Divas Diānas

XXXV Arno de Tils atkal rīkojas

Iesākumā spāņu karavīri nodarbojās ar laupīšanu degošajā pilsētā, bet Filibērs strauji ieveda kārtību savējo rindās. Kad admirālis Koliņī stājās viņa priekšā, viņš to sagaidīja ar atbilstošu cieņu.

— Es neprotu tiesāt par drosmi. Ar Senkantēnu mēs apiesimies ne sliktāk, kā tad, ja pilsēta būtu padevusies jau pirmajā uzbrukumā.

Uzvarētājs, ne mazāk augstsirdīgs kā zaudētājs, sāka ar admirāli ap­spriest padošanās noteikumus.

Protams, Senkantēna tika pasludināta par spāņu pilsētu, taču visiem tās iedzīvotājiem, kas nevēlējās dzīvot ārzemnieku pakļautībā, bija tiesības aizbraukt, atstājot pilsētā nekustamo īpašumu.

Kareivji un pilsētnieki bija brīvi, izņemot piecdesmit cilvēkus, kuri pēc pilsētas vai armijas priekšniecības izvēles pāriet Filibēra kalpībā. Vi­ņus, neatkarīgi no dzimuma, vecuma un sabiedriskā stāvokļa, var izpirkt — tas bija noteikums, kas nepieciešams tāpēc, lai varētu samaksāt kara­vīriem algu.

Attiecībā uz Koliņī, kurš pa aplenkuma laiku bija izsmēlis visus savus naudas līdzekļus, tika izrādīta neparasta augstsirdība — viņš bija atbrīvots no izpirkšanas maksas un viņam piedāvāja kaut vai nākošajā dienā at­griezties Parīzē.

Šie noteikumi bija pilnīgi pieņemami, un Koliņī tiem piekrita. Pil­sētnieki tos uzņēma ar prieku, lai arī ne bez bažām.

Patiesi, kā lai zin, uz kuru kritis Filibēra Emanuēla un viņa padomes izvēle? Tas būs zināms tikai nākamajā rītā.

Arno de Tils, šis enerģiskais un attapīgais komersants, visu nakti lau­zīja galvu par savām problēmām un izdomāja kombināciju, kas viņam solīja lielus ienākumus. Viņš saģērbās iespējami labākās drānās un jau no paša rīta sāka staigāt pa pilsētas ielām, kas bija pilnas ar uzvarētā­jiem — spāņiem, vāciešiem, angļiem…

— Hei, kraķi! Stāvi, kad tev saka! — kāds iekliedzās viņam aiz mu­guras.

Arno strauji pagriezās pret to, kurš neraugoties uz spilgti izteikto angļu akcentu, pārvaldīja franču valodas smalkumus.

Tas bija liela auguma puisis, bālu vaigu, sarkanmatains, un šķita, ka viņš varētu būt viltīgs tirdzniecības darījumos, bet vientiesis sadzīvē.

— Ar ko varu pakalpot? — viņš vaicāja anglim.

— Es jūs ņemu par gūstekni, tā arī būs jūsu pakalpošana, — tas atbildēja, iespraužot savā runā angļu vārdiņus.

— Kāpēc tieši mani nevis kādu citu? Kāpēc ne tur to audēju?

— Tāpēc, ka tu izskaties bagātāks.

— Ak tā? Bet ar kādām tiesībām jūs, būdams vienkāršs strēlnieks, cik es saprotu, aizturat mani?

— O, es nerīkojos savā vārdā, mani sūtīja mans priekšnieks lords Grejs, kurš komandē angļu strēlniekus. Hercogs Filibērs Emanuēls viņam par kara laupījuma daļu piešķīris trīs gūstekņus — divus muižniekus un vienu pilsētnieku. Bet mans komandieris zin, ka es neesmu ne akls, ne kropls. Tāpēc viņš sūtīja mani, lai es sadabūju tam trīs dārgus gūstekņus. Jūs esat mans labākais medījums.

— Pārāk liels gods nabaga ieročnesējam, — Arno nodūra galvu. — Bet vai jūsu priekšnieks mani labi baros?

— Tu ceri, ka viņš tevi ilgi baros?

