Divas Diānas

II Līgava ar lelli

Gabriels pa zināmām takām ātrāk steidzās uz priekšu. Un tomēr pa laikam viņš apvaldīja sava zirga skrējienu. Starp citu, dižciltīgā dzīvnieka gaita bja atkarīga no jātnieka domu gaitas.

Patiešām, visdažādākās jūtas — prieks un skumjas, sajūsma un no­māktība, nomainīja cita citu jaunekļa sirdī. Kad viņš sajuta sevi par grā­fu de Montgomeriju, acīs tam iedegās liesmas un viņš dzina zirgu uz priekšu, kā reibdams no vēja, kas sitās sejā. Tad viņš pēkšņi atcerējās: „Mans tēvs ir nogalināts un nav atriebts," un atlaida pavadu vaļīgāk. Bet tad uzreiz atcerējās, ka nolēmis cīnīties, ka viņa vārds kļūs varens un draudīgs, ka viņš pēc nopelniem atmaksās saviem ienaidniekiem, — un atkal zirgs sāka auļot, it kā steigtos pretī slavai.

Taču atlika viņam iedomāties, ka šo mērķu labā būs jāšķiras no ma­zās Diānas, un viņš atkal kļuva grūtsirdīgs, un zirgs no galopa pārgāja soļos, it kā gribēdams attālināt mokošo šķiršanās mirkli.

Tomēr viņš atgriezīsies, kad būs atradis sava tēva ienaidniekus un Diānas vecākus! Gabriels traucās uz priekšu tikpat strauji kā viņa cerības. Kad viņš nonāca galā, prieks bija pilnīgi uzvarējis drūmās domas.

Aiz dzīvžoga, kas apjoza vecā Angerāna augļudārzu, Gabriels cau­ri koku lapotnei ieraudzīja Diānas balto kleitu. Piesējis zirgu pie vītola stumbra, viņš pārlēca pāri sētai un, laimē starodams, nokrita pie meitenes kājām.

Taču Diāna izplūda asarās.

— Kas noticis? — Gabriels iesaucās. — Kas mūs tik stipri ir sa­rūgtinājis? Vai Angerāns mūs norājis par saplēstu kleitu vai slikti iekaltu lūgšanu? Varbūt aizlidojusi mūsu sniedze? Saki, Diāna! Tavs uzticamais bruņinieks stāv tavā priekšā, gatavs tevi mierināt!

— Gabriel, diemžēl tu maldies, tu vairs nevari būt mans bruņinieks, — Diāna sacīja, — un tieši par to es raudu.

Gabriels nodomāja, ka Angerāns nosaucis Diānai viņa īsto vārdu un laikam tāpēc viņa grib to pārbaudīt.

Viņš atbildēja:

— Vai tad mani var kaut kas piespiest atteikties no titula, kuru tu man esi piešķīrusi un ko es nēsāju ar prieku un ar lepnumu? Skaties — es esmu pie tavām kājām!

Taču Diāna, šķiet, nesaprata, ko viņš teica, un sāka raudāt vēl stip­rāk, ar seju piespiedusies pie jaunekļa krūtīm.

— Gabriel! Gabriel! Kopš šī brīža mēs vairs nedrīkstam satikties.

— Kas gan mums var to liegt? — viņš jautri vaicāja.

Viņa pacēla savu skaisto gaišo galviņu, un, paskatījusies uz viņu zi­lām, asaru pilnām acīm, svarīgi sacīja:

— Pienākums! — un dziļi nopūtās.

Viņas jaukā sejiņa bija tik mīlīga, ka sajūsminātais Gabriels, joprojām būdams pats savu domu varā, negribot sāka smieties, un ar rokām sa­ņēmis Diānas galvu, vairākas reizes noskūpstīja tīro bērna pierīti. Taču Diāna steigšus atrāvās no viņa:

— Nē, mans draugs, diezgan tādu sarunu. Ak, Dievs! Mēs vairs ne­drīkstam runāt tā kā līdz šim!

