Divas Diānas

XXXVI Godātais Arno de Tils turpina rīkoties

Pametīsim jauno kapteini un veco pilsētnieku viņu sapņos par at­maksu un atgriezīsimies pie strēlnieka un ieročnesēja, kuri vēl joprojām atradās lorda Greja namā.

Pēc gūstekņu aiziešanas strēlnieks patiešām palūdza savam priekš­niekam solīto prēmiju, un tas viņam samaksāja, pārāk netielēdamies. Viņš bija apmierināts ar strēlnieka vērīgumu, izvēloties gūstekņus.

Arno de Tils, savukārt, arī gaidīja savu daļu un, gods kam gods, tas savu solījumu pildīja.

Kad strēlnieks ienāca istabā, Arno sēdēja pie galda un papildināja savu slaveno rēķinu ar sekojošu ierakstu:

„Par to, ka veikli panācu vikonta d'Eksmesa iekļaušanu karagūstekņu sarakstā, ar to pašu uz laiku atbrīvojot monsenjoru Monmoransī no augš­minētā vikonta…"

— Ar ko jūs nodarbojaties? — strēlnieks pavaicāja, uzsitot de Tilam uz pleca.

— Ar ko? Ar skaitīšanu, — de Tils atbildēja. — Bet cik tālu ir ar mūsu rēķiniem?

— Pilnībā apmaksāts, — strēlnieks piemiedza ar aci un sniedza mo­nētas Arno. — Kā redzat, es savu vārdu turu un naudu nežēloju. Abi gūstekņi, kurus jūs uzrādījāt, bija labi. Jo īpaši jūsu kungs. Viņš pat ne­kaulējās vai, pareizāk sakot, kaulējās. Vecais, tiesa gan, nebija pārāk labs, taču bez jums es varēju izvēlēties vēl daudz sliktāku.

— Par to es nešaubos, — sacīja Arno, pārskaitot naudu un liekot to kabatā.

— Taču nesteidzieties, mans draugs, — strēlnieks turpināja, — jūs redzat, ka es labi maksāju. Tagad jūs man sadabūsiet trešo gūstekni — kādu no augstmaņiem.

— Dieva vārds, es nevienam citam nekalpoju, — Arno atteica. — Tieciet nu pats galā.

— Es zinu, ka varu pats izvēlēties, taču vēlreiz lūdzu jūsu palīdzību. Jo var taču no visiem vīriešiem, sievietēm, sirmgalvjiem un bērniem iz­vēlēties dižciltīgākos…

— Kā? - Arno pārvaicāja. — Arī no sievietēm?

— īpaši no sievietēm, — anglis atbildēja. — Un ja jūs zināt kādu sievieti, kas ir ne tikai augstdzimusi un bagāta, bet arī jauna un skaista, mēs varam labi nopelnīt. Lords Grejs viņu dārgi pārdos savam svainim — lordam Ventvorsam. Bet tam kārumniekam, kā esmu dzirdējis, gūsteknes patīk vēl labāk par gūstekņiem.

— Par nožēlu, es nevienas tādas nezinu, — Arno atbildēja. — Bet, pagaidiet… Nu nē… Tas nav iespējams.

— Kāpēc nav iespējams? Mēs taču esam saimnieki, mēs esam uz­varētāji. Un, izņemot admirāli, jebkuru var pasludināt par gūstekni.

— Tas gan, — Arno piekrita, — taču skaistule, kas man ir padomā, nedrīkst atrasties mana saimnieka tuvumā, nedrīkst tikties ar to. Bet turēt tos gūstā vienā vietā — tā nebūs vis viņu nošķirtība.

— Kāpēc ne? Lords Ventvorss taču nevienam savu daiļo gūstekni nerādīs.

— Jā, Kalē, — Arno domīgs teica. — Bet pa ceļam vikontam būs diezgan laika ar viņu izpļāpāties.

— Nebūs, ticiet man, — anglis atbildēja. — Mēs dosimies ceļā divās kolonnās, un starp daiļavu un viņas bruņinieku būs divu stundu atstarpe.

— Jā, bet ko par to teiks vecais konetabls? — Arno skaļi domāja. — Ja viņš uzzinās par to, tad liks mani pakārt.

— Uzzinās? Vispār neviens par to neuzzinās, — strēlnieks kārdi­nātājs centās de Tilu pierunāt. — Jūs pats taču neizpļāpāsiet, un ja vien jūsu nauda nesāks runāt…

— Cik daudz tur būtu? — Arno vaicāja.

— Atkal puse, tāpat kā iepriekš.

— Šito nelaimi! — Arno nopūtās. — Tā būtu apaļa summiņa. Tē- tuks taču neskoposies!

— Viņas tētuks ir hercogs vai kas cits? — strēlnieks vaicāja.

— Tētuks ir karalis, manu sirsniņ, un viņu sauc Indriķis Otrais.

— Pilsētā ir karaļa meita?! — anglis iesaucās. — Lai mani zibens nosper! Ja jūs man tūlīt nepateiksiet, kur lai to meklē, es jūs vienkārši nožņaugšu, mans draugs. Karaļa meita!

— Un arī skaistuma karaliene, — Arno teica.

— Ak, lords Ventvorss zaudēs galvu. Draugs, — anglis svinīgi sacīja, izņēmis savu naudas maku un atvēris to apmātā Arno priekšā, — gan maks, gan viss, kas tajā iekšā, būs jūsu, ja jūs man pateiksiet šīs dāmas vārdu un atrašanās vietu.

— Lai iet! — Arno iesaucās, vairs ilgāk nespēdams izturēt kārdi­nāšanu, un paķēra maku.

— Vārds? — strēlnieks vaicāja.

— Diāna de Kastro, viņa arī māsa Benija.

— Kur viņa ir?

— Benediktīniešu klosterī.

— Es jau skrienu uz turieni! — strēlnieks iesaucās un pazuda.

„Lai nu būtu, — Arno domāja, soļojot uz rātsnamu. — Lai nu būtu,

šo gadījumu es konetabla rēķinā nerakstīšu."