Divas Diānas

XXXIII Māsa Benija

Bija augusta vakars, kluss un caurspīdīgs. Mēness vēl nebija parādī­jies pie zvaigžņotajām debesīm, kas priecēja acis ar dziļu un rāmu zilu­mu. Noslēpumainā valdzinošā nakts negribot aicināja sapņot.

Bija dīvaini sajust šo maigo nakts mieru pēc trauksmes un trokšņa, kas piepildīja pagājušo dienu. Spāņi divas reizes gāja uzbrukumā un abas reizes tika atsisti.

Tomēr franču zaudējumi bija pārāk lieli cietokšņa ne tik lielajam garnizonam. Ienaidnieks, savukārt, varēja rēķināties ar spēcīgām rezervēm un savas papluinītās rindas varēja papildināt ar jaunām karotāju vienī­bām.

Tāpēc piesardzīgais Gabriels baidījās, ka spāņi šos divus uzbrukumus iecerējuši viena mērķa dēļ — novājināt ienaidniekus, notrulināt aizstāvju modrību, lai atvieglotu trešo uzbrukumu — naktī. Taču baznīcas tornī jau nosita desmit, un pagaidām nekas neliecināja, ka viņa bažas apstipri­nātos.

Spāņu nometnē neredzēja nevienu uguni. Skanēja tikai apnicīgā sarg­posteņu sasaukšanās. Nometne un pilsēta atpūtās pēc grūtās dienas.

Pēdējo reizi apbraucis nocietinājumus, Gabriels nolēma mazliet at­pūsties no savas nemitīgās modrības. Jau četras dienas viņš bija Sen­kantēnā, un pagaidām pilsēta turējās. Noturēt vēl četras — un solījums, ko Gabriels devis karalim, tiks izpildīts. Karalim atliks pildīt savējo.

Gabriels ieročnesējam pavēlēja pavadīt viņu, taču nepateica uz ku­rieni. Pēc vakardienas neveiksmīgās vizītes pie klostera priekšnieces viņš sāka šaubīties par Martēnu. Ne tik daudz par viņa uzticamību, bet vismaz par apķērību, tāpēc izvairījās tam paziņot jaunumus, ko saņēmis no Žana Pekuā.

Viltus Martēns nodomāja, ka Gabriels veic kārtējo apgaitu un ļoti nobrīnījās, kad tas nogriezās un de la Rēnas bastionu, kur bija izvietota galvenā lazarete.

— Jūs ejat apciemot kādu no ievainotajiem, monsenjor? — viņš jau­tāja.

— Kuš ! — Gabriels tik vien nošņāca, pielicis pirkstu pie lūpām.

Galvenā lazarete bija ierīkota cietokšņa vaļņa tuvumā, netālu no Ilas

priekšpilsētas. Šī lielā ēka, kur pirms aplenkuma bijusi noliktava, tagad bija ierīkota lazaretes vajadzībām. Pa vaļējām durvīm Gabriels ieskatījās šajā bēdu un ciešanu valstībā, kas bija degošu lampu apgaismota.

Aina bija biedējoša. Šur tur bija noliktas saliekamās gultas, taču tāda greznība pienācās tikai nedaudziem. Vairums ievainoto gulēja uz grīdas — uz segām un salmu maišeļiem. Vaidi un kliedzieni skanēja no visām pu­sēm. Ievainotie lūdzās, sauca ārstus un viņu palīgus, taču visiem nevarēja paspēt palīdzēt.

Tika veiktas pašas nepieciešamākās amputācijas, pārsiešanas, pārē­jiem mocekļiem, sāpēs locoties, vajadzēja gaidīt…

Redzot šo drūmo ainu pat visvaronīgākās sirdis zaudēja drosmi, bet cietākās — vienaldzību pret citu ciešanām. Arno de Tils nevilšus sarāvās, bet Gabriels nobālēja. Un šajā ellē, kas izskatījās pēc Dantes aprakstītās, viņu acu priekšā nostājās maigā Beatriče* — ievainoto vidū lēni staigāja skumjā un domīgā Diāna jeb, pareizāk sakot, māsa Benija.

Apburtajam Gabrielam viņa nekad vēl nebija šķitusi tik brīnišķīga. Galma svinībās zelts, dimanti un samts viņai katrā ziņā piestāvēja mazāk nekā šajā drūmajā lazaretē rupjas vilnas kleita ar baltu apkaklīti un mū­ķenes galvassega. Cēlajā profilā, rāmajā gaitā un laipnajā skatienā varēja just, ka viņa ir žēlsirdības un līdzjūtības iemiesojums.