„Ko gan viņai Angerāns ir sastāstījis?" — nodomāja Gabriels, neko nesaprotot, un piebilda:

— Tu mani vairs nemīli, Diāna?

— Nemīlu! — viņa iesaucās. — Kā tu tā vari runāt, Gabriel? Vai tu neesi mans bērnības draugs, mans brālis uz visu mūžu? Vai tu neesi bijis labs un mīļš pret mani? Kurš mani nesa uz rokām, kad es biju nogurusi? Kurš man palīdzēja mācīties uzdoto? Tu, tu! Kurš man izdo­māja visādas spēles? Kas man lasīja puķes pļavās? Kas meklēja putnu ligzdas mežā? Tas esi tu, tikai tu! Es tevi nekad neaizmirsīšu. Bet, neska­toties uz visu to, diemžēl mums ir jāšķiras, un jāšķiras uz mūžu.

— Kāpēc gan tā? Tas taču galu galā nebūs sods par to, ka tu tīšām ielaidi suni Filaksu putnu dārzā?

— Nē, iemesls ir pavisam cits.

— Saki, kas par lietu!

Viņa piecēlās, nevarīgi nolaida rokas un, zemu noliekusi galvu, klusi nočukstēja:

— Tāpēc, ka es esmu citam sieva.

Gabriels vairs nesmējās, un dīvains satraukums žņaudza viņa sirdi. Viņš bažīgi vaicāja:

— Ko tas nozīmē, Diāna?

— Mani vairs nesauc par Diānu, — viņa atbildēja. — Es esmu her­cogiene de Kastro, jo mana vīra vārds ir Horācijs Farneze, hercogs de Kastro.

Divpadsmitgadīgā meitene nevilšus pasmaidīja caur asarām, izrunājot vārdus „mana vīra". Viņai protams patika būs par hercogieni, bet, uz­metusi skatienu Gabrielam, viņa atkal sajuta savu bēdu smagumu.

Viņš stāvēja bāls un samulsis.

— Kas tas ir? Spēle? Murgs? — viņš vaicāja.

— Nē, mans nabaga draugs, tā ir bēdīga īstenība, — viņa teica. — Vai tad tu pa ceļam nesatiki Angerānu? Viņš devās uz Montgomeriju pirms pusstundas.

— Es jāju pa mazām taciņām. Turpini vien.

— Kā tu, Gabriel, varēji šurp nebraukt veselas četras dienas? Tā nekad nebija bijis. Tas ir mūsu nelaimju cēlonis. Vakar no rīta es pa­modos mazliet vēlāk nekā parasti, steigšus apģērbos, pielūdzu Dievu un grasījos iet lejā, kad pie vārtiem izdzirdēju troksni. Bija atbraukuši spoži jātnieki pāžu, zirgu puišu un ieročnesēju pavadībā, bet aiz viņiem brauca apzeltīta kariete un laistījās no vienas vietas. Kamēr es ziņkārīgi apskatīju visu procesiju, brīnīdamās, ka tā apstājusies tieši pie mūsu nabadzīgā nama, pie durvīm pieklauvēja Antuāns un nodeva man Angerāna lūgumu tūdaļ iet lejā. Es sabijos, pati nezinu, no kā, taču nepaklausīt neuz­drīkstējos. Kad es ienācu, tur jau bija sapulcējušies visi šie grezni ģērbtie ļaudis, kurus es biju redzējusi pa logu. Tad es nosarku un no bailēm sāku drebēt. Saproti, Gabriel?

— Saprotu, — Gabriels rūgti noteica. — Stāsti tālāk. Šis gadījums sāk kļūt patiešām interesants.

— Kad es parādījos, — Diāna turpināja, — viens no vislepnākajiem kungiem pienāca pie manis un, pasniedzis man roku ar visu cimdu, pie­veda mani pie otra muižnieka, tik pat grezni ģērbta, un, paklanījies tam, sacīja:

«Monsenjor hercog de Kastro, man ir tas gods jums stādīt priekšā jūsu laulāto draudzeni. Cienītā — viņš vērsās pie manis, — jūsu priekšā ir Horācijs Farneze, hercogs de Kastro, jūsu vīrs."

