Divas Diānas

V Martēns turpina rosīties

Jājot pa Francijas ceļiem, Gabrielam de Montgomerijam ne reizi vien nācās likt lietā savu izdomu, lai izvairītos no dažādiem šķēršļiem un trau­cēkļiem ceļā uz galvaspilsētu.

Lai kā viņš steidzās, Parīzē viņš nokļuva tikai ceturtās dienas rītā pēc izbraukšanas no Kalē.

Parīzē vēl gulēja. Bāla rītausmas atblāzma apgaismoja pilsētu. Gab­riels izjāja cauri pilsētas vārtiem un ienira ielu labirintā, kas piekļāvās Luvrai.

Lūk, karaļa logi, nepieejami, aizmiguši dziļā miegā.

Gabriels apstājās logu priekšā un domāja — gaidīt vai jāt tālāk? Viņš tomēr nolēma tūlīt doties mājup, uz Svētā Pāvila dārzu ielu un tur uz­zināt visus pēdējos jaunumus.

Ceļš veda gar Šatlē cietumu. Vārtu priekšā viņš apturēja zirga skrē­jienu. Auksti sviedri pārklāja Gabriela pieri. Viņa pagātne un viņa nā­kotne bija tur — aiz šiem mitrajiem un drūmajiem mūriem.

Bet Gabriels bija rīcības cilvēks. Viņš atmeta skumjās domas un de­vās ceļā, pats sev sacīdams: „Uz priekšu!"

Piejājis pie savas mājas, viņš redzēja, ka pirmā stāva ēdamistabas logi ir apgaismoti. Tātad Aloīze ir jau kājās. Gabriels pieklauvēja, un pēc mirkļa audžumāte jau cieši apskāva viņu.

— Te nu jūs esat, jūsu augstība! Tas esi tu, mans bērns! — Aloīze neko vairāk nespēja izteikt.

Gabriels noskūpstīja viņu, atkāpās soli un vērīgi paskatījās viņai sejā. Acīs tam bija mēms jautājums. Aloīze to saprata un, neko nesakot, no­dūra galvu.

— Tātad nekā? — Gabriels vaicāja, it kā klusums nebūtu bijis pie­tiekami daiļrunīgs.

— Nekādu ziņu, monsenjor, — audžumāte sacīja.

— Es nemaz nešaubījos par to! Lai kas arī notiktu, labs vai ļauns, tu man tūlīt būtu to pateikusi. Tātad nekā…

— Diemžēl.

— Saprotu, — jauneklis nopūtās. — Es biju gūstā. Gūstekņiem parādus nemēdz atdot, bet miroņiem ne tik. Tomēr es esmu dzīvs un brīvībā, velns lai parauj, un tagad viņiem nāksies ar mani rēķināties! Grib vai negrib, bet nāksies!

— Esiet piesardzīgs, monsenjor, — Aloīze atgādināja.

— Neuztraucies, audžumāt! Admirālis ir Parīzē?

— Jā, monsenjor. Viņš atbrauca un reizes desmit jau par jums apjau­tājās.

— Labi. Bet hercogs de Gīzs?

— Arī ir ieradies… Kas attiecas uz Diānu de Kastro, kura tika uzska­tīta par bez vēsts pazudušu, — Aloīze apmulsusi stāstīja, — konetabla kungs ir uzzinājis, ka viņa ir gūstā Kalē, un tagad visi domā, ka viņa no turienes drīz tiks atvesta šurp.

— To es zinu… Bet kāpēc tu neko nesaki par Martēnu? Kas notika ar viņu?

— Viņš ir šeit, jūsu augstība? Tas dienaszgalis ir tepat!

— Kā šeit? Sen jau? Ko viņš te dara?

— Guļ augšstāvā. Viņš paziņoja, ka ir bijis pakārts, un tagad izliekas slims.

— Pakārts? — Gabriels iesaucās. — Laikam tad, kad viņam nolau­pīta mana izpirkšanas nauda.

— Izpirkšanas nauda? Ieminieties viņam par to, un jūs pats redzē­siet, ko viņš jums uz to teiks. Viņš pat lāga nesaprot, par ko ir īsti ru­na.