— Es domāju, ka līdz tam laikam, kamēr viņš vēlēsiet man atdot brīvību, — Arno atbildēja. — Badā nomirt taču viņš man neļaus.

— Vai tiešām es noplukušu vilku esmu noturējis par lapsu ar brī­nišķīgu kažoku?

— Baidos, ka tieši tā ir noticis, strēlnieka kungs. Un ja Greja kungs, jūsu priekšnieks, jums solija komisijas naudu par katru gūstekni, tad var gadīties tā, ka jūsu alga būs nūjas sitieni pa muguru. Bet es to nesaku tāpēc, lai jūs no manis atteiktos. Es iesaku jums pamēģināt.

— Varbūt, ka tev arī tasnība, — strēlnieks vērīgi ieskatījās Arno vil­tīgajās ačelēs, — un es ar tevi nenopelnīšu to, ko man solīja lords Grejs — vienu livru no katriem simt livriem.

„Lūk, kurš man ir vajadzīgs," — Arno nodomāja, bet skaļi sacīja:

— Nu tad tā, draugs mans ienaidniek, ja es jūs uzvēdīšu uz bagāta laupījuma pēdām, uz gūstekni, kura cena būtu kādi desmit tūkstoši livru, kā jūs mani par to attalgosiet?

— Desmit tūkstoši?! — anglis iesaucās. — Tādā cenā nav gūstekņu. Tad jau mana daļa būtu simt livru. Ievērojama summa!

— Jā, bet kādu pusi nāktos atdot tam, kurš jums parādīja ceļu uz šo naudiņu. Vai tas nebūtu godīgi?

— Lai iet! — lorda Greja strēlnieks sacīja, brīdi padomājis. — Aiz­vediet mani pie tā cilvēka un pasakiet man viņa vārdu.

— Tālu mums nebūs jāiet, — Arno teica. — Paiesim maliņā. Pa­gaidiet, es negribu ar jums kopā rādīties pilsētas laukumā. Ļaujiet man paslēpties aiz šī nama stūra. Bet jūs ejiet pa priekšu. Vai redzat uz rāts­nama balkona augstmani, kas sarunājas ar pilsētnieku?

— Redzu. Tas ir īstais?

— Jā, viņš.

— Bet kā viņu sauc?

— Vikonts d'Eksmess.

— Ak, tā? Tas ir tas pats vikonts d'Eksmess! Par viņu daudz runāja mūsu nometnē. Tātad viņš ir ne vien drosmīgs, bet ari bagāts vīrs?

— Protams!

— Jūs viņu labi pazīstat?

— Un kā vēl? Es esmu viņa ieročnesējs.

— Jūda! — strēlniekam izlauzās.

— Nebūt nē, — Arno mierīgi atbildēja. — Jūda pakārās, bet es ne- pakāršos.

— Jūs laikam atbrīvos no tām pūlēm, — anglis norūca, gribēdams pajokot.

— Paklausieties, pietiek malt tukšus salmus! — Arno sadusmojās. — Vai mēs esam vienojušies? Jā vai nē?

— Esam. Es jūsu kungu aizvedīšu pie milorda. Pēc tam jūs man parādīsiet vēl otru augstmani un kādu bagātu pilsētnieku, ja pazīstat tādu.

— Pazīstu tikai ar tiem pašiem noteikumiem — puse no jūsu naudas.

— Jūs to dabūsiet, velna sagādniek.

— Es esmu jūsu sagādnieks. Bet skatieties, bez mānīšanās. Vai jūsu priekšnieks maksā skaidrā naudā?

— Skaidrā un uz priekšu. Jūs nāksiet ar mums pie milorda, it kā pavadot vikontu d'Eksmesu. Es saņemšu savu naudu un uzreiz atdošu jums pusi. Bet jūs pateicībā man palīdzēsiet atrast vēl divus gūstekņus, vai ne?

— Paskatīsimies. Vispirms tiksim galā ar pirmo.

— To lietu mēs nokārtosim ātri. Jūsu saimnieks ir tik bezbailīgs kaujas laukā, ka droši vien mierīgos apstākļos ir visai kautrīgs. Tādus mēs esam redzējuši. Pieejiet pie tā kādu brīdi ātrāk un stāviet viņam aiz muguras. Redzēsiet, es savu lietu protu.