Hercogs ar smaidu paklanījās man. Bet es, mirkdama asarās, pilnīgā apmulsumā metos Angerāna apkampienos, kurš stāvēja stūrī.

„Angerān, Angerān! Šis princis nav mans vīrs, man nav cita vīra kā tikai Gabriels. Angerān, es tevi lūdzu, pasaki to šiem kungiem."

Tas, kurš mani iepazīstināja ar hercogu, kļuva domīgs.

„Kas tās par bērnišķībām?" — viņš asi vaicāja Angerānam.

„Nieki, monsenjor! Tās patiesi ir bērna iedomas," — Angerāns no- bāla un, pagriezies pret mani, pačukstēja: „Vai jūs esat pie pilna prāta, Diāna? Kas tā par sacelšanos? Atteikties klausīt vecākiem, kas jūs ir atraduši un grib vest pie sevis?"

„Kur tad ir mani vecāki? — es iesaucos. — Es gribu pati ar viņiem runāt."

„Mēs ieradāmies viņu vārdā, cienītā, — drūmais augstmanis atbildē­ja. — Es šeit esmu viņu pārstāvis. Ja jūs neticat man, te ir pavēle, ko parakstījis Indriķis II, mūsu karalis. Lasiet!"

Viņš man parādīja pergamentu ar sarkanu zīmogu, un es lapas augš­malā izlasīju: „Mēs, no Dieva svētības, Indriķis II", bet apakšā parakstu — „Indriķis".

Es biju apžilbuši un apstulbusi. Galva griezās, domas pinās. Mani vecāki! Karaļa vārds! Un tevis nebija man blakus, Gabriel!

— Man šķiet, ka mana klātbūtne jums nebija nemaz tik nepiecie­šama.

— Ak, ja tu te būtu bijis, Gabriel, es pretotos. Bet bez tevis… Kad tas augstmanis sacīja: „Mēs jau tāpat esam novilcinājušies. Levistona kun­dze, es nododu jūsu rokās hercogieni de Kastro, mēs gaidām jūs, lai dotos uz kapelu." Viņa balss skanēja tik stingri un pavēloši, ka es ļāvu sevi aizvest. Gabriel, piedod man, es biju satriekta, galvā nebija nevienas domas…

— Kāpēc tad tā? Viss ir tik saprotami, — Gabriels sarkastiski no­smējās.

— Mani aizveda uz manu istabu, — Diāna turpināja. — Tur tā Le­vistona kundze no lielas lādes izņēma baltu zīda kleitu. Pēc tam, lai gan man bija ļoti kauns, viņas mani izģērba un atkal apģērba. Es neuzdro­šinājos ne pakustēties greznajā tērpā. Tad man uzlika pērļu kaklarotu un asaras tecēja pa pērlēm. Visbeidzot mēs nokāpām lejā. Tas augstmanis ar rupjo balsi atkal man sniedza roku un pieveda mani pie nestuvēm, kks bija rotātas ar zeltu un atlasu. Man tajās vajadzēja iekāpt un ap­sēsties uz spilveniem. Hercogs de Kastro jāja blakus durtiņām, un tā mēs lēni virzījāmies uz Vimutjē pils kapelu. Garīdznieks jau stāvēja pie altāra. Es nezinu, ko viņš sacīja, ko man lika teikt. Kā sapnī es sajutu, ka her­cogs man uzmauca pirkstā gredzenu. Tad pēc divdesmit minūtēm, bet varbūt pēc divdesmit gadiem, es nezinu, svaigs gaiss iesitās man sejā. Mēs iznācām no kapelas. Mani sauca par hercogieni. Es biju izdota pie vīra. Saproti, Gabriel, pie vīra!..

Par atbildi Gabriels tikai skaļi iesmējās.