Gabriels negribot atcerējās melīgo, nekrietno Diānu de Puatjē un, dīvainā kontrasta pārsteigts, nodomāja, ka Dievs ir apbalvojis meitu, lai tiktu izpirkti mātes grēki.

Aizklīdis savās domās, Gabriels pat nepamanīja, kā skrien laiks. Bet bija jau vēla vakara stunda, ķirurgi apgaitu bija beiguši, troksnis pama­zām norima. Ievainotos centās pierunāt ievērot klusumu, atpūsties, un šie ieteikumi tika pastiprināti ar miegazālēm. Nebija pagājusi pusstunda, kad viss bija tik mierīgi, cik mierīgas vispār var būt ciešanas.

«Dievišķajā komēdijā" Dante raksta par to, kā, izgājis cauri ellei un šķīstītavai, viņš paradīzē sastop savu iemīļoto Beatriči.

Diāna pēdējo reizi apstaigāja ievainotos, aicinot tos būt pacietīgiem. Tad, pārbaudījusi ārstu priekšrakstus, viņa dziļi nopūtās un piegāja pie ārējās galerijas, lai pie durvīm paelpotu svaigo nakts gaisu un atpūstos no bēdu pilnajām zemes ciešanām.

Viņa atspiedās pret akmens margām, pacēla acis uz zvaigznēm un nemaz neredzēja Gabrielu, kurš bja sastindzis desmit soļu attālumā.

Iemīlējušos Gabrielu atgrieza dzīvē asa Martēna kustība, viņš acīm­redzot nemaz netaisījās jūsmot savam saimniekam līdzi.

— Martēn, — Gabriels nočukstēja, — man ir reta izdevība! Man tā ir jāizmanto un jāparunā ar Diānas kundzi. Var gadīties, ka tā ir pēdējā reize. Bet tu parūpējies, lai mūs neviens netraucē, taču neej tālu projām. Nu, ej, ej!

— Vai jūs nebaidāties, monsenjor, ka klostera priekšniece…

— Viņa, šķiet, ir citā palātā. Un turklāt man nav izvēles, jo patiesi tā var būt pēdējā reize.

Martēnam nācās samierināties un viņš aizgāja, klusībā rupji lamā­damies.

Bet Gabriels pienāca iespējami tuvu Diānai un, cenšoties nesacelt troksni, pusbalsī pasauca:

— Diāna!

Viņa notrīsēja, bet, neapradusi ar tumsu, Gabrielu nesaskatīja.

— Mani sauc? — viņa jautāja. — Kas mani sauc?

— Es, — Gabriels atbildēja, it kā pietiktu ar šo vienu vārdu, lai Diāna to pazītu.

Un tiešām, viņš nekļūdījās, jo Diāna ierunājās no satraukuma trīcošā balsī:

— Vikonts d'Eksmess? Vai patiesi? Ko jūs gribat no manis šajā vietā un stundā? Ja jūs atvedāt sveicienus no mana tēva, kā es dzirdēju, tad jūs esat pārāk ilgi vilcinājies un izvēlējāties nepiemērotu vietu. Bet ja neatvedāt, tad es negribu jūs dzirdēt… Kāpēc jūs klusējat, vikont d'Eksmes? Jūs nesapratāt mani? Ko šī klusēšana nozīmē, Gabriel?

— Gabriel? Nu, lūk! — viņš iesaucās. — Es neatbildēju, Diāna, jo biju pārakmeņojies no jūsu sacītā un neatradu sevī spēku nosaukt jūs par hercogieni, kā jūs mani nosaucāt par vikontu. Pietiek jau ar to, ka mēs esam pārgājuši uz „jūs".

— Nesauciet mani vairs ne par hercogieni, ne par Diānu. De Kastro kundzes te vairs nav. Jūsu priekšā ir māsa Benija. Sauciet mani par māsu, bet es jūs saukšu par brāli.

— Kā? Ko jūs ar to gribat sacīt? — Gabriels šausmās jautāja. — Es lai jūs saucu par māsu? Ak Dievs, kāpēc jums tas ir vajadzīgs?

— Bet tagad visi mani tā sauc. Vai tas ir tik briesmīgi?

— Ak, jā, nu protams… Vai, pareizāk sakot, nē… Piedodiet man ma­nu neprātu… Es pieradīšu, Diāna, pieradīšu… māsa mana.