Arno tā arī izdarīja. Atvadījies no sava kompanjona, viņš gāja uz rātsnamu un, mierīgi ieejot istabā, kur Gabriels pļāpāja ar Žanu Pekuā, vaicāja, vai nav saimniekam vajadzīgs. Viņš vēl nebija visu izteicis, kad ienāca strēlnieks. Anglis ar atbilstošu sejas izteiksmi piegāja tieši pie vi- konta, kurš pārsteigts skatījās uz viņu, un paklanījās tam.

— Vai man ir tas gods runāt ar monsenjoru vikontu d'Eksmesu? — viņš vaicāja ar tādu pieklājību kā tirgotājs pret pircēju.

— Jā, es esmu vikonts d'Eksmess, — Gabriels atbildēja vēl vairāk brīnīdamies. — Ko jūs gribējāt?

— Jūsu zobenu, monsenjor, — strēlnieks paklanījās viņa priekšā.

— Ko? — Gabriels nicinoši iesaucās.

— Es runāju sava priekšnieka, lorda Greja vārdā, — strēlnieks sacī­ja. — Jūs esat to piecdesmit karagūstekņu skaitā, kas admirālim jānodod uzvarētājiem. Nedusmojieties uz mani, ka es esmu tas, kurš pasaka jums šo nepatīkamo ziņu.

— Dusmoties? Netaisos. Taču lords Grejs pats varētu man to pa­teikt. Tikai viņam es varu atdot savu zobenu.

— Kā vēlaties, monsenjor.

— Es domāju, ka viņš mani aizturēs tikai līdz izpirkšanas maksas saņemšanai?

— Varat būt par to pilnīgi drošs, — strēlnieks steidzās piekrist.

— Tad iesim, — Gabriels sacīja.

— Bet tā taču ir nejēdzība! — Žans Pekuā sacīja. — Jūs velti viņam pakļaujaties. Vajag pretoties! Jūs taču neesat vietējais!

— Pekuā kungam ir taisnība, — Arno iejaucās, slepus piemiedzot ar aci strēlniekam. — Jā, jūs taču, monsenjor, neesat Senkantēnas iedzī­votājs. To vislabāk var apliecināt Žans Pekuā, viņu pazīst visa pilsēta. Viņš te jau četrdesmit gadus dzīvo. Sava arteļa .priekšnieks, strēlnieku pulka komandieris. Ko jūs par to teiksiet, angļa kungs?

— Teikšu, — atsaucās anglis, sapratis mājienu, — ja manā priekšā ir Žans Pekuā, tad man ir pavēlēts arī viņu apcietināt, viņš ir manā sarakstā.

— Mani? — Pekuā iesaucās.

— Tieši jūs, kungs.

Pekuā jautājoši paskatījās uz Gabrielu.

— Neko darīt, Žan, — vikonts d'Eksmess nopūtās. — Pēc tam, kad esam savu karavīra pienākumu izpildījuši, jāatzīst tagad uzvarētāja tie­sības. Nākies samierināties, Žana kungs.

— Mēs iesim šim cilvēkam līdz? — tas nobrīnījās.

— Nu ja, mans draugs. Es pat esmu priecīgs, ka mēs būsim abi kopā.

— Patiešām, kungs, — Žans Pekuā aizkustināts sacīja, — ja jau tik izcils karotājs kā jūs samierinās ar tādu situāciju, tad man, vienkāršam pilsonim, nemaz neklājas kurnēt. Iesim, nelieti! — viņš teica strēlnie­kam. — Izlemts! Es esmu tavs vai tava priekšnieka gūsteknis.

— Arī jūs nāksiet man līdz pie lorda Greja un paliksiet tur tik ilgi, kamēr nebūsiet iesnieguši atbilstošu izpirkšanas maksu.

— Es jau tad pie viņa palikšu līdz pastardienai! — Žans Pekuā ie­saucās. — Tavs priekšnieks manus ekijus nedabūs! Drīzāk es izlaidīšu garu. Lai viņš mani baro, ja viņš ir krietns kristietis, līdz manai pēdējai stundiņai, un lai baro sātīgi!