— Zini ko, Gabriel, — Diāna turpināja, — es biju tik apjukusi, tikai mājās man ienāca prātā paskatīties uz savu vīru, ko man bija atveduši šie svešinieki. Līdz tam es biju slepus uz viņu skatījusies, taču neredzēju to. Ak, Gabriel, viņš nebūt nav tik lielisks kā tu! Pirmkārt, viņš ir vidēja auguma un ar visu savu grezno apģērbu nav tik stalts kā tu vienkāršā kamzolī! Otrkārt, viņš ir tik rupjš un augstprātīgs, cik tu laipns un vēlīgs. Pārmijis dažus vārdus ar to, kurš sevi nosauca par karaļa pārstāvi, her­cogs pienāca pie manis un, paņēmis mani aiz rokas, sacīja ar dīvainu smaidu:

„Hercogien, atvainojiet mani, pienākums liek man tūdaļ jūs pamest. Jūs droši zināt, ka mēs karojam pret Spāniju un mans pulks nevar iztikt ilgāk bez manis. Ceru, drīz es jūs satikšu galmā, kurp jūs šonedēļ pat dosieties. Es lūdzu jūs pieņemt no manis dažas dāvanas. Uz drīzu redzē­šanos, hercogien!"

To pateicis, viņš bez ceremonijām noskūpstīja mani uz pieres, un es pat sadūros ar viņa garo bārdu. Bet tad visi šie kungi un dāmas pakla­nīdamies devās projām, un beidzot es paliku viena ar Angerānu.

Viņš nebija sapratis daudz vairāk par mani, kas te notiek. Viņam iedeva izlasīt pergamentu, kurā acīmredzot bija karaļa pavēle salaulāt mani ar hercogu de Kastro. Tas ir viss. Bet pie visa vēl klāt Angerāns man paziņoja kādu bēdīgu vēsti — šī pati Levistona kundze, kas mani ģērba un kas dzīvo Kānā, tuvākajās dienās atbrauks man pakaļ un aiz­vedīs mani uz galmu.

Lūk, mans briesmīgais un skumjais stāsts, Gabriel. Ak, es tev aiz­mirsu pateikt, atgriezusies savā istabā, es ieraudzīju lielu kārbu. Uzmini, kas tur bija iekšā? Nekad neuzminēsi! Brīnišķīga lelle ar pilnu veļas kom­plektu un trīs kleitām — baltu zīda, koši sarkanu atlasa un zaļu brokāfa kleitu — tas viss vienai lellei! Es biju apvainojusies, Gabriel. Tāda bija mana vāra dāvana! Viņš pret mani izturējās kā pret mazu skuķi!.. Starp citu, lellei vislabāk izskatās sarkanā kleita. Un kurpītes arī ir brīnišķīgas, bet tā ir nepieklājīga dāvana, jo es taču vairs neesmu nekāds bērns, galu galā!

— Nē, Diāna, jūs esat bērns, — Gabriels atbildēja. Viņa dusmas nemanāmi pārvērtās par skumjām. — Jūs esat tīrais bērns. Es uz jums nedusmojos — jums taču ir tikai divpadsmit gadu. Būtu vienkārši ne­krietni un muļķīgi turēt uz jums ļaunu prātu. Es tikai redzu, ka esmu nepiedodami kļūdījies, tik karsti un tik dziļi iemīlot jaunu un vieglprātīgu būtni… Bet es atkārtoju — jūs es nevainoju. Ja jūs būtu bijusi stiprāka, ja atrastu sevī gribasspēku pretoties netaisnajai pavēlei, ja jūs būtu panā­kusi kaut vai to, ka kāzas uz laiku atceļ, Diāna, mēs būtu bijuši laimīgi, jo esam atguvuši savus vecākus, un tie, cik var spriest, ir augstas kārtas. Arī es, Diāna, gribēju jums atklāt lielu noslēpumu, tikai šodien es to uzzināju. Bet tagad tas ir lieki. Esmu nokavējis…

Es paredzu, ka visu mūžu atcerēšos jūs, Diāna, un ka mana jaunības mīlestība visu mūžu man kvēlos sirdī. Jūs, Diāna, galma spožumā un svētku kņadā ātri vien pazaudēsiet to, kas tā jūs mīlēja jūsu jaunības dienās.