Varat iedomāties? Kad viņš ieradās un uzrādīja man jūsu vēstuli, es pati sadabūju desmit tūkstošus ekiju. Nekavējoties ne mirkli, viņš aiz­brauca, bet pēc dažām dienām ieradās atkal visdīvainākajā izskatā. Viņš stāsta, ka no manis neko nav saņēmis, apgalvo, ka nokļuvis gūstā vēl pirms Senkantēnas krišanas un tagad, pēc trīs mēnešiem, neko nezin par jums… Jūs viņam nekādu uzdevumu neesat devis! Viņš ticis sists un tad pakārts! Izdevies izglābties un nokļūt līdz Parīzei! Lūk, ko Martēns atkār­to no rīta līdz vakaram.

— Paskaidro tu man, audžumāt, — Gabriels teica. — Martēns ne­varēja piesavināties šo naudu. Viņš taču ir godīgs un uzticams, vai tad tā nav?

— Jūsu augstība, lai arī viņš ir godīgs, tomēr jucis gan… Bez domām, bez atmiņas, viņu vajadzētu sasiet, ticiet man. Man no viņa ir bail. Varbūt viņš nav tieši ļauns, taču bīstams gan… Viņam es tiešām tos desmit tūkstošus iedevu. Elio kungs ne bez grūtībām tos sadabūja tik īsā laikā.

— Var gadīties, — Gabriels piebilda, — ka viņam nāksies sameklēt vel tik pat daudz, ja ne vēl vairāk. Bet ne par to ir runa. Tā diena ir klāt. Es eju uz Luvru runāt ar karali.

— Kā, pat neatpūties no ceļa? — Aloīze jautāja. Jūs neņemat vērā, ka nonāksiet pie slēgtām durvīm, jo tās ver vaļā tikai deviņos.

— Pareizi… Vēl veselas divas stundas jāgaida! — Gabriels novaidē­jās. — Mīļais Dievs, dod man pacietību gaidīt šis divas stundas, kad divus mēnešus es jau esmu gaidījis! Taču pa to laiku es varu satikt admi­rāli Koliņī un hercogu de Gīzu.

— Taču viņi arī droši vien ir Luvrā, — Aloīze iebilda. — Karalis vispār agrāk par pusdienlaiku nepieņem…

Tajā pašā brīdī, it kā tādēļ, lai kliedētu gaidīšanas satraukumu, istabā iedrāzās bāls un noskrandis Martēns, kurš bija uzzinājis par sava saimnie­ka ierašanos.

— Jūs? Tas esat jūs!.. Jūsu gaišība! — viņš sauca. — Ak, kāda lai­me!

Bet Gabriels atturīgi uzņēma sava ieročnesēja jūtu izpausmes.

— Ja es arī esmu atgriezies, Martēn, — viņš teica, — uzskati, ka tas nav pateicoties tev un ka tu esi darījis visu, lai es uz mūžu paliktu gūsteknis!

— Kas notiek? Arī jūs? — Martēns bija neizpratnē. — Arī jūs, nevis noņemat no manis jebkuras aizdomas, bet ar pirmajiem vārdiem apvai­nojat mani, it kā es tos desmit tūkstošus būtu piesavinājies! Varbūt arī jūs teiksiet, ka esat man pavēlējis tos atvest jums?

— Tieši tā, — Gabriels pārsteigts sacīja.

— Jūs uzskatāt, ka es, Martēns, esmu spējīgs piesavināties naudu, kas paredzēta mana saimnieka izpirkšanai no gūsta?

— Nē, Martēn, nē, — Gabriels enerģiski iebilda, sava kalpa bēdu aizkustināts. — Es nekad par tavu godīgumu neesmu šaubījies. Bet tev varēja to nolaupīt, tu varēji to pazaudēt pa ceļam, kad brauci pie manis.

— Kad es pie jums braucu? — Martēns vaicāja. — Uz kurieni, jūsu augstība? Kad mēs izgājām no Senkantēnas, lai mani zibens sasper, es nezinu, kur jūs pēc tam bijāt! Kur tad es varēju braukt!

— Uz Kalē, Martēn! Lai cik būtu tukša tava galviņa, par Kalē nu gan tu nevarēji aizmirst!

— Kā es varu aizmirst to, ko nekad neesmu zinājis, — Martēns mie­rīgi sacīja.

— Nelaimīgais, vai tu domā liegties arī šajā lietā? — Gabriels ie­saucās.