Strēlnieks izbijies paskatījās uz Arno de Tilu, taču tas viņu nomie­rināja, rādīd.ims ar acīm uz Gabrielu, kuru biedra izlēciens bija sasmī­dinājis.

Anglis novērtēja joku un arī iesmējās.

— Tātad, es jūs aizvedīšu…, — viņš gribēja sacīt.

— Jūs mums parādīsiet ceļu pie lorda Greja, — Gabriels viņu augst­prātīgi pārtrauca, — bet mēs paši par visu vienosimies ar jūsu koman­dieri.

— Kā vēlaties, — strēlnieks pazemīgi piekrita.

Soļodams viņiem pa priekšu pieklājīgā attālumā, viņš tos aizveda pie lorda Greja. Gūstekņiem nopakaļ gāja Arno de Tils.

Lords Grejs bija flegmātisks, ārkārtīgi garlaicīgs vīrietis, kurš karu vērtēja kā jebkuru citu darījumu. Uzzinājis, ka viņam un viņa ļaudīm jāapmierinās tikai ar trijiem gūstekņiem, viņam sabojājās garastāvoklis un tāpēc viņš Gabrielu un Žanu Pekuā pieņēma ar vēsu cieņu.

— Tātad man ir tas gods saņemt gūstā vikontu d'Eksmesu, — viņš bez īpašām emocijām noteica, ziņkārīgi vērojot Gabrielu. — Jūs nu gan mums sagādājāt klapatas, kungs!

— Darīju, ko varēju, — Gabriels pieticīgi atbildēja.

— Jūs varat daudz ko, ar to es arī jūs apsveicu, — lords Grejs turpināja. — Bet runa nav par to. Liktenis, lai arī jūs darījāt brīnumus, lai no likteņa izbēgtu, jūs ir atdevis manās rokās kopā ar jūsu lielisko zobenu. Ak, lai jums tas paliek, — viņš steidzās Gabrielu nomierināt, kurš jau gribēja savu zobenu atsprādzēt. — Taču lai saglabātu tiesības ar zobenu rīkoties, jums tas ir jānopelna, vai tā nav? Apspriedīsim to. Es zinu, ka drosme ne vienmēr ir saistīta ar bagātību. Taču arī es nevaru ciest pārāk lielus zaudējumus. Kā jūs domājat? Pieci tūkstoši ekiju ir piemērota cena jūsu brīvībai?

— Nē, — Gabriels teica.

— Nē? Jūs to uzskatāt par pārāk augstu? Ak, nolādētais karš! Nu, tad četri tūkstoši, manuprāt, ļoti piemērota summa, velns lai parauj!

— Nepiemērota gan, — Gabriels vēsi atteica.

— Kā? Ko jūs sacījāt? — anglis iesaucās.

— Jūs mani nepareizi sapratāt. Jūs jautājāt, vai piecus tūkstošus es uzskatu par piemērotu izpirkuma maksu. Bet es jums atbildu — nē. Jo, manuprāt, es esmu divreiz vairāk vērts.

— Tas gan ir jauki! — anglis priecīgi sāka māt ar galvu. — Un jūsu karalis patiešām nežēlos tādu summu, lai izpirktu savu lielisko karavīru.

— Ceru, ka pie viņa nenāksies griezties pēc palīdzības, jo mans ma­teriālais stāvoklis ļauj man pašam norēķināties, lai arī tie ir gluži ne­paredzēti izdevumi.

— Tātad viss rit gludi, — lords Grejs bija pat mazliet pārsteigts. — Šajā gadījumā jūs man samaksāsiet desmit tūkstošus ekiju. Piedodiet, kad jūs to izdarīsiet?

— Saprotiet pats, — Gabriels teica, — es neesmu tādu summu at­vedis uz aplenkto pilsētu. Griezties pie draugiem šajā situācijā būtu ne­ērti. Ja jūs man dosiet mazliet laika, es šo naudu varu saņemt no Parī­zes…

— Ļoti labi, — lords Grejs bija ar mieru, — un vajadzības gadījumā man pietiks ar jūsu goda vārdu, kas ir vērtīgāks par naudu. Taču lietas jākārto rūpīgi, bet saspringtās attiecības starp mūsu un spāņu karaspēka daļām mani varbūt mudinās apgriezties Anglijā. Ceru, ka jūs neļauno­sieties, ja līdz izpirkuma nomaksāšanai es jūs nepaturēšu šajā spāņu Sen­kantēnā, bet aizvedīšu uz Kalē, uz angļu pilsētu, kur gubernators ir mans svainis lords Ventvorss. Vai tādi noteikumi jūs apmierina?