— Nekad! — Diāna iesaucās. — Paklausies, Gabriel, varbūt tagad, kad tu esi te, kad tu vari palīdzēt stiprināt manu apņēmību, gribi, es atteikšos braukt viņiem līdzi, nepakļaušos ne viņu pavēlēm, ne lūgumiem, bet uz visiem laikiem palikšu kopā ar tevi?

— Paldies, Diāna, taču tagad Dieva un ļaužu priekšā tu piederi ci­tam. Mums jāpakļaujas pienākumam un liktenim. Katrs no mums ies savu ceļu — tu uz galmu un tā izpriecām, es — cīnītāju rindās. Ļauj man tikai redzēt tevi vēl kādreiz!

— Jā, Gabriel, mēs satiksimies, es tevi mīlēšu mūžīgi! — Diāna ie­saucās, ar asarām acīs apskaudama jaunekli.

Šajā brīdī alejā parādījās Angerāns, bet viņam pa pēdām sekoja Le- vistona kundze.

— Te viņa ir, — Angerāns teica, norādīdams uz Diānu. — Ak, tas esat jūs, Gabriel! — viņš teica, pamanījis jauno grāfu. — Es braucu uz Montgomeriju, lai sastaptu jūs, taču pa ceļam ieraudzīju Levistona kun­dzes karieti un man nācās atgriezties atpakaļ.

— Hercogien, — Levistona kundze teica Diānai, — karalis ir devis ziņu manam vīram, ka viņš grib jūs drīzāk redzēt un pavēlējis pastei­dzināt mūsu aizbraukšanu. Mēs dosimies ceļā pēc stundas, ja jūs esat ar mieru.

Diāna paskatījās uz Gabrielu.

— Stiprinieties! — viņš tai kvēli iečukstēja ausī.

Diāna elsojot aizskrēja uz māju.

Pēc stundas, kad karietē jau kravāja mantas, viņa atkal parādījās dār­zā, tērpusies ceļojuma drānās.

Levistona kundzei, kas sekoja tai kā ēna, viņa palūdza atļauju pēdējo reizi iziet cauri dārzam, kur pavadījusi visus divpadsmit tik bezrūpīgos un tik laimīgos gadus.

Gabriels un Angerāns gāja viņai līdzi.

Diāna apstājās pie balto rožu krūma, kuru tā kopā ar Gabrielu pa­gājušajā gadā bija iestādījusi, norāva divus ziedus, vienu piesprauda sev pie tērpa, bet otru pastiepa Gabrielam.

Jauneklis juta, ka kopā ar rozes ziedu viņš saņem mazu vēstulīti, un ātri paslēpa to. Pēc tam, atvadījusies no alejām, jaunaudzēm un puķu dobēm, Diāna piegāja pie karietes un paspieda roku kalpotājiem un ļau­dīm, kas viņu pazina un mīlēja.

Nabaga meitene nespēja izrunāt ne vārda, viņa tikai draudzīgi māja ar galvu pavadītājiem.

Tad viņa noskūpstīja Angerānu un Gabrielu, nemaz nemulstot no Le­vistona kundzes klātbūtnes. Viņa pat atguva runas spējas, kad drauga pēdējam „Paliec sveika!" — iebilda: „Nē, uz redzēšanos!"

Beidzot viņa iekāpa karietē un, savilkusi sejiņu kaprīzā grimasē, kas tik ļoti piestāvēja viņas bērna sejiņai, vaicāja Levistona kundzei:

— Vai jūs manu lielo lelli neaizmirsāt uzlikt pašā virsū?

Kariete aiztraucās.

Gabriels atvēra Diānas doto aploksnīti — tur iekšā bija viņas skaisto gaišo matu sproga, kurus viņam tā patika skūpstīt.

Pēc mēneša Gabriels iebrauca Parīzē un ieradās Gīzu pilī, kur stā­dījās priekšā hercogam Fransuā de Gīzam* kā vikonts d'Eksmess.