— Spriediet pats, monsenjor, visi apgalvo, ka es esmu traks, bet ja man tas viss jānoklausās, tiešām es drīz sajukšu prātā, zvēru pie svētā Martēna! Taču ne sajēga, ne atmiņa mani vēl nav pametušas!.. Ja gribat, es jums sīkumos izstāstīšu visu, kas ar mani ir noticis šajos trijos mē­nešos…

Lūk, kad mēs izbraucām abi divi, jūsu gaišība, no Senkantēnas, lai meklētu palīdzību pie barona Volperga, tad mēs gājām katrs pa savu ceļu, ja jūs to atceraties, un tad es nokļuvu ienaidnieka gūstā. Es pēc jūsu padoma centos izgrozīties, bet dīvainā kārtā mani viņi uzreiz pa­zina…

— Redzi nu, — Gabriels viņu pārtrauca, — tu sāc jaukt.

— Bet jūsu augstība, — Martēns sacīja, — lūdzu, ļaujiet man pabeigt stāstīt to, ko es zinu! Es pats lāga netieku skaidrībā.

Tajā brīdī, kad mani pazina, es samierinājos ar savu likteni. Pats zi­nu — reizēm es dubultojos un tas otrs Martēns, mani nebrīdinot, manā vārdā sastrādā tumšas lietas. Labi, es aizšmaucu no viņiem, bet savas muļķības dēļ iekritu vēlreiz. Bet iekritis, sāku izmisīgi kauties, tomēr tam vairs nebiju nozīmes. Viņi mani saņēma ciet, visu nakti dauzīja un mocīja, bet no rīta pakāra.

— Pakāra? — Gabriels iesaucās, pilnīgi pārliecinājies par sava ie­ročnesēja sajukušo prātiņu. — Martēn, vai tad tā bija? Ko tu domā, tā sacīdams?

— Domāju, ka mani pameta karājoties starp zemi un debesīm, pie­sējuši aiz kakla ar kaņepāju virvi pie augsta šķērskoka, ko citiem vārdiem sauc par karātavām. Skaidrs?

— Ne visai, Martēn. Tie, kas ir pakārti…

— Neizskatās tik labi kā es? Pilnīgi pareizi. Bet paklausieties, ar ko tas viss beidzās. Kad mani pakāra, es no bēdām un žēluma zaudēju sa­maņu, bet kad atguvos — redzu, ka guļu zālē ar pārgrieztu virvi ap kaklu. Varbūt kāds ceļinieks mani pažēlojis, nabadziņu, un nolēmis to koku atbrīvot no mana svara? Nu, bet es pārāk labi pazīstu pasauli, lai saprastu, ka tas nu nevar būt. Drīzāk kāds laupītājs nocēla mani lejā, lai apzagtu. Es par to pat esmu pārliecināts, jo pazuduši ir gan laulības gredzens, gan visi mani dokumenti. Tomēr tas nav tik svarīgi… Galve­nais — es esmu varējis aizbēgt no viņiem ceturto reizi un, visu laiku mainot virzienu, pēc piecpadsmit dienām nonākt Parīzē, šajā namā, kur mani nesagaidīja tik priecīgi, kā es biju cerējis.

— Labi, — Gabriels teica, — taču es no savas puses tev varu pastāstīt citu stāstu, kas tavam nemaz nelīdzināsies.

— Mana otrā „es" gaitas? — Martēns mierīgi atbildēja. — Ja stāstā nav nekā nepiedienīga un jums, jūsu gaišība, ir vēlēšanās to ātri man pastāstīt, es labprāt paklausītos.

— Tu smejies par mani? — Gabriels sabozās.

— Ak, jūsu augstība, vai tad es jūs necienu! Bet šis otrais „es" man ir sagādājis tik daudz nepatikšanu, iepinis mani briesmīgās nelaimēs, ka es negribot sāku par viņu interesēties. Reizēm man šķiet, ka man pat patīk tas krāpnieks!

— Viņš patiešām ir krāpnieks, — Gabriels teica.

Viņš jau bija gatavs noticēt Martēna stāstam, kad istabā ienāca au­džumāte kopā ar kādu zemnieku.

— Kas te būs galu galā? — Aloīze teica. — Šis cilvēks ir atbraucis ar ziņu, ka tu, Martēns, esi pagalam!