Divas Diānas

XIII Jaunā kārtība

Favorītei vai favorītam karaļa krišana nenozīmē neko citu kā patiešu bojāeju.

Grāfa de Montgomerija dēls sevi varētu uzskatīt par gandarītu par tēva drausmīgo nāvi, ja abi tās vaininieki — konetabls un Diāna de Pu- atjē zaudētu savu varenību un tiktu izsūtīti. No spožuma — aizmirstī­bā.

Tieši to gaidīja Gabriels, atrodoties drūmā vientulībā sava nama čet­rās sienās, kur viņš atgriezās pēc liktenīgā gadījuma. Viņš zināja, ka viņu var notiesāt uz nāvi, taču tas viņu daudz neuztrauca. Gabrielu biedēja kas cits - ja Monmoransī un viņa sabiedrotā paliks pie varas, tas nozī­mēs, ka viņi nav saņēmuši pelnīto atmaksu.

Viņš gaidīja!

Kamēr Indriķis II gulēja uz nāves gultas, konetabls laida darbā visus paņēmienus, lai saglabātu savu ietekmi valsts pārvaldīšanā. Viņš rakstīja prinčiem, uzstājīgi aicinot tos piedalīties Karaliskās padomes darbā.

Sevišķi enerģiski viņš lenca Navarras karali Antuānu Burbonu, kurš bija tuvākais pretendents uz karaļa troni. Viņš steidzināja to, apgalvojot, ka mazākā nokavēšanās var pretiniekiem dot tik daudz priekšrocību, ka tās vēlāk būs grūti pārspēt. Viņš vienu pēc otra sūtīja vēstnešus, centās dažus iebaidīt, dažus pierunāt, izmantojot jebkurus līdzekļus. Viņš mē­ģināja nodibināt stipru partiju, kas spētu līdzināties Gīzu partijai.

Diāna de Puatjē, neraugoties uz savām bēdām, palīdzēja viņam, jo tā labi saprata, ka viņas liktenis ir cieši saistīts ar veco konetablu. Ja bija viņš, tad viņa vēl varēja valdīt vismaz slēpti.

1559. gada 10. jūlijā vecākais Indriķa II dēls tika pasludināts par karali ar vārdu Fransuā II. Jaunajam princim bija tikai sešpadsmit gadu. Lai gan pēc likuma viņš skaitījās pilngadīgs, viņš bija naivs, nepieredzējis un ar vāju veselību. Ņemot to visu vērā, uz kādu laiku valsts vadīšanu vajadzēja uzticēt kādam ministram, kurš,rīkodamies viņa vārdā, būtu stip­rāks par viņu pašu.

Kas varēja kļūt par šo ministru vai, pareizāk sakot, aizbildni — her­cogs de Gīzs vai konetabls, Katrīna Mediči va Antuāns Burbons? Šis degošais jautājums nodarbināja visus jau otrajā dienā pēc Indriķa II nā­ves.

Šajā dienā Fransuā II pulksten trijos bija jāpieņem parlamenta depu­tāti un jāstāda tiem priekšā viņa jaunais ministrs.

Sakarā ar to, ka bija paredzama spēle ar augstām likmēm, 12. jūlija rītā Katrīna Mediči un hercogs de Gīzs, katrs sava iemesla dēļ, ieradās pie jaunā karaļa, lai it kā izteiktu līdzjūtību, bet patiesībā — dotu savus padomus.

Tā dēļ karaliene pat pārkāpa etiķeti, kas viņai kā Indriķa II atraitnei liedza parādīties sabiedrībā četrdesmit dienas pēc vīra nāves.

Katrīna Mediči, vīra nemīlēta un apspiesta, tikai tagad sajuta mosta­mies sevī neparastu, neapmierināmu godkārību, kam bija lemts piepildīt visu viņas turpmāko dzīvi.

Taču sakarā ar to, ka karalis bija pilngadīgs, oficiāli viņa par valdnie­ci nevarēja kļūt, tāpēc viņa cerēja valdīt ar viņai uzticama ministra starp­niecību.