— Redzat nu, — Diāna skumji pasmaidīja. — Un lai gan es vēl neesmu iesvētīta, es valkāju šo kristīgo vārdu tāpēc, ka sirdī es jau esmu mūķene, bet drīz tāda būšu patiesībā, tikai saņemšu karaļa atļauju. Vai jūs tādu atļauju neatvedāt, mans brāli?

— O! — ar sāpošu sirdi iesaucās Gabriels.

— Ak Dievs, manos vārdos nav nekādu bēdu, ticiet man. Pēdējā laikā ļaužu vidū man nācās tik daudz ciest, ka, dabiski, es meklēju patvē­rumu šeit.

Viņas balsī patiešām bija tikai skumjas un ciešanas. Bet šīm skumjām piejaucās nevilšs prieks, kuru viņa nespēja apslāpēt, ieraugot Gabrielu. Jo ne tik sen viņa uzskatīja, ka ir pazaudējusi to, bet tagad viņš stāv viņas priekšā mundrs, stiprs un varbūt mīlošs.

Tāpēc viņa neapzināti nokāpa pa lieveņa kāpnītēm un kā magnēta vilkta atradās Gabrielam blakus.

— Paklausieties, — viņš sacīja, — lai reiz tiktu iznīcināts baisais pār­pratums, kas plosa mūsu sirdis. Man nav paciešama doma, ka jūs mani nesaprotat, uzskatāt par vienaldzīgu vai, kas to lai zin? — pat par savu ienaidnieku. Šī briesmīgā doma mani mulsina, kad es gatavojos izpildīt svēto un grūto pienākumu, kas man ir jāpilda. Taču paiesim maliņā… mana māsa, jo jūs taču man vēl mazliet uzticaties, vai ne? Paiesim tālāk nost no šīs vietas, lai mūs neviens neredz un nedzird…

Diāna vairs nevilcinājās. Viņa tikai uzskrēja pa kāpnītēm, ieskatījās palātā, pārliecinājās, ka tur viss ir mierīgi, un tūlīt atgriezās pie Gabriela, uzticīgi atbalstīdamās pret sava «bruņinieka" godīgo roku.

— Paldies, — Gabriels teica, — mums ir dārga katra minūte. Ziniet, no kā es baidos? Lai klostera priekšniece mūs neiztraucē, jo viņai tagad ir zināms, ka es jūs mīlu.

— Lūk, kāpēc labā māsa Monika vispirms man paziņoja, ka jūs esat ieradies un vēlaties runāt ar mani, bet vēlāk, acīmredzot uzzinājusi no kāda par mūsu mīlestību, pēdējās trīs dienas nav ļāvusi pamest klosteri un šovakar arī gribēja mani noturēt mājās.

Bet pienāca mana kārta dežurēt pa nakti lazaretē, un es katrā ziņā vēlējos pildīt savu skumjo pienākumu. Ak, Gabriel, no manas puses ne­būtu pareizi piemānīt tik labu un mīlošu draugu, vai ne?

— Vai man tas ir jāsaka, — Gabriels skumji atbildēja, — ka kopā ar mani jums jājūtas kā māsai? Bet jums ir jāzin, ka es, uzticams draugs, kas ir jūsu dēļ gatavs iet nāvē, kopš šī brīža esmu nolēmis klausīt nevis mīlestības balsij, bet gan pienākumam.

— Runājiet taču, mans brāli, — Diāna sacīja.

„Mans brāli!" Šī uzruna, gan baisma, gan valdzinoša, visu laiku atgā­dināja Gabrielam par tām neparastajām krustcelēm, kurās viņu bija lik­tenis novedis. Šis maģiskais vārds apspieda kaislīgo, nevaldāmo tieksmi, kas jau bija gatava uzliesmot jaunā cilvēka sirdī.

— Mana māsa, — diezgan stingri Gabriels sacīja, — man noteikti vajadzēja jūs satikt un parunāties ar jums, jo man jums ir divi lūgumi. Viens atliecas uz pagātni, otrs — uz nākotni. Jūs, Diāna, esat laba un augstsirdīga, un jūs neatteiksiet draugam, kurš varbūt nesatiks jūs vairs savā ceļā.

— Ak, nerunājiet, nerunājiet tā! — Diāna izmisusi iesaucās.

— Es nesaku to tāpēc, mana māsa, lai satrauktu jūs, bet tāpēc, lai jūs man neatteiktos piedot un parādītu kādu laipnību.