— Pilnībā, — Gabriels rūgti nosmējās. — Es tikai lūgšu atļauju aiz­sūtīt manu ieročnesēju pēc naudas uz Parīzi, lai mani plāni un jūsu uz­ticība pārāk neciestu no ilgās naudas kavēšanās.

— Tas ir ļoti prātīgi, — lords Grejs atbildēja. — Varat būt drošs, ka, gaidot savu uzticības personu, jūs tiksiet aprūpēts tā, kā jūs to esat pelnījis. Par to parūpēsies mans svainis. Kalē jūs baudīsiet pilnīgu brī­vību, bet lords Ventvorss jums sagādās vislabākos apstākļus, jo vairāk tāpēc, ka viņš pats labprāt mīl labi paēst un papriecāties. Starp citu, tā ir viņa privāta lieta. Mana māsa, viņa sieva, ir mirusi. Es tikai gribēju sacīt, ka jums tur nebūs garlaicīgi.

Gabriels klusuciešot paklanījās.

— Bet jūs, kungs, — Grejs vērsās pie Žana Pekuā, kurš šīs ainas laikā tikai neizpratnē raustīja plecus, — kā redzams, jūs esat pilsētnieks?

— Es esmu Žans Pekuā.

— Lieliski! Uz kādu izpirkuma maksu es varu cerēt no jums?

— Nu ko, man nav nekas pretī pakaulēties. Kas kaulējas, tie varēs vienoties. Jūs sadrūmāt, taču es neesmu lords, un, manuprāt, neesmu pat desmit livru vērts…

— Diezgan! — lords Grejs viņu asi pārtrauca. — Jūs man samak­sāsiet simt livru.

— Simt livru? Lai arī būtu, ja jūs mani tik augstu vērtējat, — izvei­cīgais audējs sacīja, — bet taču ne jau visu summu skaidrā naudā?

•— Kā! Jums nav pat tik daudz?

— Nauda man bija, — Žans Pekuā atbildēja, — bet aplenkuma laikā es visu izdalīju slimajiem un nabagiem.

— Bet jums ir draugi? Vai, galu galā, radinieki? — lords Grejs vai­cāja.

— Draugi? Ar tiem nav ko rēķināties. Radi? Tuvinieku man nav. Sieva nomira, neatstādama pēcnācējus. Brāļu man nav. Ir viens attāls radinieks.

— Bet tas? — nepacietīgi vaicāja lords Grejs.

— Tas man aizdos simt livru, par to es nešaubos, un viņš tieši dzīvo Kalē.

— Ak tā? — neuzticīgi novilka lords Grejs.

— Varat man ticēt, milord, — Žans Pekuā sacīja tik pārliecinoši, ka viņam nevarēja neticēt. — Viņu sauc Pjērs Pekuā un viņš jau trīsdesmit gadus ir ieročmeistars, Martruā ielā atrodas viņa darbnīca.

— Viņš ar jums ir labās attiecībās?

— Kā nu ne! Es esmu pēdējais Pekuā savā dzimtā, tāpēc viņam mani jāgodā. Pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem mūsu sencim Pekuā bija divi dēli. Viens no tiem kļuva par audēju Senkantēnā, otrs par ieroču darinātāju Kalē. Kopš tiem laikiem Senkantēnas Pekuā auž, bet Pekuā no Kalē — kaļ. Lai arī tie dzīvo tālu cits no cita, viņu draudzība jopro­jām ir stipra. Pjērs man iedos naudu, lai gan es viņu neesmu redzējis kādus desmit gadus. Bet mēs nesatikāmies tādēļ, ka jūs, angļi, ļoti negri­bīgi izsniedzāt mums caurlaides uz savām nocietinātajām teritorijām.

— Jā, jā, — lords Grejs laipni atsaucās, — drīz jau būs divsimt gadu, kopš jūsu Pekuā Kalē ir angļi.