Konetabls de Monmoransī tas nevarēja būt. Iepriekšējā karaļa valdī­šanas laikā viņš bija darījis visu iespējamo un neiespējamo, lai Diānai de Puatjē par prieku atņemtu viņai, likumīgajai karalienei, jebkuru ietekmi.

Antuāns Burbons varēja kļūt par paklausīgu ieroci viņas rokās, taču viņš bija kalvinisma piekritējs, bez tam viņa sieva Zanna d'Ambrē bija ārkārtīgi godkārīga, bet, visbeidzot, viņš bija princis, un ja tam būs rokās vara, viņš varēja kļūt bīstams.

Palika hercogs de Gīzs. Bet vai viņš gribēs atzīt labprātīgi karalienes morālo pārākumu? Varbūt viņš atteiksies no varas dalīšanas? To Katrīna Mediči alka ātrāk uzzināt. Tieši tāpēc viņa gaidīja šo tikšanos karaļa klātbūtnē.

Sadūrusies ar Lotringas Fransuā aci pret aci, viņa iegūs labu izdevību no viņa paša uzzināt, ko viņš grib un uz ko tiecas. Bet hercogs de Gīzs politikā nebija iesācējs, tāpēc viņš izturējās sevišķi piesardzīgi šajā sarunā.

Tāds būtu prologs Luvras izrādei, kur lomas izpildīja Katrīna Mediči, hercogs de Gīzs, Fransuā II un Marija Stjuarte.

Uz aukstās aprēķinātājas Katrīnas Mediči un godkārīgā hercoga fona jaunais karalis un viņa sieva izskatījās kā mīļi bērni, naivi un iemīlējušies. Viņi no sirds apraudāja karaliskā tētiņa nāvi.

— Mans dēls, — karaliene māte vērsās pie Fransuā, — raudiet par savu tēvu, jo viņa nāve jums ir liels trieciens. Jūs zināt, ka es jums jūtu līdzi jūsu lielajās bēdās. Taču padomājiet, jums jāpilda ne tikai dēla pie­nākums. Jo tagad jūs pats esat tēvs, tēvs visai tautai! Atdodiet pienācīgu godu pagājušajam, pagriezieties ar seju pret nākotni. Atcerieties, jūs taču esat karalis!

— Diemžēl, — Fransuā II skumji nolieca galvu, — Francijas scep­teris sešpadsmitgadīgam vīrietim ir pārāk smags, un, nemaz nevarēju ie­domāties, ka tāda nasta man tiks uzkrauta jau tik agrā jaunībā!

— Valdniek, — Katrīna sacīja, — pieņemiet šo nastu ar pacietību un pateicību Dievam, bet jūsu tuvinieki katrā ziņā palīdzēs jums to nest.

— Es jums ļoti pateicos… — jaunais karalis samulsis kaut ko no­murmināja. Viņš nesaprata, ko vēl lai saka, un nevilšus paskatījās uz her­cogu de Gīzu, it kā meklējot padomu pie savas sievas tēvoča.

Hercogs de Gīzs, pretēji Fransuā, nesamulsa vis.

— Jā, valdniek, jums ir taisnība, — viņš pārliecinoši teica, — patei­cieties, karsti pateicieties savai māmiņai par labajiem, uzmundrinošajiem vārdiem, taču neaprobežojaties tikai ar pateicību. Sakiet bez kautrēšanās, ka starp radiem un tuviniekiem pirmajā vietā ir viņa un ka jūs rēķināties ar viņas mātišķo atbalstu tajā grūtajā darbā, uz ko jūs esat aicināts no Dieva.

— Tēvocis pilnīgi pareizi izteica manas domas, — jaunais karalis no­priecājās, — man tās nemaz nebūtu jāatkārto. Māmiņ, uzskatiet, ka es to pateicu un apsoliet man savu vērtīgo atbalstu.

Karaliene hercogam uzmeta atzinīgu skatienu.

— Valdniek, — viņa vērsās pie sava dēla, — man jau nekā daudz nav, taču tas viss pieder jums, un tā būs mana laime, ja es varēšu jums palīdzēt ar padomu. Bet es esmu tikai vāja sieviete, bet jums nepie­ciešams stiprs aizstāvis ar zobenu rokā. Šo stipro roku, šo vīrišķīgo spēku, jūsu majestāte, jūs atradīsiet savu mīlošo radinieku vidū.