Piedošanu es lūdzu par tām izbailēm, par sarūgtinājumu, ko mūsu pēdējā Parīzes satikšanās dienā sagādāja mana slimība. Man ļoti žēl, bet toreiz ar jums runāju nevis es, bet drudzis. Es patiešām nesapratu, ko saku.

Mans tās dienas šausminošais atklājums, ko es ar grūtībām no jums noslēpu, atņēma man prātu un iedzina izmisumā. Jūs droši vien atce­raties, ka ilga un mokoša slimība, kas man gandrīz maksāja dzīvību, man uzbruka tajā pašā dienā pēc mūsu neveiksmīgās satikšanās.

— Vai tad es to nesaprotu, Gabriel?

— Nesauciet mani par Gabrielu, Dieva dēļ! Turpiniet mani saukt par brāli…

— Kā vēlaties… mans brāli, — Diāna izbrīnīta atsaucās.

Bet šajā brīdi netālu no viņiem atskanēja vienmērīgu soļu troksnis, un Diāna bailīgi piespiedās Gabrielam.

— Kas tur ir? Ak, Dievs! Mūs pamanīs! — viņa nočukstēja.

— Tas ir sardzes karavīrs, — Gabriels atbildēja.

Velkot sev līdzi nobijušos Diānu, viņš uzskrēja pa kāpnēm uz akmens balustrādi. Tur, starp tukšu sargposteni un robaino cietokšņa sienu, viņi apstājās.

Patruļa pagāja garām diezgan attālu, nepamanīdama tos.

„Galīgi neapsargāta vieta," Gabriels nodomāja. Bet tūdaļ sāka runāt ar Diānu, kurai bailes nebija pārgājušas.

— Nomierinieties, mana māsa! Briesmas ir garām. Uzklausiet taču mani, laiks iet… Jūs vēl neesat teikusi, ka piedodat manu neprātu…

— Vai tad drudzis prasa piedošanu? — Diāna vaicāja. Nē, tikai līdz­jūtību, mierinājumu, mans brāli. Es uz jums nemaz nedusmojos, es tikai raudāju.

— Paldies! — Gabriels iesaucās. Bet mēģiniet atbrīvot mani arī no uztraukuma par mūsu nākotni. Saprotiet mani — jūs esat mana zvaigzne, mans dzīves mērķis. Ejot uz zvaigzni, man jābūt mierīgam un jādomā tikai par ceļa grūtībām. Man ir jābūt pārliecinātam, ka jūs mani gaidāt ceļa galā… Gaidāt ar skumju smaidu, ja es atnākšu kā zaudētājs vai ar priecīgu smaidu, ja man izdosies uzvarēt. Tāpēc mūsu starpā nedrīkst būt nekādu noslēpumu. Bet jums, mana māsa, būs jānotic man uz vārda… Jo noslēpums, kas ir manas rīcības pamatā, nepieder man. Es esmu ap­solījis to glabāt… Gaidiet mani! Pēc kāda laika es atgriezīšos, lai jums pateiktu vienu no divām iespējām: „Diāna, es mīlu tevi, tu esi mana, un mums jādara viss, lai karalis piekristu mūsu laulībām." Vai arī es jums sacīšu: „Mana māsa, nepielūdzamais liktenis pretojas mūsu mīlestībai un nepieļauj mūsu laimi. Nekas te nav atkarīgs no mums… Jūsu dotais vārds vairs nav spēkā. Varat būt brīva… Klusējot nolieksim galvu un samie­rināsimies ar neizbēgamo."

— Kas par dīvainu briesmīgu noslēpumu! — Diānai izlauzās.

— Atminējumu es varēšu pateikt tikai tad, kad atgriezīšos, — Gab­riels turpināja. — Līdz tam laikam nelauziet veltīgi galvu. Gaidiet mani un lūdziet Dievu. Vai jūs man apsolāt, pirmkārt, ticēt man, otrkārt, ne­lolot drūmās domas atstāt laicīgo pasauli un apglabāt sevi klosterī? Vai jūs apsolāt man ticēt?

— Es ticu jums! Jā, tagad es to varu apsolīt. Bet kāpēc jūs gribat, lai es atgriežos laicīgā dzīvē?

— Māsa, — Gabriels sacīja svinīgā tonī, — es jums to lūdzu tāpēc, lai es varētu mierīgi un droši iet savu ērkšķaino un varbūt pat liktenīgo ceļu pilns pārliecības, ka es jūs atradīšu brīvu. Es zinu, ka jūs mani gaidīsiet…

— Labi, mans brāli, es paklausu jums, — Diāna teica.