— Ak! — audējs iesaucās, — Pekuā!..

Un pēkšņi aprāvās.

— Ko Pekuā? — lords Grejs nesaprata.

— Pekuā, milord, — Žans sacīja, samulsis burzīdams rokās cepuri, — Pekuā ar politiku nenodarbojas, lūk, ko es gribēju teikt. Lai viņi ir vai angļi, vai franči, ka tikai mums tur paliek lakta, bet šeit — stelles, lai varētu nopelnīt iztikai, vairāk nekas mums nav vajadzīgs.

— Kas to lai zin, — lords Grejs labsirdīgi piezīmēja, — varbūt jūs kādreiz atvērsiet audēju darbnīcu Kalē, arī kļūsiet par karalienes Marijas pavalstnieku, un tad abas Pekuā dzimtas pēc tik ilgiem gadiem atkal būs kopā.

— Var jau but, — Zans Pekuā bez naida norūca.

Gabriels neticēja savām ausīm. Varonīgais pilsētas aizstāvis, kurš tik karsti cīnījās pret iebrucējiem, pēkšņi vienā mierā runā par pāriešanu Anglijas karalienes pavalstniecībā! It kā tas būtu tik vienkārši kā nomainīt drēbju kārti. Bet Zans viņam piemiedza ar aci, dodot zīmi, ka te kaut kas slēpjas.

Drīzumā lords Grejs atvadījās no abiem gūstekņiem.

— Rīt mēs kopā dosimies uz Kalē, — viņš tiem sacīja. — Jūs varat posties ceļam un atvadīties no pilsētas. Es atlaižu jūs pret jūsu goda­vārdu. Turklāt, — viņš piebilda savā parastajā smalkjūtībā, — par jums tiks paziņots vārtu sardzei, un vispār no pilsētas nevienu neizlaiž bez komandanta atļaujas.

Gabriels klusējot paklanījās un kopā ar Žanu Pekuā izgāja no mājas.

— Kas jums gan ir padomā, mans draugs? — pa ceļam viņš vaicāja audējam. — Vai jūs nevarējāt uzreiz atpirkties ar kādu simtu? Kāpēc jums vajadzīgs brauciens uz Kalē? Vai jums tiešām ir radinieks, kurš gatavo ieročus? Kāpēc jūs tik dīvaini izturējāties?

— Css! — Zans Pekuā noslēpumaini pielika pirkstu pie lūpām. — Vai jūs varat uz savu ieročnesēju paļauties?

— Es par viņu galvoju. Viņam reizēm zūd atmiņa un saiet galvā greizi, taču \iņš ir uzticams cilvēks.

— Labi, — Pekuā sacīja. — Nesūtiet viņu uz Parīzi uzreiz no Sen­kantēnas. Paņemsim viņu līdz uz Kalē, un no turienes aizsūtīsim uz Pa­rīzi. Mums viņš būs vajadzīgs.

— Bet ko tas viss galu galā nozīmē? — Gabriels jautāja. — Es re­dzu, ka jums nekāda radinieka Kalē nemaz nav.

— Ir gan! — Pekuā iebilda. — Pjērs Pekuā eksistē. Tas ir tik pat droši kā tas, ka viņš ir audzināts mīlestībā pret savu veco labo Franciju un nekad neatteiksies atbalstīt jūsu drošsirdīgās ieceres, kā piemēram šo, ko jūs uzsākāt Senkantēnā.

— Mans draugs, es nojaušu, — Gabriels sacīja, spiežot audējam ro­ku. — Tomēr tu mani pārāk augstu vērtē un par mani spried pēc sevis. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz personīgu motīvu bija manā šķie­tamajā varonībā. Tu nezini, ka arī turpmāk es būšu spiests rīkoties tā, lai pildītu kādu svētu pienākumu.

— Nekas, nekas, — 2ans Pekuā teica, — gan jūs izpildīsiet savu svēto pienākumu tāpat kā visus citus. Bet šo citu vidū, — viņš pieklu­sināja balsi, — viens ir tāds, — ja apstākļi būs labvēlīgi, mēs par Sen­kantēnas zaudējumu norēķināsimies Kalē pilsētā.