Tātad — pakalpojums pret pakalpojumu. Tāds bija bezvārdu līgums starp Katrīnu Mediči un hercogu de Gīzu.

Jaunais karalis saprata mātes mājienu un, Marijas skatiena atbalstīts, kautrīgi sniedza roku hercogam.

Ar šo rokasspiedienu viņš it kā uzticēja Francijas vadīšanu.

Tajā pašā laikā Katrīna negribēja sasaistīt savu dēlu, kamēr hercogs nav devis viņai garantijas, ka būs pret Katrīnu labvēlīgs. Tāpēc Katrīna piegāja karalim cieši klāt un, apsteigusi viņa sacīto, teica:

— Pirms jūs ieceļat ministru, jūsu māte jums grib kaut ko nevis lūgt, bet pieprasīt.

— Runājiet, es jūs klausos.

— Man dēls, runa ir par sievieti, kura man ir darījusi daudz ļauna, taču vēl vairāk — Francijai. Mēs netiesāsim nelaiķa valdnieka vājības. Viņa vairs nav šajā pilī, bet sieviete, kuras vārdu es atsakos izrunāt, jo­projām vēl atrodas šeit. Viņas klātbūtne man ir nāvīgs apvainojums. Kad karalis jau bija bez samaņas, viņai lika saprast, ka viņai nav ērti atrasties Luvrā. Viņa jautāja: „Vai tad karalis ir miris?" - „Nē, viņš vēl elpo." — „Izņemot viņu, neviens man nevar pavēlēt." Un viņa palika…

Hercogs de Gīzs pārtrauca Katrīnu un iesprauda:

— Piedodiet, man šķiet, es nojaušu, par ko ir runa.

Bez tālākiem paskaidrojumiem viņš parāva auklu. Uz sliekšņa parā­dījās sulainis.

— Paziņojiet de Puatjē kundzei, — hercogs de Gīzs pavēlēja, — ka karalis nekavējoties vēlas ar viņu runāt.

Sulainis palocījās un izgāja.

Jauno karali nepārsteidza un nebaidīja mātes un tēvoča valdīšanas tieksme. Tieši otrādi, viņš pat bija laimīgs, ka ir atbrīvots no grūtā pie­nākuma pavēlēt un rīkoties.

Tomēr hercogs de Gīzs uzskatīja par vajadzīgu radīt iespaidu, ka viņš ir pildījis karaļa gribu.

— Sakiet, valdniek, — viņš jautāja, — vai es gadījumā neesmu pār­sniedzis savas pilnvaras, runājot par jūsu nodomiem attiecībā uz šo sie­vieti?

— Nemaz, — Fransuā steidzīgi atbildēja, — turpiniet tādā pašā garā! Es jau iepriekš piekrītu visam, ko jūs uzsāksiet.

Katrīna nepacietīgi gaidīja hercoga turpmāko rīcību. Bet tajā pašā laikā, lai pasvītrotu savu iniciatīvu, karaliene piebilda:

— Šī labi nodrošinātā skaistule var atrast pajumti un mierinājumu savā greznajā ārpilsētas pilī, kas spožumā un lieliskumā pārspēj manu pieticīgo namiņu Šomonā pie Luāras.

Hercogs de Gīzs neko neatbildēja, taču saprata un paturēja prātā šo mājienu.

Taisnību sakot, viņš ne mazāk par Katrīnu Mediči ienīda Diānu de Puatjē. Jo neviens cits, bet tieši viņa — de Valantinuā savam konetablam par apmierinājumu visādi pretojās hercoga nodomiem un panākumiem. Viņa hercogu būtu nostūmusi aizmirstībā, par to nevar būt šaubu, ja Gabriela šķēps nebūtu karalim atņēmis dzīvību.

Nu beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā hercoga de Gīza atmaksas stun­da.

Sulainis pavēstīja:

— Hercogiene de Valantinuā!

Ienāca Diāna de Puatjē, satraukta gan, taču izturējās vēl augstprā­tīgāk nekā citkārt.