— Paldies! Tagad nākotne pieder man. Dodiet man savu roku par ķīlu, ka esat solījusies, māsa.

— Te tā ir, mans brāli.

— Tagad es esmu pārliecināts par savu uzvaru! — Gabriels dedzīgi iesaucās.

Šajā brīdī no lazaretes atskanēja balsis, kas sauca māsu Beniju, bet no ienaidnieka tranšejām nāca kāds neskaidrs troksnis.

Pirmajā mirklī Gabriels, norūpējies par Diānu, nepievērsa šim troksnim vērību.

— Mani meklē, mani gaida… Ak, Dievs! Kas notiks, ja mūs atradīs kopā? Uz redzēšanos, mans brāli! Uz redzēšanos, Gabriel!

— Uz redzēšanos, mana māsa! Uz redzēšanos, Diāna! Ejiet! Es pa­likšu šeit. Sakiet, ka jūs tikai iznācāt paelpot svaigu gaisu. Uz drīzu tik­šanos un vēlreiz paldies!

Diāna, noskrējusi pa kāpnēm, steidzās pretī ļaudīm ar lāpām, kas pilnā spēkā sauca viņas vārdu. Pa priekšu visiem nāca māsa Monika.

Kas tad varēja klostera priekšnieci uzraut kājās? Protams, tas bija Arno, kurš pēc tam, savilcis nopietnu ģīmi, pievienojās cilvēkiem, kas steidzās meklēt māsu Beniju. Nevienam nebija tik skaidra skatiena kā šim nelietim. Ne velti viņš bija tik līdzīgs sirdsšķīstajam Martēnam.

Redzot, ka Diāna ir laimīgi satikusies ar māsu Moniku un meklē­tājiem, Gabriels nomierinājās un jau gatavojas kāpt no vaļņa lejā, kad viņa priekšā izauga ēna.

Cilvēks no ienaidnieka nometnes, apbruņots līdz zobiem, jau cēla kā­ju pāri mūrim.

Pieskrējis pie šī cilvēka un nogāzis to ar zobena cirtienu, Gabriels iekliedzās: «Trauksme!" un pieskrēja pie kāpnēm, kas bija nosētas ar spāņu kareivjiem. Vairāk par vienu mirkli tas viss Gabrielam neprasīja.

Bija skaidrs — ienaidnieks ir sagatavojies nakts uzbrukumam. Gab­riels nebija kļūdījies — ne velti spāņi divas reizes uzbruka pa dienu.

Tas bija liktenis vai, pareizāk sakot, mīlestība, kas Gabrielu atveda šai vietā un šai laikā. Viņš ar abām rokām ieķērās kāpņu galos un atgrū­da tās. Ar visiem desmit spāņiem, kas stāvēja uz tām, kāpnes iegāzās grāvī.

Nelaimīgo kliedzieni sajaucās ar Gabriela saucienu: „Pie ieročiem!"

Taču netālu no viņa pie sienas bija pieslietas jau citas kāpnes un Gabriels, kā par spīti, nevarēja nekur atsperties.

Par laimi, tumsā viņš saskatīja lielu akmeni. Briesmas divkāršoja viņa spēkus, viņam izdevās akmeni pacelt, uzlikt uz aizsargmūra un no tu­rienes uzvelt otrajām kāpnēm virsū.

Milzīgais akmens pārlauza kāpnes uz pusēm un spāņi sakrita grāvī. Ienaidnieki apjuka, redzot savu biedru neveiksmīgo uzbrukuma sākumu.

Pa to laiku Gabriela saucieni pamodināja pilsētas aizstāvjus. Sāka rībēt bungas, trauksmes zvans sāka zvanīt baznīcas tornī. Nepagāja ne piecas minūtes, kad uz vaļņiem saskrēja vairāk nekā simt cilvēku, kas bija gatavi kopā ar vikontu d'Eksmesu atsist nākošo triecienu.

Tātad, ienaidnieka drosmīgais uzbrukums bija atvairīts. Uzbrucējiem atlika vienīgi atkāpties, ko viņi arī steidzās darīt, atstājot kaujas vietā daudz kritušo.

Vēl reizi pilsēta bija izglābta un atkal — pateicoties Gabrielam. Taču Senkantēnai bija jānoturas vēl garas četras dienas.