viņa visādi pretosies to īstenošanai… Un vēl piebilda, ka Diānas kundze jūs vairs nemīl, ja vien ir kādreiz mīlējusi…

— Diāna mani nemīl? — Gabriels nobālēja. — Bet varbūt, ka tā arī ir labāk… Tomēr es vēlos viņu redzēt, es gribu viņai pierādīt, ka es gan viņu mīlu vēl joprojām un ne pie kā neesmu vainīgs.

Tu man palīdzēsi, Martēn, izkārtot šo mūsu pēdējo tikšanos. Es no tās gūšu drosmi mūsu turpmākajām cīņām.

— Jūs taču zināt, monsenjor, — Arno pakalpīgi sacīja, — ka es es­mu jūsu gribas izpildītājs un darīšu visu, lai šī satikšanās notiktu.

Viltīgais nekauņa, pie sevis smiedamies, pavadīja Gabrielu atpakaļ uz rātsnamu. Vakarā, pēc nocietinājumu apskates, viltus Martēns beidzot bi­ja viens savā istabā. Viņš izvilka no azotes kādu papīru un ar dziļu ap­mierinājumu sirdī sāka lasīt.

Tas bija:

„Arno de Tila rēķins konetablam de Monmoransī kungam kopš neparedzētās šķiršanās pirmās dienas (ietilpst gan sabiedriskie, gan personīgie pakalpojumi).

Par to, ka būdams gūstā un atvests pie Filibēra Emanuēla, ieteica nosauktajam atlaist konetablu bez izpirkuma, izvirzot smalku iemeslu — it kā monsenjors spāņiem nemaz neesot bīstams kā karotājs ar zobenu, bet var būt ļoti noderīgs kā karaļa padomnieks — 50 ekiji.

Par to, ka viltīgi izkļuvis no gūsta, ar to pašu konetabla kungam ietaupīja tik uzticamā un vērtīgā kalpa izpirkšanas maksu, kuru konetabla kungs neapšaubāmi tāpat būtu noskopojies — 100 ekiji.

Par to, ka tik meistarīgi pa nepazīstamām takām ieveda pilsētā ka­ravīru vienību, kuru vikonts d'Eksmess veda uz Senkantēnu palīgā admi­rālim Koliņī, konetabla kunga mīļajam brāļadēlam — 20 livri…"

Rēķinā bija vēl vesela rinda tik pat nekaunīgi alkatīgu punktu kā iepriekš minēties. Spiegs, bārdu glaudīdams, pārlasīja tos. Izlasījis visus, viņš paņēma spalvu un pierakstīja vēl klāt:

„Par to, ka ar Martēna vārdu sāka kalpot vikontam d'Eksmesam, uzrādīja to benediktīniešu klostera priekšniecei kā de Kastro kundzes mīļāko un ar to pašu izšķīra šos divus mīlētājus uz ilgu laiku, kas pilnībā saskan ar konetabla kunga interesēm — 200 ekiji."

«Patiešām, dārgi tas nav, — Arno nodomāja, — un pateicoties šim pēdējam punktam, ies cauri arī visi citi. Kopā būs tīri smuka summiņa. Drīz būs jau tūkstoš livru, bet ar attapību mēs to palielināsim līdz diviem tūkstošiem. Bet tad, Dieva goda vārds, es pametīšu visu, apprecēšos, aukf- lēšu bērneļus, būšu draudzes vecākais un dzīvošu kristīgi kaut kur dziļā provincē. Mans mūža sapnis būs piepildīts."

Ar tik labiem nodomiem Arno likās gultā un tūlīt arī aizmiga.

Otrā rītā Gabriels atkal viņu sūtīja meklēt Diānu, un nav grūti ie­domāties, kā viņš šo uzdevumu izpildīja. Bet ap desmitiem no rīta sākās nikns uzbrukums un bija jāskrien uz vaļņiem. Gabriels, kā parasti, rādīja brīnumus, bija drosmīgs un uzvedās tā, it kā tam būtu divas galvas uz pleciem. Bet patiesībā jau tam arī divas galvas bija jāpasargā.

Turklāt klusībā viņš cerēja, ka Diāna varbūt kaut ko uzzinās par viņa varoņdarbiem.