Divas Diānas

XXVIII Martēns ir visai neveikls

Gabriels de Montgomerijs vēl veselu stundu runājās ar admirāli. Ko­liņī bija sajūsmā par jaunā cilvēka apņēmību, drosmi un zināšanām, kurš sprieda par stratēģiju kā pulkvedis, par aizsardzību — kā inženieris, bet par dvēseles spēku — kā cilts vecākais.

Gabriels, savukārt, priecājās par admirāļa cildenumu, labsirdību un godīgumu. Viņš savam tēvocim nelīdzinājās nemaz. Jau pēc stundas šie abi karavīri, viens — sirmu galvu, otrs — ogļu melniem matiem, bija tik ļoti dziļi sapratušies, it kā būtu pazīstami jau divdesmit gadu.

Konkrēti vienojušies par veicamajiem pasākumiem, kas nepieciešami, lai Volperga vienība varētu ienākt pilsētā, Gabriels atvadījās no admirāļa. Viņi vienojās par paroli un signāliem.

Martēns gaidīja rātsnama vestibilā.

— Te nu jūs esat, monsenjor! — ieročnesējs iesaucās. — Es veselu stundu to vien daru, kā noklausos, kā tiek lielīts vikonts d'Eksmess. Jūs visu pilsētu esat apgriezies ar kājām gaisā. Kādu talismanu jūs šurp atve­dāt, kas vienā paņēmienā uzlaboja Senkantēnas iedzīvotāju noskaņojumu?

— Tā bija tikai viena apņēmīga runa, Martēn, nekas vairāk. Bet ru­nas paliek runas, un viss. Pienācis laiks darboties.

— Tiešām, darboties man patīk labāk nekā pļāpāt pa tukšo. Varu iedomāties, ka mums nāksies staigāt ārpilsētā ienaidnieka degungalā. Es­mu gatavs, ko lai dara!

— Nesteidzies, Martēn! Vēl ir gaišs, mums jāsagaida krēsla, lai va­ram sākt. Mūsu rīcībā ir trīs stundas. Pa šo laiku vēl šo to var paspēt… — Gabriels saminstinājās, — noskaidrot…

— Saprotu! Garnizona spēkus. Vai varbūt noskaidrot fortifikācijas vājās vietas?

— Neko tu nesaproti, mans nabaga Martēn! — Gabriels nopūtās un pasmaidīja. — Nē, par nocietinājumiem un karaspēku es jau esmu uz­zinājis visu, ko gribēju… Mani interesē kaut kas cits… ļoti personīgs…

— Sakiet man, kas tieši, un ja vien es varēšu jums būt noderīgs…

— Jā, Martēn, vari gan. Tu esi uzticams kalps un labs draugs, tāpēc es no tevis negribu neko slēpt. Tu vienkārši esi aizmirsis, ko es šajā pilsētā meklēju.

— Ak, piedodiet, es atcerējos, — Martēns iesaucās. — Runa ir par vienu… benediktīnieti? Vai ne?

— Jā, Martēn. Kas ar viņu ir noticis šajā pilsētā? Jāatzīst, es neuz­drošinājos pavaicāt admirālim. Un nez vai viņš man spētu atbildēt? Jā­domā, Diāna ir mainījusi vārdu, aiziedama klosterī.

— Jā, — Martēns atteicu, — es dzirdēju, ka viņas vārds ir… mazliet pagānisks…

— Ko lai tagad darām? — Gabriels teica. — Laikam vislabāk vis­pirms uzzināt kaut ko par benediktīniešu klosteri.'

— Pareizi, — Martēns piekrita, — bet tad no vispārīgā pāriet uz konkrēto kā mēdza izteikties mans svētais tēvs, kuru turēja aizdomās par pievēršanos protestantismam. Es esmu jūsu rīcībā.

— Meklēsim katrs atsevišķi, Martēn, tad izredzes viņu atrast dubul­tosies. Esi veikls un noslēpumains, bet, galvenais — pacenties nepie- dzerties.

— Ak, monsenjor! Jūs taču zināt, ka kopš aizbraukšanas no Parīzes es esmu atgriezies pie iepriekšējā atturīgā dzīvesveida un dzeru tikai ūdeni.

— Vēlu veiksmi! — Gabriels teica. — Satiekamies pēc divām stun­dām šajā pašā vietā.

— Kā pavēlēsiet, monsenjor.

Pēc divām stundām viņi atkal satiklās. Gabriels staroja, bet Martē­nam bija diezgan samulsis skats. Viņš bija uzzinājis pavisam nedaudz.

Izrādās, benediktīniešu mūķenes gribēja dalīties ar pilsētniecēm viņu rūpēs un tagad kopa ievainotos. Viņas no rīta līdz vakaram strādāja la­zaretēs un tikai pa nakti atgriezās klosterī. Pilsētnieki par tām bija stāvā sajūsmā un bija viņām ļoti pateicīgi.

Gabriels, par laimi, bija uzzinājis vairāk. No pirmā pretimnācēja ie­guvis tās pašas ziņas, ko Martēns, Gabriels pajautāja, kā sauc klostera priekšnieci. Tā bija māsa Monika, Diānas de Kastro draudzene. Tad Gabriels apjautājās, kur to meklēt.

— Visbīstamākajā vietā, — viņam atteica.

Gabriels devās uz Ilas priekšpilsētu un patiešām sameklēja tur kloste­ra priekšnieci. Viņa jau bija dzirdējusi par vikontu d'Eksmesu, par viņa uzstāšanos rātsnamā un par to, kāpēc viņš Senkantēnā ir ieradies. Viņa to uzņēma kā karaja sūtni un pilsētas glābēju.

— Nebrīnieties, ka es, ieradies no karaļa, lūgšu jums pastāstīt par viņa meitu, hercogieni de Kastro. Es rūpīgi ieskatījos pretī nākošo mū­ķeņu sejās, taču velti. Ceru, ka viņa nav saslimusi.

— Nē, vikonta kungs, — priekšniece atbildēja. — Tomēr es viņai liku šodien atstāt klosteri un mazliet atpūsties, jo viņa pašaizliedzībā un varonībā pārspēj jebkuru citu. Visur viņa paspēja, nekas tai nebija par grūtu.

Tomēr viņa negribēja izpaust savu titulu un būs jums pateicīga, vi­konta kungs, ja arī jūs to nedarīsiet. Viņa sevi nosauca mūsu klostera patrona vārdā, par Benediktu. Bet ievainotie nekad nesaka „Benedikta", viņi to sauc „māsa Benija".

— Tas nemaz neskan sliktāk par „hercogienes kundzi"! — asarām acīs Gabriels iesaucās. — Tātad es viņu varēšu rīt sastapt, ja Dievs man būs lēmis atj^riezties.

— Jūs aigriezīsieties, mans dēls, — klostera priekšniece pārliecinoši atbildēja, — un tur, kur būs dzirdami skaļākie vaidi, tur būs arī māsa Benija.

Tagad Gabriels bija drošs, ka priekšā stāvošo bīstamo nakti viņš aiz­vadīs sveiks un vesels.